Tish Jett, “Vienmēr šika”

“Kāda vecumam ir saistīVienmer sikaba ar skaistumu un eleganci? Nekāda! Neviens to nezina labāk par francūzietēm.

Vakar biju bibliotēkā uz semināru un pa ilgiem laikiem paņēmu palasīties grāmatas. Pēdējo reizi es tik nepiedodami nokavēju nodošanas datumu (par pāris nedēļām), ka jau gatavojos pazemīgi uzklausīt sašutuma pilnus aizrādījumus no bibliotekārītēm, bet nē. Aiz letes sēdēja jauns puisis, kuram, kā likās (un tā arī noteikti ir) ir svarīgākas lietas darāmas par aizmāršīgu kundzīšu strostēšanu. Bet iemesls, kāpēc grāmatu neatdevu laikā – vēlējos to pārlasīt atkal un atkal un paturēt pie gultas mūžīgi. Bet viss reiz beidzas, arī šis mīlestības romāns (mans un grāmatas) un nācās vien atdot. Un, kad es šo grāmatu pacilāju veikalā, mīlestība bija pārgājusi, jo mīlēt par brīvu ir daudz vieglāk, nekā mīlēt par naudu.

Bet nu esmu iemīlējusies atkal, un šoreiz tādā viegli lasāmā, bet vietām itin noderīgā grāmatā, ko sarakstījusi amerikāniete, kas 25 gadus dzīvo Francijā. Aizbrauca turp uz pāris gadiem un palika uz mūžu. Tas, ka viņa kļuva par eiropieti ir labi – vēl viens mūsu “ticībā”. Bet rakstīšanas manierē tomēr jaušams amerikāniskums. Bet no otras puses – francūzietes, smalkas būtnes būdamas, jau nerakstīs, kādus krēmus lieto un cik maksā labs krūšturis (650 EUR, jā, jā), kas tura un balsta un piežņaudz un paceļ un ko tik vēl visu nedara. Es kā atceros savu jaunību un Bērnu pasaules krūšturu nodaļu, kur uz letes rindā bija izlikti paraugi, un kuriem viena lence bija piesieta pie letes lai nenozog, tā šermuļi pār kauliem. Un tantes, kas staipa un cilā un groza un prāto, vai šis varētu derēt vai nē? Jo tad jau tādu nieku, kā krūšturis neviens nemērīja – pirka uz aci un viss. Vēl tagad atceros a-la Madonnas agrīno gadu atlasa izstrādājumus ar uz riņķi ejošiem stepējumiem. Patiesi – nevis apakšveļa, bet bruņas. Nav jau brīnums, ka Padomju Savienībā seksa nebija – ar šitādu ekipējumu var aizbaidīt visdrosmīgāko mājastēvu, kas sadomājis apčamdīt, kas mājasmātei zem halāta. Jā, un vēl tie halāti… Ak, tā ir vesela pasaule. Starp citu, citāts no šīs grāmatas par mājas apģērbu: “Viņas ikdienas mājas tērps ir legingi, liels vīriešu krekls un balerīnas kurpes. Bieži viņa to papildina ar kādu etnisko rotaslietu no savas plašās kolekcijas” – un es uzreiz iztēlojos tādu kalsnu francūzieti ar cigareti iemutī, kas laiski atlaidusies uz sofā un lasa kādu grāmatu. Tāda nesteidzīga idille. Ar puķaino halātu nesalīdzināsi. Bet, jāteic, es halātu, tādā izpratnē, kā mājas apģērbu, neesmu valkājusi jau kā no 90 gadu sākuma. Bet ar kaunu jāatzīstas, ka no nākošās pakāpes – treniņbiksēm, atvadījos pavisam nesen, kad gāju garām skapim, tā sānis uzmetu acis spoguļdurvīm un ieraudzīju, ak dies – atkārušos dibenu un izstaipītus ceļgalus. Viss, tas nu ir beidzies. Par godu dzīvniekiem man ir nenormāli dārgas, bet izturīgas zeķubikses un svārki un pamazām viss kļūst labāk.

Bet atkal atgriežoties pie grāmatas – grāmata ir par “nenosakāma vecuma” francūzietēm (no 40 un uz augšu) un par to, kā viņas spēj izskatīties šarmantas un elegantas – fantastiski viegli uzrakstīts un vietām patiešām noderīgi (ja izlaiž tekstus ar sejas procedīrām, botoksiem, krēmiem par 100 EUR un citām lietām, par ko labāk varbūt ir nemaz nezināt, lai nesāp sirds). It sevišķi iegrimu nodaļā par ģērbšanos un apģērbu kombinēšanu – viņa tik dzīvi apraksta tērpu komplektus, ka liekas, nupat jau varēs aptaustīt. Diez kā man nepatika nodaļa par ēšanu – palasīju un sapratu, ka, salīdzinot ar francūzietēm, mani ēšanas paradumi vairāk līdzinās cūkas silei – piegāž pilnu un šņakarējas, kamēr tukšs. Tad atraugājas un iemetas dubļos saldi nosnausties. Kaut kā tā un tas mani drusku tā kā sakaunināja. Izrādās, saldie ēdieni ir paredzēti īpašiem gadījumiem un pēc pusdienām franču ģimenes iet staigāties garus gabalus un ikvienai franču meitenei jau no mazotnes māca turēt līniju tā, lai dzīves gaitā svars nemainītos. Tas labi noder divu iemeslu pēc – pirmkārt, āda tik ātri nenoveco, kā pie straujām svara maiņām, nu un apģērbu var valkāt gadu gadiem, ko, izrādās, viņas arī dara.

Un vēl nodaļa par frizūrām, par to, ka matiem ir jākustas, nevis jāsataisa uz galvas ķivere no matu lakas un putām, par to, ka komforta apavi patiesi ir nepieņemami un ka tiem var atrast gana jēdzīgas alternatīvas, ar kurām arī var jēdzīgi kustēties un ka jākustas ir daudz un pēdējais, kas mani visvairāk uzrunāja, ir citāts no Koko Šaneles: “Nesaprotu, kā sieviete var iziet no mājas, sevi nedaudz nesakopusi, kaut vai tikai aiz pieklājības. Nekad jau nevar zināt – varbūt tajā dienā viņa sastaps savu likteni. Un tad labāk būt pēc iespējas skaistākai”. Kad iedomājos, kādā izskatā es reizēm vedu bērnu uz skolu un eju uz veikalu, gribas ielīst skapī no kauna un vairs nekad ārā nelīst.

Meitenes, kas ir nenosakāmajā vecumā – izlasiet, šī grāmata iedvesmo.

Šeit ir saite ieskatam: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/ieskats/?url=/upload/books/11/111095/preview/

Karels Čapeks, “Dārzkopja gads”

K.Capeks_Darzkopja gads“Pretēji visām gaidām dārzkopis nerodas no sēklas, spraudeņa, sīpola, guma vai potzara, bet veidojas pieredzes, vides un dabas apstākļu ietekmē. … Kamēr cilvēks vēl ir jaunības plaukumā, viņš domā, ka puķe ir kaut kas tāds, ko nēsā pogcaurumā vai pasniedz meitenēm; viņam trūkst priekšstata par to, ka puķe ir kaut kas ziemojošs, kaut kas aprušināms, mēslojams, laistāms, pārstādāms, apgriežams, apcērpams un piesienams, kaut kas atbrīvojams no nezālēm, auglenīcām, nokaltušām lapām, utīm un sēnītēm. … Vajadzīgs zināms briedums, es pat teiktu – vīra gadi, lai cilvēks varētu kļūt par dārzkopi – amatieri.”

Burvīgi, vai ne? Šo grāmatu es pārlasu katru gadu un katru gadu smejos un pie sevis nodomāju – nu gluži tāpat kā man! Un kļūst vieglāk, apzinoties, ka es neesmu vienīgā nejēga un nemākule, kam dārza kopšana ir kaut kas vidējs starp cīņu ar lietuvēnu un krustvārdu mīklas risināšanu. No vienas puses, jācīnās ar nezālēm, laika apstākļiem, zāli, kas vai nu aug tā ka nepaspēj ne attapties no iepriekšējās pļaušanas, kā atkal jāķeras pie pļaujamrīka, vai nu neaug ne lūdzama – nīkuļo un dzeltē, bet uz taciņas starp dobēm, tur, kur zeme nomīdīta cieta – tur jā – tur tai ir vislabākā vieta augšanai – ka tik turies. Bez tam man ir vēl dzīvnieku faktors, jo kur gan kaķim vislabākā tualete? Nu protams, ka tikko uzrušinātā un apsētā dobītē! Viņš tak neies maitāt savus nagus, kasoties kaut kur sētmalē. Bez tam kaķim ir vēl viens niķis – pat ja es uzrušinātu visu sētmali, viņš nemūžam tur neies, kā vispār kaķi mēdz darīt. Viņš darīs tikai tā, kā pašam ienāks prātā. Un ja es kaut ko roku un stādu, tad mazais suns to noskatās un tikko pagriežu muguru, tā ar visām četrām rokas tā, ka puķu sīpoli iet pa gaisu vien. Un pats priecīgs – jautri taču.

Esmu nocīnījusies ar tiem suņiem līdz trakumam – visām dobēm apkārt koka sētiņas – esmu kļuvusi pilnīgi par profesionāli žodziņu un sētiņu būvē. Drīz sētā būs tāds labirints, ka, lai tiktu no viena stūra līdz otram, būs jānoliek GDA normas skrējienā ar šķēršļu joslām. Ja gadās braukt ar tačku, tad atkal jāskandē līdzi: “Stūru stūriem tēvu zeme”, pie reizes atgaiņājot suņa degunu no tačkas riteņa, jo tas ritens – tas ir tas lielākais naidnieks un nokožams beigts un pagalam un tā košana notiek taisni tad, kad es stumju to tačku piekrautu ar zemi/zāli/žagariem un citām vedamām lietām. Es mīlu savus dzīvniekus un nemūžam nelikšu tos pie ķēdes vai kādā būrī, bet brīžam man gribas nosēdināt visus rindā, paskatīties šiem acīs un noskaidrot, kāpēc gulēšana puķu dobē ir tā saldākā (kaut būdā ir matracītis, pildīts ar kokosriekstu šķiedrām un pārvilkts ar maigi rozā mīkstu pledu), tikko stādītu puķu izrakšana tā jautrākā un pagalma izrakāšana tranšejās tas labākais laika pavadīšanas veids?

Bet tad, kad kaut kas netīšām izdzīvo, pārcietis manu nemākulīgo, bet mīlestības pilno apiešanos un dzīvnieku rūpīgi izplānotās diversijas, tad ir tāds prieks un laime, ka verētu sēdēt un blenzt uz tikko izlīdušu asniņu vai uzziedējušu puķīti vai uz gurķi, kas beidzot ir izaudzis un nogatavojies un ak, aleluja – manā pašas dārziņK.Capeks_Darzkopja gads_01ā!

Un nobeigumā vēl viens citāts, kas tik labi raksturo dārzkopja skatījumu uz pasauli:

“Ja no tā būtu kāds labums, dārzkopis ik dienas mestos ceļos un piesauktu Dievu: Dievs Tēvs, izdari nu tā, lai katru dienu lītu apmēram no pusnakts līdz pulksten trim rītā! Bet tikai tā rāmi un silti, lai valgme labi iesūktos un pie tam lai nelītu uz sveķenēm, alisītēm, saulrozītēm, lavandām un citām puķēm, kas Tev Tavā bezgalīgajā viedībā ir zināmas kā sausumu mīloši augi; ja gribi, es varu Tev visus tos sarakstīt uz papīra. Saule lai spīdētu augu dienu, bet ne visur un ne pārāk stipri (piemēram, uz vīgriezēm, tāpat arī uz drudzenēm, zalktenēm un rododendriem var nespīdēt), un lai būtu pamatīga rasa, maz vēja un daudz slieku, nevis bruņuts un gliemeža, kā arī miltrasas, un lai reizi nedēļā no debesīm nolītu atšķaidīta virca un nobirtu baložu mēsli. Āmen.”

 

Pašpietiekamība 2

Gribēju pateikt, ka vēl viens iemesls, kāpēc pievērsos pašpietiekamības tēmai, bija grāmata “Pirmskaitļu vientulība”, ko nesen izlasīju. Stāsts par divu pusaudžu, kam vecāki sačakarējuši dzīves, satikšanos, neatskārstu un pilnīga apmulsuma pilnu, vārdos nepateiktu mīlestību un aiziešanu katram uz savu pusi. Stāsts tik skumjš, tik nedrošs. Tā vien gribas kā tādai Blaumaņa savedējai paņemt abu rokas, savienot un iebļaut taisni ģīmī: “Pie visiem svētajiem! Jūs esat domāti viens otram!!!!!”” . Bet nevaru.Un varbūt arī nevajag.
Tā nu viņi izšķiras brīdī, kad saprot, ka lai arī dzīve ir viena sarežģīta padarīšana, kaut kā to ir iespējams dzīvot. Arī atsevišķi….

Ja jums gribas paraudāt – paņemiet, izlasiet – nenožēlosiet. Grāmata atstāj sirdī rudens lapu rūgtumu….

Zudušais simbols

Vakar pabeidzu lasīt vienu no Dena Brauna bestselleriem – “Zudušais simbols”. Jā, jā – ir jau diezgan banāli pievērsties D.Braunam un lasot internetā aplūkot grāmatā pieminētās ēkas, laukumus, mākslas darbus utt.

BET TRAKI INTERESANTI.

Pamatā grāmata kopē DaVinči kodu, tikai darbība norisinās Vašingtonā. Tā pati apslēptu bagātību (tikai šoreiz Svētā Grāla vietā Zudušās Gudrības jeb Vārds) meklēšana, atšifrējot neskaitāmas mīklas, ceļojot pa Vašingtonas vēsturiskajām vietām. Beigās šīs gudrības jeb Vārds izrādās …. Nē, nemaitāšu prieku tiem, kas tikai vēl lasīs.

Lasīt vairāk

Pārstādīšana: kā ļaut saknēm un sev brīvi augt

Esmu nepiedodami pametusi novārtā savu eksperimentu ar sekošanu līdzi labiem un gudriem padomiem. Tāpēc, kamēr printeris drukā izdales materiālus semināram par to, kā mežā pareizi jāgāž koki un kā sniegt pirmo palīdzību (taisni zirgam jāsmejas – to visu es nu stāstīšu vīriem, kas visu mūžu pa mežu vien briduši), domāju, paskatīšos, kas 28.jūnija padomam sakāms.

Un tā padoma būtība ir tāda – kad tev kļūst par šauru vai par neērtu tajā dzīvē, ko dzīvo, ir laiks pārstādīties – iestāties kādā augstskolā, atvērt savu veikalu, uzšūt kleitu vai pagatavot melleņu liķieri (hm, šis varētu būt traki labs).

Nu jā – šitas ir labs padoms. Es vispār to vien daru, kā uzsāku kaut ko jaunu. Jo rutīna mani beidz nost. Es nemūžam nevarētu strādāt, teiksim, par algu grāmatvedi. Tu katru dienu to vien dari, kā aprēķini ienākumu un sociālo nodokli un drukā algas lapiņas. Nu nē – es tad labāk eju zem tilta…. Kaut gan – nekad nesaki “nekad”, jo dzīve jau ir tāda, ka neko jau nevar zināt un notiek sazin kas. Taču es skaidri zinu, ka visiem spēkiem pretošos šādai perspektīvai.

Lasīt vairāk

Slepenais kaitnieks: kad uznāk skumjas

24.marts. Dienas padoma tēma – paskatieties uz virsrakstu.
Padoma būtība: ir dienas, kad bez redzama iemesla uznāk skumjas. It kā viss ir labi, bet tomēr. Vai arī patiešām ir slikti un skumjas uznāk ne vienu dienu vien. Ir veselas nedēļas, pat mēneši, kad nav spēka nekam. Nu un tādās reizēs vajag saņemties, izdarīt sev kaut ko labu, atrast kaut ko, kā dēļ šo dienu būtu vērts nodzīvot.

Šodien mani vēl skumjas nav piemeklējušas. Bet šajā sakarā man ir viena doma. Reiz lasīju interviju ar sievieti, kuras bērnam ir slimība no kuras viņš praktiski var nomirt jebkurā brīdī. Un viņa saka, ka pastāv apgalvojums, ka cilvēkam netiek uzlikts vairāk pārbaudījumu, nekā viņš spēj panest. (Protams, jo ja pārbaudījumu būs vairāk, vadzis lūzīs un cilvēks vai nu papildinās trako nama palātu sortimentu vai arī sigrajet v jaščik.) Un vēl viņa saka, ka viņa negrib būt stipra un nest. Viņa vienkārši negrib. Un es viņu saprotu.

Lasīt vairāk

Vienmēr esi pirmšķirīga sevis pašas versija

Nu tā. Neliels ieskats pašpaļāvības meklējumos. Apņemšanās jau bija gana laba, tikai nelaime tā, ka iedzīvojos pamatīgā pavasara gripā un vakar valkājos pa pilsētu ar sarkanu degunu, asarojošām acīm un nelaimes čupas neviltoto dabiskumu. Pašpaļāvību tas neveicināja, bet ar visu gripas karsoni man patiesībā viss bija pie vienas vietas. Jeb varbūt tas ir viens no pašpaļāvības veidiem?

23.marta moto skan “Vienmēr esi pirmšķirīga sevis versija”
Padoma būtība: mēs vienmēr cenšamies kādu kopēt, bet beigu galā no mums iznāk labi ja vāja kādas citas personas versija. Tāpēc jācenšas būt pašai un tikai pašai.

Atzīstos – man kādreiz piemita šis kopēšanas netikums. Pie tam diezgan lielā mērā. Man visu laiku likās ka es kā pati, t.i. Ieva ar visām no tā izrietošajām sekām, neesmu gana laba. Un tad nu man ir gribējies kādam līdzināties. Ja tas ceļ jūsu pašapziņu, varu teikt, ka arī manos draugos šobrīd ir personas, kam esmu zināmos laika periodos gribējusi līdzināties. Šobrīd šīs personas protams ir mani draugi, jo es augstu vērtēju viņu domas, viedokļus un vēlmi ar mani pazīties.

Lasīt vairāk

Kāpēc pašpaļāvību nevar nopirkt, bet var aizņemties

Man jau kādu laiku pieder Sāras Bon Bronikas grāmata “Vienkāršā pārpilnība”. Tajā dienasgrāmatas veidā, t.i., katrai dienai savs padoms, sievietei tiek mācīts kā atrast sevi tām, kuras jūtas pazudušas netīrās veļas, aizaugušu dārzu, nemazgātu trauku, bērnu radītas nekārtības un vīra radītas vainas apziņas muklājā, purvā, bezdibenī vai vienkārši ceļmalas peļķē.

Esmu to grāmatu izlasījusi tā, kā lasu visu, kas gadās pa rokai – no vāka līdz vākam bez īpašiem pieturvietu pārtraukumiem. Bet tagad pavasaris lūr caur noputējušiem logiem un pēkšņi pēc ziemas miega radies tik daudz darāmā, ka nolēmu – sekošu katras dienas padomam un varbūt pēc gada izrāpšos no visāda veida kavēkļu un važu kokona kā tāds no jauna dzimis taurenis.
Lasīt vairāk