Frenks Andervuds un Guss Frings

cast_bb_800x600_gustavo-fring04-kevin-spacy-house-of-cards-1-w750-h560-2xVarētu domāt, ka šie cilvēki ir kādi zinātnes vai literatūras ģēniji, kurus apbrīnoju un kuriem vēlētos līdzināties. Bet tā nav. Jā, es šos cilvēkus apbrīnoju un vēlos viņiem līdzināties, bet viņi ir… izdomāti filmu varoņi – viens, ko spēlē Kevins Speisijs Kāršu namā un otru spēlē Žankarlo Espozito filmā, kuras angliskais noaukums ir “Breaking Bad”. Šīs filmas ir amerikāņu seriāli ar ļoti augstu reitingu (tāpēc jau sāku skatīties) un abi šie seriāli ir nežēlīgi un asiņaini, bet tajos ir vērojama tāda īpašība, kā prasme sasniegt mērķi par katru (patiešām) cenu un ārprātīga spēja savākties un palikt mierīgam arī tad, kad ir vēlme uzspert zemes gaisā, kad viss brūk un jūk un nekad nezaudēt. Vienkārši nepieļaut tādu opciju un greznību kā zaudējumu.

Diemžēl, es neesmu lāgā pratusi savākties un esmu pieļāvusi zaudējumus. Un, kad tagad tā domāju, tad tas viss ir tāpēc, ka man jau nekad nav bijis tāda stabila un konkrēta mērķa. Pat ne tā – mērķis ir bijis, bet manā galvā vārās tāda putra un domas šaudās tik nežēlīgi, ka neviens kosmoss, arī es pati nespēju saprast, kas tur notiek un izvilkt galveno domu. Tagad pie tā stradāju. Cenšos galvu turēt vairāk vai mazāk kārtībā, tomēr, kad patinu atpakaļ asociāciju ķēdīti – kas tik tur nav: sāku ar to, kas būtu jāizdara nākamajā dienā, tad domas pārlec pie drēbēm, ko vilkšu, tad atceros, ka jānopērk zeķubikses, tad, sakarā ar veikalu, nonāku pie kaķu pakaišiem un atpakaļ uz savu vannas istabu, jo tur stāv kaķu tualetes; no tām pie netīrās veļas un no tās pie domas, ka jāizmazgā treniņbikses, lai varu iet paskriet un tad jau domāju par skriešanu un no tās pie telefona aplikācijas, kas uzskaita noskrietos kilometrus…. un šitā vienā elpas vilcienā… Nezin, citiem arī tā ir, jeb man vienai pa galvu drāžas ātrgaitas vilciens bez bremzēm?

Bet, atgriežoties pie šīm filmām… nu jā – tas ko no tā visa nākas secināt, ir, ka cilvēks, ja grib, var visu. Jautājums ir tikai par to, cik šie panākumi ir noturīgi un vai cilvēks liekas mierā ar sasniegto, jeb spirinās vēl tālāk, līdz kaut kādā brīdī tomēr viņam kāja paslīd? Nav jau jāslepkavo un jāvāra mets, bet, saistībā ar pēdējā laikā manā dzīvē ienākušām tautiešu žēlabām, ka viss ir slikti un lūrēšanu uz valdību un kaimiņam kabatās, vēlējos sev atgādināt, ka jā – ja ir mērķis, tad iespējams ir viss.

Un, sev ierastajā stilā, pārlecot no vienas tēmas pie otras, saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu, lieku reizi saprotu, ka priekš manis nav labāka vieta, kur dzīvot. Jā, esmu patriots un par to nekaunos nemaz un esmu lepna. Šobrīd skatos Latvijas radio bigbenda orķestra jubilejas koncertu ar Pauliņu pie klavierēm – skan “Pūt vējiņi” un es zinu, ka tas pieder man.

Rudens prieciņi

img_20161009_172705Ir pagājis jau kāds laiks no iepriekšējā ieraksta skaitot, un šis laiks ir bijis dikti aizņemts. Un rakstīšanas mūza, palaidne, arī bija nez kur aizspindzelējusi. Bet nu ir atpakaļ, sēž man uz pleca un biksta – uzraksti, uzraksti par saviem rudens prieciņiem. Un jā – šajā rudenī esmu atklājusi trīs prieciņus.

Tas pirmais ir visai laiku nositošs un, kā saka mans vīrs, stulbs arī. Bet man patīk. Lieta tā, ka jūtūbā nejauši uzdūros britu realitātes šovam ar nosaukumu “Obsessive compulsive cleaners”. Tur ir tā, ka tiek parādīts kāds no dikti tīrīgajiem un kārtīgajiem cilvēkiem un kāds no dikti nekārtīgajiem un netīrīgajiem cilvēkiem un tad tas tīrīgais iet pie tā netīrīgā un sakārto viņam māju. Bet tās patiešām ir galējības – viens pat bija tik traks, ka pats taisnoja sievai matus, jo viņam nepatika, kā sieva to izdara. Nemaz nerunājot par staigāšanu pa dzīvokli ar līmeņrādi rokā un piecas reizes dienā pārbaudīšanu, vai visi spoguļi un gleznas ir taisni piekārti. Par tīrīšanu pat nesākšu – tur tiek liktas talkā zobu birstes un citi traki rīki. Viens pat negulēja pa nakti savā perfekti uzklātajā gultā, bet gan uz matracīša pie gultas – lai nesabojātu skatu. Nu jā – un otrā skalas galā brīžam taisni šausminoši skati. Bet kas mani pie šī visa pievelk – tas, ka beigās viss tiek sakārtots. Tas manī  rada tādu miera sajūtu.

Otrais prieciņš ir IKEA sūtījums manam birojam. Taisni prieks, cik vienkārši visas lampas un krēsli un galds bija saliekams! Tāds lego pieaugušam cilvēkam – klik-klak un gatavs. Un tas viss tika piegādāts tik kompaktās kastītēs, ka man jau likās, ka piegādātāji nav visu nemaz atveduši. Redz ko nozīmē zviedru piegājiens – glīti un ērti un bezgala praktiski.

Nu un trešais prieks – krāsojamā grāmata pieaugušajiem. Cik tas ir nomierinoši – vakarā apsēsties pie degoša kamīna ar karstas tējas krūzi, paņemt krāsu zīmuļus un krāsot un krāsot, aizmirstot visu apkārt. Tik meditatīvi, ka taisni prieks.

Nu un protams – mani pirmie klienti, kas nenobijās un atnāca pie manis parunāties. Es atzīstu, ka pati arī vēl mācos, un mācos ne tikai skolā vai no grāmatām, bet arī no klientiem, tomēr ceru, ka tiem, kas bija pie manis, tas bija noderīgi. Astroloģija jau ir tāda, es teiktu, zinātne, kas nenodarbojas ar zīlēšanu un nākotni paredzēt arī nav iespējams, jo lēmumus pieņemam mēs paši. Ir ļoti daudz nerealizējušos cilvēku un ļoti daudz dažādu apstākļu rezultātā un arī paša cilvēka rakstura rezultātā garām palaistu iespēju, ka taisni šausmas. Arī manā dzīvē. Ne velti ir tā, ka tevi sit tik ilgi, kamēr tu beidzot nesāc iet pa to ceļu, pa kuru jāiet. Un ja, neskatoties uz sitieniem un norādēm, vienalga neiet, tad vairs neiet nekā. Tāpēc sevi ir jāmīl un jāved sevi dziedāt vai dejot vai jāizved vakara vai rīta skrējienā un jāaizved uz teātri un jāpacienā ar šokolādi un jāliek izgulēties tīros palagos un jāpiespiež izlasīt grāmatu un jāaizved pie friziera. Jo nevar gaidīt, ka veiksies darbā vai mīlestībā, ja paši sevi nemīlam un nerūpējamies par savu labsajūtu un nerealizējas kaut kādi dabas doti talanti.

Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Zāles

PlavaNe jau par tām zālēm, kas aptiekā nopērkamas, ies runa. Runa ies par tām, kas aug pļavā un ko čaklās zālīšu zinātājas pazīst pēc vārda un ģīmja un zina, kādai kaitei vai vajadzībai domātas. Nu un visu citu. Piemēram, kad zālīte ievācama, kā žāvējama, kā pielietojama – vai jāvāra, vai jāgrauž vai jāpīpē. Nē, Latvijā laikam pīpējamu zālīšu nav. Ir tikai tās pirmās – vārāmās un ēdamās.

Kādus divus gadus atpakaļ es pavazājos druskucīt līdzi mūsu zāļu zinātājai Līgai Reiterei. Tas ir kaut kas neaptverams, kad viņa iet pa pļavu – tas ir tas un der tam un tam, tas ir tas un der tam un tam. Tas garšo tā un tas garšo šitā. Man nemūžam nenāktu prātā mēģināt, kā tā vai cita puķe garšo. Un ne jau tāpēc, ka esmu cimperlīga. Galīgi nē. Tāpēc, ka manā caurajā galvā neturas nekas un es nekā nevaru iegaumēt tos dažus Latvijas indīgos augus, par kuriem es zinu, ka tādi ir, bet vairāk arī nekā. Nu un tāpēc labāk neēdu nekādus. Vienīgais, ko no Līgas stāstījuma atceros, ka vībotni var ēst taisni no lauka un ka tā nomierina nervus. Ak dievs, cik tā ir negaršīga!!! Var jau būt, ka nervus nomierina, bet man vēl tagad skudriņas skrien pāri mugurai no tās garšas. Brrr….

Nu lūk. Un kas atliek no puķes, kad nezini, kā to apēst? Nu smukums taču. Un man vienmēr ir licies, ka, ja virtuvē karājas sakaltēti augi, tas ir mājīgi. Tas ziemā atgādina par vasaru, smaržo un vispār – skaisti. Nu, apmēram tā kā Stendera veikaliņos. Par cik man vispār ir tuvs boho stils, tad tādas sakaltētu augu buntes tur īsti labi iederētos. Bet ar tām buntēm ir tāda nelaime, ka pirmos divus mēnešus ir OK, t.i., kamēr ārā vēl principā ir vasara un lai to ieraudzītu, nav jāblenž sakaltušos kātos, bet pēc tam tās pārvēršas par putekļu krātuvi, no tām sāk birt visādi krikumi un ja labi ilgi tās atstāj bez ievērības, tad arī zirnekļiem ir beidzot mājvieta. Tā ka principā tāda bunte būtu pamazām jānoskrubina un jāizvāra tējā, bet augstāk minēto iemeslu dēļ tēju vāru tikai no piparmētrām, kas izaug manis pašas dārzā (šogad nopirku vienu, kam piemīt šokolādes garša – un patiešām tā ir), bet kuras sažāvēju un tad salieku maisiņos vai burkās un tādā veidā uzglabāju, jo tā vai tā, karājoties, viss pieput. Ar putekļu sūcēju jau neklupsi virsū – tad beigās būs tikai pliki kāti.

Nezinu, kā tās saimnieces, kurām sīpoli un ķiploki sapīti virtenēs un pie griestiem karājas zālītes visām vajadzībām un kaķītis smuki čuč, saritinājies uz spilvena, uz palodzes podiņos aug garšvielas un viss ir tīrs un spodrs, kā viņas to dabū gatavu?! Man tad vajadzētu kā tādam cerberim un sargam cauru dienu uzmanīt katru mājimieku soli, lai sīpolu virtenē nerastos robi, kaķītis negāztu puķupodus, aizkarus neviens neaiztiktu, lai netiktu izjauktas smukās ieloces, uz galda neviens drupačas nebirdinātu un ar netīrām kājām iekšā mājā nenāktu. Es to nedaru. Apmierinos tikai ar tiem brīžiem, kad neviena nav mājās un es varu kādu stundiņu pabūt sev tīkamā vidē. Visā pārējā laikā cenšos vienkārši neskatīties un neievērot, lai gan mana pārvietošanās pa māju vienmēr notiek, iztaisnojot paklājus, noliekot vietā drēbes, noslaukot drupačas, piekārtojot galdautu un knibinoties ap simts citu sīkumu. Un es nekad neesmu mierā ar to, ko redzu. Tāda nespēja neievērot sev netīkamas lietas. Jo, lai kāds būtu stils, tīrība ir un paliek visa pamatā.

Bet, atgriežoties pie zālītēm – ārā ir vasara un ar tām ir pilnas pļavas un sētmales un var uz tām skatīties un blenzt un censties šos mirkļus iekonservēt galvā vai fotogrāfijā un paņemt sev līdzi garajā ziemā. Un, laikam jau katram savs – ir cilvēki, kas zina visādus jocīgus zāļu nosaukumus (kādi tik nav!) un ir cilvēki, kā es, kas nupat uzzināja no Kuldīgas tautas tērpu zinātājas Ingas Vīksnas, ka Kuldīgas tautas tērpa sastāvdaļa arī ir bijis sarafāns! Un es domāju, ka sarafāni ir tikai suitiem un ventiņiem. Izrādās, kuldīdznieki kav labāki. Tikai Kuldīgas sarafāna apakšdaļa ir tumši zila – pie tā gan mēs jau esam pieraduši. Un, protams, suitiem ir viskošākais tautas tērps. Lai piedod man visi citi novadi, arī tik ļoti iemīļotās Nīca un Bārta, bet suitiem – nu tiem ir tādas krāsas, ka acis tek ārā.

Tā nu man iznāca – sāku par zālēm un beidzu par tautas tērpiem. Būs jābrauc uz Kuldīgu to sarafānu apskatīt!

Peldēšana

 

PeldesanaŠodien ar ģimeni bijām akvaparkā. No paša rīta, kad tikko atvēries, lai nav jāperas pa ūdeni, kā šprotēm pa bundžu. Nu jā – un bijām otrā ģimenīte.

Mani īsti neuzrunā šļūkšana pa caurulēm un galīgi jau nē – pa slēgtām. Laikam zemapziņa baidās, ka iesprūdīšu… Bet mani uzrunā iespēja vienkārši peldēt, jo mūsu jūrā tā īsti labi papeldēt nevar, jo pirmkārt, vēl ir nežēlīgi auksts, bet otrkārt – pa tiem viļņiem nekāda dižā peldēšana nesanāk… un vēl tās straumes, un vispār – man jūra tā īsti nepatīk. Tam ir iemesls – esmu bijusi klāt, kad mamma raud, noliekusies pār noslīkušas meitenītes ķermenīti. Jā, jā, es saprotu, ka noslīkt var arī mutes bļodā, bet nu tāda trauma un tādas asociācijas.

Nu, mums vēl ir iespēja peldēties Ventā vai Bušnieku ezerā, bet arī tur siltā laikā ir pilns, ka šausmas – pusaudži ālējas, mammas baras, bērni raud, kaut kur cep šašliku, kaut kur iereibušas kompānijas skaidro attiecības – nē, tas nav man.

Peldēt es iemācījos vai nu baseinā (no skolas 2.klasē reizi nedēļā gājām uz Daugavas sporta nama baseinu peldēt) vai Lielupē. Tagad es tā īsti vairs nevaru pateikt, kur tieši. Atceros tikai, ka baseinā mūs mācīja peldēt tā – izstiepj rokas uz augšu, saliek vienu plaukstu virs otras un, kad ir uztaisīts tāds ķīlītis, jāliekas ar seju ūdenī garšļaukus un cik spēka jākustina kājas. Es nekad pēc tam vairs tā neesmu peldējusi un neesmu pārliecināta, ka tas ir tas labākais paņēmiens, kā iemācīt bērnu peldēt. Patiesībā tas nav viegli.

Nu bet Lielupē, vasarās, tur mēs peldējām kā tikai ienāca prātā – kraulā un pa suniskam un rokas lejā un kājas ārā un cik ilgi var izturēt zem ūdens un cik ilgi var izturēt, kad savelkas kamoliņā, aptver ceļus ar rokām un šūpojas pa ūdeni kā pludiņš. Un vēl mans tēvs veda mūs ar laivu līdz Lielupes vidum un ļāva nolaisties līdz pašam dibenam – tu nolaidies līdz dibenam, atsperies un traucies augšā pretim saulei, kas spīd caur zaļgano ūdeni. Un es zinu, ka Lielupes malas ir diezgan dūņainas, bet pa vidu ir grants. Un ja vēl garām aizbrauca kāda motorlaiva, tad varēja šūpoties viļņos. Nu jā – un bija vēl liela smagās mašīnas kamera, uz kuras varēja dreifēt, tikai tai bija nejauks metāla kāts, caur kuru tur pūta gaisu iekšā un mēs vasarās bieži dabūjām staigāt ar noskrāpētām ciskām. Lieki piebilst – iešana uz upi peldēties bija dāvana pēc garas vasaras dienas, pēc padarīta darbiņa un vienmēr bija lieli svētki mums, bērniem.

Kā jau no šī var saprast, man nav bail no ūdens. Nepavisam. Un tāpēc, šodien, izņēmusies ar bērnu un izrādījusi viņam visu, ko māku un noskatījusies, kā viņš atdarina un izslavējusi līdz nemaņai, nodevu stafeti vīram un pati savā nodabā peldēju no sākuma vienkārši apkārt baseinam, bet tad nogūlos uz muguras un tā arī paliku. Tie, kas to ir darījuši, tie zina, cik fantastiski ir atslābināt visus, visus, visus locekļus un ļauties ūdenim. Nu gluži kā ezītim, kad tas peldēja lejup pa upi. Baseinā straumes nav, cilvēku arī nebija – visi mirka tais džakuzi vannās un es labu brīdi tā karājos (cita vārda nevaru piemeklēt) ūdenī, no sākuma skatīdamās mākoņos, bet tad aizvēru acis un vienkārši izjutu, kā tas ir – atrasties bezsvara stāvoklī. Bet tad, kādā brīdī, kamene izdomāja, ka mans ģīmis ir saliņa uz kuras var nosēsties un arī papeldēt, un es slējos vien kājās. Un ko es ieraugu – mans vīrs stāv un smejas, bet gar krastu izbijies skraida jauns glābēju puisis, kurš laikam jau domāja, ka kundzīte ir atdevusi galus. Es viņam smejoties pabļāvu, ka netaisos slīkt, bet viņš parādīja paceltu īkšķi, tipa – visu cieņu.

Pēc tam, kad jau braucām mājās, es vīram teicu: “Vajadzēja pagulēt ilgāk, viņš būtu meties mani glābt un šis rīts iegūtu vēl jaukāku nokrāsu.”, uz ko vīrs atbildēja, ka ko nu tāds puisis, pats kā diegs un nobijies, bet es nodomāju – diegs ta diegs, bet toties jauns un smuks. Tā man šorīt gāja – labi.

Gara vasara

smilgas-664x437Nosaukumu šim rakstam aizņēmos no tāda paša nosaukuma organizācijas, kas mani zināmā veidā uzrunāja. 30.jūlijā viņi rīko jau sesto festivālu, kurā notiks meditācijas, dejas, ieklausīšanās sevī, joga un nekādas gaļas un nekāda alkohola. Tāda atelpa vasaras vidū.

Visā šajā pasākumā mani aicina miers un klusums un nesteidzīgums un pats nosaukums man mazliet atgādina Prāta Vētras dziesmu “Vēl viena klusā daba”. Kaut kas, kas atgādina brīdi, kad tu esi noguris pēc garas dienas un tev ir vienalga un tu vēlies tikai iekrist zālē un aizmirst visu. Un vairs nav svarīgs ne darbs, ne nauda, ne mašīna, nekas. Tikai tu pats, silts, dzīvs un šeit.

Tas par to, kas man patīk. Tas, kas tā kā drusku nepatīk, ir tāda budisma pieskaņa. Protams, budisms pēc savas būtības ir jēdzīgāks par važu važās un pazemībā un pienākumā iekalto kristietību. Pie kam, ja nemaldos (ja maldos, lūdzams, labojiet), budisma dēļ neviena asins nav lijusi, t.i., es vēstures stundās neatceros mācījusies par budistu karagājieniem, lai uzspiestu savu ticību. Budists ar zobenu man kaut kā neiet kopā…

Bet, kā jebkura reliģija, tā tomēr ir rāmis, lai tajā kaut kādā veidā noturētu tos, kam ir nepieciešamība būt tajā rāmī. Man nav. Esmu nihiliste un kritiķe un spēju atrast muļķības un nesakritības un absurdu absolūti jebkurā parādībā, par reliģiju nemaz nerunājot. Tikai nelaime tāda, ka tādi brīvdomātāji, kā es, nekad nespētu savākties tādos jaukos un neapšaubāmi fantastiskos pasākumos, kā “Give and Get”, kas vietas trūkuma dēļ diemžēl šogad nenotiek. Es jau pieteicos par brīvprātīgo un man bija vienalga, ko tur darīt – kaut vai tualetes mazgāt, bet nu, jācer, nākamgad viss notiks. Nu jā un šis pasākums “Gara vasara”, uz kuru došos pirmo reizi un ja manu dvēseli tas uzrunās, tad nākamgad gaidiet mani brīvprātīgo rindās, jo manī laikam no senčiem ir nepieciešamība kaut ko darīt un neskatoties uz vienpatību, ir vēlme būt kopā, būt piederīgai kādai kopienai vai organizācijai – cilvēkiem, ar kuriem runāju vienā valodā. Tāpēc jau, neskatoties uz to, ka tas ir nenormāli smagi, es bezgala mīlu deju svētkus, jo mana mīlestība pret deju un cilvēkiem, kas izjūt to pašu, ļauj pārciest nespēju pabūt vienai, arī, piedodiet, tualetē ne.

Vakar gājām ar mazo bērnu staigāties un debesīs bija gan tumši violeti mākoņi, gan arī saule un koši zaļās saules apspīdētās koku galotnes pret zili violetajām debesīm bija tik fascinējošas, ka es vairākas reizes apstājos un rādīju mazajam uz šo parādību un teicu: “Redzi, krāsas!”, uz ko viņš man atbildēja: “Tas ir smukums.” Un es teicu, ka dzīve bez smukuma nav nekāda dzīve un viņš man piekrita. Uz šīs vienprātības nots arī sarunu beidzām, bet jā – vasara, tas ir kaut kas. Meži un pļavas un smilgas un margrietiņas un gliemezītis uz ceļa un strazds, kas čiepj ķiršus – tā ir vasara.

Protams, kaut kā jau iztika ir jānopelna un viena manas personības daļa vēlas uzvilkt lietišķo apģērbu un atkal doties astoņu stundu verdzībā pie kāda datora un ar ilgpilnu skatienu lūkoties, kā aiz loga paiet vasara, iestājas rudens, uzsnieg sniegs un atkal atnāk pavasaris, bet tā otra brēc kā aizkauta un saka: “Tu arvien labāk proti šūt tautas tērpus, spēj uzdarināt izšūtas aproces, somiņas, izšūt dvieļu galus, sašūt linu kreklus veselai armijai, tu esi mācījusies astroloģiju jau četrus gadus un esi mācījusies hiroloģiju (gan drusku mazāk), tu taču varētu saņemties un mēģināt izdzīvot pati uz savu roku, toties bez priekšniekiem, kas nemāk pateikt “Paldies”(tā man tāda sāpe un trauma)!” Nu jā, un nesen man uzrakstīja viena meitene no izdevniecības un apjautājās, vai nevēlos izdot grāmatu! Un nepaiet ne diena, ne stunda, kad par to nedomāju un nezin ko gaidu, varbūt kādu, kas teiks – redzi, es tev iekārtoju jaukas telpas vecpilsētā un viss, kas tev jādara, ir darīt to, kas padodas un sagādā prieku!

Jā, dīvaini, es būdama padomju bērns, ar diezgan smagiem kompleksiem un vainas izjūtu un vēl nezin ko, uz vecuma galu būšu palikusi par frīku, kas ir izkritis no rūpīgi ieeļļotā “Amerikāņu sapņa” konveijera. Smalki. Bet sajūta ir ofigennaja.

Apģērbs

ApgerbsŠorīt no rīta pēc karstas un nemierīgas nakts pamodos tā ne visai izgulējusies no tā, ka mans mazais bērns piegrūda man pie deguna izkritušu zobu un priecīgs paziņoja, ka nu nāks zobu feja. Nu labi, ja nāk zobu feja, tad jāceļas vien augšā un jāsāk diena. Bet dienu tā īsti labi nevarēju sākt, jo manas iemīļotās mājas drēbes arī nebija pa nakti svaigākas tapušas un bija vien jāliek mazgāties. Kamēr drēbes mazgājās, tāpat naktskreklā apcerīgi izdzēru rīta kafiju, tad uzrāvu mugurā ko-neko un ķēros pie mājas uzkopšanas ar domu, ka brīdī, kad drēbes būs izžuvušas, arī māja būs sakopta un es pati varēšu ieiet dušā, nomazgāties, uzvilkties tīras drānas un sajusties kā cilvēks.

Nezinu, kā citiem, bet man ir mīļās drēbes, kuras katra ir vienskaitlī un brīžos, kad tās nav pieejamas, ir jāizlīdzas ar ko nebūt. Nu, tāpat arī šorīt – kā jau teicu, skapī sameklēju kaut ko puslīdz piemērotu šim karstajam laikam un ķēros pie grīdu slaucīšanas, mazgāšanas, paklāju purināšanas, gultu klāšanas un visām citām darbībām, kas jau tāpat liek sasilt, bet karstā laikā taisni uzkarst ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad nu darbi bija puslīdz padarīti un drēbes gatavas doties laukā saulītē ātri izžūt, pamodās lielais bērns, kuram steidzami vajadzēja ziedi pret saules apdegumiem un man bija uz ātru roku jādodas uz aptieku nopirkt ziedi.

Nu protams, un līdz ko man mugurā ir sazin kas, mati nemazgāti un pati arī, tā veikals ir pilns ar paziņām un visi tādi sprigti un tīri un tikai es vienīgā nespirgta un netīra. Un kārtējo reizi es pati sev pierādīju, ka nu nevar aizšaut uz veikalu ar domu, ka gan jau tur nevienu nesatikšu. Satiku gan.

Un lieku reizi pārliecinājos, ka, kā Evelīna no Modnij prigovor saka, sievietei ir jābūt bāzes apģērbu komplektam, kurus savstarpēji VISUS var kombinēt.

Man tā nav. Man ir drēbes, kas patīk un ir mīļas, bet tādu īsti universālu apģērbu nav, jo, teiksim, šie svārki sader tikai ar šo blūzi un šīs bikses tikai ar šo. Un kad nu uz sitienu nav pieejami svārki no pirmā komplekta un blūze no otrā, tad atlikušie divi apģērba gabali nekā nesader. Un viss. Es šo situāciju parasti glābju, rūpīgi izdomājot, ko vilkšu mugurā un attiecīgi tam sagatavojoties, bet tādos brīžos kā šorīt (steidzamos) apjūku un vienmēr nolaižu lažu.

Šīs problēmas risināšanai kādā raidījumā uzzināju interesantu, bet gana labu paņēmienu – jāsataisa tabula, kur kolonnu virsraksti ir apģērbu augšiņas (blūzes un džemperi), bet rindu nosaukumi ir apģērbu apakšiņas (svārki un bikses) un kolonnu un rindu krustpunktos atzīmē kas ar ko sader. Un tad var redzēt, ka, gadījumā, ja baltie svārki nav izmantojami, strīpaino džemperi var aizmirst, jo tas pēdējais sader tikai ar baltajiem svārkiem. Nu kaut kā tā.

Šo ideju uzzināju tikai nesen, tāpēc tagad sākšu izmantot, un man vēl tur gribētos piepīt kurpes un somiņas. Tad jau redzēs, kas tur iznāks. Varbūt tiešām nostrādā? Jo es esmu TIK daudz apģērbu izmetusi laukā tikai tāpēc vien, ka veikalā patīk, bet, kad atnāku mājās, tad, izrādās, tas ne ar ko nav sakombinējams. Kaut gan šeit vēl ir tā nelaime, ka veikalā liekas, ka šī blūze saderēs ar to un to, bet uzvelkot mugurā, izrādās, ka nesader vis. Un kā tikt galā ar šo problēmu – patiešām nezinu, jo viss atklājas tikai brīdī, kad tiek savilkts mugurā. Un tad vēl mainās sezonas un, kā šovasar – te karsts, ka dvēsele krīt ārā, te auksts, ka jāvelk ziemas siltās zeķes un jākurina kamīns, ka gals klāt. Nu jā – un vēl tie apavi – tie arī jāpiekombinē klāt – vispār visa tā ģērbšanās ir gana piņķerīga padarīšana un nes nekad neesmu tā īsti mierā ar to, kas iznācis.

Amerikāņi ir uzņēmuši ļoti jauku dokumentālo filmu “Advanced style” par amerikāņu stilīgajām večiņām. Nu, cepuri nost – rozā mati un zilas saules brilles un koši zaļas bikses un lillā tunika. Nu, fantastiski. Tā filma laikam vēl nav gatava, bet es skatījos fragmentus ar atvērtu muti. Nu jā – tām večiņām skapji bija pilni līdz malām, jo tādu krāsu dažādību un formu daudzveidību vajag lielā skaitā, lai varētu kā-nekā sakombinēt. Jeb viņas nemaz nekombinē? Velk to, kas pagadās un iznes savu tēlu ar taisnu muguru un augsti paceltu galvu? Jo par uzmanības trūkumu viņas noteikti nesūdzas. Lai arī vēl neesmu tik veca, šīs večiņas iedvesmo manu ar tradīciju un tikumības un piedienības valgiem sašņorēto dvēseli un es ļoti cenšos būt citāda labā nozīmē. Tiesa gan – tas man izdodas ļoti lēni un ļoti pamazām, bet, nu jā – cenšos.

Vēlreiz par saulgriežiem

VainagsEsmu padomju bērns un godīgi sakot, manā bērnībā man tā arī neradās konkrēts priekšstats par Līgo svētkiem un to svinēšanu. Esmu piedzīvojusi kreppapīra vainagus un kartona sombrero cepures Rīgas centrāltirgū. Kad biju maza, man patika šīs spožās un krāsainās galvas rotas, jo krāsu jau nebija daudz. Vēl esmu piedzīvojusi askētiskus Līgo, kad pieticīgi tiek iekurts neliels ugunskurs, kādu stundiņu pasēdēts un pilnīgi skaidrā iets gulēt, jo nākamajā dienā darbs ir darāms. Esmu piedzīvojusi arī Līgo, kad alkohols plūst aumaļām un ugunskura vispār nav, jo nav tādas vajadzības vēl lieki noņemties ar malku un kurināšanu. Nu jā un esmu piedzīvojusi vēl tādus Līgo svētkus, kas ir pa vidu diviem augstāk aprakstītajiem – tikai nez kāpēc nekad nav tā sajūta, ka jā, šie ir īstie un šī ir īstā metode un īstais piegājiens. Un nolēmu, ka jāpieslienas tiem, kas Līgo svētkus svin tieši saulgriežu laikā un dara to tā teikt, sentēvu garā.

Un tā nu pāris gadus atpakaļ vienā tādā pasākumā piedalījos. Pasākums sākās ar vainagu pīšanu, folkloras kopu dziedāšanu un kopīgām rotaļām. Šī daļa man patika. Pēc tam bija koncerts, kur spēlēja jaunieši, kuru mūzika mani patiešām uzrunāja. Tāds tautas dziesmu mūsdienu pasniegums. Kaut kas uz Iļģu pusi. Pēc koncerta šie paši jaunieši spēlēja dančus un es dabūju izlekties “Skroders sēd uz aku” un “Pankūciņas”. Man, tāpat kā lielajam vairumam daiļā dzimuma pārstāvju, ļoti patīk dejot. Un tāpēc šī daļa man patika vislabāk. It īpaši tāpēc, ka nebija jāstutē sienas un jāgaida kad kāds kavalieris aicinās dejot. Dejoja visi un visnotaļ raibā sastāvā. Nu kā jau danču pasākumos.

Tad kad laiks tuvojās saules rietam, īstenās tautas tradīciju piekritējas ņēma ziedu klēpjus un dziedot gāja uz jūru. Jūra nebija tālu, tomēr jāiet bija pa ielām un gribētājas piedalīties izvērsās garā virtenē. Pa priekšu gāja mūsu vietējās zinātājas + pieaicinātā virszinātāja no Rīgas laikam, protams, tautas tērpos. Šis jau man tā kā sāka nepatikt, tāpēc, ka te skaidri redzama nespēja būt pašiem. Vajag kādu no Rīgas, lai būtu droši, ka nu būs labi. Pēc tam gāja tās, kas nav īsti zinātājas, bet kam bija tautas tērpi mugurā, nu un pašās beigās visādas salašņas un es tai skaitā, kas ne tik nebija vīžojušas, kā vismaz tautisku brunci izdiņģēt no kāda kora vai deju kolektīva.

Priekšā gājējas dziedāja Līgo dziesmas, bet tā kā gājēju virtene bija diezgan gara, aizmugurējās un toskaitā es, nemaz nedzirdējām, ko tās priekšējās tur dzied un vilkām tik “Līgo, Līgo”. Beigās es satiku vienu labu paziņu un mēs vilkāmies vispār pašas pēdējās un pļāpājām. Kaut kādā brīdī es apsmējos, jo viss šis pasāciens man atsita krišnaītus, kas maisās pa Rīgas ielām.

Nu tā. Kad nonācām pie jūras, es atkal tapu nopietna, jo zinātājas skaitīja īstos vārdus jūrai, darot tā, kā darījuši mūsu senči, ziedojot jūrai ziedus un vainagus un izlūdzoties labvēlību. Kam bija ziedi, tie meta jūrā ziedus, kam bija vainagi, tie meta vainagus. Tad, kad sākās tā mešana, es jutu, ka nebūs labi, jo savu vainadziņu negribēju jūrā mest, tak masu psihozes iespaidā iemetu aukstā ūdenī. Man bija ļoti liels žēlums un beigās izrādījās, ka jūrai mana vainaga nemaz nevajag. Visi ziedu klēpji un vainagi tika izskaloti malā un slapji un samocīti mētājās gar krastu.

Ejot prom vēl atskatījos un vienu mirkli gribējās iet un vainadziņu paņemt, nopurināt un likt galvā. Bet neizdarīju un nožēloju to vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Bet tagad es zinu, ka savu vainadziņu nekad vairs ūdenī nemetīšu, labāk pieturēšos pie vecum vecās tradīcijas, kad Līgo vakarā sadedzina iepriekšējā gada vainagus. Tas man liekas visjēdzīgāk. Nu un visādus ziedu klēpjus ieliek komposta kaudzē, kur tie pārtop masā, no kuras atkal radīsies jauna dzīvība. Tam manā uzskatā ir jēga. Žēlāku skatu par jūras krastā izskalotiem salauzītiem ziediem neesmu redzējusi un ar to arī beidzās mans mēģinājums piebiedroties zinātājiem. Es neesmu zinātāja, t.i., mana iekšējā balss diktē, kas un kā darāms un tās ir tikai manas darbības. Šo darbību kopums ir raibs kā lupatu deķis un sastāv no visādām dzīves laikā uzkrātām druskām, kas ir manas druskas, kuras uzlasu pa vienai vien.

Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos nicīgi izteikties par citu cilvēku priekšstatiem, kā lietas darāmas. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Ja nu kāds šeit ir, par ko gribu pasmieties, tad tā esmu es pati un neviens cits.

Jā un vēl – es zinu, ka ir saulgriežu pasākums, kurā tiek taisīta garākā (laikam) zāļu un ziedu vija. Skaisti, bet man ir jautājums – kur tā vija pēc tam paliek? Vai ginesa cienīgu pasākumu dēļ ir jānoplūc ziedi, kas būtu vēl ilgi ziedējuši un mūs priecējuši? Vai tad mērenība un praktiskums nav viens no latviešu izslavētajiem tikumiem? Vai varbūt es maldos un viju kāds uzglabā un nākamajā gadā simboliski sadedzina? Vai ieliek komposta kaudzē un pārvērš par zemi, kas dod dzīvību atkal jaunām puķēm?

Bērnības šausmenes

Sahs briljantu karalieneiManā bērnībā šausmu filmu kā tādu nebija. Nu vismaz pa TV nerādīja un kinoteātri galvenokārt pievērsās indiešu kino (kaut gan – kā to ņem; dažam varbūt tās arī bija šausmas). Bet bija filmas, kuras skatoties, ilgi nevarēju aizmigt un bija bail no katra troksnīša un katras ēnas istabā.

Pirmajā vietā laikam jau jāliek pirmā filma no Šerloka Holmsa sērijas – par to čūsku. Ak dievs, kā es baidījos un izrādās, arī mans vīrs ir baidījies un pieņemu ka arī citiem padomju bērniem nav gājis labāk. Tā kā filmas rādīja pa vakariem un pēc to noskatīšanās bija jāiet gulēt, tad man likās ka nu jau čūskas lien ārā pa visiem caurumiem. Vispār Šerloka Holmsa filmas ir tās filmas, kuras var skatīties atkal un atkal un nekad neapnīk.

Otrajā vietā likšu mūsu pašu latviešu filmu “Paradīzes atslēgas”. Uzņemtu 1975.gadā, jāteic, diezgan sliktā kvalitātē. Stāsts tur ir par vecu onkuli, kurš noindē otru onkuli, jo tas otrais bija sadomājis iet uz miliciju atzīties savā negodīgajā dzīvē (spekulācijas ar zeltu un dimantiem). Tā indēšanas aina uzņemta bija gana baisi un mūzika arī piemeklēta tāda draudīga, ka nenobriedušam bērna prātam tas bija pārbaudījums. Nesen to filmu noskatījos un pasmaidīju, cik naivi pareizi ir visi tie miliči un aizturēšanas ainas.

Nu un trešo godpilno vietu ieņem “Šahs briljantu karalienei”, ja nemaldos, 1973.gada ražojums. Tur ir stāsts par tanti (spēlē Lidija Freimane), kas piebeidz otru tanti, ielejot viņai skābi ģīmī, lai miliči domātu, ka tā ir viņa, kas ir beigta. Nu un protams, atkal spekulācijas ar dārglietām un zeltu un valūtu arī laikam. Un milicija ar nenormāli krutu tehnisko aprīkojumu – telefoni mašīnās, kabinetos kaut kas līdzīgs skaipam, kad televizorā redz cilvēku, ar ko sarunājas, nozieguma vieta tiek filmēta ar kameru un veicot izmeklēšanu un skatoties filmu, atsevišķas detaļas tiek pievilktas klāt, lai skaidrāk var redzēt. Tagad smieklīgi, bet, kad biju maza, tad skatījos muti pavērusi un ilgu laiku uzvārds “Grūbe” (tā bija tā slepkava) man saistījās ar slepkavībām.

Vēl no šīs pašas sērijas atceros, ka pa ceļam no skolas uz mājām bija viena vārtrūme, par kuru visi zināja, ka tur ir notikusi slepkavība. Un es tai vārtrūmei garām gāju ātri ātri un vairījos pat galvu pagriezt uz to pusi. Varētu domāt, ka tur skalojas asiņu jūra un slepkava ar dunci stāv vārtrūmē.

Un vēl mēs visi (bērni) zinājām, ka mājās, kur logu vietā (kur pēc arhitektūras jābūt logam) ir mūris ar uzkrāsotu loga rāmi, – tur, tajā istabā ir nomiris cilvēks un no tādām mājām es arī baidījos.

Jā un vēl vakara filmu laikā reizēm rādīja tādu ielaidumu “Milicija meklē”, kurš sākās ar pannas dauzīšanai līdzīgu troksni un kurā stāstīja par izbēgušiem noziedzniekiem. No tiem man arī bija traki bail, jo likās, ka tas noziedznieks nāks tieši uz mūsu mājām.

Tādas ir manas bērnības šausmenes. Es neko nezināju par Zāģi  un Frankenšteinu un filmās nelija asinis un šausmas tika panāktas ar citiem paņēmieniem. Tagad katrā seriālā kādu piebeidz un maniem bērniem tāpēc naktī miegs nav sliktāks. Es pat skatos visus tos angļu slepkavību seriālus, jo tie mani nomierina. Jāsmejas – slepkavības nomierina. Bet tur jau netiek rādīts pats slepkavības fakts. No šī laika seriāliem pirmajā vietā ir Puaro filmas (žēl, ka Puaro nu ir beigts; filmā, protams, Deivids Sušē ir dzīvs), tad nāk Inspektors Luiss, Midsomeras slepkavības un tās Mārplas filmas, kur tā jaukā večiņa. Laba detektīvfilma, tāpat kā labs detektīvromāns ir balzāms manai dvēselei. Starp citu, nesen izlasīju detektīvromānu, kuru sarakstījusi viena angļu meiča (aizmirsu kā sauc) un kuras rakstīto par labu esam ir atzinis Agatas Kristi mazdēls un kur viņa turpina Puaro sēriju, bet man nepatika. Kaut kas Puaro tēlā nebija īsts. Pats stāsts gan – ok. Briesmīgi samudžināts.