10 iemesli, kāpēc ir labi dzīvot Latvijā

latvijas-karogsNesen internetā kārtējo reizi uzdūros manu tautiešu žēlabām par to, ka Latvijā nav nekādas dzīves un viss ir slikti. Šodien ar mammu bijām kapos nolikt vainadziņus uz manu vecvecāku kapiem un tirgū, kad tos pirkām, izmantoju savas balss tiesības un pierunāju mammu nopirkt šoreiz valsts karoga krāsās un braucot uz kapiem, abas nospriedām, ka Latvija ir ļoti laba vieta kur dzīvot. Šeit ir 10 iemesli, kāpēc:

  1. Pie mums nav zemestrīču, cunami, lavīnu, tornado, nenormāla karstuma un nenormāla aukstuma. Tās dažas nedēļas gadā neskaitās.
  2. Pie mums nav indīgu zirnekļu un čūsku. Tā nabaga odze ar uguni nav atrodama un baidās no cilvēkiem tāpat kā mēs no viņas. Ja viņai gluži neuzkāpj uz astes, tad katrā ziņā viņa jau nu nemetīsies virsū cilvēkam, drīzāk aizšļūks kaut kur drošībā. Pie mums nav parazītu moskītu, tārpu un citu sīku radību, kas nemanāmi nodara ļaunumu veselībai. Jā, ir ērces un ir dēles. Tas gan.
  3. Pie mums negrib uzkavēties neviens sīrietis, turks vai kāds cits bēglis un tāpēc varam dzīvot tādā ziņā diezgan droši. Drīzāk pie mums atmuks visi tie vācieši un francūži, kuriem vairs nebūs glābiņa savās valstīs.
  4. Jā, mūsu pensijas un pabalsti un visas citas valsts maksātās naudiņas nav lielas, bet tās tiek izmaksātas laikā un tik, cik noteikts.
  5. Kas attiecas uz algām – nu šeit ir tā – mēs dabonam to, uz ko esam gājuši. Ir jāapzinās, ka liela nauda nevienā pasaules valstī nenāk viegli, ja vien neesam Lemberga bērni (joks). Un ir jānovērtē realitāte un jāapzinās, cik izvēlētā profesija vai darbības veids var ienest naudiņas makā. Brīnumi nenotiek.
  6. Tiem, kas saka, ka mūsu valdība ir slikta, varu pačukstēt – nevienā pasaules valstī neviens iedzīvotājs neteiks, ka viņa valdība ir laba. Valdības kritizē visi un visur.
  7. Pie mums ir ļoti tīrs un sakopts un mēs darām visu, lai kļūtu vēl tīrāk. Tāds īsteni latvisks piegājiens.
  8. Pie mums ir gan jūra, gan kalni vienas valsts ietvaros. Pasakaina daba.
  9. Pie mums mainās gadalaiki. Liekas, kas nu tur liels, bet es nemūžam negribētu dzīvot mūžīgā ziemā vai mūžīgā vasarā. Gadalaiku maiņa liek būt dzīvam, kad uz Ziemassvētkiem ir sniegs un Līgo spīd saule. Tā, kā tam jābūt.
  10. Mums ir Dziesmu un deju svētki. Man liekas, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur pašdarbība ir tik augstā līmenī. Mums ir hokeja komanda, kas tik mazai valstij ir ļoti nozīmīgs sasniegums. Un gan jau viņi saņemsies. Mums ir slaveni muzikanti un diriģenti un sportisti un zinātnieki.

Un visu apkopojot – mierīga un laba valsts, kur dzīvot.

Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Vēlreiz par saulgriežiem

VainagsEsmu padomju bērns un godīgi sakot, manā bērnībā man tā arī neradās konkrēts priekšstats par Līgo svētkiem un to svinēšanu. Esmu piedzīvojusi kreppapīra vainagus un kartona sombrero cepures Rīgas centrāltirgū. Kad biju maza, man patika šīs spožās un krāsainās galvas rotas, jo krāsu jau nebija daudz. Vēl esmu piedzīvojusi askētiskus Līgo, kad pieticīgi tiek iekurts neliels ugunskurs, kādu stundiņu pasēdēts un pilnīgi skaidrā iets gulēt, jo nākamajā dienā darbs ir darāms. Esmu piedzīvojusi arī Līgo, kad alkohols plūst aumaļām un ugunskura vispār nav, jo nav tādas vajadzības vēl lieki noņemties ar malku un kurināšanu. Nu jā un esmu piedzīvojusi vēl tādus Līgo svētkus, kas ir pa vidu diviem augstāk aprakstītajiem – tikai nez kāpēc nekad nav tā sajūta, ka jā, šie ir īstie un šī ir īstā metode un īstais piegājiens. Un nolēmu, ka jāpieslienas tiem, kas Līgo svētkus svin tieši saulgriežu laikā un dara to tā teikt, sentēvu garā.

Un tā nu pāris gadus atpakaļ vienā tādā pasākumā piedalījos. Pasākums sākās ar vainagu pīšanu, folkloras kopu dziedāšanu un kopīgām rotaļām. Šī daļa man patika. Pēc tam bija koncerts, kur spēlēja jaunieši, kuru mūzika mani patiešām uzrunāja. Tāds tautas dziesmu mūsdienu pasniegums. Kaut kas uz Iļģu pusi. Pēc koncerta šie paši jaunieši spēlēja dančus un es dabūju izlekties “Skroders sēd uz aku” un “Pankūciņas”. Man, tāpat kā lielajam vairumam daiļā dzimuma pārstāvju, ļoti patīk dejot. Un tāpēc šī daļa man patika vislabāk. It īpaši tāpēc, ka nebija jāstutē sienas un jāgaida kad kāds kavalieris aicinās dejot. Dejoja visi un visnotaļ raibā sastāvā. Nu kā jau danču pasākumos.

Tad kad laiks tuvojās saules rietam, īstenās tautas tradīciju piekritējas ņēma ziedu klēpjus un dziedot gāja uz jūru. Jūra nebija tālu, tomēr jāiet bija pa ielām un gribētājas piedalīties izvērsās garā virtenē. Pa priekšu gāja mūsu vietējās zinātājas + pieaicinātā virszinātāja no Rīgas laikam, protams, tautas tērpos. Šis jau man tā kā sāka nepatikt, tāpēc, ka te skaidri redzama nespēja būt pašiem. Vajag kādu no Rīgas, lai būtu droši, ka nu būs labi. Pēc tam gāja tās, kas nav īsti zinātājas, bet kam bija tautas tērpi mugurā, nu un pašās beigās visādas salašņas un es tai skaitā, kas ne tik nebija vīžojušas, kā vismaz tautisku brunci izdiņģēt no kāda kora vai deju kolektīva.

Priekšā gājējas dziedāja Līgo dziesmas, bet tā kā gājēju virtene bija diezgan gara, aizmugurējās un toskaitā es, nemaz nedzirdējām, ko tās priekšējās tur dzied un vilkām tik “Līgo, Līgo”. Beigās es satiku vienu labu paziņu un mēs vilkāmies vispār pašas pēdējās un pļāpājām. Kaut kādā brīdī es apsmējos, jo viss šis pasāciens man atsita krišnaītus, kas maisās pa Rīgas ielām.

Nu tā. Kad nonācām pie jūras, es atkal tapu nopietna, jo zinātājas skaitīja īstos vārdus jūrai, darot tā, kā darījuši mūsu senči, ziedojot jūrai ziedus un vainagus un izlūdzoties labvēlību. Kam bija ziedi, tie meta jūrā ziedus, kam bija vainagi, tie meta vainagus. Tad, kad sākās tā mešana, es jutu, ka nebūs labi, jo savu vainadziņu negribēju jūrā mest, tak masu psihozes iespaidā iemetu aukstā ūdenī. Man bija ļoti liels žēlums un beigās izrādījās, ka jūrai mana vainaga nemaz nevajag. Visi ziedu klēpji un vainagi tika izskaloti malā un slapji un samocīti mētājās gar krastu.

Ejot prom vēl atskatījos un vienu mirkli gribējās iet un vainadziņu paņemt, nopurināt un likt galvā. Bet neizdarīju un nožēloju to vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Bet tagad es zinu, ka savu vainadziņu nekad vairs ūdenī nemetīšu, labāk pieturēšos pie vecum vecās tradīcijas, kad Līgo vakarā sadedzina iepriekšējā gada vainagus. Tas man liekas visjēdzīgāk. Nu un visādus ziedu klēpjus ieliek komposta kaudzē, kur tie pārtop masā, no kuras atkal radīsies jauna dzīvība. Tam manā uzskatā ir jēga. Žēlāku skatu par jūras krastā izskalotiem salauzītiem ziediem neesmu redzējusi un ar to arī beidzās mans mēģinājums piebiedroties zinātājiem. Es neesmu zinātāja, t.i., mana iekšējā balss diktē, kas un kā darāms un tās ir tikai manas darbības. Šo darbību kopums ir raibs kā lupatu deķis un sastāv no visādām dzīves laikā uzkrātām druskām, kas ir manas druskas, kuras uzlasu pa vienai vien.

Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos nicīgi izteikties par citu cilvēku priekšstatiem, kā lietas darāmas. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Ja nu kāds šeit ir, par ko gribu pasmieties, tad tā esmu es pati un neviens cits.

Jā un vēl – es zinu, ka ir saulgriežu pasākums, kurā tiek taisīta garākā (laikam) zāļu un ziedu vija. Skaisti, bet man ir jautājums – kur tā vija pēc tam paliek? Vai ginesa cienīgu pasākumu dēļ ir jānoplūc ziedi, kas būtu vēl ilgi ziedējuši un mūs priecējuši? Vai tad mērenība un praktiskums nav viens no latviešu izslavētajiem tikumiem? Vai varbūt es maldos un viju kāds uzglabā un nākamajā gadā simboliski sadedzina? Vai ieliek komposta kaudzē un pārvērš par zemi, kas dod dzīvību atkal jaunām puķēm?

Vasaras saulgrieži 2016

SaulesZime-664x659Šogad Saulīte savā augstākajā punktā atradīsies 21.jūnijā pulksten 1:34 naktī. Smieklīgi, vai ne – augstākajā punktā un naktī. Bet tur ir savs labums. Tie, kam pietiek ar maz miega vai nākamajā dienā nav jāiet uz darbu vai var atļauties nokavēt, šajā brīdī var iekurt ugunskuru vai sveci vismaz un tā pa smuko šo brīdi sagaidīt un pavadīt. Jo ugunskurs tieši naktī ir tas smukākais; dienas vidū diez kas jau nebūs.

Jā, ar tiem saulgriežiem un vispār ar dabas ritmiem ir tā, ka tos nevar ieriktēt tā, lai nozīmīgais brīdis iekrīt sestdienas pēcpusdienā, kad māja sakopta, veikali izķemmēti, pats nomazgājies un bērni arī. Tā nav un tāpēc nākas vien ķert mirkli. Protams, arī 23.jūnijs der ugunskura dedzināšanai un Saules rituma apcerēšanai jo šis tā vai tā ir tas gaišākais laiks. Naktīs, kad nav mākoņu, man liekas, tumsa vispār neiestājas – gaišs un gaišs. Man kā sensitīvi jūtīgam cilvēkam (gaismas, trokšņi, skaņas, sāpju slieksnis) tas pat tā kā traucē. Nelīdz pat žalūzijas un aizkari. Bet tomēr, šitā ir labāk nekā pa ziemu, kad gaismu tikpat kā neredz. Pa tumsu uz darbu aizkulies, pa tumsu atkulies, tik vien kā brīvdienas atliek.

Bet pie kā es paliku – nu jā 21.jūnijā pa nakti. Un ja vēl palūdz darbā 20.jūniju brīvu, tad var doties uz pļavām un pielasīt pilnu klēpi jāņuzāļu, uzpīt vainagu vai vienkārši gulēt smilgās un madarās un raudzīties mākoņos un sajust dzīvību. Jo Saules gaitas slavināšana notiek arī Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet šis ir tieši dzīvības laiks, kad guļot zālē tu redzi, ka tur čum un kust skudriņas un vabolītes un visādi radījumi, kuriem pat nosaukumu nezini un tad tu lec kājās, jo saproti, ka zem tava svara viena kārtīga dinastija var aiziet bojā un patiesībā katrs solis kādam kaut ko nodara. Un tad nāk apjausma par savu vietu šai pasaulē, par to, ka tu esi tikai viena tās daļa un ir ar bijību jāizturas pret to, kas apkārt un zem kājām.

Es šeit nerunāšu pat Līgo rituāliem. Visi jau tāpat zina par aliem un sieriem un Jānīti vārtu staba galiņā. Šis laiks (gluži tāpat kā visi citi) ir jāizjūt ar visām iekšām un ne jau siera šķēle un alus kauss te ko nozīmē. Itin neko. Šeit nozīme ir dabai un Saules ritumam. Un, kad esi pabijis viens smaržīgā pļavā un izpētījis mākoņus un tuvumā aplūkojis kādu necilu pļavas puķīti un izbrīnīts konstatējis, ka tā ir TIK skaista, tad var doties cilvēkos un šo sajūtu katram atnesot sev līdzi, to padarīt lielāku un stiprāku. Jau daudz ir rakstīts par enerģijas sakopojumiem jeb egregoriem (es teiktu – enerģijas mākoņiem), kas rodas, ja par kādu lietu vai parādību stindri piedomā un ja vēl to dara kopā ar citiem, tad vispār – enerģijas mākonis aug apmēros. Tā ir ar visām lietām, tāpēc, ja negribam savā dzīvē slikto, vienkārši nevajag par to domāt un cepties (tas tā – mazliet filozofijas). Bet jā – šo dzīvības laika enerģiju ir vērts kultivēt un audzēt un dziedāt un dejot un censties atslābināt savu iekšējo bažu (tāda ir visiem un tā neliek mieru ne brīdi – ko ēdīs, kā nomaksās, kur strādās utt., utjpr.) un sajusties dzīvam. Un vēl drusku par alkoholu. Mēs zinām, ka alkohols nav labs un tā arī ir. Tas ir kā kredīts – ņemšanas brīdī ir eiforija, bet, kad jāatdod, tad diez kas nav. Un tad ņem atkal. Kaut kā tā.

BET. Alkohols atslābina mūsu saspringto dvēseli un drusku nomierina iekšējo bažu, tāpēc mazliet – kāpēc ne? Man ir draugi, kas kādreiz ir dzēruši ne pa jokam un tagad ir konkrēti atturībnieki un visādi cenšas to darīt zināmu apkārtējiem. Mans uzskats ir tāds, ka katram pašam ir jāzina ko un kā darīt. Es, piemēram, nekā nevaru tikt galā pati ar sevi, savām domām, iekšējo un ārējo pasauli, kur nu vēl mācīt citus. Visi šie raksti vairāk palīdz man pašai saprast sevi, nekā mēģināt uztiept pasaulei savu viedokli. Un jā – es šad un tad dzeru alkoholu. Un šeit pat nav svarīgi ko dzert un no kā dzert (var arī kandžu no trīslitru burkas un nekāda vaina), šeit ir svarīgi – ar ko dzert. Jo, piemēram, pasākumā, ko priekšnieks uzrīko vidējam un augstākajam menedžmentam, dzert galīgi negribas, jo, pirmkārt, priekšnieki ir priekšnieki un nevar tā īsti atslābināties un otrkārt – un ja nu es piemetīšos un sastrādāšu ko tādu, par ko vēlāk būs kauns? Bet kopā, teiksim, ar ne visai tīru un ne visai smalku saules brāli, bet ar kuru ir par ko parunāt, jo, izrādās, viņš ir daudz lasījis un viņam ir ko teikt – ar to jā.

Kaut kā tā. Novēlu visiem sajusties siltiem un dzīviem. Tas ir šī laika pamatmotīvs, kad Saule ir augstākajā punktā un viss zied un zaļo un dzīvības sulas tek pa visām vēnām un ārtērijām.

Kā sagaidīt dzimšanas dienu

Happy_birthday_minions-5

Tā kā pamazām tuvojas arī mana dzimšanas diena, tad jau laikus jāsāk domāt, kā tad īsti to sagaidīt. Jau vairākus gadus par to, kā pareizi sagaidīt dzimšanas dienu, tiek rakstīts malu malās. Bet, kā jau tas ierasts – informācija atšķiras, tāpēc veikšu pētījumu.

Saskaņā ar kalendāru mēs katrs savu dzimšanas dienu zinām un pat ļoti labi, jo tādu datumu jau neaizmirsīsi. Tas ir datums, kas ierakstīts mūsu katra dzimšanas apliecībā un pasē un kas tiek plašāk vai mazāk plaši atzīmēts un svinēts.

Astroloģiski ir drusku sarežģītāk, bet, es teiktu, loģiskāk – dzimšanas diena, jeb brīdis, ir tas brīdis, kad Saule atgriežas tajā pašā punktā debesīs, kur tā atradās mūsu dzimšanas brīdī un dažādu iemeslu pēc tas brīdis var notikt arī aptuveni 12 stundas pirms vai pēc mūsu kalendāra dzimšanas dienas. Kā tad šo datumu un brīdi noteikt?

Ja Jūs neesat astrologs, tad visprātīgāk ir ieiet mūsu pašu veiksmīgajā astroloģijas portālā astrologi.lv, kas piedāvā par nelielām naudiņām noteikt gan īsto brīdi, gan izsniegt pamācību, kā tad šis brīdis, kā arī laiks pirms un pēc tā, būtu pavadāmi. Klāt komplektā tur vēl nāk arī citi labumi.

Bet, ja runā par mani pašu, tad es jau tāpat zinu, ka šogad mans dzimšanas dienas brīdis ir 04.jūnijs, plkst.16:40 (kaut dzimusi esmu 05.jūnijā plkst.08:10). Un ko ar šo iesākt?

Vairāki avoti saka, ka laikā pirms dzimšanas dienas vajadzētu veltīt laiku tam, lai apsēstos un padomātu par to, kāds tad ir bijis aizgājušais gads. Daži avoti saka, ka šajā pašā laikā ir jākaļ arī nākotnes plāni, citi atkal norāda, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika ir atslābināta un tāpēc plānus jākaļ pēc dzimšanas dienas.

Bez tam ir ļoti daudz dažādu ieteikumu rituāliem un meditācijām šajā sakarā, bet tie patiešām ir tik dažādi, ka nevaru atrast kopsaucēju. Viens no tiem saka, ka tieši dzimšanas brīdī ir nepieciešams pabūt vienam pašam. Citi atkal stāsta, ka dzimšanas dienas svinības ir slikta ideja, jo dzimšanas dienā nav ko stāvēt pie plīts.

Viena no teorijām saka, ka sākot no šī dzimšanas dienas brīža (konkrētajam gadam aprēķinātā) katra nākamā diennakts (no 16:40 līdz 16:40) ir jāpavada saskaņā ar 12 horoskopa māju, jeb 12 horoskopa zīmju (sākot ar Aunu) būtību. Šeit ir raksts par to: http://nra.lv/citi-raksti/86318-katram-savs-jaunais-2013-gads.htm. Vēl līdzīgs raksts ir šeit: http://nra.lv/citi-raksti/108477-kad-sakt-jaunu-dzivi.htm.

Šie ir tikai divi raksti, bet jau šeit es redzu neatbilstības. Piemēram, pirmā diena: pirmā raksta noskaņa ir izsakāma vārdos: “Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos!” – sak, jā, nu gāja man kā gāja, bet tagad es centīšos būt labāks. Šis uzstādījums rada nevajadzīgu spriedzi. Otrā raksta noskaņa jau ir veselīgāka, tāda, kas nepēta, kā bija, bet pasaka: “Tagad un šeit es esmu pasaules valdnieks!”.

Ieskatam pirmās dienas pavadīšanas ieteikumu salīdzinājums:

Pirmais raksts:  Centieties šo dienu veltīt sev un savam mīļotajam cilvēkam (ja tāds ir). Padomājiet par savu raksturu, kā tas iespaidojūsu attiecības ar apkārtējiem. Atcerieties, ko esat izdarījis iepriekšējā gadā: ja ir, par ko sevi uzlielīt, dariet to! Ja esat izdarījis ko ne visai jauku – iekšēji atvainojoties, nožēlojiet savu rīcību, izlabojiet kļūdas un mēģiniet tās neatkārtot. Padomājiet, ko jums gribētos mainīt sevī un apkārtējā situācijā, apstākļos. Šī diena ir laba, lai kaltu nākotnes plānus. Šodien droši var domāt arī par fiziskās formas un izskata uzlabošanu un ķerties klāt pie savu labo nodomu īstenošanas. Kardināli mainiet savu tēlu, pierakstieties sporta nodarbībās vai sastādiet individuālo fizisko aktivitāšu sarakstu: tās noteikti dos jums spēku!

Otrais raksts: Dzīvo dinamiski, veselīgā egoismā, sev. Dzīvo aizrautīgi!

Ko no šī visa var paņemt sev?

  1. Kā ikvienā lietā vai darbā katram pašam ir jāieklausās sevī. Ja man tiešām rada atvieglojumu doma, ka varēšu pabūt viens un nestāvēt pie plīts, tad ir jābūt vienam. Jo ir cilvēki, kas intuitīvā kārtā nemīl svinēt savu dzimšanas dienu. Un tas patiešām ir pareizi – ja Saule dzimšanas horoskopā nav īpaši spēcīga, tad nav ko viņu vēl mocīt, pievēršot tai nevajadzīgu uzmanību. Tādiem cilvēkiem būtu labi saprast, kuras planētas viņu horoskopā ir tā spēcīgākās un “izbraukt” uz tām.

Nu un, ja vientulība mani biedē, tad ir jābūt to cilvēku lokā, ar kuriem ir labi. Kaut gan pabūt vienatnē, vismaz kādu brīdi, ir veselīgi.

  1. Piekrītu, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika var būt atslābināta – tas saistīts ar domu, ka katrs nākamais mēnesis pēc dzimšanas dienas atbilst noteiktām jomām (tajos rakstos ir apraksti) un pēdējais, divpadsmitais mēnesis, atbilst noslēgtībai, spēku izsīkumam, vientulībai, norobežošanai. Bet atkal – tas ir stipri individuāli – katram pašam ir jāieklausās sevī.
  2. Par tām divpadsmit dienām pēc dzimšanas dienas. Tās iezīmē, kādi tad būs nākamie divpadsmit mēneši. Par šo neko nemāku teikt, jo neesmu tā kārtīgi pārbaudījusi. Katrā ziņā – var pamēģināt. Tikai mans ieteikums – bez nožēlas un visādām apņemšanām. Vienkārši dzīvojam šim brīdim saskaņā ar dienas tēmu.
  3. Astrologa apmeklējums. Ir veselīgi apmeklēt astrologu, lai noskaidrotu nākamā gada tēmas, stipros un vājos brīžus un pieturas punktus. Vēl tagad atceros, kā sāku nodarboties ar astroloģiju – tieši savā dzimšanas dienā biju pie astroloģes Māras Ošurokas un viņa man bez visa cita teica: nevajadzētu veidot sadarbības projektus ar sievieti. Nebeigsies labi. Un tā arī bija. Bet mani ieinteresēja, kur viņa to rāva un tā es iekritu šajā pasaulē. Tagad jau es pati varu sev pateikt, kā būs.

Mans ieteikums tiem, kas vēl nav bijuši pie astrologa – palasiet atsauksmes internetā. Jo astrologi arī ir dažādi. Piemēram, tai pašai Ošurokai ir arī psihologa piegājiens un viņa māk runāt ar cilvēkiem, bet Juris Kauliņš, kas ir arī astronoms, ir diezgan sauss un labāk atbild uz jautājumiem, nekā stāsta pats. Ja nav konkrētu jautājumus, būs grūti.

Nobeigumā varu pateikt, ka ieplānošu 4.jūnija pēcpusdienai kaut ko, kas man tiešām patīk un dara laimīgu – es jau zinu, kas tas būs (un to droši varat darīt arī jūs – ceļojums, teātra apmeklējums, kino, draugi, dārzs, pastaiga, restorāns, skriešana – da jebkas) un turpmākās dienas pētījuma un intereses pēc centīšos pavadīt saskaņā ar 12 tēmām.

Ūsiņa diena

Uusins-664x292Pēc Saules kalendāra rīt ir Ūsiņa diena. Pastāv ļoti daudz un dažādu versiju par to, kāda šai dienai bijusi jēga un kas tad īsti ir šīs dienas saturs jeb mugurkauls. Tomēr dominē zirgi, govis un upurēšanas rituāli, t.i., šajā dienā pirmo reizi izlaida govis ganos, zirgus veda pieguļā (zirgu ganīšana pa nakti) un lai šie mājlopi būtu spēcīgi, veseli un labi vairotos, ir notikuši upurēšanas rituāli. Tāpat kā Mārtiņos figurē melns gailis un vista. Bez tam – tiem, kas jutušies vāji, dots piens, kas sajaukts ar asinīm. Vēl viens rituāls – ēdiena ziedošana ugunij.

Ko no šī var secināt? Apkopojot pieejamo informāciju, šī varētu būt diena, kad īpaši parūpējamies par saviem mājdzīvniekiem, domāju – ne tikai par govīm un zirgiem, bet par tiem, kas nonākuši mūsu aizgādībā – suņiem, kaķiem, baltajām pelītēm un zaļo pūķi. Varam aizkurt ugunskuru vai sveci un apvienojot savas domas ar mūsu senču enerģiju, kas gadsimtiem krāta un tādējādi ir gana spēcīga.

Ja mēģina vilkt paralēles ar klasisko astroloģiju, šis ir brīdis, kad Saule nemaina zīmi, kā tas notiek Saulgriežu un Saulstāvju svētkos (Ziemassvētkos, Lieldienās utt.). Saule šobrīd atrodas ap Vērša zīmes 15 grādu, tātad diezgan nenoteiktā stāvoklī. Vienīgais, ko šeit var atzīmēt, ir tas, ka Vērša zīme ir zemkopja zīme vistiešākajā veidā – pacietība, kas robežojas ar ietiepību, fiziska izturība, rūpes par to, lai visa kā būtu un pietiktu, jā, arī vērtību uzkrāšana un naudas pelnīšana. Tātad šis ir laiks, kad ir jāsēj un jāstāda un tādējādi jāliek pamati rudens ražai. Protams, mūsdienās sējēju un stādītāju ir mazāk nekā nesējēju un nestādītāju, tāpēc sekojot alegorijai, šis ir laiks, kad varētu likt pamatus sagaidāmajai ražai jeb ienākumam. Tomēr, nevajadzētu uzsākt neko jaunu un nebijušu, jo Merkurs ir atkal retrogrāds, – ir jāpieturas pie pārbaudītām lietām un shēmām, ierastiem darbiem un jā – var droši pabeigt kaut kad iesāktus un nepabeigtus darbus. Tāda īsteni Vērsiska pieeja – nekādu aušību un fikso ideju – tikai rutīnas darbi, kas padarāmi ar pacietību un rūpību. Šis ir arī laiks, kad mājās un apkārtnē ienest skaisto – izdaiļot savu mājokli, salikt puķes vāzēs, nomazgāt un iztīrīt mašīnu un padarīt apkārtni pievilcīgāku.

Ūsiņa zīme ir pazīstama arī kā dzīvības zīme, un šobrīd patiešām ir laiks, kad dzīvība kūsāt kūsā visās malās. Tā ir arī šī raksta būtība – rūpes par dzīvībām, kas ir mūsu pārziņā, rūpes par to, lai rudenī būtu raža jeb ienākums, rūpes par savu mājokli un pacietīgs un apzinīgs darbs.

Zemes diena

It kā jau kādu laiku dzīvojam vidē, kurā informācijas plūsma nav ierobežota. Un tomēr – ik dienas uzzinu kaut ko, par Zemes dienako man nav bijis ne jausmas. Jau vairākus gadus zinu, ka ir tāda zemes stunda, kad visi, kam kaut cik ir svarīga planēta, uz kuras dzīvojam, izslēdz nevajadzīgos un šķietami vajadzīgos elektrības patēriņa objektus. Manā gadījumā tas aprobežojas ar mājas apstaigāšanu un visu neapdzīvoto (kur tajā brīdī neviens neuzturas) telpu apgaismojuma izslēgšanu, kā arī apgaismojuma izslēgšanu dzīvojamajā istabā un nekādas cepšanas, vārīšanas un veļas mazgāšanas. Tomēr – strādā televizors, jo neesmu viena savā ģimenē un pietiek jau, ka pamazām mēģinu savus mīļos apradināt ar domu, ka ļoti cenšos savā pārtikā un apģērbā neizmantot dzīvnieku izcelsmes produktus un lietas, ja vēl izslēgšu visas gaismas un atņemšu televizoru (sestdienas vakarā tas parasti notiek), tad varētu rasties zināma konflikta stuācija, jo vairāk – mēs katrs esam tiesīgi dzīvot tā, kā jūtamies labi.

Bet nu es šodien uzzinu (diez, kur esmu dzīvojusi līdz šim, kādā informācijas vakuumā?), ka ir tāda zemes diena un, kas vēl labāk, ideja par to ir izskanējusi ne jau kaut kad nesenā pagātnē, bet aš 1969.gadā – gadā, kad es piedzimu. Tas mani dara mazliet lepnu, jo lai nu par ko, bet par saudzīgu apiešanos ar planētu, pa kuru staigāju, par to es balsoju ar visām četrām.

Protams, es neesmu ideāls cīnītājs par ekoloģiski saudzīgu saimniekošanu – man patīk braukt ar auto, es pārtikā patērēju lietas, kas tiek ražotas rūpnieciski, t.i., izmantojot visādas ķīmijas un indes, ziemā man ir auksti un es sildu savu māju, dedzinot malku un tādējādi izmetot atmosfērā ogļskābo gāzi, bet, kā jau teicu, es ļoti cenšos un ļoti ar sevi strādāju, jo kaut kā uz vecuma galu esmu sapratusi, ka neesmu dabas kronis, ka jebkura žurka vai vāvere vai pat bezpajumtes kaķis ir izdzīvot spējīgāki un sīkstāki, nekā es. Bez sava mīkstā dormeo matrača un silta ūdens un kafijas no rītiem esmu pazudis cilvēks.

Bet atgriežoties pie Zemes dienas – tie, kas ir lidojuši, tie zina, cik niecīga izskatās no augšas itin visa cilvēku darbība un cik liela (vai maza) ir mūsu zeme. Bet, tāpat kā skudras var uzcelt māju, kas ir n-tās reizes lielāka par pašām, arī cilvēks, lai arī cik niecīgs, var sa***st visu, kam iet pāri.  Tāpēc paldies visiem, kas neizmet pudeli no braucoša auto, neatstāj mežā plastmasas maisiņus, nepiemētā meža joslas pie ceļa ar izlietotām higiēniskajām paketēm (piedodiet par nepiedienību, bet tā ir šausmīga problēma – kas jums sievišķi kaiš – jūs patiešām gribat, lai jūsu bērni, spēlējoties pa mežu, dzīvojas pa vecām paketēm?), pietiek jau ar tualetes papīra strēmelēm, kas plivinās pa krūmiem; nededzina kūlu un vispār, izturas saudzīgi.

Mūsu planēta, mūsu zeme ir TIK skaista, ja salīdzina ar citām Saules sistēmas planētām, kas ir pārāk karstas, pārak aukstas, nedzīvas, izmirušas un indīgas. Ir tik labi, ka vēl ir meži, kur lasīt sēnes un ogas, ka ir jūra un pludmale, kur ļaut skatienam ietiekties tālēs, ka ir vasaras pļava, pilna ar sīkām, necilām puķītēm un smilgām, bet kam nestāv ne tuvu neviens puķu veikala ziedu pušķis, ka ir upes un ezeri un strauti un kalni un aizas un lejas un tuksneši un vēl viss, kas nav ne aptverams, ne aprakstāms. Dzīvs un zaļojošs un pacietīgs. Dabā vispār dominē vārds “pacietība”. Tie, kas lietainā laikā, braucot pa ceļu, ir redzējuši, kā stārķis sēž ligzdā uz olām – no knābja pil lāses, pats pelēks un samircis, bet sēž. Tāds ir dabas ritums – ik gadu atkal un atkal, neskatoties uz cilvēka iznīcinošo darbību, vīt ligzdu, dēt olas, audzināt bērnus, lidot prom un pavasarī atkal atpakaļ – tā priekšā es noliecu galvu un tas ir piemērs, no kura var mācīties.

Jurģi vai Ūsiņi?

laime-tai-procesasKā zināms, 23.aprīlī vārda dienu svin Jurģi. Un vārds “Jurģi” manā galvā nozīmē dienu, kad kalpi pārvācās no viena saimnieka pie otra, ja bija tāda vajadzība. Nolēmu pameklēt, ko par šo dienu var uzzināt vairāk un Vikipēdijā redzu, ka Jurģi ir tā pati Ūsiņa diena, kas “kas sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu par godu Svētajam Jurim 23. aprīlī”. Tomēr, gadskārtu kalendārā, par ko nesen rakstīju, Ūsiņa diena ir 9.maijā. Tiesa gan, tā pati Vikipēdija arī atzīst, ka Ūsiņa svinību apvienošana ar svētā Jura jeb Jurģu dienu notikusi kristīgās baznīcas ietekmē. Tā teikt – pie vienām sāpēm.

Tā kā pārvākšanās no vienām mājām uz otrām tika ieviesta tikai 19.gadsimta sākumā (lai atceramies Jaunsudrabiņa Balto un Zaļo grāmatu), kad kristīgā ticība Latvijā zaļoja un plauka, tad es ticu, ka Jurģi, jeb pārvākšanās arī notika tai pašā 23.aprīlī. Un tāpat es ticu, ka Ūsiņš ir godināms 9.maijā, kas ir pavisam cita padarīšana. Šis atkal ir viens no piemēriem, kā reliģija ir ievijusies tautas dzīvē un paražās un būtībā, tiem, kas paražas kopj jau no bērna kājas, šo būs grūti sagremot. T.i. – atdalīt Jurģi no Ūsiņa. Man, kā kārtības un loģikas mīļotājai šī iespēja ir kā svaigs ūdens malks. Un bez tam – jo vairāk labu tradīciju, jo labāk.

Tāpēc manā galvā Jurģi lai paliek ar pārcelšanos saistīts datums, kas patiesībā bija visnotaļ jēdzīgs, jo šis ir laiks, kad vēl nav uzsākti pavasara darbi, bet sniegs jau ir nokusis. Dabā valda atmoda un tas tā vien rosina sākt jaunas gaitas. Tāpēc, godinot tradīcijas, šajā dienā patiesi var uzsākt ko jaunu. Ja velk paralēles ar klasisko astroloģiju, Jurģu dienas ekvivalents varētu būt Mēness, jo tieši Mēness ir saistīts ar tradīcijām, mājām, dzimtu, tautu, kā arī izmaiņām un pārmaiņām un zināmu nepastāvību. Un šajā dienā, 2016.gada 23.aprīlī, Mēness patiešām uzvedīsies labi – cilvēkiem varētu būt iespējas jautājumos, kas saistīti ar šīm jomām, pie kam var mēģināt iet un runāt ar autoritātēm, nodarboties ar labdarību, uzsākt projektus, kas saistīti ar daiļajām mākslām – mūziku, kino, teātri, izdosies ārzemju brauciens vai darījumi ar ārzemniekiem. Var būt, ka kādu apciemo intuitīvas nojautas. Protams, stāvoklis pie debesīm ir viena lieta, un kā jau esmu neskaitāmas reizes rakstījusi, fons var būt labu labais, bet, ja tas “neskar” jūsu personīgo dzimšanas karti, tas ir un paliks tikai fons. Tas ir tāpat, kā ar sliktajām lietām – jā, tās fonā notiek, bet jūs pašus konkrēti neskar. Vienīgi tik cik nu jūs ļaujat ziņu negācijām jūs ietekmēt. Bet, ja šis sliktais planētu stāvoklis vēl “aizķer” jūsu horoskopu, tad izejot no planētu stāvokļa, šī situācija var kļūt jums pat ļoti nozīmīga. Personīgi manu horoskopu šī situācija, lai arī ļoti labvēlīgā, neaizķer, tāpēc visticamāk man šī diena paies neatstājot pēdas.

Bet mēģināt var un vajag, jo vissliktākais, ko mēs varam izdarīt, ir pieņemt kaut ko kā negrozāmu faktu. Tipa, ai nu – tas nav simtprocentīgi un tāpēc es uz šo neparakstīšos. Tas, protams, ir nodrāzts teiciens, bet tā mēs paši sevi ieprogrammējam uz neveiksmi. Un šo es zinu pavisam droši, jo, lai nu kā, bet pieredzes man ir gana.

Tā ka, var godāt, lai arī salīdzinoši nesenu (nesenāku par Ūsiņa dienu, bet par to citā reizē), bet tradīciju, un šajā dienā tā simboliski uzsākt kaut ko jaunu un paskatīties, kas notiek. Varbūt ka mūsu senču lolotais Jurģa dienas egregors jeb enerģija palīdzēs mums, šodienas cilvēkiem, ja mēs šajā dienā dzīvosim un domāsim šīs enerģijas ritmos. Jo es ticu, ka enerģijas strādā. Ja šeit vilktu paralēles ar kristīgo reliģiju, tad, protams, arī šī enerģija strādā tiem, kas vibrē kopā ar šo enerģiju.

Šeit ir daži ticējumi, kas saistīti ar Jurģu dienu:

Ja Jurģi iegadījās sestdienā, uzskatīja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana – šogad Jurģi tieši iekrīt sestdienā. Tas varētu nozīmēt, ka jaunie projekti būs ilglaicīgi.

Ja kāds uz jauno vietu ejot, veco atstājis neslaucītu, uzskatīja, ka tas atstāj tur savu svētību. Istaba bija jāizslauka arī jaunajās mājās ieejot, lai nebūtu jāķildojas ar citiem mājiniekiem. Tātad – ja uzsākot jaunu projektu, vecie paliek novārtā, tad mēs varam domāt, ka tajos paliek daļa mūsu svētības un enerģijas. Un tā tas tiešām ir – nepabeigti darbi var nograuzt sirdsapziņu līdz kaulam. Tāpēc labāk vecos projektus vai nu pabeigt, vai kancelēt un miers. Galvenais, neiekrist pašpārmetumos.

Vēl viena paraža noteica, ka tad, ja kādās mājās kalpu ieved ar baltu zirgu, viņš tajā gadā apprecēsies. Šeit es nezinu, kā lai komentē…

 

Divu latu monēta

Rakājos pa dārzu un atradu 1925.gadā izdotu divu latu monētu. Pie žoga, vietā, kur starp mājas (jau sen nojauktas, bet manās atmiņās itin dzīvas) sienu un kaimiņu žogu bija soļa plata eja. Uz to pusi, ja nemaldos, izgāja divi logi. Viens – točna. IMG_20160407_172544Žoga vieta vēl dzīva šobaltdien, protams, pats žogs nomainījies jau vairākas reizes.

Nu lūk, kašājos, atradu šo monētu aptuveni 25 cm dziļumā un aizdomājos – kā tas notika, ka divlatnieku izsvieda pa logu. Vai kaimiņi pārsvieda pār žogu. Vai kāds, iedams pa ielu, iesvieda sētā. Vai tas bija strīds? Vai, purinot bikses, naudiņa izkrita no kabatas un ieripoja zālē? Jo, cik saprotu, divdesmito gadu beigās divi lati bija gana liela nauda, lai par to uztrauktos un meklētu. Varbūt meklēja, bet neatrada un tad nāca ziemas un vasaras un Ulmanis pie varas un krievi un vācieši un divas mammas māsas emigrēja, bet opaps ar omammu un manu mammu un vēl viņas divām māsām palika, atnāca padomju laiki, tajā mājā manu māsu atveda no dzemdību nama, bet astoņdesmito gadu beigās, kad tur neviens vairs nedzīvoja, čigāni izvazāja pa dēlītim vien. Tagad tur ir iebrauktuve un jasmīnu krūms un kļaviņa. Un bija divlatnieks.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektais gads. Saeima ar simts partijām, Čakste pie varas, čarlstona kleitiņas un kurpītes ar siksniņu pār potīti. Akmens bruģis uz ielas šodienas ķieģelīšu vietā, tamborēti aizkari pie logiem. Manai omammai tad bija 25, jo viņa dzima 1900.gadā. Viņa nebija bagāta, bet es ticu, ka viņai bija tādas kurpītes un pašas šūta kleitiņa. Viņa bija šuvēja, sēdēja mājās pie savas Singer šujmašīnas un izaudzināja piecas meitas. Un mīlestība un asaras un nemazgāti trauki un auksts akas ūdens un plīts, kas kurināma un dzīve, kas dzīvojama. Vīrs ar pelēku naģeni un lakatiņš ap galvu pašai. Un beigās divlatnieks, kas liek atcerēties, kur ir saknes. Tik simboliski – saknes un zeme un divlatnieks zemē.

Un tagad mums ir eiro un pa lielam – ir jau vienalga, kā sauc naudu, galvenais, ka tās ir diezgan. Bet varbūt nav gan vienalga? Varbūt tas lats, tas santīms bija kā diegs audeklā– tas saturēja kopā valsts audumu, kurš pamazām izšķīst un pazūd, kā pazūd ziediņi uz katūna spilvendrānas, kad to bieži mazgā augstā temperatūrā un beigās viss ir vienādi pelēcīgs. Vēl tagad, kad kādam stāstu, cik tā vai tā lieta maksājusi, es saku – tik un tik lati un tik un tik santīmi. Vai rubļi un kapeikas (jo tā ir mana bērnība). Bet nekad – eiro.

Es neesmu politikas cienītāja, jo tajā nav nekā laba (nupat noskatījos “Kāršu nama” 4.sezonu un noskurinājos: vai tiešām viss ir TIK briesmīgi?), bet ceru, ka pēc kādiem nieka 50 gadiem mēs atkal tiksim pie lata. Ja jau cikls iesācies, tas varētu turpināties. Jāpaņem viens divlatnieks no šī izlaiduma un jāierok zemē. Kopā ar šo divlatnieku un stāstu. Varbūt kāds atrod un aizdomājas?

Tradīcijas

Maras kal plakats_UZ DRUKUEs pazīstu cilvēkus, kas diezgan daudz zina par tradīcijām. Nu, par mūsu, latviešu, tradīcijām. Šie cilvēki uztur tradīcijas dzīvas, piedalās dažādos pasākumos, paši tādus rīko un ir kā staigājošas enciklopēdijas. Jā, un es šos cilvēkus apbrīnoju. Pirmkārt, jau par to, ka viņi spēj norobežoties no tingel-tangeļa, kas valda apkārt – Helovīniem un Valentīna dienām, Santa-klausiem un Lieldienu zaķiem, gadskārtu no gadskārtas piedaloties Meteņu un Jumja dienu pasākumos, rudeņos taisot labības vālītes, velkot bluķi un olas krāsojot sīpolu mizās, nevis Rimi nopērkamajās neona krāsās. Šiem cilvēkiem ir tautas tērpi, pat vairāki, katrs otrais, ja vien nav slinks, prot spēlēt kokli un viņu bērni jau no mazām dienām piedalās kādā no folkloras kopām. Otrkārt, mana apbrīna skar spēju ticēt un nest tālāk šo mantojumu tādu, kādu to ir nodevusi vecvecmāmiņa vai vecvectēvs, spītīgi turoties pie savas pārliecības.

Es pazīstu arī cilvēkus, kuri par latviešu tradīcijām zina gaužām maz vai nezina nemaz. Cilvēkus, kas dzīvo saskaņā ar amerikāņu kino atnestajiem standartiem – Santa-klauss un līgavas māsas, Pateicības diena un Ķīniešu jaunais gads. Protams, arī viņi piedalās Jāņu svinēšanā, kas izpaužas, kā šašliku cepšanas un klubu mūzikas apvienojums, vai Lieldienu olu krāsošanā ar tām pašām indīgajām krāsām.

Bet lielais vairums no mums, tostarp arī es, maisos pa vidu šim ritenim un pie reizes nopērku končas, ko iedot bērniem Helovīna vakarā, kad tie klauvēs pie loga, kā arī saprotu un pieturos pie latviešu gadskārtu kalendāra, jo tas patiešām ir loģisks. Iepriekšējos ierakstos ir rakstīts gan par daudzajiem jaunajiem gadiem, ko svinēt, gan par vairākiem Meteņu svinamajiem datumiem, kur ir redzams, ka gadsimtu gaitā kristīgā reliģija ir tā ietekmējusi vietējās tradīcijas, ka nav iespējams tā īsti vienu no otra atdalīt. Šobrīd jau gandrīz liekas, ka reliģijas ietekme ir teju vai tā pati latviešu tradīcija, jo nu jau klāt ir nākuši “jaunmodīgie” svētki: Ķīniešu jaunais gads, Pateicības diena, Helovīns, Valentīna diena. Labi vismaz, ka tie ir svētki, nevis sēru dienas.

Bet, atgriežoties pie gadskārtu kalendāra, paskaidrošu, ka es tam ticu, jo šis kalendārs ir balstīts uz Saules ritējumu, kura stūra punkti (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Apjumības) ir astronomiski pierādāmi – tātad arī zinātniski precīzi. Šie datumi gadu gaitā nemainās un principā, ja jūs vienu tādu kalendāru nopērkat, tad ar to var iztikt paaudžu paaudzēs, kamēr tas neizbalē vai mušas nenotaisa, kā erchercogu “Šveikā”. Šeit arī ir drusku neatbilstības – dažos kalendāros rudens ekvinokcijas laiks ir nosaukts par Jumjiem jeb Apjumībām, bet laiks starp Jāņiem un šīm pašām Apjumībām ir nosaukts par Māras dienu, bet citos Māras diena ir Jumji. Vēl dažos Apjumības ir Miķeļi. Tāpēc man tā vien niez nagi izpētīt, kas tur īsti ir ar tām Mārām un Miķeļiem. Bet, lai kā tur būtu, ir forši, ka ik pēc ~ 45 dienām, jeb ik pēc piecām nedēļām pa 9 dienām katrā, ir svētki, ko svinēt. Un viss ir ļoti precīzi un nepārprotami. Nav ne salīdzināms ar pilnmēnešu un jaunu mēnešu skaitīšanu, lai noteiktu, kad Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlies. Manās Aspergera smadzenēs uzreiz nodeg procesors un viss saiet uz īso, jo reliģiskajos svētkos nav secīguma un loģikas. Vismaz es neredzu.

Tāpēc, ja mēs gribam būt tā tauta, kas esam, ar mēru jāpievēršas visādiem ne-vietējiem svētkiem, jo tādējādi tie ar savu neona spožumu aizēno mūsu pašu tradīcijas. Protams, svētku nekad nevar būt par daudz un nevajag jau tūlīt iekrist galējībās, valkāt linu kreklu un izmest mēslainē Ziemassvētku eglītes stikla bumbuļus – viss ir piederīgs, ja tas ir ar mēru. Bet, lai kādi būtu rotājumi, karkasam ir jābūt un karkass jau ir iedots – latviešu Saules gada kalendārs.

Lieldienas ir pagājušas, mēs šogad nokrāsojām olas tiešām skaisti, uz baznīcu negājām, bet arī nepiedalījāmies šūpošanā un olu ripināšanā, toties bijām izstaigāties pa purva taku, lai sajustu pavasara elpu un saprastu, ka nu patiešām – klāt ir. Un nākamais pasākums, par ko jāpadomā, ir Ūsiņa diena.