Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Zāles

PlavaNe jau par tām zālēm, kas aptiekā nopērkamas, ies runa. Runa ies par tām, kas aug pļavā un ko čaklās zālīšu zinātājas pazīst pēc vārda un ģīmja un zina, kādai kaitei vai vajadzībai domātas. Nu un visu citu. Piemēram, kad zālīte ievācama, kā žāvējama, kā pielietojama – vai jāvāra, vai jāgrauž vai jāpīpē. Nē, Latvijā laikam pīpējamu zālīšu nav. Ir tikai tās pirmās – vārāmās un ēdamās.

Kādus divus gadus atpakaļ es pavazājos druskucīt līdzi mūsu zāļu zinātājai Līgai Reiterei. Tas ir kaut kas neaptverams, kad viņa iet pa pļavu – tas ir tas un der tam un tam, tas ir tas un der tam un tam. Tas garšo tā un tas garšo šitā. Man nemūžam nenāktu prātā mēģināt, kā tā vai cita puķe garšo. Un ne jau tāpēc, ka esmu cimperlīga. Galīgi nē. Tāpēc, ka manā caurajā galvā neturas nekas un es nekā nevaru iegaumēt tos dažus Latvijas indīgos augus, par kuriem es zinu, ka tādi ir, bet vairāk arī nekā. Nu un tāpēc labāk neēdu nekādus. Vienīgais, ko no Līgas stāstījuma atceros, ka vībotni var ēst taisni no lauka un ka tā nomierina nervus. Ak dievs, cik tā ir negaršīga!!! Var jau būt, ka nervus nomierina, bet man vēl tagad skudriņas skrien pāri mugurai no tās garšas. Brrr….

Nu lūk. Un kas atliek no puķes, kad nezini, kā to apēst? Nu smukums taču. Un man vienmēr ir licies, ka, ja virtuvē karājas sakaltēti augi, tas ir mājīgi. Tas ziemā atgādina par vasaru, smaržo un vispār – skaisti. Nu, apmēram tā kā Stendera veikaliņos. Par cik man vispār ir tuvs boho stils, tad tādas sakaltētu augu buntes tur īsti labi iederētos. Bet ar tām buntēm ir tāda nelaime, ka pirmos divus mēnešus ir OK, t.i., kamēr ārā vēl principā ir vasara un lai to ieraudzītu, nav jāblenž sakaltušos kātos, bet pēc tam tās pārvēršas par putekļu krātuvi, no tām sāk birt visādi krikumi un ja labi ilgi tās atstāj bez ievērības, tad arī zirnekļiem ir beidzot mājvieta. Tā ka principā tāda bunte būtu pamazām jānoskrubina un jāizvāra tējā, bet augstāk minēto iemeslu dēļ tēju vāru tikai no piparmētrām, kas izaug manis pašas dārzā (šogad nopirku vienu, kam piemīt šokolādes garša – un patiešām tā ir), bet kuras sažāvēju un tad salieku maisiņos vai burkās un tādā veidā uzglabāju, jo tā vai tā, karājoties, viss pieput. Ar putekļu sūcēju jau neklupsi virsū – tad beigās būs tikai pliki kāti.

Nezinu, kā tās saimnieces, kurām sīpoli un ķiploki sapīti virtenēs un pie griestiem karājas zālītes visām vajadzībām un kaķītis smuki čuč, saritinājies uz spilvena, uz palodzes podiņos aug garšvielas un viss ir tīrs un spodrs, kā viņas to dabū gatavu?! Man tad vajadzētu kā tādam cerberim un sargam cauru dienu uzmanīt katru mājimieku soli, lai sīpolu virtenē nerastos robi, kaķītis negāztu puķupodus, aizkarus neviens neaiztiktu, lai netiktu izjauktas smukās ieloces, uz galda neviens drupačas nebirdinātu un ar netīrām kājām iekšā mājā nenāktu. Es to nedaru. Apmierinos tikai ar tiem brīžiem, kad neviena nav mājās un es varu kādu stundiņu pabūt sev tīkamā vidē. Visā pārējā laikā cenšos vienkārši neskatīties un neievērot, lai gan mana pārvietošanās pa māju vienmēr notiek, iztaisnojot paklājus, noliekot vietā drēbes, noslaukot drupačas, piekārtojot galdautu un knibinoties ap simts citu sīkumu. Un es nekad neesmu mierā ar to, ko redzu. Tāda nespēja neievērot sev netīkamas lietas. Jo, lai kāds būtu stils, tīrība ir un paliek visa pamatā.

Bet, atgriežoties pie zālītēm – ārā ir vasara un ar tām ir pilnas pļavas un sētmales un var uz tām skatīties un blenzt un censties šos mirkļus iekonservēt galvā vai fotogrāfijā un paņemt sev līdzi garajā ziemā. Un, laikam jau katram savs – ir cilvēki, kas zina visādus jocīgus zāļu nosaukumus (kādi tik nav!) un ir cilvēki, kā es, kas nupat uzzināja no Kuldīgas tautas tērpu zinātājas Ingas Vīksnas, ka Kuldīgas tautas tērpa sastāvdaļa arī ir bijis sarafāns! Un es domāju, ka sarafāni ir tikai suitiem un ventiņiem. Izrādās, kuldīdznieki kav labāki. Tikai Kuldīgas sarafāna apakšdaļa ir tumši zila – pie tā gan mēs jau esam pieraduši. Un, protams, suitiem ir viskošākais tautas tērps. Lai piedod man visi citi novadi, arī tik ļoti iemīļotās Nīca un Bārta, bet suitiem – nu tiem ir tādas krāsas, ka acis tek ārā.

Tā nu man iznāca – sāku par zālēm un beidzu par tautas tērpiem. Būs jābrauc uz Kuldīgu to sarafānu apskatīt!

Peldēšana

 

PeldesanaŠodien ar ģimeni bijām akvaparkā. No paša rīta, kad tikko atvēries, lai nav jāperas pa ūdeni, kā šprotēm pa bundžu. Nu jā – un bijām otrā ģimenīte.

Mani īsti neuzrunā šļūkšana pa caurulēm un galīgi jau nē – pa slēgtām. Laikam zemapziņa baidās, ka iesprūdīšu… Bet mani uzrunā iespēja vienkārši peldēt, jo mūsu jūrā tā īsti labi papeldēt nevar, jo pirmkārt, vēl ir nežēlīgi auksts, bet otrkārt – pa tiem viļņiem nekāda dižā peldēšana nesanāk… un vēl tās straumes, un vispār – man jūra tā īsti nepatīk. Tam ir iemesls – esmu bijusi klāt, kad mamma raud, noliekusies pār noslīkušas meitenītes ķermenīti. Jā, jā, es saprotu, ka noslīkt var arī mutes bļodā, bet nu tāda trauma un tādas asociācijas.

Nu, mums vēl ir iespēja peldēties Ventā vai Bušnieku ezerā, bet arī tur siltā laikā ir pilns, ka šausmas – pusaudži ālējas, mammas baras, bērni raud, kaut kur cep šašliku, kaut kur iereibušas kompānijas skaidro attiecības – nē, tas nav man.

Peldēt es iemācījos vai nu baseinā (no skolas 2.klasē reizi nedēļā gājām uz Daugavas sporta nama baseinu peldēt) vai Lielupē. Tagad es tā īsti vairs nevaru pateikt, kur tieši. Atceros tikai, ka baseinā mūs mācīja peldēt tā – izstiepj rokas uz augšu, saliek vienu plaukstu virs otras un, kad ir uztaisīts tāds ķīlītis, jāliekas ar seju ūdenī garšļaukus un cik spēka jākustina kājas. Es nekad pēc tam vairs tā neesmu peldējusi un neesmu pārliecināta, ka tas ir tas labākais paņēmiens, kā iemācīt bērnu peldēt. Patiesībā tas nav viegli.

Nu bet Lielupē, vasarās, tur mēs peldējām kā tikai ienāca prātā – kraulā un pa suniskam un rokas lejā un kājas ārā un cik ilgi var izturēt zem ūdens un cik ilgi var izturēt, kad savelkas kamoliņā, aptver ceļus ar rokām un šūpojas pa ūdeni kā pludiņš. Un vēl mans tēvs veda mūs ar laivu līdz Lielupes vidum un ļāva nolaisties līdz pašam dibenam – tu nolaidies līdz dibenam, atsperies un traucies augšā pretim saulei, kas spīd caur zaļgano ūdeni. Un es zinu, ka Lielupes malas ir diezgan dūņainas, bet pa vidu ir grants. Un ja vēl garām aizbrauca kāda motorlaiva, tad varēja šūpoties viļņos. Nu jā – un bija vēl liela smagās mašīnas kamera, uz kuras varēja dreifēt, tikai tai bija nejauks metāla kāts, caur kuru tur pūta gaisu iekšā un mēs vasarās bieži dabūjām staigāt ar noskrāpētām ciskām. Lieki piebilst – iešana uz upi peldēties bija dāvana pēc garas vasaras dienas, pēc padarīta darbiņa un vienmēr bija lieli svētki mums, bērniem.

Kā jau no šī var saprast, man nav bail no ūdens. Nepavisam. Un tāpēc, šodien, izņēmusies ar bērnu un izrādījusi viņam visu, ko māku un noskatījusies, kā viņš atdarina un izslavējusi līdz nemaņai, nodevu stafeti vīram un pati savā nodabā peldēju no sākuma vienkārši apkārt baseinam, bet tad nogūlos uz muguras un tā arī paliku. Tie, kas to ir darījuši, tie zina, cik fantastiski ir atslābināt visus, visus, visus locekļus un ļauties ūdenim. Nu gluži kā ezītim, kad tas peldēja lejup pa upi. Baseinā straumes nav, cilvēku arī nebija – visi mirka tais džakuzi vannās un es labu brīdi tā karājos (cita vārda nevaru piemeklēt) ūdenī, no sākuma skatīdamās mākoņos, bet tad aizvēru acis un vienkārši izjutu, kā tas ir – atrasties bezsvara stāvoklī. Bet tad, kādā brīdī, kamene izdomāja, ka mans ģīmis ir saliņa uz kuras var nosēsties un arī papeldēt, un es slējos vien kājās. Un ko es ieraugu – mans vīrs stāv un smejas, bet gar krastu izbijies skraida jauns glābēju puisis, kurš laikam jau domāja, ka kundzīte ir atdevusi galus. Es viņam smejoties pabļāvu, ka netaisos slīkt, bet viņš parādīja paceltu īkšķi, tipa – visu cieņu.

Pēc tam, kad jau braucām mājās, es vīram teicu: “Vajadzēja pagulēt ilgāk, viņš būtu meties mani glābt un šis rīts iegūtu vēl jaukāku nokrāsu.”, uz ko vīrs atbildēja, ka ko nu tāds puisis, pats kā diegs un nobijies, bet es nodomāju – diegs ta diegs, bet toties jauns un smuks. Tā man šorīt gāja – labi.

Gara vasara

smilgas-664x437Nosaukumu šim rakstam aizņēmos no tāda paša nosaukuma organizācijas, kas mani zināmā veidā uzrunāja. 30.jūlijā viņi rīko jau sesto festivālu, kurā notiks meditācijas, dejas, ieklausīšanās sevī, joga un nekādas gaļas un nekāda alkohola. Tāda atelpa vasaras vidū.

Visā šajā pasākumā mani aicina miers un klusums un nesteidzīgums un pats nosaukums man mazliet atgādina Prāta Vētras dziesmu “Vēl viena klusā daba”. Kaut kas, kas atgādina brīdi, kad tu esi noguris pēc garas dienas un tev ir vienalga un tu vēlies tikai iekrist zālē un aizmirst visu. Un vairs nav svarīgs ne darbs, ne nauda, ne mašīna, nekas. Tikai tu pats, silts, dzīvs un šeit.

Tas par to, kas man patīk. Tas, kas tā kā drusku nepatīk, ir tāda budisma pieskaņa. Protams, budisms pēc savas būtības ir jēdzīgāks par važu važās un pazemībā un pienākumā iekalto kristietību. Pie kam, ja nemaldos (ja maldos, lūdzams, labojiet), budisma dēļ neviena asins nav lijusi, t.i., es vēstures stundās neatceros mācījusies par budistu karagājieniem, lai uzspiestu savu ticību. Budists ar zobenu man kaut kā neiet kopā…

Bet, kā jebkura reliģija, tā tomēr ir rāmis, lai tajā kaut kādā veidā noturētu tos, kam ir nepieciešamība būt tajā rāmī. Man nav. Esmu nihiliste un kritiķe un spēju atrast muļķības un nesakritības un absurdu absolūti jebkurā parādībā, par reliģiju nemaz nerunājot. Tikai nelaime tāda, ka tādi brīvdomātāji, kā es, nekad nespētu savākties tādos jaukos un neapšaubāmi fantastiskos pasākumos, kā “Give and Get”, kas vietas trūkuma dēļ diemžēl šogad nenotiek. Es jau pieteicos par brīvprātīgo un man bija vienalga, ko tur darīt – kaut vai tualetes mazgāt, bet nu, jācer, nākamgad viss notiks. Nu jā un šis pasākums “Gara vasara”, uz kuru došos pirmo reizi un ja manu dvēseli tas uzrunās, tad nākamgad gaidiet mani brīvprātīgo rindās, jo manī laikam no senčiem ir nepieciešamība kaut ko darīt un neskatoties uz vienpatību, ir vēlme būt kopā, būt piederīgai kādai kopienai vai organizācijai – cilvēkiem, ar kuriem runāju vienā valodā. Tāpēc jau, neskatoties uz to, ka tas ir nenormāli smagi, es bezgala mīlu deju svētkus, jo mana mīlestība pret deju un cilvēkiem, kas izjūt to pašu, ļauj pārciest nespēju pabūt vienai, arī, piedodiet, tualetē ne.

Vakar gājām ar mazo bērnu staigāties un debesīs bija gan tumši violeti mākoņi, gan arī saule un koši zaļās saules apspīdētās koku galotnes pret zili violetajām debesīm bija tik fascinējošas, ka es vairākas reizes apstājos un rādīju mazajam uz šo parādību un teicu: “Redzi, krāsas!”, uz ko viņš man atbildēja: “Tas ir smukums.” Un es teicu, ka dzīve bez smukuma nav nekāda dzīve un viņš man piekrita. Uz šīs vienprātības nots arī sarunu beidzām, bet jā – vasara, tas ir kaut kas. Meži un pļavas un smilgas un margrietiņas un gliemezītis uz ceļa un strazds, kas čiepj ķiršus – tā ir vasara.

Protams, kaut kā jau iztika ir jānopelna un viena manas personības daļa vēlas uzvilkt lietišķo apģērbu un atkal doties astoņu stundu verdzībā pie kāda datora un ar ilgpilnu skatienu lūkoties, kā aiz loga paiet vasara, iestājas rudens, uzsnieg sniegs un atkal atnāk pavasaris, bet tā otra brēc kā aizkauta un saka: “Tu arvien labāk proti šūt tautas tērpus, spēj uzdarināt izšūtas aproces, somiņas, izšūt dvieļu galus, sašūt linu kreklus veselai armijai, tu esi mācījusies astroloģiju jau četrus gadus un esi mācījusies hiroloģiju (gan drusku mazāk), tu taču varētu saņemties un mēģināt izdzīvot pati uz savu roku, toties bez priekšniekiem, kas nemāk pateikt “Paldies”(tā man tāda sāpe un trauma)!” Nu jā, un nesen man uzrakstīja viena meitene no izdevniecības un apjautājās, vai nevēlos izdot grāmatu! Un nepaiet ne diena, ne stunda, kad par to nedomāju un nezin ko gaidu, varbūt kādu, kas teiks – redzi, es tev iekārtoju jaukas telpas vecpilsētā un viss, kas tev jādara, ir darīt to, kas padodas un sagādā prieku!

Jā, dīvaini, es būdama padomju bērns, ar diezgan smagiem kompleksiem un vainas izjūtu un vēl nezin ko, uz vecuma galu būšu palikusi par frīku, kas ir izkritis no rūpīgi ieeļļotā “Amerikāņu sapņa” konveijera. Smalki. Bet sajūta ir ofigennaja.

Apģērbs

ApgerbsŠorīt no rīta pēc karstas un nemierīgas nakts pamodos tā ne visai izgulējusies no tā, ka mans mazais bērns piegrūda man pie deguna izkritušu zobu un priecīgs paziņoja, ka nu nāks zobu feja. Nu labi, ja nāk zobu feja, tad jāceļas vien augšā un jāsāk diena. Bet dienu tā īsti labi nevarēju sākt, jo manas iemīļotās mājas drēbes arī nebija pa nakti svaigākas tapušas un bija vien jāliek mazgāties. Kamēr drēbes mazgājās, tāpat naktskreklā apcerīgi izdzēru rīta kafiju, tad uzrāvu mugurā ko-neko un ķēros pie mājas uzkopšanas ar domu, ka brīdī, kad drēbes būs izžuvušas, arī māja būs sakopta un es pati varēšu ieiet dušā, nomazgāties, uzvilkties tīras drānas un sajusties kā cilvēks.

Nezinu, kā citiem, bet man ir mīļās drēbes, kuras katra ir vienskaitlī un brīžos, kad tās nav pieejamas, ir jāizlīdzas ar ko nebūt. Nu, tāpat arī šorīt – kā jau teicu, skapī sameklēju kaut ko puslīdz piemērotu šim karstajam laikam un ķēros pie grīdu slaucīšanas, mazgāšanas, paklāju purināšanas, gultu klāšanas un visām citām darbībām, kas jau tāpat liek sasilt, bet karstā laikā taisni uzkarst ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad nu darbi bija puslīdz padarīti un drēbes gatavas doties laukā saulītē ātri izžūt, pamodās lielais bērns, kuram steidzami vajadzēja ziedi pret saules apdegumiem un man bija uz ātru roku jādodas uz aptieku nopirkt ziedi.

Nu protams, un līdz ko man mugurā ir sazin kas, mati nemazgāti un pati arī, tā veikals ir pilns ar paziņām un visi tādi sprigti un tīri un tikai es vienīgā nespirgta un netīra. Un kārtējo reizi es pati sev pierādīju, ka nu nevar aizšaut uz veikalu ar domu, ka gan jau tur nevienu nesatikšu. Satiku gan.

Un lieku reizi pārliecinājos, ka, kā Evelīna no Modnij prigovor saka, sievietei ir jābūt bāzes apģērbu komplektam, kurus savstarpēji VISUS var kombinēt.

Man tā nav. Man ir drēbes, kas patīk un ir mīļas, bet tādu īsti universālu apģērbu nav, jo, teiksim, šie svārki sader tikai ar šo blūzi un šīs bikses tikai ar šo. Un kad nu uz sitienu nav pieejami svārki no pirmā komplekta un blūze no otrā, tad atlikušie divi apģērba gabali nekā nesader. Un viss. Es šo situāciju parasti glābju, rūpīgi izdomājot, ko vilkšu mugurā un attiecīgi tam sagatavojoties, bet tādos brīžos kā šorīt (steidzamos) apjūku un vienmēr nolaižu lažu.

Šīs problēmas risināšanai kādā raidījumā uzzināju interesantu, bet gana labu paņēmienu – jāsataisa tabula, kur kolonnu virsraksti ir apģērbu augšiņas (blūzes un džemperi), bet rindu nosaukumi ir apģērbu apakšiņas (svārki un bikses) un kolonnu un rindu krustpunktos atzīmē kas ar ko sader. Un tad var redzēt, ka, gadījumā, ja baltie svārki nav izmantojami, strīpaino džemperi var aizmirst, jo tas pēdējais sader tikai ar baltajiem svārkiem. Nu kaut kā tā.

Šo ideju uzzināju tikai nesen, tāpēc tagad sākšu izmantot, un man vēl tur gribētos piepīt kurpes un somiņas. Tad jau redzēs, kas tur iznāks. Varbūt tiešām nostrādā? Jo es esmu TIK daudz apģērbu izmetusi laukā tikai tāpēc vien, ka veikalā patīk, bet, kad atnāku mājās, tad, izrādās, tas ne ar ko nav sakombinējams. Kaut gan šeit vēl ir tā nelaime, ka veikalā liekas, ka šī blūze saderēs ar to un to, bet uzvelkot mugurā, izrādās, ka nesader vis. Un kā tikt galā ar šo problēmu – patiešām nezinu, jo viss atklājas tikai brīdī, kad tiek savilkts mugurā. Un tad vēl mainās sezonas un, kā šovasar – te karsts, ka dvēsele krīt ārā, te auksts, ka jāvelk ziemas siltās zeķes un jākurina kamīns, ka gals klāt. Nu jā – un vēl tie apavi – tie arī jāpiekombinē klāt – vispār visa tā ģērbšanās ir gana piņķerīga padarīšana un nes nekad neesmu tā īsti mierā ar to, kas iznācis.

Amerikāņi ir uzņēmuši ļoti jauku dokumentālo filmu “Advanced style” par amerikāņu stilīgajām večiņām. Nu, cepuri nost – rozā mati un zilas saules brilles un koši zaļas bikses un lillā tunika. Nu, fantastiski. Tā filma laikam vēl nav gatava, bet es skatījos fragmentus ar atvērtu muti. Nu jā – tām večiņām skapji bija pilni līdz malām, jo tādu krāsu dažādību un formu daudzveidību vajag lielā skaitā, lai varētu kā-nekā sakombinēt. Jeb viņas nemaz nekombinē? Velk to, kas pagadās un iznes savu tēlu ar taisnu muguru un augsti paceltu galvu? Jo par uzmanības trūkumu viņas noteikti nesūdzas. Lai arī vēl neesmu tik veca, šīs večiņas iedvesmo manu ar tradīciju un tikumības un piedienības valgiem sašņorēto dvēseli un es ļoti cenšos būt citāda labā nozīmē. Tiesa gan – tas man izdodas ļoti lēni un ļoti pamazām, bet, nu jā – cenšos.

Vēlreiz par saulgriežiem

VainagsEsmu padomju bērns un godīgi sakot, manā bērnībā man tā arī neradās konkrēts priekšstats par Līgo svētkiem un to svinēšanu. Esmu piedzīvojusi kreppapīra vainagus un kartona sombrero cepures Rīgas centrāltirgū. Kad biju maza, man patika šīs spožās un krāsainās galvas rotas, jo krāsu jau nebija daudz. Vēl esmu piedzīvojusi askētiskus Līgo, kad pieticīgi tiek iekurts neliels ugunskurs, kādu stundiņu pasēdēts un pilnīgi skaidrā iets gulēt, jo nākamajā dienā darbs ir darāms. Esmu piedzīvojusi arī Līgo, kad alkohols plūst aumaļām un ugunskura vispār nav, jo nav tādas vajadzības vēl lieki noņemties ar malku un kurināšanu. Nu jā un esmu piedzīvojusi vēl tādus Līgo svētkus, kas ir pa vidu diviem augstāk aprakstītajiem – tikai nez kāpēc nekad nav tā sajūta, ka jā, šie ir īstie un šī ir īstā metode un īstais piegājiens. Un nolēmu, ka jāpieslienas tiem, kas Līgo svētkus svin tieši saulgriežu laikā un dara to tā teikt, sentēvu garā.

Un tā nu pāris gadus atpakaļ vienā tādā pasākumā piedalījos. Pasākums sākās ar vainagu pīšanu, folkloras kopu dziedāšanu un kopīgām rotaļām. Šī daļa man patika. Pēc tam bija koncerts, kur spēlēja jaunieši, kuru mūzika mani patiešām uzrunāja. Tāds tautas dziesmu mūsdienu pasniegums. Kaut kas uz Iļģu pusi. Pēc koncerta šie paši jaunieši spēlēja dančus un es dabūju izlekties “Skroders sēd uz aku” un “Pankūciņas”. Man, tāpat kā lielajam vairumam daiļā dzimuma pārstāvju, ļoti patīk dejot. Un tāpēc šī daļa man patika vislabāk. It īpaši tāpēc, ka nebija jāstutē sienas un jāgaida kad kāds kavalieris aicinās dejot. Dejoja visi un visnotaļ raibā sastāvā. Nu kā jau danču pasākumos.

Tad kad laiks tuvojās saules rietam, īstenās tautas tradīciju piekritējas ņēma ziedu klēpjus un dziedot gāja uz jūru. Jūra nebija tālu, tomēr jāiet bija pa ielām un gribētājas piedalīties izvērsās garā virtenē. Pa priekšu gāja mūsu vietējās zinātājas + pieaicinātā virszinātāja no Rīgas laikam, protams, tautas tērpos. Šis jau man tā kā sāka nepatikt, tāpēc, ka te skaidri redzama nespēja būt pašiem. Vajag kādu no Rīgas, lai būtu droši, ka nu būs labi. Pēc tam gāja tās, kas nav īsti zinātājas, bet kam bija tautas tērpi mugurā, nu un pašās beigās visādas salašņas un es tai skaitā, kas ne tik nebija vīžojušas, kā vismaz tautisku brunci izdiņģēt no kāda kora vai deju kolektīva.

Priekšā gājējas dziedāja Līgo dziesmas, bet tā kā gājēju virtene bija diezgan gara, aizmugurējās un toskaitā es, nemaz nedzirdējām, ko tās priekšējās tur dzied un vilkām tik “Līgo, Līgo”. Beigās es satiku vienu labu paziņu un mēs vilkāmies vispār pašas pēdējās un pļāpājām. Kaut kādā brīdī es apsmējos, jo viss šis pasāciens man atsita krišnaītus, kas maisās pa Rīgas ielām.

Nu tā. Kad nonācām pie jūras, es atkal tapu nopietna, jo zinātājas skaitīja īstos vārdus jūrai, darot tā, kā darījuši mūsu senči, ziedojot jūrai ziedus un vainagus un izlūdzoties labvēlību. Kam bija ziedi, tie meta jūrā ziedus, kam bija vainagi, tie meta vainagus. Tad, kad sākās tā mešana, es jutu, ka nebūs labi, jo savu vainadziņu negribēju jūrā mest, tak masu psihozes iespaidā iemetu aukstā ūdenī. Man bija ļoti liels žēlums un beigās izrādījās, ka jūrai mana vainaga nemaz nevajag. Visi ziedu klēpji un vainagi tika izskaloti malā un slapji un samocīti mētājās gar krastu.

Ejot prom vēl atskatījos un vienu mirkli gribējās iet un vainadziņu paņemt, nopurināt un likt galvā. Bet neizdarīju un nožēloju to vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Bet tagad es zinu, ka savu vainadziņu nekad vairs ūdenī nemetīšu, labāk pieturēšos pie vecum vecās tradīcijas, kad Līgo vakarā sadedzina iepriekšējā gada vainagus. Tas man liekas visjēdzīgāk. Nu un visādus ziedu klēpjus ieliek komposta kaudzē, kur tie pārtop masā, no kuras atkal radīsies jauna dzīvība. Tam manā uzskatā ir jēga. Žēlāku skatu par jūras krastā izskalotiem salauzītiem ziediem neesmu redzējusi un ar to arī beidzās mans mēģinājums piebiedroties zinātājiem. Es neesmu zinātāja, t.i., mana iekšējā balss diktē, kas un kā darāms un tās ir tikai manas darbības. Šo darbību kopums ir raibs kā lupatu deķis un sastāv no visādām dzīves laikā uzkrātām druskām, kas ir manas druskas, kuras uzlasu pa vienai vien.

Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos nicīgi izteikties par citu cilvēku priekšstatiem, kā lietas darāmas. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Ja nu kāds šeit ir, par ko gribu pasmieties, tad tā esmu es pati un neviens cits.

Jā un vēl – es zinu, ka ir saulgriežu pasākums, kurā tiek taisīta garākā (laikam) zāļu un ziedu vija. Skaisti, bet man ir jautājums – kur tā vija pēc tam paliek? Vai ginesa cienīgu pasākumu dēļ ir jānoplūc ziedi, kas būtu vēl ilgi ziedējuši un mūs priecējuši? Vai tad mērenība un praktiskums nav viens no latviešu izslavētajiem tikumiem? Vai varbūt es maldos un viju kāds uzglabā un nākamajā gadā simboliski sadedzina? Vai ieliek komposta kaudzē un pārvērš par zemi, kas dod dzīvību atkal jaunām puķēm?

Bērnības šausmenes

Sahs briljantu karalieneiManā bērnībā šausmu filmu kā tādu nebija. Nu vismaz pa TV nerādīja un kinoteātri galvenokārt pievērsās indiešu kino (kaut gan – kā to ņem; dažam varbūt tās arī bija šausmas). Bet bija filmas, kuras skatoties, ilgi nevarēju aizmigt un bija bail no katra troksnīša un katras ēnas istabā.

Pirmajā vietā laikam jau jāliek pirmā filma no Šerloka Holmsa sērijas – par to čūsku. Ak dievs, kā es baidījos un izrādās, arī mans vīrs ir baidījies un pieņemu ka arī citiem padomju bērniem nav gājis labāk. Tā kā filmas rādīja pa vakariem un pēc to noskatīšanās bija jāiet gulēt, tad man likās ka nu jau čūskas lien ārā pa visiem caurumiem. Vispār Šerloka Holmsa filmas ir tās filmas, kuras var skatīties atkal un atkal un nekad neapnīk.

Otrajā vietā likšu mūsu pašu latviešu filmu “Paradīzes atslēgas”. Uzņemtu 1975.gadā, jāteic, diezgan sliktā kvalitātē. Stāsts tur ir par vecu onkuli, kurš noindē otru onkuli, jo tas otrais bija sadomājis iet uz miliciju atzīties savā negodīgajā dzīvē (spekulācijas ar zeltu un dimantiem). Tā indēšanas aina uzņemta bija gana baisi un mūzika arī piemeklēta tāda draudīga, ka nenobriedušam bērna prātam tas bija pārbaudījums. Nesen to filmu noskatījos un pasmaidīju, cik naivi pareizi ir visi tie miliči un aizturēšanas ainas.

Nu un trešo godpilno vietu ieņem “Šahs briljantu karalienei”, ja nemaldos, 1973.gada ražojums. Tur ir stāsts par tanti (spēlē Lidija Freimane), kas piebeidz otru tanti, ielejot viņai skābi ģīmī, lai miliči domātu, ka tā ir viņa, kas ir beigta. Nu un protams, atkal spekulācijas ar dārglietām un zeltu un valūtu arī laikam. Un milicija ar nenormāli krutu tehnisko aprīkojumu – telefoni mašīnās, kabinetos kaut kas līdzīgs skaipam, kad televizorā redz cilvēku, ar ko sarunājas, nozieguma vieta tiek filmēta ar kameru un veicot izmeklēšanu un skatoties filmu, atsevišķas detaļas tiek pievilktas klāt, lai skaidrāk var redzēt. Tagad smieklīgi, bet, kad biju maza, tad skatījos muti pavērusi un ilgu laiku uzvārds “Grūbe” (tā bija tā slepkava) man saistījās ar slepkavībām.

Vēl no šīs pašas sērijas atceros, ka pa ceļam no skolas uz mājām bija viena vārtrūme, par kuru visi zināja, ka tur ir notikusi slepkavība. Un es tai vārtrūmei garām gāju ātri ātri un vairījos pat galvu pagriezt uz to pusi. Varētu domāt, ka tur skalojas asiņu jūra un slepkava ar dunci stāv vārtrūmē.

Un vēl mēs visi (bērni) zinājām, ka mājās, kur logu vietā (kur pēc arhitektūras jābūt logam) ir mūris ar uzkrāsotu loga rāmi, – tur, tajā istabā ir nomiris cilvēks un no tādām mājām es arī baidījos.

Jā un vēl vakara filmu laikā reizēm rādīja tādu ielaidumu “Milicija meklē”, kurš sākās ar pannas dauzīšanai līdzīgu troksni un kurā stāstīja par izbēgušiem noziedzniekiem. No tiem man arī bija traki bail, jo likās, ka tas noziedznieks nāks tieši uz mūsu mājām.

Tādas ir manas bērnības šausmenes. Es neko nezināju par Zāģi  un Frankenšteinu un filmās nelija asinis un šausmas tika panāktas ar citiem paņēmieniem. Tagad katrā seriālā kādu piebeidz un maniem bērniem tāpēc naktī miegs nav sliktāks. Es pat skatos visus tos angļu slepkavību seriālus, jo tie mani nomierina. Jāsmejas – slepkavības nomierina. Bet tur jau netiek rādīts pats slepkavības fakts. No šī laika seriāliem pirmajā vietā ir Puaro filmas (žēl, ka Puaro nu ir beigts; filmā, protams, Deivids Sušē ir dzīvs), tad nāk Inspektors Luiss, Midsomeras slepkavības un tās Mārplas filmas, kur tā jaukā večiņa. Laba detektīvfilma, tāpat kā labs detektīvromāns ir balzāms manai dvēselei. Starp citu, nesen izlasīju detektīvromānu, kuru sarakstījusi viena angļu meiča (aizmirsu kā sauc) un kuras rakstīto par labu esam ir atzinis Agatas Kristi mazdēls un kur viņa turpina Puaro sēriju, bet man nepatika. Kaut kas Puaro tēlā nebija īsts. Pats stāsts gan – ok. Briesmīgi samudžināts.

 

Kulinārija

ulinarijaReiz lasīju kādu no Dagnijas Zigmontes darbiem (tikai neatceros, kuru), kurā tā glīti bija aprakstīta lauku virtuve un ēšanas paradumi, kas balstījās uz to, ka vasarā ēdami veģetāri ēdieni, bet gaļa atstājama ziemai. Es laikam esmu tas laimīgais gadījums, kad gaļu varu atstāt ne tikai ziemai, bet laimīgai dzīvei. Jo man gaļu neprasās vispār un tas ļauj man būt mierā ar sevi un savu pārliecību.

To gan nevar teikt par piena produktiem, jo mana nelaime un vājība ir saldumi un visādas kūkas tai skaitā. Un zefīrs un piena šokolāde un magoņmaizītes un gala beigās brī vai kamambērs vai tas pats krievijas siers uz sacepuma – ar vienu vārdu sakot, tā kā es zinu, ka arī šo produktu ieguve ir gana nežēlīga, tad cīnos ar sevi, kā vien māku un spēju. Un šis cīniņš ir gana traks.

Kādu laiku atpakaļ internetā parādījās laba recepte, kad no konservētu turku zirņu ūdens var uzkult masu, kas patiešām ir 1:1 līdzīga gan garšas, gan konsistences ziņā līdzīga uzkultiem olu baltumiem. No tās var uzcept bezē cepumus un uztaisīt patiešām garšīgu majonēzi, kas katrā ziņā ir vienlīdz garšīga kā iecienītā Franča majonēze. Bet es esmu pilnīga aita un spēju samaitāt daudz ko, kam ķeros klāt. Ar tiem cepumiem gāja tā, ka:

  • Pirmajā reizē es izmantoju ūdeni, kurā biju mājās vārījusi pupiņas, jo kādā no receptēm bija teikts, ka var izmantot arī to. Iztērēju tik cukuru, stundu kūlu un nekā. Salds ķīselis ar pupiņu garšu.
  • Otrajā reizē izmantoju to šķidrumu, kas no konserviem un jau biju uzkūlusi gana pieņemamu masu, kad izdomāju, ka jāpierīvē taču citrona miziņa un vēl man pa rokai gadījās arī apelsīns un apelsīna miziņa arī taču nevarētu skādēt. Bet skādēja gan – masa momentā saplaka, es jau biju apnikusi visai ģimenei, dūcinot virtuves kombainu un cenšoties reanimēt sa….to bezē masu. Beigās visu uzlēju uz plāts ar cepampapīru, kādas divas stundas kaltēju cepeškrāsnī un man sanāca tāds ziemas dīķis – pa virsu akmens cieta balta kārtiņa un apakšā dzeltens sīrups – tik salds, ka pat man acis sprāga ārā no salduma. Akmens cieto virskārtu protams es beigās nograuzu (salds taču), bet sīrupu kādu laiku lēju pie tējas, bet tad sāka šķebināt un ilgu laiku man sāka sāpēt galva no apelsīnu smaržas vien.
  • Tikai trešajā reizē ziņkārības pēc tomēr tos cepumus uzcepu un patiesi – nebija ne vainas, tikai neviens no manējiem neēda un lai nebūtu jāmet ārā, es stabili pārēdos tos arī un nu mani šķebina jau bezē izskats vien. Malace, ko lai saka.

Un ar to majonēzi bija tā, ka pirmo reizi sanāca gana labi, jo turējos pie receptes, bet otro reizi domēju – eļļas vietā pielikšu tos pašus konservētos zirņus un beigās man sanāca zirņu biezenis ar ķiploku garšu un kaut kā šī kombinācija negāja pie dūšas. Un tagad es nevaru sevi piespiest ēst turku zirņus, jo man vēl tagad mutē ir tā trakā garša. Labā ziņa šai stāstā ir tā, ka majonēzi tikpat kā nelietoju, jo no īstajām olām taisīto ēst ticība neļauj, bet feiko Ventspilī nopirkt nevar. Vienreiz biju atvedusi no Rīgas sojas majonēzi un tad pati pie sevis nosmējos – kādreiz no Rīgas veda kaut ko, ko šeit nevarēja dabūt un nu ved majonēzi.

Vispār viss ir galvā. Vienkārši man jau ir tik daudz gadu, ka no tās nekādi negrib izvējoties atmiņas par, teiksim, tomātiem ar krējumu. Kad iedomājos, siekala līdz grīdai. Jāteic, ka auzu krējumam arī nav nekāda vaina un tādos salātos tas itin labi aizstāj govs krējumu, tomēr baigi dārgais jau nu tas ir – 200 gramu maksā 1,59 EUR. Tāpēc visādi izdomājos, ka jātaisa pašai. Internets jau ir pilns ar receptēm, bet tur visur figurē indijas rieksti – ņemot vērā manu nemākulību kulinārijā, tik dārgus produktus es sev rokās nedodu un gala beigās – tad jau tas krējums būs tikpat dārgs. Bet, tā kā esmu pieradusi pie vienkāršas barības, tad izdomāju savu alternatīvu, kurā figurē kukurūzas ciete, ūdens, sāls, citrons un sojas piens. Jāteic – iznāca gana labi. Tagad domāju to kukurūzas cieti aizstāt ar auzu miltiem. Redzēs, kā nu ies – ka tik nesanāk tā, ka auzas arī uz kādu brīdi būs jāizslēdz no raciona – man šitā izgāja arī ar zirņu miltiem – tie ir smuki dzelteni un ļoti labi strādā visādās pankūkās kā lipeklis. Bet protams, cepot pankūkas vienreiz pieliku par daudz, varēja just zirņu garšu un vēl tas majonēzes stāsts un tagad manas attiecības ar zirņiem ir samaitātas…

Īstie vegāni gan saka, ka visi šitie aizvietotāji nav vegāna cienīga pārtika, bet man šobrīd ir pārejas periods un tāpēc dažkārt moka tas, ko narkomāni sauc par “lomkām” un dažkārt noraujos ar – it sevišķi tagad, vasarā, uz saldējumu. Vai uz kādām končām vai sieru. Jā, ar krējumu un pienu man vairs nav problēmu, bet siers vēl stāv priekšā. Recepšu jau ir daudz un izejvielas arī ir iepirktas – jāsāk tik mēģināt.

Jā un vēl tās sulas – palūdzu lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina sulu spiedi – uzdāvināja arī un tādu labi jaudīgu. Salasījusies par biešu sulas labo iedarbību, izspiedu biešu sulu un tīrā veidā (vecā muļķe) 200 gramu glāzi izdzēru vienā piegājienā – vispār jau man garšoja – salda. Bet man palika nelabi un sareiba galva un pēc tam tikai izlasīju, ka biešu sulu nepieradušam cilvēkam nav ieteicams dzert – tikai atšķaidītu ar citām sulām.

Nu labi, ja ar citām, tad ar citām. Un pieliku kāpostu. Un iznāca kaut kas tāds, ko iedzerot, viss apēstais uzreizi ir ārā. Varu rekomendēt tiem, kas pēc ēšanas vemj, lai nepaliktu resni – būs īstajā reizē. Bet viss jau pamazām kļūst labāk – tagad zinu, ka biešu sula ir garšīga ar ābolu un burkānu un vairs nav problēmu.

Ko es ar šo visu gribēju teikt – nav jau tā, ka ir tikai slikti. Kad saproti, kas ir tas, kas nepieciešams un kuri ir tie produkti, kas rada labsajūtu, var ļoti labi dzīvot un pārtikt. Un paldies dieviņam, ka kafija aug kokā – beigās būtu jādzer tas, ko mana vecvecmamma sauca par kafeju un uz paciņas bija rakstīts: “Miežu kafija “Vasara””.

Plānošana

PlanosanaIkviena strādājoša sieviete zina to sajūtu, kad darbs paņem visu brīvo enerģiju un arī tos krājumus, kas nolikti nebaltām dienām. Diena pēc dienas steidzas viena otrai pakaļ, paiet nedēļas un mēneši un tu attopies, ka mājās pagultes putekļos jau dzīvo ne tikai peļu ģimene, bet drīz jau būs iemitinājušies kurdu bēgļi un virtuves skapīši itin labi izskatās tikai ziemā un tikai krēslā, bet, kad atnāk pavasaris un nez no kurienes uzrodas saule, tad gribas laisties prom un meklēt tās mājas, kuras esi pazaudējusi un pārpratuma pēc iegriezusies pavisam svešā dzīvoklī, kurā mīt nu tik slinki cilvēki, ka patiešām – nu kā var dzīvot šādā cūku migā?!

Par drēbju skapi, vannas istabu un atvilktnēm nemaz nevajag nedz domāt, nedz runāt – šis tomēr ir miermīlīgs raksts – šausmu tēmas lai cilā kapeņu stāstiņu autori.

Bet patiešām – tā ir strādājošo sieviešu mūžīgā problēma – spēt būt vienlīdz labai gan darbā, gan mājās. Ak, jā – par bērniem un viņu nodarbībām, pulciņiem, mūzikas skolām, masku tērpiem, dārzeņu kompozīcijām, dzjoļiem, mājas darbiem un “šito nevilkšu, jo man nepatīk”, nemaz šeit nerunāšu. Tas stāv pāri manai saprašanai. Nesen runājos ar lielo dēlu, kas ir izaudzis visnotaļ veiksmīgs puisis un saņēmu  tādu pusslēptu pārmetumu, ka neesmu pietiekami daudz ar viņu noņēmusies, uz ko es viņam atteicu, ka arī robežu nekādu īsti nav bijis – ļāvu viņam pašam izpausties un šis ir tas laimīgais gadījums, kad pats arī tika galā. Es vienmēr smejos, ka kaut kādā brīdī ir atnākuši svešie cilvēki un viņu izaudzinājuši. Tas tā – pasmieties; patiesībā jau nav tā, ka mana sirdsapziņa būtu aizmigusi letarģiskā miegā bez daiļā prinča skūpsta un iespējas pamosties. Es teiktu – tādā pussnaudā.

Tā kā man ir zems enerģijas līmenis (patiešām – agrāk es sevi dikti mocīju ar pārmetumiem, sak – citas var un kas tu tāda, ka nevari), tad manu enerģiju tajos periodods, kad strādāju, paņem darbs. It sevišķi pēdējais – tas bija pārbaudījums gan fiziskajam ķermenim, gan galvai – vēl tagad nevaru vien attapties. Jo pēc darba spēju vien kā kārtīgs vīrs iegāzties dīvānā un aizmigt uz kādu stundu, tad ar dulnu galvu kaut kā pa roku galam apdarīt akūtos mājas darbus un iet gulēt. Un tas viss, ja ņem vērā, ka pārtiku iepērk un ēst gatavo mans vīrs. Slava viņam un mana mīlestība, jo, ja man pēc darba vēl vajadzētu mizot kartupeļus un cept kotletes un vazāties pa veikaliem, tad mūsu savienība laikam jau sen būtu pajukusi. Nu jā, un tad atnāk brīvdienas, kad vēl ir dārzs un visi nepadarītie darbi un vēl kāds brīvdienu pasākums un atkal ir pirmdiena un ir ļoti labi, ja ir sakārtotas uz darbu velkamās drēbes un padomāts par pusdienām. Nu, kaut kā tā.

BET. Man briesmīgi patīk plānot (un ja pie tiem plāniem pieturas, tad vispār viss ir šokolādē) un es esmu mēģinājusi putekļaino plauktu radīto spriedzi novērst, sastādot visādus plānus. Man ir bijuši plāni, kad visi darbi tiek novirzīti brīvdienām, bet tad rodas pārāk liels spiediens un no tā spiediena vispār nolaižas rokas un neko negribas darīt. Man ir bijuši plāni darba dienām, kad katru dienu ir ieplānots kāds bišķis un tad iznāktu vismaz viena diena nedēļā, kas būtu brīva. Bet atkal – pēcdarba nogurums paņem savu un arī šie plāni diez kā nepildījās. Tomēr, jāatzīst, ka labāk nekā pirmā veida. Tāpēc pirmais likums, ko pieņēmu savai zināšanai, bija: “Katru dienu izdari kaut ko – kaut nedaudz, kaut pāris minūtes, bet arī akmens sadrūp, kad to regulāri drupina.”

Man piemīt arī nelabs paradums, darot vienu darbu, jau domāt par nepadarītajiem piecsimts un tādējādi padarīt procesu saspringtu, saraustītu un rezultātā – nekvalitatīvu. Tā kā esmu arī liela grāmatu lasītāja, tajā skaitā arī padomu literatūras (tipa, kā nopelnīt miljonu J ), tad tur bija viens vērtīgs padoms: dariet visu tā, it kā tajā brīdī darāmais darbs būtu vienīgais, kas vispār dzīvē padarāms un ja pie tā piedomā, spriedze pazūd. Šis ir mans otrais likums.

Vēl viens vērtīgs padoms no tās pašas padomu literatūras, par kuru es nebiju aizdomājusies pati, skan: “Izdari tūlīt”. Es priekš sevis to saprotu tā, ka nepaej garām nomestām zeķēm, uzreiz ieliec tās veļas kastē, pēc mazgāšanās uzreiz izslauki vannu, tad nesakrājas netīrumi, uzreiz saklāj gultu un visu dari “pa rokai”, t.i. – kas gadās pa rokai, to dari. Šis princips neļauj uzkrāties pārmērīgi lieliem darbiem.

Ar šo puslīdz ir atrisināta ikdienas mājas darbu problēma, tajā skaitā logu mazgāšana un aizkaru mainīšana, bet ir jau vēl arī lielie darbi, tādi, kā, kā man pierakstīts: “Pāršūt zilo kleitu”, vai kaut kas tādā garā, piemēram, uztaisīt dārzā vēl vienu puķu dobi vai sagatavot ienākumu deklarāciju ieņēmumu dienestam, un šo darbu arī nav mazums, bet ar šiem ir grūtāk, jo pamatā arī šie visi ir samērā steidzmi, jo zilo kleitu gribas vilkt jau rīt un pavasaris klaudzina pie durvīm un tajā puķu dobē jau jāstāda puķes. Un šiem darbiem man ir saraksts; tos es pierakstu jauktā secībā, tā teikt “po mere postupļeņija” un ik pa laikam šo sarakstu pārkārtoju saskaņā ar divām lietām – ko man šobrīd vispār gribētos darīt un kas ir akūti nepieciešams. Šeit vēl arī ir jāsaprot, ka lielajiem darbiem ir gandrīz vienmēr nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās – piemēram, lai pāršūtu kleitu, man ir jāsaprot, ko man vajadzēs – rāvējslēdzēju, pogas, diegus, oderi, šujmašīnas adatu un tā līdz bezgalībai. Un tad ir jāsaprot – kas no tā visa man ir mājās un kas ir jānopērk un ja jānopērk, tad cik tā lieta maksās un vai nebūtu prātīgāk šo darbu atlikt un pagaidīt algas dienu (nu ne jau rāvējslēdža dēļ, bet piemēram, žoga krāsas dēļ). Tāpēc noteikti sev atvēlu laiku sagatavošanās darbiem, jo mani var izsist no sliedēm fakts, ka trūkst zilā diega brīdī, kad esmu piesēdusies pie šujmašīnas un kāja jau ir virs pedāļa. Un tā kā ātra pārorientēšanās nav mana spēcīgā puse, tas var samaitāt arī atlikušo dienu.

Nu un visbeidzot, ja man ir jāizdara tāds darbs, kā teiksim, vizīte pie valsts ierēdņa vai kaut kādu kardināli jaunu un svarīgu projektu uzsākšana vai citi patiešām svarīgi darbi, tad es skatos arī astroloģisko prognozi; protams, ja laika periods ir atkarīgs no manis. Man ir bijis gadījums, kad darba veikšanai atvēlēts īss laika periods, kuru es pie skaidra saprāta nekad nebūtu izvēlējusies jele kādu darbību veikšanai, bet noteikumi diktēja savu nu un iznākums ir bijis bēdīgs.

Nu jā un es vairs sevi nemoku ar striktiem rāmjiem un neplānoju pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam un tas ir nācis par labu.

Un tā vēlreiz:

  • Katru dienu izdarīt kaut ko, kaut pāris minūtes.
  • Katru darbu darīt tā, it kā tas būtu vienīgais darbs, kas vispār dzīvē padarāms.
  • Izdarīt tūlīt, jeb pa ceļam.
  • Plānot lielos darbus un atvēlēt laiku sagatavošanās darbiem.
  • Patiesi nozīmīgos darbus ieplānot saskaņā ar astroloģisko prognozi.
  • Nemocīt sevi ar striktiem rāmjiem un neplānot pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam.