Mīma 2

2

Tā viņa tur sēdēja ilgi – atnāca bērinieki, tantes sarausās busiņā pirmās, pēc tam vīrieši, kas aiz busiņa bija pīpējuši un pašas beigās izdarīgā radiniece (katrā ģimenē tāda ir) pārskaitīja visus kā tādus skolniekus, kas dodas ekskursijā, pievērsās man, – tā, starp citu, noprasīja, vai jūtos labi un nepievērsusi nekādu uzmanību Mīmai, deva rīkojumu braukt uz bēru mielasta vietu. Kamēr busiņš brauca, vīrieši kautrīgi iztukšoja mazo kočiņu; tantes no alkohola vēcinādamās atteicās, bet izdarīgā sieviete noteica, ka viņa nevar un draudīgi piedraudēja ar pirkstu vīru pulciņam, kuri, degvīna sasildīti sāka pārāk skaļi apspriest makšķerāķu uzglabāšanas noteikumus.

Pēcāk, kad jau biju ar Mīmu apradusi, viņa man teica, ka tas viss esot bijis nožēlojami.  Kur kaislības? Kur neremdināms vīrietis ar cēlu sirmu matu vilni un briljanta gredzenu? Kur dzīvā mūzika, nu vismaz pūtēju orķestris? Nē, ja šāds ir gals, tad labāk tādu nemaz nepieredzēt. Labi, ka šajā dzīvē nu ir viss beidzies. Kad viņai apjautājos, vai ta jau nav jātaisās uz pestītāvu vai šķīstītavu vai vismaz jāgatavojas jaunai dzīvei, Mīma noteica, ka katram pēc smaga darba pienākas brīvdienas. Un viņa esot nolēmusi savas brīvdienas pavadīt ar mani, jo es vēl tik maz zinot un mākot. Bez tam viņai esot viena vajadzība un kā spoks viņa nevarot izdarīt to, kas jāizdara. Varot tikai sniegt morālo atbalstu. Ta nu gan – atbalsts! Nevis atbalsts, bet brīvbiļete uz aizsauli no pārbīļa.

Visa bēru mielasta laikā Mīma stāvēja man aiz muguras un izteica tādus komentārus, kā: “Kotletes varēja būt lielākas”, “Martai ar steigu jākrāso mati (Marta ir viņas meita un mana mamma)”, “Oficiantēm nav gana tīri priekšauti” un kronis visam: “Man nepatīk man paredzētā vieta”. Kuram tad patīk? Neviens bērēs negrib skatīties uz to apgāzto šķīvi un degvīna glāzīti ar rupjmaizi pāri. Interesanti, kur tas degvīns pēcāk paliek? Vai tiešām izlej izlietnē? Nu nezinu.

Lieki teikt, ka Mīma vairs no manis neatstājās. Stāvēja malā un skatījās un komentēja un centās slēpt savu kāju. Pa ceļam uz mājām plivinājās pa trolejbusa eju, izklaidējās lūrēdama pasažieriem sejās cieši jo cieši pieliekusies klāt un priecājās, kad tie viņu neredzēja un vispār nelikās ne zinis. Mājās tikusi, apsēdos virtuvē uz ķeblīša, izķeksēju no somiņas cigaretes, paņēmu no gāzes plīts malas sērkociņu kārbiņu, aizsmēķēju un nodomāju:

– Kāda velna pēc?

Uz ko Mīma paraustīja plecus, pagriezās un kad pāris reizes neveiksmīgi bija mēģinājusi paņemt trauku lupatu, lai noslaucītu virtuves skapīti, uz kura bija palikušas drupačas, pagriezās atpakaļ un steigšus nobēra:

– Kad slimnīcā nomiru, biju aizdevusies uz mirušo reģistratūru un tur man teica, ka es varot doties tālāk uz sadali vai kādu brīdi padzīvoties tepat, pa zemes virsu. Man gan noteica, ka es nevaru biedēt cilvēkus, kā vien ienāk prātā, ka varu būt redzama tikai vienam un ka mūžīgi arī tas nevilksies, bet nu kādu laiku varu palikt un nokārtot lietas. Viņi man noprasīja, kuram dzīvajam gribu būt redzama, un es teicu, ka Tev. Jo Tu man vari palīdzēt. Un es varu palīdzēt Tev. Nebaidies. Kā jau redzi, es nespēju ne trauku lupatu paņemt, kur nu vēl kādam ko nodarīt. Varu iet cauri sienām, tā ka, kad man vajadzēs, tad atnākšu. Ja Tev mani vajag, tad tikai iedomājies. Es zināšu.

Iedomājies un es zināšu! Tas jau izklausās pēc viena no Holivudas idiotiskajiem mīlas stāstiem. Mīma, dzīva būdama, arī nevarēja ciest visādus salkanus gabalus – viņai gribējās asiņu un kaislību un salauztu likteņu – nu tā, lai var izraudāties no sirds un sajust dzīves garšu. Es Mīmu atceros aptuveni no 3 gadu vecuma un viņai tad jau bija kādi sešdesmit. Arī – ne jau kāds pusaudžu vecums. Daža laba šai vecumā savu kaisli uz dzīvi jau ir iemācījusies reducēt uz kora dziesmām un gurķu skābāšanu, bet es Mīmu atceros ar ilgviļņiem matos un apģērbos ar polsteriem līdz ausīm. Mūždien smaržojošu un dzīvu. Kad viņa  nāca mājās, tad vienmēr, vai tā bija diena vai nakts, ienāca arī mūsu istabā, kur mitām mēs ar mammu (Juris parādījās vēlāk) un deva man kādu konfekti vai cepumu, vai vienalga ko. Vienu reizi, smaržodama pēc alkohola, kafijas, cigarešu dūmiem, vīriešu odekolona un vēl citām, tālām, aizliegtām un tāpēc vilinošām smaržām, pieliecās pie manis un aplika man ap kaklu ķēdīti ar pusi no medaljona. Ķēdīte bija lēta un medaljons bija saskrāpēts un sašvīkāts, bet es to glabāju, jo viss, kas nāca no Mīmas, bija īpašs.

Mamma gan pukstēja, ka laiks jau viņai rimties un kauns esot kaimiņiem acīs skatīties un ko gan viņa mācot bērnam (man), bet Mīma nerimās. Viņa mīlēja mūs un mīlēja dzīvi un netaisījās rimties tikai tāpēc, ka tā pieņemts.

Un tagad viņa plivinās pa manu virtuvi ar vienu kāju un izgulētu pakausi un runā par mirušo reģistratūru un atvaļinājumu. Es joprojām nespēju sagremot situāciju un no vitruves skapīša izcēlusi degvīna pudeli, ielēju sev krietnu malku un tāpat arī nolietoju. Bēru mielasta laikā nedzēru, jo likās – ja es saglabāšu skaidru prātu, tad Mīma izzudīs, bet nu, sapratusi, ka skaidrais prāts nelīdzēs, nolēmu meklēt glābiņu alkoholā.

Bet Mīma tikmēr stāstīja par to, citu pasauli, par to, ka principā viņai kāju varētu nebūt vispār un ka viņu galvenais uztrauc nesimetriskums. Par to, ka būt mirušam neesot grūti, ka grūtāk ir dzīvot nedzīvojot un vispār labums ir tāds, ka viņai vairs nevajagot ne ēst, ne dzert, attiecīgi tas viss nav kaut kur jāizvada ārā un gulēt arī nevajagot. Bet, ja es gribot rīt labi izskatīties, man gan esot jāiet gulēt, bet es neizturēju tos viņas runas plūdus un nogurušā balsī noteicu:

– Es esmu nogurusi.

Mans teikums izskanēja klusajā virtuvē kā reklāma televizorā – negaidīti skaļi un es sapratu, ka Mīma nerunā balsī, t.i., ka es uztveru viņas teikto kaut kā citādi – ne ar ausīm, bet ar ko tad? Tomēr, šim jautājumam vairs nebija nozīmes, jo Mīma bija nozudusi un es sabijos, jo situācija sāka kļūt nekontrolējama – sēž sieviete pēc trīsdesmit viena pati virtuvē, dzer alkoholu litriem un runā pati ar sevi. Nē, iespējams, ka pēdējo dienu bēdas patiešām ir atstājušas graujošu ietekmi uz manu psihi un iespējams, ka ar mani nav tik slikti, ja reiz es spēju novērtēt situāciju. Bet, iespējams, es tikai domāju, ka spēju un īstenībā Mīma ir dzīva, bet es esmu galīgi jukusi un bēres un kāja ir izdomātas lietas?

“Mani 726 vārdi Ventspilij” jeb “Ostgals”

OstgalsMūsu māja atrodas Ostgalā. Lai piedod Gāliņciema vai Pārventas iedzīvotāji, bet man vienmēr ir licies, ka Ostgals – tas ir kas īpašs. Ka šī ir īstā Ventspils. Mana mamma laiku no laika man stāsta par to, ka uz skolu gājusi pāri pļavām un visapkārt esot ganījušās govis. Tātad – nekā vēl nebija, bet Ostgals jau bija. Gandrīz kā bībelē – vispirms bija Ostgals un tad Dievs radīja pārējo pasauli. Skaisti.

Tikai man ir šādas – tādas pretenzijas, jo nekas, arī Dieva paša radītais, nav perfekts. Nu, teiksim – zeme. Patiesībā, kāda tur zeme – kāpu smilts – pelēka un putekļaina un lāpstas dūriena dziļumā jau var bērnus laist spēlēties– nav nemaz smilšu kaste jātaisa. Bērniem labi, bet ko darīt tādam, kas grib, lai jele kāda puķe pie mājas stūra izaugtu, par tādu smalkumu, kā gurķis vai tomāts, nemaz nerunājot? Kas ir mēģinājis Ostgalā kaut ko izaudzēt, tas mani sapratīs – kūdras maisi, melnzemes kravas, putnu mēsli, nātru virca, olu čaumalas, komposts, kurā tu cilvēks visu ziemu liec miziņu pie miziņas, serdīti pie serītes un esi gatavs iet uz tiesu prasīt laulības šķiršanu, ja atklāj, ka vīrs ābola serdi ir izmetis parastajā atkritumu kastē – tas viss pazūd šai smiltī, kā nebijis.  Kādi tik šķidrumi un mēslojumi un laba un ļauna pieminēšana nav klājusies pār šo smilti! Bet šai nekas. Ne tā grib svešus mēslus, ne tā spēj saturēt ūdeni – stundu pēc lietus viss ir sauss kā Sahāras tuksnesī. Katrā otrajā sētā redzams plastmasas bundulis ar laistāmo ūdeni. Mana omamma to sauca par gurķu ūdeni. Kaut gan, jāteic, čuguna vai bleķa vannu laiks bija labāks – kas bērnam var būt vilinošāks par zaļu un saulē uzsilušu laistāmā ūdens vannu, kur bez paša vēl var atrast pa kādam kāpuram un slīkstošai vabolei un, ja labi paveicas, arī pa pelei. Man ir viens labs paziņa, kas no Gāliņciema pārcēlies pie mums – aborigēniem. Viņš, kaislīgs dārzkopis būdams, rokas vien noplātīja un noteica: “Tādu zemi manas acis nav redzējušas!”.

Tas nu par zemi. Otra lieta, pie kā Dieviņš nav līdz galam piedomājis, ir vējš. Kaut gan – kas viņam ko domāt – vīrietis taču. Vai viņš zina, ko nozīmē nogulēt nakti uz ruļļiem, no rīta iziet uz darbu un pēc piecām minūtēm izskatīties vēl sliktāk, nekā iepriekšējā vakarā vēl pirms matu mazgāšanas un ruļļu tīšanas? Nezin. Ja būtu bijis sieviete, tad nemūžam nebūtu izdomājis Ventspils vējus. Nu augstākais – tādu vieglu brīzīti, lai glīti safrizētie mati tā smuki viļņojas. Un viss. Kādreiz varbūt tas nebija tik aktuāli – uzsēja lakatiņu un viss kārtībā. Kaut gan – ko tad dāmas un kungi ar savām cepurēm? Nē, šitie vēji vienreiz ir jāizbeidz, vai Ventspili jāpasludina par no frizūrām brīvo zonu. Putas un lakas un fēni un taisnotāji un sprādzes un sazin kas – un viss velti. Vai nu audzē bizi vai griez matus nost. Trešā opcija nav dota. Un tad veļas žāvēšana – tu akurāti izkar dvieļus un palagus un priecīgs berzē rokas, ka nu tik smuki viss izžūs, bet kad vakara krēslā eji pēc vešas, tad nevari saprast, kā lai to visu atmudžina – kaut griez nost striķi ar visām ķisendrānām un nes mājās, lai mierā un klusumā var ņemties un pētīt, kur striķis, kur knaģis un kur vispār veša. Jo vējš visu ir sagriezis un satinis virpuļu virpuļiem, lai mājasmātei nav iemesla sūdzēties par garu laiku. Kamēr tiek pie tīra palaga, rīts jau klāt.

Nu jā, un trešā lieta, kas ir raksturīga Ostgalam, bet mani, kā sievieti, pagalam apbēdina, ir tie augstie žogi. Nu kā tu cilvēks lai dzīvo, ja nezini, kas pie kaimiņa notiek? Ja neredzi, kādas puķes izaugušas, kāda mašīna iegādāta, ja nevari mājās ar vīru apspriesties par to, ka tiem nu gan tas šķūnītis reiz jāsalabo? Nekāda ieskata un nekādas atsevišķo vienību integrācijas sociumā! Nu labi, es esmu gana gara un ja vēl laiku no laika palecas, var tīri jauki iet pa ielu un visu redzēt un visu apskatīt un pat zināt, kurā vietā tavs ģīmis satiksies ar suņa ģīmi, kuram gan netīk tāda lūrēšana viņa sētā un teritorijā. Bet ko lai dara tie īsie? Viņiem tiek atņemta tik svarīga un intelektu attīstoša nodarbe, kā lūrēšana svešā sētā. Kas vēl var būt interesantāks?

Tā mums te, Ostgalā, iet. Ja tā palasa – grūti. Bet es mīlu šo smilti un vējus, jo šo smilti un vējus mīlēja mans opaps un omamma un mana mamma. Mana kritiskā nostāja ir tikai un vienīgi tēva nopelns – viņš nāk no Zemgales un tas visu izskaidro, jo Ostgalā dzimst tikai visoptimistiskākie cilvēki – citādi nemaz nevar būt.

Mīma 1

Es Mīmai tā arī teicu: “Vienreiz aizveries, vai es ar tevi vairs nerunāšu.” Kaut gan, ja viņa aizvērsies, tad arī runāt nebūs ar ko. Tā ka otro teikuma daļu varēju arī neteikt, tāpat iznākums skaidrs.

Mīma ir mana vecāmamma. No tām večiņām, kam par visu ir viedoklis un kam visu jāzina. Un, kad uzzināts, tad mudīgi jāizsaka viedoklis. Mūždien vienā un tajā pašā melnajā kleitā ar mežģīņu krādziņu un zelta pulksteni ķēdītē. Matiņi safrizēti, no priekšpuses vispār debešķīgi, toties aizmugure neizskatās visai labi – tāda kā pieplakusi pie galvas, tāda kā izgulēta. Bet es jau nebojāšu večiņai omu un neaizrādīšu, ka nesmuki. Tad viņa atkal satrauksies un ilgi nebūs miera. Nesen tikai beidzās tā lielā ņemšanās ap kurpēm – neesot īstās. Viņa esot gribējusi ar siksniņu pār potīti, bet iedotas tādas – nekādas. Gandrīz kā čības – nekāda stila. Un kā varēja aizmirst zeķes? Kaut gan – patiesību sakot – viena kurpe / čība un viena zeķe. Jo ir tikai viena kāja. Otru viņa zaudēja tajā trakajā avārijā. Pēcāk meklēja pa grāvjiem un krūmiem, tomēr neatrada – laikam kādai lapsai tovakar bija ko ēst. Man arī labāk tiktos, ka mani apēd lapsa nevis tieku stulbi aprakta zemē – tā vismaz kāds labums. Kapsētā jau labību neaudzē – tātad arī mēslojuma tiesai manis netiks. Kaut gan – neesmu novērojusi, ka kapsēta būtu nez kāda auglības oāze – tāpat tur nekas neaug un palicējiem nākas vien vest mēslus un melnzemi, lai vismaz kapu rāzīte un rododendrs spētu izdzīvot. Tas laikam tāpēc, ka miroņus traki dziļi aprok un labums līdz virszemei nenonāk. No tādiem tieviem un kārniem labuma būtu maz, nu bet tie resnie spētu kapsētu padarīt leknu un auglīgu – kā tropu lietus mežus, kur no trūdiem aug tādi milzu koki un liānas, ka tik turies. Un puķes un krūmi un viskaut kas.

Bet nu jā – tāda īpatnība. Aprok dziļi un labuma nekāda. Bet, ja atgriežas pie tās kājas, tad, interesanti – kur to kāju, atrastu, būtu likuši. Vai pastāv kāds atsevišķo ķermeņa daļu savākšanas punkts, kur tās tiek utilizētas, jeb Mīmai būtu uztaisījuši kapa vietu, kur iesākumā apraktu kāju, nu un pēc tam tad klāt atlikušo konstrukciju? Vai to kāju tad aprakstu tāpat, pliku, jeb tai uztaisītu tādu mazu zārciņu? Un ko pēc tam – tas zārciņš tak būtu jāizrok brīdī, kad kapa vietā tiktu pievienots atlikušais ķermenis un bez šaubām, kājai vairs nebūtu estētiskā izskata un kā tad zārkā guļošam visnotaļ svaigam līķim tagad lai piestutē klāt plikus kaulus, kaut arī piederīgus? Tumša visa tā lieta un labi vien ir, ka neatrada.

Mīma man pieklīda bērēs. Savās pašas bērēs.

Bija jauka septembra sākuma diena. Pa kapličas grīdu rotājās atvasaras saulīte, bērinieki bija apmierināti, ka kapličā ir vēss. Mīmai bija smuks zārks un pati tāda apgarota un jāteic, labi izskatījās. Visus bojājumus un rētas sedza melna klaita no smaga zīda un pārklājiņš – pat tukšā kājas vieta bija uzčubināta tā, ka likās – pret sauli lūkojas nevis viena, bet divas pēdas. Mīmai jau pilni deviņdesmit un nevienam nenāca prātā vaimanāt, ka bez laika aizgājusi. Katram savs laiks un labāk gandrīz, ka tevi nobrauc valdības mersedess, kurš ved ministru ar ātrumu 180 km/h, nekā tu iznīksti aiz garlaicības un vecuma slimībām.

Nu jā, tā mēs tur stāvējām, saulīte rotājās, aplasītāja kaut ko sērīgu buldurēja. Kamēr noskaita visu biogrāfiju – bērnības gadus, vecākus, brāļus, māsas, tad vīrus un darba vietas – paiet zināms laiks un bērinieki iegrimst transā. Arī es, apcerīgi raugoties, kā zirneklis tiesā mušu kapličas stūrī, tā kā drusku iztrūkos no teikuma: “Kapličās vajag krēslus. Grūti nostāvēt. “

Es piekrītoši pamāju ar galvu, pasmaidot sērīgu smaidu, jo priecīgs šeit neiederējās, kad satrūkos un sastingu. Mazliet pagriezu galvu uz to pusi, no kurienes nāca balss un tur stāvēja Mīma. Stāvēja un dziļdomīgi noskatījās savās bērēs. “ Nav tik traki. Es biju iedomājusies, ka viss būs daudz bezgaumīgāk. Protams – izņemot šo”, un Mīma norādīja uz savu vienīgo kāju, kura nebalstījās uz zemes, bet planēja kādus desmit centimetrus virs tās.  “Paskaties, – kas šis ir?! Un viņa pavilka uz augšu savu kleitu un norādīja uz kārnu un bālu kāju līķa kurpē – melnā un acīmredzami lētā.  – Zeķes nav un kurpe galīgi neder. Kā lai ar tādu tagad staigāju?”

Nākošais, ko atceros, bija bērinieku busiņš un kāda izpalīdzīga sieviete, kura man no pudeles lēja uz sejas ūdeni tā, it kā gribētu, lai es ātri noslīkstu un arī nonāku kapā. Sprauslādama un ar rokām vicinādamās pieslējos sēdus un tūliņ pat atkal atkritu sēdeklī.  Busiņa ejā stāvēja vai karājās Mīma un pārmetoši uz mani paskatījusies, noteica: “Ne tik daudz tu nevari, kā mani izvadīt pēdējā gaitā – krīti gar zemi un izjauc visu ceremoniju.” Pakratījusi galvu un pārgriezusi acis, viņa apsēdās ar muguru pret mani un viss viņas izgulētais pakausis (jo zārkā jau galvenais ir priekša) pauda mēmu pārmetumu.

Karels Čapeks, “Dārzkopja gads”

K.Capeks_Darzkopja gads“Pretēji visām gaidām dārzkopis nerodas no sēklas, spraudeņa, sīpola, guma vai potzara, bet veidojas pieredzes, vides un dabas apstākļu ietekmē. … Kamēr cilvēks vēl ir jaunības plaukumā, viņš domā, ka puķe ir kaut kas tāds, ko nēsā pogcaurumā vai pasniedz meitenēm; viņam trūkst priekšstata par to, ka puķe ir kaut kas ziemojošs, kaut kas aprušināms, mēslojams, laistāms, pārstādāms, apgriežams, apcērpams un piesienams, kaut kas atbrīvojams no nezālēm, auglenīcām, nokaltušām lapām, utīm un sēnītēm. … Vajadzīgs zināms briedums, es pat teiktu – vīra gadi, lai cilvēks varētu kļūt par dārzkopi – amatieri.”

Burvīgi, vai ne? Šo grāmatu es pārlasu katru gadu un katru gadu smejos un pie sevis nodomāju – nu gluži tāpat kā man! Un kļūst vieglāk, apzinoties, ka es neesmu vienīgā nejēga un nemākule, kam dārza kopšana ir kaut kas vidējs starp cīņu ar lietuvēnu un krustvārdu mīklas risināšanu. No vienas puses, jācīnās ar nezālēm, laika apstākļiem, zāli, kas vai nu aug tā ka nepaspēj ne attapties no iepriekšējās pļaušanas, kā atkal jāķeras pie pļaujamrīka, vai nu neaug ne lūdzama – nīkuļo un dzeltē, bet uz taciņas starp dobēm, tur, kur zeme nomīdīta cieta – tur jā – tur tai ir vislabākā vieta augšanai – ka tik turies. Bez tam man ir vēl dzīvnieku faktors, jo kur gan kaķim vislabākā tualete? Nu protams, ka tikko uzrušinātā un apsētā dobītē! Viņš tak neies maitāt savus nagus, kasoties kaut kur sētmalē. Bez tam kaķim ir vēl viens niķis – pat ja es uzrušinātu visu sētmali, viņš nemūžam tur neies, kā vispār kaķi mēdz darīt. Viņš darīs tikai tā, kā pašam ienāks prātā. Un ja es kaut ko roku un stādu, tad mazais suns to noskatās un tikko pagriežu muguru, tā ar visām četrām rokas tā, ka puķu sīpoli iet pa gaisu vien. Un pats priecīgs – jautri taču.

Esmu nocīnījusies ar tiem suņiem līdz trakumam – visām dobēm apkārt koka sētiņas – esmu kļuvusi pilnīgi par profesionāli žodziņu un sētiņu būvē. Drīz sētā būs tāds labirints, ka, lai tiktu no viena stūra līdz otram, būs jānoliek GDA normas skrējienā ar šķēršļu joslām. Ja gadās braukt ar tačku, tad atkal jāskandē līdzi: “Stūru stūriem tēvu zeme”, pie reizes atgaiņājot suņa degunu no tačkas riteņa, jo tas ritens – tas ir tas lielākais naidnieks un nokožams beigts un pagalam un tā košana notiek taisni tad, kad es stumju to tačku piekrautu ar zemi/zāli/žagariem un citām vedamām lietām. Es mīlu savus dzīvniekus un nemūžam nelikšu tos pie ķēdes vai kādā būrī, bet brīžam man gribas nosēdināt visus rindā, paskatīties šiem acīs un noskaidrot, kāpēc gulēšana puķu dobē ir tā saldākā (kaut būdā ir matracītis, pildīts ar kokosriekstu šķiedrām un pārvilkts ar maigi rozā mīkstu pledu), tikko stādītu puķu izrakšana tā jautrākā un pagalma izrakāšana tranšejās tas labākais laika pavadīšanas veids?

Bet tad, kad kaut kas netīšām izdzīvo, pārcietis manu nemākulīgo, bet mīlestības pilno apiešanos un dzīvnieku rūpīgi izplānotās diversijas, tad ir tāds prieks un laime, ka verētu sēdēt un blenzt uz tikko izlīdušu asniņu vai uzziedējušu puķīti vai uz gurķi, kas beidzot ir izaudzis un nogatavojies un ak, aleluja – manā pašas dārziņK.Capeks_Darzkopja gads_01ā!

Un nobeigumā vēl viens citāts, kas tik labi raksturo dārzkopja skatījumu uz pasauli:

“Ja no tā būtu kāds labums, dārzkopis ik dienas mestos ceļos un piesauktu Dievu: Dievs Tēvs, izdari nu tā, lai katru dienu lītu apmēram no pusnakts līdz pulksten trim rītā! Bet tikai tā rāmi un silti, lai valgme labi iesūktos un pie tam lai nelītu uz sveķenēm, alisītēm, saulrozītēm, lavandām un citām puķēm, kas Tev Tavā bezgalīgajā viedībā ir zināmas kā sausumu mīloši augi; ja gribi, es varu Tev visus tos sarakstīt uz papīra. Saule lai spīdētu augu dienu, bet ne visur un ne pārāk stipri (piemēram, uz vīgriezēm, tāpat arī uz drudzenēm, zalktenēm un rododendriem var nespīdēt), un lai būtu pamatīga rasa, maz vēja un daudz slieku, nevis bruņuts un gliemeža, kā arī miltrasas, un lai reizi nedēļā no debesīm nolītu atšķaidīta virca un nobirtu baložu mēsli. Āmen.”

 

Sadzīve

 

Nē, nu nav jau tā, ka mēs slikti dzīvotu… Laikam jau nē… Bet, ziniet, jebkuru inteliģentu sievieti var novest līdz nervu sabrukumam viens nekārtīgs, nevīžīgs un visādi citādi nejēdzīgs vecis, kas dzīvo ar tevi vienā dzīvoklī, smalsta zupu no tava katla un netīrās zeķes tur zem gultas kā čūskas terārijā.
Kāpēc precējos? Ak, nē, viņš nav mans vīrs. Mana mīļā māsa, lai viņai vieglas smiltis, aizgāja tai saulē un atstāja man savu vīru. Tā arī mirstot teica – ja vajag – ņem tu viņu, varbūt noder. Kā ziemas mēteli vai sulu tvaicējamo. Un es paņēmu. Tamdēļ, ka man jau piecdesmit četri, bet princis vēl nav atjājis. Un, ziniet, kādreiz jau noder ar`. Miskasti iznest, kartupeļus no veikala atnest… Neko lielu jau uzticēt viņam nevar, un kulturālas izklaides arī nav viņam piemērotas. Mazliet tāds kā muļķītis vai? Vienu dienu bijām iegājuši mūsu pašu muzejā gleznas paskatīties, nu ziniet, tās jocīgās – kur cilvēkam auss vietā ir acs un kājas vietā dzelzceļa sliede. Viņš stāv, skatās, skatās un tad saka: „Nuka, laižamies! Ka tik vēl nepasaka, ka es to izdarīju…” Nu saprotiet, ko tas man nozīmē… Labi, ka nebija neviena pazīstama apmeklētāja.

Lasīt vairāk

Mērfija likumi

It kā taču noorganizētā un visnotaļ pieņemamā un kārtīgā dzīvē un sadzīvē, kurā nu visam daudzmaz būtu jārit gludi un bez aizķeršanās, gadās tomēr brīži, stundas, dienas un pat ilgāki laika posmi, kad neiet nekā.

Piemēram, tu aizgulies tad, kad vajag piecelties akurāt stundu agrāk, lai nomazgātu traukus un saliktu mazgāties veļu. Tu aizlēkšo savās gaitās, bet trauki vientuļās kaudzēs un slietņos gaida vakaru un ūdens vannu. Veļa paliek nemazgāta un tas nozīmē, ka nākošajā rītā virs kā likts sāks taujāt pēc pelēkajām zeķēm – mājas biksēm – tās melnās maiciņas (nu, tu zini – ar to ķīniešu hieroglifu), kas it omulīgi apskāvušies ar manu apakšveļu vada savas stundas bezuztraukumu un bezlaika mierā veļas kastes smacīgajā tumsā.

Lasīt vairāk

pavasaris


Sēžu, programmēju savu programmu un ar vienu aci lūru pa logu, kur saulīte spīd, lāstekas pil un kaimiņu kaķi jau lūr viens uz otru sabozušies un kūkumus uzmetuši. Jā, – likās nekad, bet ir jau klāt!

Ziema bija skaista, balta, bet nejēgā gara un auksta gan. Katru mīļu dienu krāmēties ap malku, mazgāties vannas istabā, kurā ir labi ja +10 grādu, no rītiem celties ar pārcilvēcisku spēku, – tas bija visai apgrūtinoši.

Mans lielais bērns kādu laiku atpakaļ man nolasīja frāzi, kas gan tika attiecināta uz krīzi, bet es to pielāgoju ziemas aukstumam – “Dienas kārtība: 1) Piecelties, 2) Izdzīvot, 3) Atgriezties gultā.” Tieši tā. Ar cerību uz siltām dienām, sauli, sniegpulkstenītēm un … jā, PAT NARCISĒM UN TULPĒM.

Bet ir jau tā, ka līdz ar dabu, kaķiem un sniegpulkstenītēm mostamies arī mēs paši. Un, tāpat kā ielu tīrītājus ziemā pārsteidz sniegs, ikkatras sievietes drēbju skapi pavasarī pārsteidz “Nav ko vilkt mugurā” liga. Jo:

1) Tas, ko gribētos vilkt, mistiskā kārtā pēc ziemas vairs nekādā vīzē nelien mugurā. Ziemai ir nelāgs paradums saaudzēt kilogramus un sarucināt drēbes.

2) Tas, ko varētu vilkt mugurā:
– nav smuks,
– nepatīk,
– ir saplēsts, nemazgāts, saburzīts, nav lietojams,
– pat kaķim nāk smiekl,i to uzlūkojot.

Izcilājusi un pūsdama elsdama izmērījusies visu iespējamo, ar izspūrušiem matiem un sarkaniem vaigiem, stāvot izmētātu drēbju vidū, atskāršu, ka lietojamie apģērba gabali ir svītrainas kokvilnas kapzeķes un panamas tipa vasaras cepure. Viss pārējais ietilpst augstāk minētajās kategorijās. Un tā katru mīļu pavasari! Nemaz jau nerunājot par bālajām un sanīkušajām miesām, kuras brēc kā trakas pēc saules un vitamīniem. Tā, lūk.

Bet vienalga. Eh, pavasaris ir klāt un nekāds drēbju iztrūkums un kilogramu pārpalikums nespēs manu prieku maitāt.

Glezniecība


Ja mēs runājam par mākslu un konkrēti par glezniecību, tad labāk man neizteikties. Labāk klusi aizlīst aiz dīvāna spilvena un izlikties par beigtu. Jo jebkurš mākslas-kaut-cik-pazinējs sajuktu prātā un zaudētu dzīves jēgu, ja izdzirdētu manus spriedelējumus.

Bet izteikties gribas. Tāpēc mīļie, neņemiet galvā un neizdzēsiet manu vārdu no saviem testamentiem, ja nu tas kaut kādas nejaušības pēc tur nonācis.

Kā jau lielais vairums ļaužu, es gleznas (gribas par glezniecību) vērtēju pēc patīk-nepatīk principa, kas pamatā virza visu glezniecības biznesu. Kā jau vidusmēra pilsonis bez kādiem īpašiem talantiem, es cienu to, ko es pati radīt nekādi nespētu. Ja runājam par mākslu, tad to, ko varētu uzzīmēt mans četrgadīgais dēls vai es pati, nekādā dižā vērtē neturu. Tāpēc jau mākslinieki mācās Mākslas akadēmijā, lai kaut ko iemācītos. Bet ja tāda gleznotāja darbi pirms un pēc augstākās izglītības iegūšanas ne par matu neatšķiras, tad es skaitu, ka tas ir velti izšķiests laiks.

Lasīt vairāk

Pārdomas par perfektu izskatu


Mani fascinē 50-to gadu dzīvesstils, tai skaitā mode, veids, kā tika organizēta dzīve, mašīnas un viss cits, kas piederas šiem gadiem. Kaut kur dzirdēju, ka piecdesmito gadu sieviešu apģērbu mode ir bijusi vissievišķīgākā no visiem mums zināmajiem periodiem. Es piekrītu. Vakar noskatījos 1958.gadā uzņemto filmu “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”. To, pēc Tenesija Viljamsa. Ar Lizu Teilori. Viņa tai filmā ir tik sievišķīga, tik perfekta. Blūzīte un svārki. Zeķes ar vīlēm. Apakšsvārki. Frizūra. Skaisti.

Un tad es iedomājos, kas notiktu, ja es saģērbtos tā kā Liza. Sviests kaut kāds. Zeķes ciestu jau sperot kāju laukā no istabas, jo man ir suns, kas nezin, ko nozīmē vārds “NELEC!!!!!”. Viņa, tas ir, sune, lec un smērē un dažkārt arī plēš drēbes. Un viņa ir liela (vilks ar kaukāzieti ražojuši, varu pačukstēt). Pēc cīņas ar sniega lāpstu un pašu sniegu, lai attīrītu kaut drusku teritorijas mašīnas priekšā, ar vēlmi tikt laukā no sētas, blūzīte sen vairs nebūtu svārkos, bet tās stūri plivinātos, kā sajukuša putna spārni, zeķu vīles būtu apvijušās ap kājām trakā serpentīna dejā, mati izspūruši un ģīmis sarkans. Par sasvīdušām padusēm nemaz neizteikšos.

Ja nu es visu mēģinātu labot – blūzi sabāzīt atpakaļ svārkos, zeķes uzvest uz taisna ceļa, un ģīmi atvēsināt, tad ar to nekas nebūtu līdzēts. JO. Man ir bērns, kas jāved uz dārziņu, un katra mamma, kas kaut reizi dzīvē ir vedusi knēveli uz dārziņu, zin, ko nozīmē tupus rāpus, nosvīdušai, ar cepuri uz acīm un skropstu tušu zem acīm, ziemas laikā, kad sīkais un pati mamma ir noģērbti uz to biezāko, ložņājot gar miniatūrām liliputu mēbelītēm, mēģināt šamējo noģērbt un atkal apģērbt. Un ja vēl šamējam ir uznācis niķis un negribēšana un gar zemi krišana, tad tas ir pārbaudījums, uz kuru tikai retais tēvs ir spējīgs.

Nu – pēc tam vēl veikali, malkas nešana (dažkārt arī skaldīšana), kurināšana, kartupeļu mizošana un poda tīrīšana, un vēl vesels lērums darbu, kas pārvelk treknu svītru elegantam izskatam.

Nē, protams, ir sievietes, kas nesvīst, nesmērē drēbes, kuru bērni ir audzināti un suņi klausīgi un vīri, kas pēc naktsmaiņas nevis guļ un ļauj sievai pašai cīnīties ar kupenām, bet lec ārā no gultas, rauj kājās bikses un pakalpīgi noņem katru smagumiņu no sievas pleciem. Sievietes, kas vienmēr ir perfektas un kā likums nav ar ruļļiem matos un izstaipītām pidžamas biksēm kājās, kad pie vārtiņiem klauvē pastnieks. Sievietes, tādas kā Brī no “Bīstamajām mājsaimniecēm”.

BET. Man vienalga patīk šis laikmets un patīk skatīties uz Brī un domāt, ka kādreiz (nezinu tikai kad tieši) es arī uz pastnieka klauvējienu izpeldēšu ar nevainojamu frizūru un labākajā blūzītē un svārkos.