Čīkstēšana

Kaut kā sacepos un uzvilkos. Jau kādu laiku lasu, skatos un brīnos par tautiešu, piedodiet, infantīlismu. Sociālie tīkli ir pārtapuši par sūdzēšanās un nīdēšanas vietu, tā vietā, lai producētu dzīvesprieku un dzīves garšu. Bet nē – čīkst par to, ka zema minimālā alga. Jautājums ir – vai latvieša mērķis ir minimālā alga? Tas ir dzīves sapnis un piepildījums – kaut kā strādāt un kaut ko saņemt tā vietā, lai labi strādātu un labi saņemtu? Es nemaz nezinu, cik ir minimālā alga, jo mani tas galīgi neinteresē, tas nav mans mērķis.

Čīkst par to, ka bēgļiem paredzētā istabiņa ir iztīrīta un sakārtota, bet latviešu bērniem jāguļ nekārtībā un netīrumos (šorīt redzēju šādu ierakstu, tas arī bija pēdējais piliens). Nu tak nomazgā logus, izmazgā aizkarus, izlīmē tapetes, izkrāso grīdu! Tapešu pārpalikumus met pakaļ par kapeikām, būtu tik gribēšana vispār kaut ko darīt! Bet nē – saliek bildes ar tekstu, ka redz bēgļiem ir tā, bet latviešiem šitā. Un kad to bēgļu nebūs (jau tā viņu šeit tikpat kā nav), tad pēkšņi būs laime un tīrība katrā būdiņā? Kā Sūnu ciemā?

Kad biju jauna, tad dzirdēju nicīgus izteicienus par krieviem, sak, šiem jau nav dzimtenes izjūtas – kur labi, tur dzimtene… He-he – tagad paskatoties apkārt, ir skaidrs, ka latvietis vidējais nav ne par mata tiesu labāks. Žēlojas, ka algas mazas, tāpēc jābrauc. Bet nerunā par to, ka lielākā masa aizbrauc ātro kredītu dēļ. Tā vietā, lai ignorētu visas šīs reklāmas, ka kredītu ņemt ir normāli, ņem, skaidri zinot, ka neatmaksās. Un ļaujas ka būtībā ekonomikas grāvēji sponsorē dažnedažādus pasākumus… Nu tā kā muļķu zemē… Paši muļķi, un ļaujas muļķoties vēl vairāk. Ātros kredītus var saprast – bizness. Un kāpēc neslaukt, ja ir ko slaukt? Bet katrs individuāli par ko domā? Tas tāpat kā ar to Maksimas jumtu – tev saka – ej laukā, evakuējies, ir bīstami, bet nē – gaida, kad uzkrīt jumts uz galvas un tad prasa kompensāciju. Tas pats tūlīt būs Ventspilī, Tobago centrā – labi tak redz, ka grīda viļņojas. Un ja grīda viļņojas, tad pārējais ir ideālā kārtībā? Neesmu būvnieks, bet patiešām – vai prāta nemaz vairs nav?

Par to muļķību ne bez pamata. Lieta tā, ka mani tautieši nemāk ne rakstīt, ne lasīt. Nav vietā raksta nau, vislabāk vietā raksta viss labāk. Un tā bez gala. Un šitādi nu grib saņemt tūkstošu algas? Par ko? Par atmiekšķētām, alkohola un spēļu notrulinātām smadzenēm? Ja man tagad būtu vajadzīgs kāds darbinieks, tas būtu milzīgs pārbaudījums atrast kādu, kuram galvaskausā vēl neskalojas ķīselis. Kādu, kurš prot domāt. Jo dzīve prasa māku domāt. Štukot. Prātot. Izdomāt vairākus scenārijus, salīdzināt tos. Novērtēt plusus un mīnusus. Veikt risku analīzi. Izdomāt ne tikai plānu A, bet arī B un C. Bet nē – minimālā alga un bērnu pabalsti. Tālāk fantāzija nesniedzas. Un kāpēc nesniedzas? Tāpēc, ka nelasa grāmatas. Jā, izglītības sistēma ir garām, bet tāpēc tak nevajag ļaut savam bērnam palikt muļķim. Tā ir vecāku atbildība – gādāt, lai bērni izaugtu dzīvot spējīgi, rādīt piemēru.

Čīkst par to, ka valsts nedomā par bērniem… Atkal uzprasās jautājums – vai valsts lika tos bērnus dzemdēt? Varētu domāt, ka līdz bērniem cilvēki peldējās bagātībā un pārticībā, bet sīkie viņus izputināja? Kā tad! Vai latviešu nācija ir kāds ganāmpulks, ka par visām varītēm jāpavairo galvu skaits? Vai šie nabadzībā uzaugušie bērni būs tie, kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē? Nenesīs. Šādā garā mēs ražojam tikai melnstrādnieku paaudzes.

Labā ziņa ir tā, ka Latvijā ir arī dzīvi, gudri, zinoši cilvēki, kuri dzīvo ar garšu. Kuri dara savu darbu, cik labi spēdami, lai kāds tas būtu. Radoši cilvēki. Mīloši. Ir prieks tādus satikt un iedvesmoties. Neviens nav man neko parādā. Ne valsts, ne sabiedrība, ne vecāki. Es esmu es un viss cits ir viss cits. Es pati pieņemu lēmumus, ne vienmēr veiksmīgus, bet kritieni ir dzīves sastāvdaļa. Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Brīdī, kad sapratu, ka pati atrodos vietā, uz kurieni esmu visu dzīvi gājusi, bija drusku šausmīgi un zināma eiforija arī. Šausmīgi tāpēc, ka tā ir liela atbildība, un eiforija tāpēc, ka es sapratu – viss ir iespējams. Jautājums ir – cik ļoti to gribu.

Vairs pie šīs tēmas neatgriezīšos – ir labākas lietas, par ko rakstīt un par ko domāt. Bet vajadzība pateikt bija.

 

Mana Zeme

Lai tur vai kā… Dažs teiks – nu jau ir par traku… Dažs saviebs seju un purpinās, ka Latvija ir muļķu zeme, kurā tikai jukušais var būt laimīgs. Un lai! Lai saka, lai viebj, lai purpina! Es esmu šajā zemē piedzimusi, uzaugusi un te arī galvu nolikšu. Manī mīt Kurzeme un Zemgale un Rīga pa vidam un drusku no Latgales. Manī mīt pilnīgi neadekvāta savas valsts mīlestība. Manī mīt pilnīgi jukuša cilvēka mīlestība uz tautas deju. Manī mīt apsēstība ar Latvijas krāsām – gan tām, kas karogā, gan tām, kas tautas tērpos, gan tām, ar ko gadalaiki iekrāso mežus un ceļmalas, laukus un pļavas. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav gadalaiku. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav Dziesmu svētku un Ziedoņa dzejas. Un Paula mūzikas. Un latviešu valodas. Un Grīziņkalna un Vecrīgas ieliņu.

Man ir labi šajā zemē. Patiešām. Un es ar prieku skatos uz cilvēkiem, kam karoga lentītes pie krūtīm – un zinu, ka neesmu viena. Ka mēs esam vairāk. Ka mēs šeit paliksim un strādāsim un būsim laimīgi. Es daudz esmu laukos un daudz esmu pilsētās un gribu pateikt paldies tiem kultūras namu vadītājiem, skolotājiem, pārdevējiem, strādniekiem, celtniekiem, santehniķiem un kurinātājiem, kuri dara savu darbu ar garšu un uz manu jautājumu: “Kā iet?”, pasmaida un saka, ka iet labi. Un neviens man neiestāstīs, ka ir slikti. Jo mēs paši, mēs paši radām savu dzīvi, kā lugu uz skatuves ar noteiktām dekorācijām. Arī vissliktākajās dekorācijās var radīt šedevru un vislabāk aprīkotajā skatuvē var izgāzties. Mūsu dekorācijas ir Latvija un tur neko nevar darīt. Tā ir un ir labi. Viss, itin viss prasa piepūli. Ne velti tautas dziesma saka: “Neba maize pati nāca bagātā vietiņā.”. Nekas nenāk pats – es to zinu. Regulāri izeju ārpus komforta zonas, regulāri kļūdos un krītu, bet tās ir manas kļūdas un nav tur ko valsti un zemi vainot. Paguļu, pieceļos, nopurinos un eju tālāk. Un aiziešu ar.

Un tāpēc teikšu dzejnieka vārdiem:

Tu esi Latvija

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!

/Autors: Ojārs Vācietis/