10 iemesli, kāpēc ir labi dzīvot Latvijā

latvijas-karogsNesen internetā kārtējo reizi uzdūros manu tautiešu žēlabām par to, ka Latvijā nav nekādas dzīves un viss ir slikti. Šodien ar mammu bijām kapos nolikt vainadziņus uz manu vecvecāku kapiem un tirgū, kad tos pirkām, izmantoju savas balss tiesības un pierunāju mammu nopirkt šoreiz valsts karoga krāsās un braucot uz kapiem, abas nospriedām, ka Latvija ir ļoti laba vieta kur dzīvot. Šeit ir 10 iemesli, kāpēc:

  1. Pie mums nav zemestrīču, cunami, lavīnu, tornado, nenormāla karstuma un nenormāla aukstuma. Tās dažas nedēļas gadā neskaitās.
  2. Pie mums nav indīgu zirnekļu un čūsku. Tā nabaga odze ar uguni nav atrodama un baidās no cilvēkiem tāpat kā mēs no viņas. Ja viņai gluži neuzkāpj uz astes, tad katrā ziņā viņa jau nu nemetīsies virsū cilvēkam, drīzāk aizšļūks kaut kur drošībā. Pie mums nav parazītu moskītu, tārpu un citu sīku radību, kas nemanāmi nodara ļaunumu veselībai. Jā, ir ērces un ir dēles. Tas gan.
  3. Pie mums negrib uzkavēties neviens sīrietis, turks vai kāds cits bēglis un tāpēc varam dzīvot tādā ziņā diezgan droši. Drīzāk pie mums atmuks visi tie vācieši un francūži, kuriem vairs nebūs glābiņa savās valstīs.
  4. Jā, mūsu pensijas un pabalsti un visas citas valsts maksātās naudiņas nav lielas, bet tās tiek izmaksātas laikā un tik, cik noteikts.
  5. Kas attiecas uz algām – nu šeit ir tā – mēs dabonam to, uz ko esam gājuši. Ir jāapzinās, ka liela nauda nevienā pasaules valstī nenāk viegli, ja vien neesam Lemberga bērni (joks). Un ir jānovērtē realitāte un jāapzinās, cik izvēlētā profesija vai darbības veids var ienest naudiņas makā. Brīnumi nenotiek.
  6. Tiem, kas saka, ka mūsu valdība ir slikta, varu pačukstēt – nevienā pasaules valstī neviens iedzīvotājs neteiks, ka viņa valdība ir laba. Valdības kritizē visi un visur.
  7. Pie mums ir ļoti tīrs un sakopts un mēs darām visu, lai kļūtu vēl tīrāk. Tāds īsteni latvisks piegājiens.
  8. Pie mums ir gan jūra, gan kalni vienas valsts ietvaros. Pasakaina daba.
  9. Pie mums mainās gadalaiki. Liekas, kas nu tur liels, bet es nemūžam negribētu dzīvot mūžīgā ziemā vai mūžīgā vasarā. Gadalaiku maiņa liek būt dzīvam, kad uz Ziemassvētkiem ir sniegs un Līgo spīd saule. Tā, kā tam jābūt.
  10. Mums ir Dziesmu un deju svētki. Man liekas, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur pašdarbība ir tik augstā līmenī. Mums ir hokeja komanda, kas tik mazai valstij ir ļoti nozīmīgs sasniegums. Un gan jau viņi saņemsies. Mums ir slaveni muzikanti un diriģenti un sportisti un zinātnieki.

Un visu apkopojot – mierīga un laba valsts, kur dzīvot.

Rudens prieciņi

img_20161009_172705Ir pagājis jau kāds laiks no iepriekšējā ieraksta skaitot, un šis laiks ir bijis dikti aizņemts. Un rakstīšanas mūza, palaidne, arī bija nez kur aizspindzelējusi. Bet nu ir atpakaļ, sēž man uz pleca un biksta – uzraksti, uzraksti par saviem rudens prieciņiem. Un jā – šajā rudenī esmu atklājusi trīs prieciņus.

Tas pirmais ir visai laiku nositošs un, kā saka mans vīrs, stulbs arī. Bet man patīk. Lieta tā, ka jūtūbā nejauši uzdūros britu realitātes šovam ar nosaukumu “Obsessive compulsive cleaners”. Tur ir tā, ka tiek parādīts kāds no dikti tīrīgajiem un kārtīgajiem cilvēkiem un kāds no dikti nekārtīgajiem un netīrīgajiem cilvēkiem un tad tas tīrīgais iet pie tā netīrīgā un sakārto viņam māju. Bet tās patiešām ir galējības – viens pat bija tik traks, ka pats taisnoja sievai matus, jo viņam nepatika, kā sieva to izdara. Nemaz nerunājot par staigāšanu pa dzīvokli ar līmeņrādi rokā un piecas reizes dienā pārbaudīšanu, vai visi spoguļi un gleznas ir taisni piekārti. Par tīrīšanu pat nesākšu – tur tiek liktas talkā zobu birstes un citi traki rīki. Viens pat negulēja pa nakti savā perfekti uzklātajā gultā, bet gan uz matracīša pie gultas – lai nesabojātu skatu. Nu jā – un otrā skalas galā brīžam taisni šausminoši skati. Bet kas mani pie šī visa pievelk – tas, ka beigās viss tiek sakārtots. Tas manī  rada tādu miera sajūtu.

Otrais prieciņš ir IKEA sūtījums manam birojam. Taisni prieks, cik vienkārši visas lampas un krēsli un galds bija saliekams! Tāds lego pieaugušam cilvēkam – klik-klak un gatavs. Un tas viss tika piegādāts tik kompaktās kastītēs, ka man jau likās, ka piegādātāji nav visu nemaz atveduši. Redz ko nozīmē zviedru piegājiens – glīti un ērti un bezgala praktiski.

Nu un trešais prieks – krāsojamā grāmata pieaugušajiem. Cik tas ir nomierinoši – vakarā apsēsties pie degoša kamīna ar karstas tējas krūzi, paņemt krāsu zīmuļus un krāsot un krāsot, aizmirstot visu apkārt. Tik meditatīvi, ka taisni prieks.

Nu un protams – mani pirmie klienti, kas nenobijās un atnāca pie manis parunāties. Es atzīstu, ka pati arī vēl mācos, un mācos ne tikai skolā vai no grāmatām, bet arī no klientiem, tomēr ceru, ka tiem, kas bija pie manis, tas bija noderīgi. Astroloģija jau ir tāda, es teiktu, zinātne, kas nenodarbojas ar zīlēšanu un nākotni paredzēt arī nav iespējams, jo lēmumus pieņemam mēs paši. Ir ļoti daudz nerealizējušos cilvēku un ļoti daudz dažādu apstākļu rezultātā un arī paša cilvēka rakstura rezultātā garām palaistu iespēju, ka taisni šausmas. Arī manā dzīvē. Ne velti ir tā, ka tevi sit tik ilgi, kamēr tu beidzot nesāc iet pa to ceļu, pa kuru jāiet. Un ja, neskatoties uz sitieniem un norādēm, vienalga neiet, tad vairs neiet nekā. Tāpēc sevi ir jāmīl un jāved sevi dziedāt vai dejot vai jāizved vakara vai rīta skrējienā un jāaizved uz teātri un jāpacienā ar šokolādi un jāliek izgulēties tīros palagos un jāpiespiež izlasīt grāmatu un jāaizved pie friziera. Jo nevar gaidīt, ka veiksies darbā vai mīlestībā, ja paši sevi nemīlam un nerūpējamies par savu labsajūtu un nerealizējas kaut kādi dabas doti talanti.

Mīma 2

2

Tā viņa tur sēdēja ilgi – atnāca bērinieki, tantes sarausās busiņā pirmās, pēc tam vīrieši, kas aiz busiņa bija pīpējuši un pašas beigās izdarīgā radiniece (katrā ģimenē tāda ir) pārskaitīja visus kā tādus skolniekus, kas dodas ekskursijā, pievērsās man, – tā, starp citu, noprasīja, vai jūtos labi un nepievērsusi nekādu uzmanību Mīmai, deva rīkojumu braukt uz bēru mielasta vietu. Kamēr busiņš brauca, vīrieši kautrīgi iztukšoja mazo kočiņu; tantes no alkohola vēcinādamās atteicās, bet izdarīgā sieviete noteica, ka viņa nevar un draudīgi piedraudēja ar pirkstu vīru pulciņam, kuri, degvīna sasildīti sāka pārāk skaļi apspriest makšķerāķu uzglabāšanas noteikumus.

Pēcāk, kad jau biju ar Mīmu apradusi, viņa man teica, ka tas viss esot bijis nožēlojami.  Kur kaislības? Kur neremdināms vīrietis ar cēlu sirmu matu vilni un briljanta gredzenu? Kur dzīvā mūzika, nu vismaz pūtēju orķestris? Nē, ja šāds ir gals, tad labāk tādu nemaz nepieredzēt. Labi, ka šajā dzīvē nu ir viss beidzies. Kad viņai apjautājos, vai ta jau nav jātaisās uz pestītāvu vai šķīstītavu vai vismaz jāgatavojas jaunai dzīvei, Mīma noteica, ka katram pēc smaga darba pienākas brīvdienas. Un viņa esot nolēmusi savas brīvdienas pavadīt ar mani, jo es vēl tik maz zinot un mākot. Bez tam viņai esot viena vajadzība un kā spoks viņa nevarot izdarīt to, kas jāizdara. Varot tikai sniegt morālo atbalstu. Ta nu gan – atbalsts! Nevis atbalsts, bet brīvbiļete uz aizsauli no pārbīļa.

Visa bēru mielasta laikā Mīma stāvēja man aiz muguras un izteica tādus komentārus, kā: “Kotletes varēja būt lielākas”, “Martai ar steigu jākrāso mati (Marta ir viņas meita un mana mamma)”, “Oficiantēm nav gana tīri priekšauti” un kronis visam: “Man nepatīk man paredzētā vieta”. Kuram tad patīk? Neviens bērēs negrib skatīties uz to apgāzto šķīvi un degvīna glāzīti ar rupjmaizi pāri. Interesanti, kur tas degvīns pēcāk paliek? Vai tiešām izlej izlietnē? Nu nezinu.

Lieki teikt, ka Mīma vairs no manis neatstājās. Stāvēja malā un skatījās un komentēja un centās slēpt savu kāju. Pa ceļam uz mājām plivinājās pa trolejbusa eju, izklaidējās lūrēdama pasažieriem sejās cieši jo cieši pieliekusies klāt un priecājās, kad tie viņu neredzēja un vispār nelikās ne zinis. Mājās tikusi, apsēdos virtuvē uz ķeblīša, izķeksēju no somiņas cigaretes, paņēmu no gāzes plīts malas sērkociņu kārbiņu, aizsmēķēju un nodomāju:

– Kāda velna pēc?

Uz ko Mīma paraustīja plecus, pagriezās un kad pāris reizes neveiksmīgi bija mēģinājusi paņemt trauku lupatu, lai noslaucītu virtuves skapīti, uz kura bija palikušas drupačas, pagriezās atpakaļ un steigšus nobēra:

– Kad slimnīcā nomiru, biju aizdevusies uz mirušo reģistratūru un tur man teica, ka es varot doties tālāk uz sadali vai kādu brīdi padzīvoties tepat, pa zemes virsu. Man gan noteica, ka es nevaru biedēt cilvēkus, kā vien ienāk prātā, ka varu būt redzama tikai vienam un ka mūžīgi arī tas nevilksies, bet nu kādu laiku varu palikt un nokārtot lietas. Viņi man noprasīja, kuram dzīvajam gribu būt redzama, un es teicu, ka Tev. Jo Tu man vari palīdzēt. Un es varu palīdzēt Tev. Nebaidies. Kā jau redzi, es nespēju ne trauku lupatu paņemt, kur nu vēl kādam ko nodarīt. Varu iet cauri sienām, tā ka, kad man vajadzēs, tad atnākšu. Ja Tev mani vajag, tad tikai iedomājies. Es zināšu.

Iedomājies un es zināšu! Tas jau izklausās pēc viena no Holivudas idiotiskajiem mīlas stāstiem. Mīma, dzīva būdama, arī nevarēja ciest visādus salkanus gabalus – viņai gribējās asiņu un kaislību un salauztu likteņu – nu tā, lai var izraudāties no sirds un sajust dzīves garšu. Es Mīmu atceros aptuveni no 3 gadu vecuma un viņai tad jau bija kādi sešdesmit. Arī – ne jau kāds pusaudžu vecums. Daža laba šai vecumā savu kaisli uz dzīvi jau ir iemācījusies reducēt uz kora dziesmām un gurķu skābāšanu, bet es Mīmu atceros ar ilgviļņiem matos un apģērbos ar polsteriem līdz ausīm. Mūždien smaržojošu un dzīvu. Kad viņa  nāca mājās, tad vienmēr, vai tā bija diena vai nakts, ienāca arī mūsu istabā, kur mitām mēs ar mammu (Juris parādījās vēlāk) un deva man kādu konfekti vai cepumu, vai vienalga ko. Vienu reizi, smaržodama pēc alkohola, kafijas, cigarešu dūmiem, vīriešu odekolona un vēl citām, tālām, aizliegtām un tāpēc vilinošām smaržām, pieliecās pie manis un aplika man ap kaklu ķēdīti ar pusi no medaljona. Ķēdīte bija lēta un medaljons bija saskrāpēts un sašvīkāts, bet es to glabāju, jo viss, kas nāca no Mīmas, bija īpašs.

Mamma gan pukstēja, ka laiks jau viņai rimties un kauns esot kaimiņiem acīs skatīties un ko gan viņa mācot bērnam (man), bet Mīma nerimās. Viņa mīlēja mūs un mīlēja dzīvi un netaisījās rimties tikai tāpēc, ka tā pieņemts.

Un tagad viņa plivinās pa manu virtuvi ar vienu kāju un izgulētu pakausi un runā par mirušo reģistratūru un atvaļinājumu. Es joprojām nespēju sagremot situāciju un no vitruves skapīša izcēlusi degvīna pudeli, ielēju sev krietnu malku un tāpat arī nolietoju. Bēru mielasta laikā nedzēru, jo likās – ja es saglabāšu skaidru prātu, tad Mīma izzudīs, bet nu, sapratusi, ka skaidrais prāts nelīdzēs, nolēmu meklēt glābiņu alkoholā.

Bet Mīma tikmēr stāstīja par to, citu pasauli, par to, ka principā viņai kāju varētu nebūt vispār un ka viņu galvenais uztrauc nesimetriskums. Par to, ka būt mirušam neesot grūti, ka grūtāk ir dzīvot nedzīvojot un vispār labums ir tāds, ka viņai vairs nevajagot ne ēst, ne dzert, attiecīgi tas viss nav kaut kur jāizvada ārā un gulēt arī nevajagot. Bet, ja es gribot rīt labi izskatīties, man gan esot jāiet gulēt, bet es neizturēju tos viņas runas plūdus un nogurušā balsī noteicu:

– Es esmu nogurusi.

Mans teikums izskanēja klusajā virtuvē kā reklāma televizorā – negaidīti skaļi un es sapratu, ka Mīma nerunā balsī, t.i., ka es uztveru viņas teikto kaut kā citādi – ne ar ausīm, bet ar ko tad? Tomēr, šim jautājumam vairs nebija nozīmes, jo Mīma bija nozudusi un es sabijos, jo situācija sāka kļūt nekontrolējama – sēž sieviete pēc trīsdesmit viena pati virtuvē, dzer alkoholu litriem un runā pati ar sevi. Nē, iespējams, ka pēdējo dienu bēdas patiešām ir atstājušas graujošu ietekmi uz manu psihi un iespējams, ka ar mani nav tik slikti, ja reiz es spēju novērtēt situāciju. Bet, iespējams, es tikai domāju, ka spēju un īstenībā Mīma ir dzīva, bet es esmu galīgi jukusi un bēres un kāja ir izdomātas lietas?

“Mani 726 vārdi Ventspilij” jeb “Ostgals”

OstgalsMūsu māja atrodas Ostgalā. Lai piedod Gāliņciema vai Pārventas iedzīvotāji, bet man vienmēr ir licies, ka Ostgals – tas ir kas īpašs. Ka šī ir īstā Ventspils. Mana mamma laiku no laika man stāsta par to, ka uz skolu gājusi pāri pļavām un visapkārt esot ganījušās govis. Tātad – nekā vēl nebija, bet Ostgals jau bija. Gandrīz kā bībelē – vispirms bija Ostgals un tad Dievs radīja pārējo pasauli. Skaisti.

Tikai man ir šādas – tādas pretenzijas, jo nekas, arī Dieva paša radītais, nav perfekts. Nu, teiksim – zeme. Patiesībā, kāda tur zeme – kāpu smilts – pelēka un putekļaina un lāpstas dūriena dziļumā jau var bērnus laist spēlēties– nav nemaz smilšu kaste jātaisa. Bērniem labi, bet ko darīt tādam, kas grib, lai jele kāda puķe pie mājas stūra izaugtu, par tādu smalkumu, kā gurķis vai tomāts, nemaz nerunājot? Kas ir mēģinājis Ostgalā kaut ko izaudzēt, tas mani sapratīs – kūdras maisi, melnzemes kravas, putnu mēsli, nātru virca, olu čaumalas, komposts, kurā tu cilvēks visu ziemu liec miziņu pie miziņas, serdīti pie serītes un esi gatavs iet uz tiesu prasīt laulības šķiršanu, ja atklāj, ka vīrs ābola serdi ir izmetis parastajā atkritumu kastē – tas viss pazūd šai smiltī, kā nebijis.  Kādi tik šķidrumi un mēslojumi un laba un ļauna pieminēšana nav klājusies pār šo smilti! Bet šai nekas. Ne tā grib svešus mēslus, ne tā spēj saturēt ūdeni – stundu pēc lietus viss ir sauss kā Sahāras tuksnesī. Katrā otrajā sētā redzams plastmasas bundulis ar laistāmo ūdeni. Mana omamma to sauca par gurķu ūdeni. Kaut gan, jāteic, čuguna vai bleķa vannu laiks bija labāks – kas bērnam var būt vilinošāks par zaļu un saulē uzsilušu laistāmā ūdens vannu, kur bez paša vēl var atrast pa kādam kāpuram un slīkstošai vabolei un, ja labi paveicas, arī pa pelei. Man ir viens labs paziņa, kas no Gāliņciema pārcēlies pie mums – aborigēniem. Viņš, kaislīgs dārzkopis būdams, rokas vien noplātīja un noteica: “Tādu zemi manas acis nav redzējušas!”.

Tas nu par zemi. Otra lieta, pie kā Dieviņš nav līdz galam piedomājis, ir vējš. Kaut gan – kas viņam ko domāt – vīrietis taču. Vai viņš zina, ko nozīmē nogulēt nakti uz ruļļiem, no rīta iziet uz darbu un pēc piecām minūtēm izskatīties vēl sliktāk, nekā iepriekšējā vakarā vēl pirms matu mazgāšanas un ruļļu tīšanas? Nezin. Ja būtu bijis sieviete, tad nemūžam nebūtu izdomājis Ventspils vējus. Nu augstākais – tādu vieglu brīzīti, lai glīti safrizētie mati tā smuki viļņojas. Un viss. Kādreiz varbūt tas nebija tik aktuāli – uzsēja lakatiņu un viss kārtībā. Kaut gan – ko tad dāmas un kungi ar savām cepurēm? Nē, šitie vēji vienreiz ir jāizbeidz, vai Ventspili jāpasludina par no frizūrām brīvo zonu. Putas un lakas un fēni un taisnotāji un sprādzes un sazin kas – un viss velti. Vai nu audzē bizi vai griez matus nost. Trešā opcija nav dota. Un tad veļas žāvēšana – tu akurāti izkar dvieļus un palagus un priecīgs berzē rokas, ka nu tik smuki viss izžūs, bet kad vakara krēslā eji pēc vešas, tad nevari saprast, kā lai to visu atmudžina – kaut griez nost striķi ar visām ķisendrānām un nes mājās, lai mierā un klusumā var ņemties un pētīt, kur striķis, kur knaģis un kur vispār veša. Jo vējš visu ir sagriezis un satinis virpuļu virpuļiem, lai mājasmātei nav iemesla sūdzēties par garu laiku. Kamēr tiek pie tīra palaga, rīts jau klāt.

Nu jā, un trešā lieta, kas ir raksturīga Ostgalam, bet mani, kā sievieti, pagalam apbēdina, ir tie augstie žogi. Nu kā tu cilvēks lai dzīvo, ja nezini, kas pie kaimiņa notiek? Ja neredzi, kādas puķes izaugušas, kāda mašīna iegādāta, ja nevari mājās ar vīru apspriesties par to, ka tiem nu gan tas šķūnītis reiz jāsalabo? Nekāda ieskata un nekādas atsevišķo vienību integrācijas sociumā! Nu labi, es esmu gana gara un ja vēl laiku no laika palecas, var tīri jauki iet pa ielu un visu redzēt un visu apskatīt un pat zināt, kurā vietā tavs ģīmis satiksies ar suņa ģīmi, kuram gan netīk tāda lūrēšana viņa sētā un teritorijā. Bet ko lai dara tie īsie? Viņiem tiek atņemta tik svarīga un intelektu attīstoša nodarbe, kā lūrēšana svešā sētā. Kas vēl var būt interesantāks?

Tā mums te, Ostgalā, iet. Ja tā palasa – grūti. Bet es mīlu šo smilti un vējus, jo šo smilti un vējus mīlēja mans opaps un omamma un mana mamma. Mana kritiskā nostāja ir tikai un vienīgi tēva nopelns – viņš nāk no Zemgales un tas visu izskaidro, jo Ostgalā dzimst tikai visoptimistiskākie cilvēki – citādi nemaz nevar būt.

Mīma 1

Es Mīmai tā arī teicu: “Vienreiz aizveries, vai es ar tevi vairs nerunāšu.” Kaut gan, ja viņa aizvērsies, tad arī runāt nebūs ar ko. Tā ka otro teikuma daļu varēju arī neteikt, tāpat iznākums skaidrs.

Mīma ir mana vecāmamma. No tām večiņām, kam par visu ir viedoklis un kam visu jāzina. Un, kad uzzināts, tad mudīgi jāizsaka viedoklis. Mūždien vienā un tajā pašā melnajā kleitā ar mežģīņu krādziņu un zelta pulksteni ķēdītē. Matiņi safrizēti, no priekšpuses vispār debešķīgi, toties aizmugure neizskatās visai labi – tāda kā pieplakusi pie galvas, tāda kā izgulēta. Bet es jau nebojāšu večiņai omu un neaizrādīšu, ka nesmuki. Tad viņa atkal satrauksies un ilgi nebūs miera. Nesen tikai beidzās tā lielā ņemšanās ap kurpēm – neesot īstās. Viņa esot gribējusi ar siksniņu pār potīti, bet iedotas tādas – nekādas. Gandrīz kā čības – nekāda stila. Un kā varēja aizmirst zeķes? Kaut gan – patiesību sakot – viena kurpe / čība un viena zeķe. Jo ir tikai viena kāja. Otru viņa zaudēja tajā trakajā avārijā. Pēcāk meklēja pa grāvjiem un krūmiem, tomēr neatrada – laikam kādai lapsai tovakar bija ko ēst. Man arī labāk tiktos, ka mani apēd lapsa nevis tieku stulbi aprakta zemē – tā vismaz kāds labums. Kapsētā jau labību neaudzē – tātad arī mēslojuma tiesai manis netiks. Kaut gan – neesmu novērojusi, ka kapsēta būtu nez kāda auglības oāze – tāpat tur nekas neaug un palicējiem nākas vien vest mēslus un melnzemi, lai vismaz kapu rāzīte un rododendrs spētu izdzīvot. Tas laikam tāpēc, ka miroņus traki dziļi aprok un labums līdz virszemei nenonāk. No tādiem tieviem un kārniem labuma būtu maz, nu bet tie resnie spētu kapsētu padarīt leknu un auglīgu – kā tropu lietus mežus, kur no trūdiem aug tādi milzu koki un liānas, ka tik turies. Un puķes un krūmi un viskaut kas.

Bet nu jā – tāda īpatnība. Aprok dziļi un labuma nekāda. Bet, ja atgriežas pie tās kājas, tad, interesanti – kur to kāju, atrastu, būtu likuši. Vai pastāv kāds atsevišķo ķermeņa daļu savākšanas punkts, kur tās tiek utilizētas, jeb Mīmai būtu uztaisījuši kapa vietu, kur iesākumā apraktu kāju, nu un pēc tam tad klāt atlikušo konstrukciju? Vai to kāju tad aprakstu tāpat, pliku, jeb tai uztaisītu tādu mazu zārciņu? Un ko pēc tam – tas zārciņš tak būtu jāizrok brīdī, kad kapa vietā tiktu pievienots atlikušais ķermenis un bez šaubām, kājai vairs nebūtu estētiskā izskata un kā tad zārkā guļošam visnotaļ svaigam līķim tagad lai piestutē klāt plikus kaulus, kaut arī piederīgus? Tumša visa tā lieta un labi vien ir, ka neatrada.

Mīma man pieklīda bērēs. Savās pašas bērēs.

Bija jauka septembra sākuma diena. Pa kapličas grīdu rotājās atvasaras saulīte, bērinieki bija apmierināti, ka kapličā ir vēss. Mīmai bija smuks zārks un pati tāda apgarota un jāteic, labi izskatījās. Visus bojājumus un rētas sedza melna klaita no smaga zīda un pārklājiņš – pat tukšā kājas vieta bija uzčubināta tā, ka likās – pret sauli lūkojas nevis viena, bet divas pēdas. Mīmai jau pilni deviņdesmit un nevienam nenāca prātā vaimanāt, ka bez laika aizgājusi. Katram savs laiks un labāk gandrīz, ka tevi nobrauc valdības mersedess, kurš ved ministru ar ātrumu 180 km/h, nekā tu iznīksti aiz garlaicības un vecuma slimībām.

Nu jā, tā mēs tur stāvējām, saulīte rotājās, aplasītāja kaut ko sērīgu buldurēja. Kamēr noskaita visu biogrāfiju – bērnības gadus, vecākus, brāļus, māsas, tad vīrus un darba vietas – paiet zināms laiks un bērinieki iegrimst transā. Arī es, apcerīgi raugoties, kā zirneklis tiesā mušu kapličas stūrī, tā kā drusku iztrūkos no teikuma: “Kapličās vajag krēslus. Grūti nostāvēt. “

Es piekrītoši pamāju ar galvu, pasmaidot sērīgu smaidu, jo priecīgs šeit neiederējās, kad satrūkos un sastingu. Mazliet pagriezu galvu uz to pusi, no kurienes nāca balss un tur stāvēja Mīma. Stāvēja un dziļdomīgi noskatījās savās bērēs. “ Nav tik traki. Es biju iedomājusies, ka viss būs daudz bezgaumīgāk. Protams – izņemot šo”, un Mīma norādīja uz savu vienīgo kāju, kura nebalstījās uz zemes, bet planēja kādus desmit centimetrus virs tās.  “Paskaties, – kas šis ir?! Un viņa pavilka uz augšu savu kleitu un norādīja uz kārnu un bālu kāju līķa kurpē – melnā un acīmredzami lētā.  – Zeķes nav un kurpe galīgi neder. Kā lai ar tādu tagad staigāju?”

Nākošais, ko atceros, bija bērinieku busiņš un kāda izpalīdzīga sieviete, kura man no pudeles lēja uz sejas ūdeni tā, it kā gribētu, lai es ātri noslīkstu un arī nonāku kapā. Sprauslādama un ar rokām vicinādamās pieslējos sēdus un tūliņ pat atkal atkritu sēdeklī.  Busiņa ejā stāvēja vai karājās Mīma un pārmetoši uz mani paskatījusies, noteica: “Ne tik daudz tu nevari, kā mani izvadīt pēdējā gaitā – krīti gar zemi un izjauc visu ceremoniju.” Pakratījusi galvu un pārgriezusi acis, viņa apsēdās ar muguru pret mani un viss viņas izgulētais pakausis (jo zārkā jau galvenais ir priekša) pauda mēmu pārmetumu.

Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Mr. Morgan’s Last Love

Morgans last loveStāsts būs par filmu. Par filmu, kuru noskatījos vienā elpas vilcienā, sēžot naktskreklā, no rīta, ar sen izdzertu kafijas krūzi rokās un simts nepadarītiem darbiem apkārt. Par filmu, kurā ir tik daudz cilvēcības un vientulības un mīlestības.

Stāsts ir par vecu vīru, kuru spēlē fantastiskais britu aktieris Maikls Keins (Michael Caine), un kurš ir palicis viens pēc sievas nāves. Viens svešā pilsētā (Parīzē), kaut viņam ir divi bērni. Un šai pilsētā viņš, izbijis filozofijas profesors, augstskolas pasniedzējs, satiek meiteni, kas pasniedz deju stundas visāda vecuma un dzimuma cilvēkiem. Tādu vienkāršu un atklātu meiteni. Un lieki šeit piebilst, ka viņa ir tik jauniņa, ka varētu būt šim vīram arī mazmeita. Bet nav.

Un tā viņi satiekas, iepazīstas un viņš pamazām viņai izstāsta savu dzīvi. Un tajā stāstā bija viens moments, kas mani ļoti uzrunāja. Viņš saka: “Es mīlēju savu sievu, viņa gribēja bērnus, bet es gribēju viņu. Es nekad neesmu mācējis ar viņiem (bērniem) apieties. Bet esmu centies darīt to vislabāko.” Pēc mammas nāves bērni apvaino tēvu, ka tas nav ziņojis viņiem par mammas pēdējām stundām, bet ir bijis tāds egoists, ka ir vēlējies būt viens pats ar mīļoto sievieti.

Tāds veidojums – nogrieznis ar trim punktiem: bērni – māte – tēvs. Māte ir bijusi tā, kas vienojusi šī nogriežņa gala punktus, bet nu viņas vairs nav un tēvs ar dēlu (meita tur nepiedalās, nezinu kāpēc viņa vispār scenārijā bija vajadzīga) taustoties, klūpot, strīdoties mēģina viens otru saprast. Un notiek tā, ka mātes vietu šajā nogrieznī ieņem šī meitene, šī dejotāja. Viņa ir tā, kas mēģina panākt, lai tēvs ar dēlu spētu sarunāties.

Filma beidzas ar to, ka dēls un dejotāja iemīlas viens otrā, bet vecais vīrs izdara pašnāvību, jo neredz vairs nepieciešamību savai pastāvēšanai – viss ir izrunāts, viss ir pateikts, salikts pa plauktiņiem un sakārtots. Un meitene arī vairs nav viņa. Kāds teiks – kāda tur var būt mīlestība – vecs grabulis un jauna meitene. Bet var un visu sāpīgāku padara tas, ka spogulis, maita, rāda sazin ko, bet sirdij nav vecuma.

Tik vienkārša savā ritumā, tik mierīga un tik ļoti uzrunājoša filma. Parasts stāsts par vecu cilvēku, kuru mums apkārt ir simtiem, un kuri ir pazaudējuši savas otrās pusītes un nu apjukuši un vientuļi gaida savu galu, jo nekas vairs nav tāds, kāds bijis, pasaule ir mainījusies, cilvēki ir mainījušies, draugu nav un tu esi viens. Man gan nav vēl tik daudz gadu, lai vairs nebūtu draugu vai pasaule būtu sveša, bet es to ļoti labi spēju saprast. Mana mamma (viņai ir 77 gadi) man reizēm saka, ka viņai vairs nav interesanti nedz svinēt svētkus, nedz kādu satikt, jo to cilvēku jau vairs nav. Un tie, kas ir, tie ir iekrituši vecuma kaitēs un vairs nav izmantojami. Un tā kā mana mamma ir gudrs un erudīts cilvēks, tas ir vēl grūtāk, jo tie cilvēki, kas vēl ir dzīvi, runā tikai par kaitēm vai mazbērniem vai baras uz valdību, bet viņai gribētos uzspēlēt bridžu vai kaut vai to pašu zoli, tikai nav ar ko. Lūk tas gan ir briesmīgi. Kad nav ar ko parunāt.

Zāles

PlavaNe jau par tām zālēm, kas aptiekā nopērkamas, ies runa. Runa ies par tām, kas aug pļavā un ko čaklās zālīšu zinātājas pazīst pēc vārda un ģīmja un zina, kādai kaitei vai vajadzībai domātas. Nu un visu citu. Piemēram, kad zālīte ievācama, kā žāvējama, kā pielietojama – vai jāvāra, vai jāgrauž vai jāpīpē. Nē, Latvijā laikam pīpējamu zālīšu nav. Ir tikai tās pirmās – vārāmās un ēdamās.

Kādus divus gadus atpakaļ es pavazājos druskucīt līdzi mūsu zāļu zinātājai Līgai Reiterei. Tas ir kaut kas neaptverams, kad viņa iet pa pļavu – tas ir tas un der tam un tam, tas ir tas un der tam un tam. Tas garšo tā un tas garšo šitā. Man nemūžam nenāktu prātā mēģināt, kā tā vai cita puķe garšo. Un ne jau tāpēc, ka esmu cimperlīga. Galīgi nē. Tāpēc, ka manā caurajā galvā neturas nekas un es nekā nevaru iegaumēt tos dažus Latvijas indīgos augus, par kuriem es zinu, ka tādi ir, bet vairāk arī nekā. Nu un tāpēc labāk neēdu nekādus. Vienīgais, ko no Līgas stāstījuma atceros, ka vībotni var ēst taisni no lauka un ka tā nomierina nervus. Ak dievs, cik tā ir negaršīga!!! Var jau būt, ka nervus nomierina, bet man vēl tagad skudriņas skrien pāri mugurai no tās garšas. Brrr….

Nu lūk. Un kas atliek no puķes, kad nezini, kā to apēst? Nu smukums taču. Un man vienmēr ir licies, ka, ja virtuvē karājas sakaltēti augi, tas ir mājīgi. Tas ziemā atgādina par vasaru, smaržo un vispār – skaisti. Nu, apmēram tā kā Stendera veikaliņos. Par cik man vispār ir tuvs boho stils, tad tādas sakaltētu augu buntes tur īsti labi iederētos. Bet ar tām buntēm ir tāda nelaime, ka pirmos divus mēnešus ir OK, t.i., kamēr ārā vēl principā ir vasara un lai to ieraudzītu, nav jāblenž sakaltušos kātos, bet pēc tam tās pārvēršas par putekļu krātuvi, no tām sāk birt visādi krikumi un ja labi ilgi tās atstāj bez ievērības, tad arī zirnekļiem ir beidzot mājvieta. Tā ka principā tāda bunte būtu pamazām jānoskrubina un jāizvāra tējā, bet augstāk minēto iemeslu dēļ tēju vāru tikai no piparmētrām, kas izaug manis pašas dārzā (šogad nopirku vienu, kam piemīt šokolādes garša – un patiešām tā ir), bet kuras sažāvēju un tad salieku maisiņos vai burkās un tādā veidā uzglabāju, jo tā vai tā, karājoties, viss pieput. Ar putekļu sūcēju jau neklupsi virsū – tad beigās būs tikai pliki kāti.

Nezinu, kā tās saimnieces, kurām sīpoli un ķiploki sapīti virtenēs un pie griestiem karājas zālītes visām vajadzībām un kaķītis smuki čuč, saritinājies uz spilvena, uz palodzes podiņos aug garšvielas un viss ir tīrs un spodrs, kā viņas to dabū gatavu?! Man tad vajadzētu kā tādam cerberim un sargam cauru dienu uzmanīt katru mājimieku soli, lai sīpolu virtenē nerastos robi, kaķītis negāztu puķupodus, aizkarus neviens neaiztiktu, lai netiktu izjauktas smukās ieloces, uz galda neviens drupačas nebirdinātu un ar netīrām kājām iekšā mājā nenāktu. Es to nedaru. Apmierinos tikai ar tiem brīžiem, kad neviena nav mājās un es varu kādu stundiņu pabūt sev tīkamā vidē. Visā pārējā laikā cenšos vienkārši neskatīties un neievērot, lai gan mana pārvietošanās pa māju vienmēr notiek, iztaisnojot paklājus, noliekot vietā drēbes, noslaukot drupačas, piekārtojot galdautu un knibinoties ap simts citu sīkumu. Un es nekad neesmu mierā ar to, ko redzu. Tāda nespēja neievērot sev netīkamas lietas. Jo, lai kāds būtu stils, tīrība ir un paliek visa pamatā.

Bet, atgriežoties pie zālītēm – ārā ir vasara un ar tām ir pilnas pļavas un sētmales un var uz tām skatīties un blenzt un censties šos mirkļus iekonservēt galvā vai fotogrāfijā un paņemt sev līdzi garajā ziemā. Un, laikam jau katram savs – ir cilvēki, kas zina visādus jocīgus zāļu nosaukumus (kādi tik nav!) un ir cilvēki, kā es, kas nupat uzzināja no Kuldīgas tautas tērpu zinātājas Ingas Vīksnas, ka Kuldīgas tautas tērpa sastāvdaļa arī ir bijis sarafāns! Un es domāju, ka sarafāni ir tikai suitiem un ventiņiem. Izrādās, kuldīdznieki kav labāki. Tikai Kuldīgas sarafāna apakšdaļa ir tumši zila – pie tā gan mēs jau esam pieraduši. Un, protams, suitiem ir viskošākais tautas tērps. Lai piedod man visi citi novadi, arī tik ļoti iemīļotās Nīca un Bārta, bet suitiem – nu tiem ir tādas krāsas, ka acis tek ārā.

Tā nu man iznāca – sāku par zālēm un beidzu par tautas tērpiem. Būs jābrauc uz Kuldīgu to sarafānu apskatīt!

Peldēšana

 

PeldesanaŠodien ar ģimeni bijām akvaparkā. No paša rīta, kad tikko atvēries, lai nav jāperas pa ūdeni, kā šprotēm pa bundžu. Nu jā – un bijām otrā ģimenīte.

Mani īsti neuzrunā šļūkšana pa caurulēm un galīgi jau nē – pa slēgtām. Laikam zemapziņa baidās, ka iesprūdīšu… Bet mani uzrunā iespēja vienkārši peldēt, jo mūsu jūrā tā īsti labi papeldēt nevar, jo pirmkārt, vēl ir nežēlīgi auksts, bet otrkārt – pa tiem viļņiem nekāda dižā peldēšana nesanāk… un vēl tās straumes, un vispār – man jūra tā īsti nepatīk. Tam ir iemesls – esmu bijusi klāt, kad mamma raud, noliekusies pār noslīkušas meitenītes ķermenīti. Jā, jā, es saprotu, ka noslīkt var arī mutes bļodā, bet nu tāda trauma un tādas asociācijas.

Nu, mums vēl ir iespēja peldēties Ventā vai Bušnieku ezerā, bet arī tur siltā laikā ir pilns, ka šausmas – pusaudži ālējas, mammas baras, bērni raud, kaut kur cep šašliku, kaut kur iereibušas kompānijas skaidro attiecības – nē, tas nav man.

Peldēt es iemācījos vai nu baseinā (no skolas 2.klasē reizi nedēļā gājām uz Daugavas sporta nama baseinu peldēt) vai Lielupē. Tagad es tā īsti vairs nevaru pateikt, kur tieši. Atceros tikai, ka baseinā mūs mācīja peldēt tā – izstiepj rokas uz augšu, saliek vienu plaukstu virs otras un, kad ir uztaisīts tāds ķīlītis, jāliekas ar seju ūdenī garšļaukus un cik spēka jākustina kājas. Es nekad pēc tam vairs tā neesmu peldējusi un neesmu pārliecināta, ka tas ir tas labākais paņēmiens, kā iemācīt bērnu peldēt. Patiesībā tas nav viegli.

Nu bet Lielupē, vasarās, tur mēs peldējām kā tikai ienāca prātā – kraulā un pa suniskam un rokas lejā un kājas ārā un cik ilgi var izturēt zem ūdens un cik ilgi var izturēt, kad savelkas kamoliņā, aptver ceļus ar rokām un šūpojas pa ūdeni kā pludiņš. Un vēl mans tēvs veda mūs ar laivu līdz Lielupes vidum un ļāva nolaisties līdz pašam dibenam – tu nolaidies līdz dibenam, atsperies un traucies augšā pretim saulei, kas spīd caur zaļgano ūdeni. Un es zinu, ka Lielupes malas ir diezgan dūņainas, bet pa vidu ir grants. Un ja vēl garām aizbrauca kāda motorlaiva, tad varēja šūpoties viļņos. Nu jā – un bija vēl liela smagās mašīnas kamera, uz kuras varēja dreifēt, tikai tai bija nejauks metāla kāts, caur kuru tur pūta gaisu iekšā un mēs vasarās bieži dabūjām staigāt ar noskrāpētām ciskām. Lieki piebilst – iešana uz upi peldēties bija dāvana pēc garas vasaras dienas, pēc padarīta darbiņa un vienmēr bija lieli svētki mums, bērniem.

Kā jau no šī var saprast, man nav bail no ūdens. Nepavisam. Un tāpēc, šodien, izņēmusies ar bērnu un izrādījusi viņam visu, ko māku un noskatījusies, kā viņš atdarina un izslavējusi līdz nemaņai, nodevu stafeti vīram un pati savā nodabā peldēju no sākuma vienkārši apkārt baseinam, bet tad nogūlos uz muguras un tā arī paliku. Tie, kas to ir darījuši, tie zina, cik fantastiski ir atslābināt visus, visus, visus locekļus un ļauties ūdenim. Nu gluži kā ezītim, kad tas peldēja lejup pa upi. Baseinā straumes nav, cilvēku arī nebija – visi mirka tais džakuzi vannās un es labu brīdi tā karājos (cita vārda nevaru piemeklēt) ūdenī, no sākuma skatīdamās mākoņos, bet tad aizvēru acis un vienkārši izjutu, kā tas ir – atrasties bezsvara stāvoklī. Bet tad, kādā brīdī, kamene izdomāja, ka mans ģīmis ir saliņa uz kuras var nosēsties un arī papeldēt, un es slējos vien kājās. Un ko es ieraugu – mans vīrs stāv un smejas, bet gar krastu izbijies skraida jauns glābēju puisis, kurš laikam jau domāja, ka kundzīte ir atdevusi galus. Es viņam smejoties pabļāvu, ka netaisos slīkt, bet viņš parādīja paceltu īkšķi, tipa – visu cieņu.

Pēc tam, kad jau braucām mājās, es vīram teicu: “Vajadzēja pagulēt ilgāk, viņš būtu meties mani glābt un šis rīts iegūtu vēl jaukāku nokrāsu.”, uz ko vīrs atbildēja, ka ko nu tāds puisis, pats kā diegs un nobijies, bet es nodomāju – diegs ta diegs, bet toties jauns un smuks. Tā man šorīt gāja – labi.