Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Kulinārija

ulinarijaReiz lasīju kādu no Dagnijas Zigmontes darbiem (tikai neatceros, kuru), kurā tā glīti bija aprakstīta lauku virtuve un ēšanas paradumi, kas balstījās uz to, ka vasarā ēdami veģetāri ēdieni, bet gaļa atstājama ziemai. Es laikam esmu tas laimīgais gadījums, kad gaļu varu atstāt ne tikai ziemai, bet laimīgai dzīvei. Jo man gaļu neprasās vispār un tas ļauj man būt mierā ar sevi un savu pārliecību.

To gan nevar teikt par piena produktiem, jo mana nelaime un vājība ir saldumi un visādas kūkas tai skaitā. Un zefīrs un piena šokolāde un magoņmaizītes un gala beigās brī vai kamambērs vai tas pats krievijas siers uz sacepuma – ar vienu vārdu sakot, tā kā es zinu, ka arī šo produktu ieguve ir gana nežēlīga, tad cīnos ar sevi, kā vien māku un spēju. Un šis cīniņš ir gana traks.

Kādu laiku atpakaļ internetā parādījās laba recepte, kad no konservētu turku zirņu ūdens var uzkult masu, kas patiešām ir 1:1 līdzīga gan garšas, gan konsistences ziņā līdzīga uzkultiem olu baltumiem. No tās var uzcept bezē cepumus un uztaisīt patiešām garšīgu majonēzi, kas katrā ziņā ir vienlīdz garšīga kā iecienītā Franča majonēze. Bet es esmu pilnīga aita un spēju samaitāt daudz ko, kam ķeros klāt. Ar tiem cepumiem gāja tā, ka:

  • Pirmajā reizē es izmantoju ūdeni, kurā biju mājās vārījusi pupiņas, jo kādā no receptēm bija teikts, ka var izmantot arī to. Iztērēju tik cukuru, stundu kūlu un nekā. Salds ķīselis ar pupiņu garšu.
  • Otrajā reizē izmantoju to šķidrumu, kas no konserviem un jau biju uzkūlusi gana pieņemamu masu, kad izdomāju, ka jāpierīvē taču citrona miziņa un vēl man pa rokai gadījās arī apelsīns un apelsīna miziņa arī taču nevarētu skādēt. Bet skādēja gan – masa momentā saplaka, es jau biju apnikusi visai ģimenei, dūcinot virtuves kombainu un cenšoties reanimēt sa….to bezē masu. Beigās visu uzlēju uz plāts ar cepampapīru, kādas divas stundas kaltēju cepeškrāsnī un man sanāca tāds ziemas dīķis – pa virsu akmens cieta balta kārtiņa un apakšā dzeltens sīrups – tik salds, ka pat man acis sprāga ārā no salduma. Akmens cieto virskārtu protams es beigās nograuzu (salds taču), bet sīrupu kādu laiku lēju pie tējas, bet tad sāka šķebināt un ilgu laiku man sāka sāpēt galva no apelsīnu smaržas vien.
  • Tikai trešajā reizē ziņkārības pēc tomēr tos cepumus uzcepu un patiesi – nebija ne vainas, tikai neviens no manējiem neēda un lai nebūtu jāmet ārā, es stabili pārēdos tos arī un nu mani šķebina jau bezē izskats vien. Malace, ko lai saka.

Un ar to majonēzi bija tā, ka pirmo reizi sanāca gana labi, jo turējos pie receptes, bet otro reizi domēju – eļļas vietā pielikšu tos pašus konservētos zirņus un beigās man sanāca zirņu biezenis ar ķiploku garšu un kaut kā šī kombinācija negāja pie dūšas. Un tagad es nevaru sevi piespiest ēst turku zirņus, jo man vēl tagad mutē ir tā trakā garša. Labā ziņa šai stāstā ir tā, ka majonēzi tikpat kā nelietoju, jo no īstajām olām taisīto ēst ticība neļauj, bet feiko Ventspilī nopirkt nevar. Vienreiz biju atvedusi no Rīgas sojas majonēzi un tad pati pie sevis nosmējos – kādreiz no Rīgas veda kaut ko, ko šeit nevarēja dabūt un nu ved majonēzi.

Vispār viss ir galvā. Vienkārši man jau ir tik daudz gadu, ka no tās nekādi negrib izvējoties atmiņas par, teiksim, tomātiem ar krējumu. Kad iedomājos, siekala līdz grīdai. Jāteic, ka auzu krējumam arī nav nekāda vaina un tādos salātos tas itin labi aizstāj govs krējumu, tomēr baigi dārgais jau nu tas ir – 200 gramu maksā 1,59 EUR. Tāpēc visādi izdomājos, ka jātaisa pašai. Internets jau ir pilns ar receptēm, bet tur visur figurē indijas rieksti – ņemot vērā manu nemākulību kulinārijā, tik dārgus produktus es sev rokās nedodu un gala beigās – tad jau tas krējums būs tikpat dārgs. Bet, tā kā esmu pieradusi pie vienkāršas barības, tad izdomāju savu alternatīvu, kurā figurē kukurūzas ciete, ūdens, sāls, citrons un sojas piens. Jāteic – iznāca gana labi. Tagad domāju to kukurūzas cieti aizstāt ar auzu miltiem. Redzēs, kā nu ies – ka tik nesanāk tā, ka auzas arī uz kādu brīdi būs jāizslēdz no raciona – man šitā izgāja arī ar zirņu miltiem – tie ir smuki dzelteni un ļoti labi strādā visādās pankūkās kā lipeklis. Bet protams, cepot pankūkas vienreiz pieliku par daudz, varēja just zirņu garšu un vēl tas majonēzes stāsts un tagad manas attiecības ar zirņiem ir samaitātas…

Īstie vegāni gan saka, ka visi šitie aizvietotāji nav vegāna cienīga pārtika, bet man šobrīd ir pārejas periods un tāpēc dažkārt moka tas, ko narkomāni sauc par “lomkām” un dažkārt noraujos ar – it sevišķi tagad, vasarā, uz saldējumu. Vai uz kādām končām vai sieru. Jā, ar krējumu un pienu man vairs nav problēmu, bet siers vēl stāv priekšā. Recepšu jau ir daudz un izejvielas arī ir iepirktas – jāsāk tik mēģināt.

Jā un vēl tās sulas – palūdzu lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina sulu spiedi – uzdāvināja arī un tādu labi jaudīgu. Salasījusies par biešu sulas labo iedarbību, izspiedu biešu sulu un tīrā veidā (vecā muļķe) 200 gramu glāzi izdzēru vienā piegājienā – vispār jau man garšoja – salda. Bet man palika nelabi un sareiba galva un pēc tam tikai izlasīju, ka biešu sulu nepieradušam cilvēkam nav ieteicams dzert – tikai atšķaidītu ar citām sulām.

Nu labi, ja ar citām, tad ar citām. Un pieliku kāpostu. Un iznāca kaut kas tāds, ko iedzerot, viss apēstais uzreizi ir ārā. Varu rekomendēt tiem, kas pēc ēšanas vemj, lai nepaliktu resni – būs īstajā reizē. Bet viss jau pamazām kļūst labāk – tagad zinu, ka biešu sula ir garšīga ar ābolu un burkānu un vairs nav problēmu.

Ko es ar šo visu gribēju teikt – nav jau tā, ka ir tikai slikti. Kad saproti, kas ir tas, kas nepieciešams un kuri ir tie produkti, kas rada labsajūtu, var ļoti labi dzīvot un pārtikt. Un paldies dieviņam, ka kafija aug kokā – beigās būtu jādzer tas, ko mana vecvecmamma sauca par kafeju un uz paciņas bija rakstīts: “Miežu kafija “Vasara””.