Ūsiņa diena

Uusins-664x292Pēc Saules kalendāra rīt ir Ūsiņa diena. Pastāv ļoti daudz un dažādu versiju par to, kāda šai dienai bijusi jēga un kas tad īsti ir šīs dienas saturs jeb mugurkauls. Tomēr dominē zirgi, govis un upurēšanas rituāli, t.i., šajā dienā pirmo reizi izlaida govis ganos, zirgus veda pieguļā (zirgu ganīšana pa nakti) un lai šie mājlopi būtu spēcīgi, veseli un labi vairotos, ir notikuši upurēšanas rituāli. Tāpat kā Mārtiņos figurē melns gailis un vista. Bez tam – tiem, kas jutušies vāji, dots piens, kas sajaukts ar asinīm. Vēl viens rituāls – ēdiena ziedošana ugunij.

Ko no šī var secināt? Apkopojot pieejamo informāciju, šī varētu būt diena, kad īpaši parūpējamies par saviem mājdzīvniekiem, domāju – ne tikai par govīm un zirgiem, bet par tiem, kas nonākuši mūsu aizgādībā – suņiem, kaķiem, baltajām pelītēm un zaļo pūķi. Varam aizkurt ugunskuru vai sveci un apvienojot savas domas ar mūsu senču enerģiju, kas gadsimtiem krāta un tādējādi ir gana spēcīga.

Ja mēģina vilkt paralēles ar klasisko astroloģiju, šis ir brīdis, kad Saule nemaina zīmi, kā tas notiek Saulgriežu un Saulstāvju svētkos (Ziemassvētkos, Lieldienās utt.). Saule šobrīd atrodas ap Vērša zīmes 15 grādu, tātad diezgan nenoteiktā stāvoklī. Vienīgais, ko šeit var atzīmēt, ir tas, ka Vērša zīme ir zemkopja zīme vistiešākajā veidā – pacietība, kas robežojas ar ietiepību, fiziska izturība, rūpes par to, lai visa kā būtu un pietiktu, jā, arī vērtību uzkrāšana un naudas pelnīšana. Tātad šis ir laiks, kad ir jāsēj un jāstāda un tādējādi jāliek pamati rudens ražai. Protams, mūsdienās sējēju un stādītāju ir mazāk nekā nesējēju un nestādītāju, tāpēc sekojot alegorijai, šis ir laiks, kad varētu likt pamatus sagaidāmajai ražai jeb ienākumam. Tomēr, nevajadzētu uzsākt neko jaunu un nebijušu, jo Merkurs ir atkal retrogrāds, – ir jāpieturas pie pārbaudītām lietām un shēmām, ierastiem darbiem un jā – var droši pabeigt kaut kad iesāktus un nepabeigtus darbus. Tāda īsteni Vērsiska pieeja – nekādu aušību un fikso ideju – tikai rutīnas darbi, kas padarāmi ar pacietību un rūpību. Šis ir arī laiks, kad mājās un apkārtnē ienest skaisto – izdaiļot savu mājokli, salikt puķes vāzēs, nomazgāt un iztīrīt mašīnu un padarīt apkārtni pievilcīgāku.

Ūsiņa zīme ir pazīstama arī kā dzīvības zīme, un šobrīd patiešām ir laiks, kad dzīvība kūsāt kūsā visās malās. Tā ir arī šī raksta būtība – rūpes par dzīvībām, kas ir mūsu pārziņā, rūpes par to, lai rudenī būtu raža jeb ienākums, rūpes par savu mājokli un pacietīgs un apzinīgs darbs.

Tradīcijas

Maras kal plakats_UZ DRUKUEs pazīstu cilvēkus, kas diezgan daudz zina par tradīcijām. Nu, par mūsu, latviešu, tradīcijām. Šie cilvēki uztur tradīcijas dzīvas, piedalās dažādos pasākumos, paši tādus rīko un ir kā staigājošas enciklopēdijas. Jā, un es šos cilvēkus apbrīnoju. Pirmkārt, jau par to, ka viņi spēj norobežoties no tingel-tangeļa, kas valda apkārt – Helovīniem un Valentīna dienām, Santa-klausiem un Lieldienu zaķiem, gadskārtu no gadskārtas piedaloties Meteņu un Jumja dienu pasākumos, rudeņos taisot labības vālītes, velkot bluķi un olas krāsojot sīpolu mizās, nevis Rimi nopērkamajās neona krāsās. Šiem cilvēkiem ir tautas tērpi, pat vairāki, katrs otrais, ja vien nav slinks, prot spēlēt kokli un viņu bērni jau no mazām dienām piedalās kādā no folkloras kopām. Otrkārt, mana apbrīna skar spēju ticēt un nest tālāk šo mantojumu tādu, kādu to ir nodevusi vecvecmāmiņa vai vecvectēvs, spītīgi turoties pie savas pārliecības.

Es pazīstu arī cilvēkus, kuri par latviešu tradīcijām zina gaužām maz vai nezina nemaz. Cilvēkus, kas dzīvo saskaņā ar amerikāņu kino atnestajiem standartiem – Santa-klauss un līgavas māsas, Pateicības diena un Ķīniešu jaunais gads. Protams, arī viņi piedalās Jāņu svinēšanā, kas izpaužas, kā šašliku cepšanas un klubu mūzikas apvienojums, vai Lieldienu olu krāsošanā ar tām pašām indīgajām krāsām.

Bet lielais vairums no mums, tostarp arī es, maisos pa vidu šim ritenim un pie reizes nopērku končas, ko iedot bērniem Helovīna vakarā, kad tie klauvēs pie loga, kā arī saprotu un pieturos pie latviešu gadskārtu kalendāra, jo tas patiešām ir loģisks. Iepriekšējos ierakstos ir rakstīts gan par daudzajiem jaunajiem gadiem, ko svinēt, gan par vairākiem Meteņu svinamajiem datumiem, kur ir redzams, ka gadsimtu gaitā kristīgā reliģija ir tā ietekmējusi vietējās tradīcijas, ka nav iespējams tā īsti vienu no otra atdalīt. Šobrīd jau gandrīz liekas, ka reliģijas ietekme ir teju vai tā pati latviešu tradīcija, jo nu jau klāt ir nākuši “jaunmodīgie” svētki: Ķīniešu jaunais gads, Pateicības diena, Helovīns, Valentīna diena. Labi vismaz, ka tie ir svētki, nevis sēru dienas.

Bet, atgriežoties pie gadskārtu kalendāra, paskaidrošu, ka es tam ticu, jo šis kalendārs ir balstīts uz Saules ritējumu, kura stūra punkti (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Apjumības) ir astronomiski pierādāmi – tātad arī zinātniski precīzi. Šie datumi gadu gaitā nemainās un principā, ja jūs vienu tādu kalendāru nopērkat, tad ar to var iztikt paaudžu paaudzēs, kamēr tas neizbalē vai mušas nenotaisa, kā erchercogu “Šveikā”. Šeit arī ir drusku neatbilstības – dažos kalendāros rudens ekvinokcijas laiks ir nosaukts par Jumjiem jeb Apjumībām, bet laiks starp Jāņiem un šīm pašām Apjumībām ir nosaukts par Māras dienu, bet citos Māras diena ir Jumji. Vēl dažos Apjumības ir Miķeļi. Tāpēc man tā vien niez nagi izpētīt, kas tur īsti ir ar tām Mārām un Miķeļiem. Bet, lai kā tur būtu, ir forši, ka ik pēc ~ 45 dienām, jeb ik pēc piecām nedēļām pa 9 dienām katrā, ir svētki, ko svinēt. Un viss ir ļoti precīzi un nepārprotami. Nav ne salīdzināms ar pilnmēnešu un jaunu mēnešu skaitīšanu, lai noteiktu, kad Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlies. Manās Aspergera smadzenēs uzreiz nodeg procesors un viss saiet uz īso, jo reliģiskajos svētkos nav secīguma un loģikas. Vismaz es neredzu.

Tāpēc, ja mēs gribam būt tā tauta, kas esam, ar mēru jāpievēršas visādiem ne-vietējiem svētkiem, jo tādējādi tie ar savu neona spožumu aizēno mūsu pašu tradīcijas. Protams, svētku nekad nevar būt par daudz un nevajag jau tūlīt iekrist galējībās, valkāt linu kreklu un izmest mēslainē Ziemassvētku eglītes stikla bumbuļus – viss ir piederīgs, ja tas ir ar mēru. Bet, lai kādi būtu rotājumi, karkasam ir jābūt un karkass jau ir iedots – latviešu Saules gada kalendārs.

Lieldienas ir pagājušas, mēs šogad nokrāsojām olas tiešām skaisti, uz baznīcu negājām, bet arī nepiedalījāmies šūpošanā un olu ripināšanā, toties bijām izstaigāties pa purva taku, lai sajustu pavasara elpu un saprastu, ka nu patiešām – klāt ir. Un nākamais pasākums, par ko jāpadomā, ir Ūsiņa diena.

Mēness

Šis ir pilnmēness laiks un es to jūtu… Ne jau nu gluži tā, ka naktskreklā pa mājas jumtu jāstaigā vai kopā ar suņiem jāgaudo pret mēnesi, bet tomēr jūtu. Un tāpēc šajā laikā neko sakarīgu paveikt nevar – ieviešas kļūdas, viss ķeras un pinas. Tāpēc labāk neko svarīgu nedarīt (ja ir tāda iespēja), bet pamuļķoties ar lietām, kas sagādā prieku dvēselei, darīt to, kas patīk, kas nomierina, kas ļauj būt radošam… Nu tā kaut kā..

Bet, ja runājam par Mēnesi, šoreiz ar lielo burtu, jo Mēness būs stāsta varonis, tad, piemēram, mana mamma domā, ka Mēness otrajā pusē ir dzīvība un ka vispār Mēness ir mākslīgs veidojums. Es jau viņai teicu, ka ar šo teikumu visa astroloģija aiziet pa burbuli, jo kā gan bez Mēness…

Lasīt vairāk

Krupītis

Krupītis – mazs, neievērojams, pelēks, mitrs dzīvnieciņš, kas vairās no saules, bet kam patīk mitras un ēnainas vietiņas, kur nolīst.  


Latvju zīmju skaidrojumos atslēgas vārdi: spēks, stiprums, gudrība, zintniecība, zemapziņa, intuīcija, atdzimšana, aizsaule, veļi, pazemes dzīve, nauda.

Velkot paralēles ar klasisko astroloģiju, pēc apraksta sliecos domāt, ka krupītis savā ziņā atbilst Mēness aprakstam. Ne velti krupīša zīme sastāv no divām Mēness zīmēm. 

Spēks, stiprums, gudrība, zintniecība – ar aizsauli saistīta zīme.

Lasīt vairāk