Iedvesma

Dari, ko darīdams, it visam nepieciešama iedvesma. Kāds pamudinājums, aicinājums vai, kas vēl iedarbīgāk, spēriens pa pakaļu. Vai reāls spēriens mani mudinātu rīkoties, nezinu, bet emocionāls – noteikti.

Tā kā esmu gaisa cilvēks, mani virza vēja plūsmas – idejas, emocijas, sapņi galu galā – bet visa šī kuģu kompānija, jeb sauksim to par iedvesmas rēdereju, ir dikti jau nu mainīga. Vienu brīdi pūš stabils rakstniecības vējš, bet skaties vien – jau ir uzpūtusi deju brāzma un dators tiek nolikts malā un sameklētas deju čības, lai uz ātro, pie skapja spoguļa izmēģinātu, vai es varu, sekojot Jegora Družiņina rādītajam, vismaz mēģināt atdarināt Džeksonu.

Tā kā esmu jau liela meitene, ar laiku esmu iemācījusies kontrolēt visas šīs pūsmas, brāzmas un bezvēja periodus ar. Nu, vismaz lielos vilcienos.

Tomēr, lai vai kāds vējš sāktu pūst, tam vienmēr ir nepieciešams ierosinātājs. Bieži gadās, ka ierosinātāji nostrādā nejauši – ne cerēti, ne gaidīti, bet ir brīži, kad ierosinātāji tiek iedarbināti apzināti. Un tie ierosinātāji (gan apzinātie, gan neapzinātie) ir visai dažādi.

Nu protams, ka jūtūbs. Reiz runāju ar vienu savu labu draugu (no tiem cilvēkiem, par kuriem iedomājoties, smaidu) par ticības un dzīves skolotāju tēmu un viņš teica, ka viņa skolotājs ir jūtūbs. Jo tur var atrast visu, ko sirds kāro – gan gudru cilvēku atziņas, gan mūziku – nu, jūs jau zināt. Nu jā – mans skolotājs un iedvesmas ierosinātājs arī ir jūtūbs. Nu, piemēram, šūšanai – skatos video, kuros ir nofilmēts augstās modes rašanās process – Dior, Chanel, Valentino un citu modes namu video. Kā meistari veido, piegriež un darina tērpus. Cik rūpīgi tiek izvēlēts ik diedziņš, ik podziņa. Kā izšuvējas strādā pie izšuvumiem – katra pērlīte un lapiņa tik skaisti tiek piešūta pie auduma. Mani nekad neuzrunā tādi video, kur parādīts, kā auduma gabalam izgriežot caurumu galvai un pēc tam to ar striķi apsienot, var tikt pie kleitas. Vai kā ar līmes pistoles palīdzību var uztaisīt čības. Nu nē – tas nav par mani un uz to es netiecos. Vai – pēdējā laikā sakarā ar manu sapņu darbu intensīvi skatos deju video – sākot no baleta klasēm un beidzot jau ar gataviem uzvedumiem, tai skaitā visādus iesildīšanās un izvingrināšanās video. Skatos tautas deju koncertus un ģībstu aiz aizkustinājuma. Vai – ja uznāk lielais slinkums, varu paskatīties arī, kā labas mājsaimnieces uztur māju – nu visādus tur knifiņus un idejas. Jā, tā ir ideāla iespēja – pāris minūtēs, neizejot no mājas un neizkāpjot no gultas, var tik daudz iemācīties.

Vēl mani ļoti uzrunā tas, ko redzu, saklausu un sataustu, esot ārpus mājas – visādas izstādes, citu cilvēku mājas, sanāksmes, semināri reizēm negaidot var sniegt kādu impulsu. Un bieži ir tā, ka ne jau tas mērķis man ir sniedzis iedvesmu, kā dēļ esmu izgājusi no mājas, bet kāds nejauši satikts cilvēks, glezna, mājas interjers, dārzs, puķīte… Tāpēc ir jāizkustas un jāiet cilvēkos. Lai sajustu dzīvību un kustību, strāvas un enerģijas. Kad esmu bijusi Rīgā, manī vienmēr kūsāt kūsā iedvesma, jo esmu sasmēlusies ģērbšanās, viegluma un citāda dzīvesstila sajūtas un nojausmas.

Nu jā, un cilvēki. Uz vecumu esmu sapratusi, ka cilvēki var sniegt ļoti daudz. Daudz var arī paņemt, bet tā ir neizbēgama procesa sastāvdaļa. Tā kā darba dēļ satieku ļoti daudz cilvēku, starp tiem ir gadījušies tādi, kurus vienmēr atceros ar smaidu un pie kuriem atkal un atkal vēlos atgriezties. Cilvēki, kuru attieksme pret dzīvi, radošums, oriģinalitāte, dzīvesspars ir mani uzrunājuši vienu reizi un turpina to darīt atkal un atkal. Savas jomas profesionāļi; cilvēki kuri dzīvo un dara savu darbu ar garšu. Cilvēki, kuru sparīgums arī mani sapurina un liek rīkoties. Ļoti grūti ir ar tiem, kam viss ir slikti un tikpat grūti ir ar tiem, kam ir labi tā kā ir. Pirmie vienkārši čīkst un paņem manus spēkus jau runājoties vien, bet ar otrajiem nav aršana. Dēļ tiem pirmajiem ļoti atturīgi darbojos ar astroloģiju, jo man nav spēka un nav gribēšanas kādu mierināt. Es varu parādīt ceļu, bet negribu auklēties. Es gribu augt un nevienu brīdi neesmu mierā ar to kas ir. Protams, ne visās jomās – ir jomas, kurās viss ir labi un mierīgi un tā lai arī paliek, jo kādu miera stūrīti dzīvē vajag. Bet ir jomas – un tās ir saistītas ar radošumu – kurās ir kur augt un kurās ir jāaug. Un tad ir labi, ja gadās satikt kādu, kas domā līdzīgi, kam ir vairāk spara un enerģijas un kas ar savu rīcību rāda piemēru un liek sapurināties un kustēties.

Un te nu esmu nonākusi pie sava pēdējā “ieguvuma” savai cilvēku “kolekcijai” – meitene, kura pateica teikumu, kuram es ne vienmēr esmu sekojusi līdz šim, bet kurš klusiņām ir skanējis manā galvā jau kādu laiku un kuram esmu cieši apņēmusies sekot turpmāk: “Es izvēlos tikai to labāko. Tas attiecas uz ēdienu, apģērbu, aktivitātēm un visu citu”. Tā meitene astroloģiski ir tīra uguns – rīcības cilvēks. Manī arī ir diezgan uguns, bet ne tādos daudzumos un man vienmēr ir gribējies degt drusku gaišāk un ar lielāku liesmu. Un tā meitene manī šo liesmu reāli iededza. Jau sākot ar savu izskatu vien un beidzot ar dzīvessparu un mērķtiecīgu rīcību. Un kas visā šajā ir tas interesantākais – mans ceļš pie viņas, vai mūsu ceļš līdz brīdim, kad varam apsēsties un viena uz otru skatoties, parunāties, nemēģinot perināt slepkavības plānus, ir bijis garš – piecus garus gadus un grūts. Ko es ar šo gribu teikt – reizēm ir tā ka pretpoli ļoti labi viens otru var papildināt un protams, tie pievelkas. Par to ir vērts padomāt.

Bet kopumā ņemot – iedvesmu var atrast jebkur, ja vēlas. Ja nevēlas – tad nekur. Tā ir.

Parādi

Šis ir parādu atdošanas laiks. Parādu ne gluži finanšu izpratnē, bet plašākā – parādu pret sevi, mīļo, izpratnē. Jo, dienām ejot, iesākto un nepabeigto darbu saraksts ir tikai audzis, nevis gājis mazumā. Un nu, kad Saturns ir nostājies uz kara takas ar manu Jupīteru, kurš iespiests starp Plutonu un Urānu un tāpat jau nejūtas labi ne zīmē un ne mājā, jeb citiem vārdiem, izveidojos ilgstošu kvadratūru ar augstāk minētajām trim planētām, pa kārtai tās pārstaigādams un atgādinādams, ka kaut kad iesāktais ir jāpabeidz, nu es cenšos pabeigt.

Pirmkārt jau, pavasarī pabeidzu augstskolu, otro pēc skaita un pēdējo arīdzan. Iesāku 2007.gadā, pabeidzu 2017. 10 gadi nav slikts ātrums 2 gadu mācību programmai, vai ne? Smagi un grūti un grūti un smagi, ar vienu klupienu, kad gribēju jau pavisam atmest ar roku, tomēr, pierunāta, neatlaidos un – izturēju. Fū…

Otrkārt, kaut kā uzkurbulējos un iekustināju nobremzēto tautas tērpu šūšanas vilcienu. Šobrīd man stāv rindā 2 sarafāni, 1 bruncis un 1 krekls. Un man patiešām patīk… būtu tik dienā vairāk stundu.

Treškārt, un kas ir pats svarīgākais parāds pašai pret sevi, lietu novešanas līdz galam sakarā, ir dejas. Jeb tautas dejas. Jo iesākts ir bijis, bet nemācēju, nepratu, negribēju novest iesākto līdz galam. To izdarīja citi un ļoti veiksmīgi – nevar zināt, kā man būtu iznācis… Bet visi pirmie laikam jau ir jāslīcina. Es ar` pamanījos noslīcināt un noslīku pati uz gariem 4 gadiem. Nu ko tur vairs… Bet es esmu par to daudz domājusi, analizējusi, pārcilājusi prātā neskaitāmas bezmiega naktis grozīdamās no vieniem sāniem uz otriem, un ceru, ka esmu kaut ko iemācījusies. Un nu man ir dota vēl viena iespēja. Es vīram vienu dienu, pirms došanās uz mēģinājumu, teicu, ka iekšēji ļoti savācos un noskaņojos uz gaidāmo. Ļoti cenšos ieklausīties un sajust cilvēkus, kas man ir ļāvuši būt tur, kur esmu šobrīd. Jo neviens, arī visums, nedod bezgalīgu iespēju skaitu. Lieki teikt, ka tas ir parāds man pašai pret sevi, pret saviem sapņiem, pret savu mīlestību uz tautas deju, pret dejotājiem, tērpiem, skatītājiem. Pret visu, kas tajā un ap to. Dažkārt domāju – tas ir tā tāpēc, ka tik smagi iet (un, kā zināms, gribas jau vienmēr to, ko nevar dabūt) vai tā patiešām ir mīlestība… Kas lai zina? Man ir sajūta, ka arī šis nebūs viegli un neies tā – tralalā, tralalā, bet es esmu cieši apņēmusies izturēt. Pat ne izturēt, bet vienkārši – noliekt galvu, kā to dara vērsis un neatlaidīgi iet uz priekšu. Saturnam patīk šī pieeja…

Ceturtkārt – maizes darbs. Esmu atgriezusies tajā jomā, kas man ir sagādājusi visvairāk gandarījuma. Ne tāpēc, ka es būtu kāds darba aizsardzības fans, bet tāpēc, ka varu braukt, satikt cilvēkus, redzēt neredzētas vietas, runāties, reizēm palīdzēt – nu kā jau Dvīnis. Šis laiks vispār ir lielas kustības laiks – krustu šķērsu pa Kurzemi – no Sēmes uz Vārmi, no Bārtas uz Gudeniekiem, pa vidam Kuldīga ar Liepāju un Aizpute ar Grobiņu. Jā, un Tukums ar smukumu. Un visur ir cilvēki, kurus priecājos redzēt un satikt. Celtnieki un ārsti, vīndari un kūdras purva velli – visdažādākās profesijas, dzimumi, vecumi un uzskati.

Parādi ne vienmēr ir tie, par kuriem nāk atgādinājuma īsziņas. Visgrūtāk atdodamie parādi ir pašiem pret sevi. Manā izpratnē, noskaidrot parādus pašam pret sevi ļoti labi var, iedomājoties sevi 16-17-18 gadu vecumā ar tiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem un salīdzinot tos ar to, kas ir iznācis. Tas ir ļoti skarbi un sāpīgi. Šajā sakarā mani ļoti uzrunā un rētas uzplēš Igo dziesma “Es sev paņemšu līdz” no 1987.gada. Gada, kad man bija tie paši 18 ar visiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem. Katru reizi, kad klausos, asaras sariešas, jo Igo ir manas jaunības elks un Remix dziesmas ir manas jaunības dziesmas, kas tāpat jau atgādina par to, kas aizgājis un čušš – atpakaļ vairs nenāks. Bez tam dziesmas vārdi saka: “Es sev paņemšu līdz saujiņu balta vēja, bet tieši šī vēja tev pietrūks…” Laiks ir paņēmis līdzi taisni to vēju, kā pietrūkst.  Pietrūkst izmisīgi un sāpīgi un sirdi ārā raujoši.

Kaut kādā brīdi iebraucu visā šajā un, goda vārds, lūdzu pašai sev piedošanu par nepiepildītajiem sapņiem, izjukušajām ilgām un nerealizētajiem dzīves plāniem un tai pašā parādu sakarā apsolīju sev, ka cik varēšu, parādus atdošu. Tā, lai brīdī X, paliekot aci pret aci ar nodzīvoto dzīvi, nav kauns.

Planētas kā personas

 

Un atkal mana mīļā astroloģija… Varētu likties, ka par astroloģiju jau viss ir uzrakstīts, un tā jau arī ir, tikai…. Vēl visu neesmu uzrakstījusi es. Tie cilvēki, kas lasa manus savārstījumus ne tikai par astroloģiju, bet par visu ko citu arī (www.majsaimniecespiezimes.lv)  ir apsveicami sakarā ar izturību un morālo stāju un spēju iebraukt manos sacerējumos. Es pati šad un tad šo un to pārlasu un man liekas – jā, es gribētu ar sevi pazīties – ha, hā (brīnums gan, vai ne?). Bet tas tikai liecina par to (un arī astroloģiski apstiprinās), ka man ar sevi ir labi, t.i., man ir pretenzijas pret šo un to izskatā un raksturā, bet kopumā es un es pati (me and myself) – mēs sadzīvojam labi.

Bet, atgriežoties pie astroloģijas, kaut kad jau gribēju uzrakstīt par to, kā iztēlojos, jeb personificēju planētas, jo ir vieglāk, ja lietām piešķir personu iezīmes. Bet nu, aiziet:

Saule – karalis, ķēniņš, imperators. Tāds, kas izstaro ap sevi gaismu un pats arī atrodas un gozējas prožektoru gaismā. Augstsirdīgs un dāsns. Mīl dzīvi un svētkus. Ir enerģijas pārpilns. Šim ļoti līdzīga ir Lauvas zīme. Jo Lauvas grib būt tie labākie un skaistākie un gudrākie. Un necieš kritiku. Nemaz. Ja jums ir pazīstams Lauva, dieva dēļ nekritizējiet – tā neko nepanāksiet, tikai sabojāsiet attiecības. Lauva ir vadāms ar uzslavām un saprātīgiem glaimiem.

Mēness – kaut kas līdzīgs tai Jelgavas studenta skulptūrai. Tie, kas redzējuši, sapratīs. Tāds vīrelis – mazs, kārns, ar bālu ādu un pili deguna galā. Jūtīgs un emocionāls. Mūžam par kaut ko noraizējies. Mīl kapsētas un kapu svētki ir viņa svētku svētki. Pārvietojas pa ēnu, pa krēslu, pa nakti. Viens un sakautrējies. Nokāvies ar visādiem sapņiem un priekšnojautām.  Mēness zīme ir Vēži. Kautrīgi un intuitīvi un visu atceras. Vēzim vajag savu alu, kur nolīst, savus cilvēkus apkārt. Lai ir, kam uztaisīt vakariņas un vakarā nodziedāt šūpuļa dziesmiņu. Neskatoties uz vīreļa tēlu, mēness ir arī ļoti sievišķīga (visdziļākajā nozīmē – māte, dzimta, jutekliskums, erotika), ja tā var teikt, planēta. Mēness erotikai nav nekāda sakara ar žurnālu “Žirafe”. Tā ir slēpta, dziļa un šādam tādam pat nenolasāma.

Venēra – tāda sakopta, smaržīga un smaidīga kundzīte. Sievišķīga. Mīl naudiņu un rotas un prot novērtēt skaistas lietas. Mīloša un protoša veidot attiecības. Skaisti dzied un skaisti dejo. Garšīgi taisa ēst un priecājas par ciemiņiem. Šeit nav Mēness rūpes par savējiem. Šeit ir drusku tāda kā izrādīšanās. Runājot par Venēras zīmēm, jāsaka, ka arī astroloģijā ir momenti, kas drusku tā kā mulsina. Bet, kad iemanās, tad var dzīvot. Viens no mulsinošajiem momentiem ir planētu un zīmju sakarība, t.i., principā katrai planētai būtu jābūt saskaņā ar vienu zīmi. Bet planētu ir 10 un zīmju – 12. Līdz ar to Merkuram un Venērai ir pa divām. Par Merkuru pašās beigās, jo Merkurs ir pavisam īpašs, bet Venērai pēc šo laiku tradīcijām pienākas divas zīmes – Vērsis un Svari. Vērša Venēra ir tendēta uz materiālām vērtībām, dārglietām, naudiņu. Viņa prot arī dziedāt. Prot arī dejot, bet ne tik izcili, kā Svaru Venēra. Vērša Venēra ir sievišķīgi formīga, Svaru Venēra – slaika un kalsna, ar graciozām kustībām. Svaru Venēra ir tā, kas dzīvojas pa ballītēm, pa kompānijām, flirtē uz nebēdu un septiņas reizes apprecas. Svaru Venēra ir nacionālās operas balerīna un viņai ir visiekārojamākais vīrietis ciemā. Ne tāpēc, ka mīl, bet tāpēc, ka viņai vajag to labāko, ar ko iet uz ciema diseni.

Marss – pašpuika. Treniņbikses un kedas. Nemiers un dīdīšanās. Tāds – dai zakuriķ puika. Ātri uzvelkas, mīl izvicināt dūres. Nedod dies, ja kāds aizskars viņa priekšstatus par to, kas ir labs un kas – slikts. Viņam pašam ir savs vērtību kodekss un pie tā arī pieturās. Marsam atbilst Auna zīme. Tādi ātri un impulsīvi cilvēki. Pilnīgi pārliecināti par savu taisnību un te nav ne miņas no Mēness šaubām un zemapziņas mokām. Te ir lēmums un rīcība. Apņēmīgi un mērķtiecīgi. Tikai neiedomājaties, ka būs vienkārši Aunu pārliecināt par kaut ko pretēju tam, ko viņš ir ieņēmis galvā.

Jupīters – juridiskās augstskolas profesors ar goda rakstiem un atzinības balvām un piecām izdotām grāmatām, kuras lasa visi un kas noder visai cilvēcei. Baznīcas padomes priekšsēdētājs un bāriņu aizstāvis (he, he, Sūnu ciema zēni). Morāles un tikumības koloss. Ja ir labā noskaņojumā – dala prēmijas un algas pielikumus, ja sliktā – nedala neko. Bet neko ļaunu arī ne. Jupīteram atbilst Strēlnieka zīme. It kā. Mana sajūta ir, ka Strēlniekam piemīt arī kaut kas no Marsa un Merkura. Nemiers, ziņkārība, kustība laikā un telpā. Jupīters manās sajūtās ir par lēnu un masīvu. Strēlnieki, cik pazīstu, ir ātrāki, nemierīgāki, gatavi lēkt iekšā pirmajā autobusā, lai dotos piedzīvojumā. Tālas zemes, citas kultūras, joga un tibetiešu meditācijas. Strēlnieki spēj pieņemt un sagremot visu. Cilvēki ar gana plašiem uzskatiem un sirdīm.

Saturns – sapīcis priekšnieks ar pulksteni un kalendāru. Punktuāls un precīzs. Necieš vaļības un par visu liek samaksāt. Un, kad maksāts ir gana, tad iedod ledeni. Šokolādes kūku no viņa nesagaidīsi. Skaita katru kapeiku un katru minūti. Struktūras un kārtības iemiesojums. Pastāv uzskats, ka armija ir Marsa tēma, bet man liekas, ka Saturna. Režīms un ierobežojumi, ierinda un  stingrība. No armijas tēmām Marsam piestāv šaušana un kaušanās un skriešana. Bet armija, kā struktūra, kā veidojums – tīrs Saturns. Saturna zīme ir Mežāzis. Mežāži ir mērķa un karjeras cilvēki. Labi iederas hierarhijās un struktūrās. Viņiem patīk instrukcijas un shēmas un plāni. Viss, kam ir noteikts saturs – ēdiens pēc receptes, deja  saskaņā ar horeogrāfiju, mūzika pēc notīm.

Urāns – hipsteris ar jaunāko aifonu un puķu bērns vienā personā. Ar tehnoloģijām uz tu, mati līdz dibenam, bārda līdz ceļiem, kedas un brīvība. Neparedzams un ātrs un lēns. Neparedzams būs īstais vārds. Kur parādās Urāns, tur ir iemīlēšanās no pirmā acu skatiena, lauztas kājas, paaugstinājums darbā un tetovējums uz dibena un riņķis degunā. Viss, kas ir negaidīts un parasti arī – neparasts. Kaut kas, kas neiederas ikdienišķajā dzīves ainā. Urānam atbilst Ūdensvīra zīme. Brīvību mīloši, mazliet ekscentriski, inteliģenti cilvēki. Spējīgi sadarboties ar visiem, bet mīloši brīvību. Viņi grib piederēt kolektīvam, bet negrib iesaistīties un piesaistīties. Ļaujiet Ūdensvīram būt brīvam. Viņš nekur nepazudīs, jo ir arī pietiekami praktisks, bet pratīs to novērtēt. Ūdensvīru nevar piesiet, tur neko nevar darīt.

Neptūns – mākslinieks ar bereti un nosmulētu halātu. Nosmulētu gan tādēļ, ka darbojas ar krāsām, gan tādēļ, ka aizmirst uzģērbt tīru. Un nemaz nezina, vai tīri vispār ir. Un vai vispār ir. Mūzika un kino un dziļdomīgas bohēmas sarunas par mākslu un pasaules glābšanu zālītes miglā. Bohēma un alkohols un ģenialitāte vienā kokteilī. Neredzama un trausla robeža starp ilūziju un realitāti. Neptūnam atbilst Zivju zīme. Mistiķi un pasaules glābēji un cilvēkmīļi. Ja kāds brauc uz Muceniekiem barot bēgļus, tad 99% tas cilvēks ir dzimis Zivju zīmē. Jūtas un asaras un visas cilvēces sāpes un sirds stīgu vibrēšana vienā taktī ar Dženisu Džoplinu. Dzeja un “Es Tevi mīlu, Tu mani nē”. Trako nama kandidāti vienlaikus ar Luvras zāļu karaļiem. Ar Zivīm ir grūti un Zivīm pašām, man šķiet, ir grūti.

Plutons – piedodiet par personifikāciju, bet – Tramps. Vai Lembergs. Vara un nauda. Un uzspļaušana visiem ierobežojumiem, tai skaitā – likumiem. Liela nauda un milzīga vara. Plutonam nav rāmju – ja tas dusmojas, tad ir pilsoņu karš. Ja priecājas – 100 miljonu laimests loterijā. Plutons redz, kas jums aiz ādas. Plutons jūt ar to vietu. Viņam nevajag pierādījumus. Viņš vienkārši jūt. Kā dzīvnieks. Un tāpēc ir neuzvarams. Plutona zīme ir Skorpions. Skorpioni ir ekstrasensi. Vienalga – balti vai melni, bet tādi, kas spēj saskatīt eņģeļus un redzēt miroņus. Skorpioni it visā iedziļinās un neko nepalaiž vaļā, pirms tas nav apmuļļāts un apdomāts simtiem reižu. Skorpioni ir labi izmeklētāji un viņus nav iespējams piemānīt. Skorpioniem piemīt milzīga seksuāla enerģija, kas robežojas ar maģiju. No viņiem ir grūti aiziet, bet dzīvot ar viņiem arī nevar – viņi ir greizsirdīgi un privātīpašnieciski un neizturami. Vismistiskākā zīme.

Un beidzot – nabaga Merkurs. Manās sajūtās Merkurs ir tīrs intelekts. Īso gabalu rakstnieki un žurnālisti. Īso gabalu ceļotāji un īso gabalu komunicētāji. Bet, tāpat kā Venērai, arī Merkuram ir piespriestas divas zīmes – Dvīņi un Jaunava. Tas ko minēju, ir Dvīņu Merkurs. Ār ātru prātu un ātriem lēmumiem. Nepastāvīgs un gaisīgs. Tāds, kuram arī vajag brīvību un kādu grāmatu vai žurnālu vai vismaz avīzes gabaliņu atejā, ko palasīt. Vai telefonu vai planšeti vai datoru. Dvīņu Merkurs prot apieties ar tehnoloģijām un alkst pēc informācijas. Cilvēki viņa dzīve nāk un iet, bet retais paliek un aizķeras, jo Dvīņi ir virspusēji, jeb pareizāk sakot, Dvīņu atslēgas vārds ir “interesanti”. Dvīni var pieturēt, noturēt un piespiest kaut ko darīt, ja viņam ir interesanti. Ja nav, tad viss. Aizies no sievas, no darba, no adīšanas pulciņa, uzaus kedas un dosies pasaulē.

Jaunavas Merkurs ir cits. Analītisks un apzinīgs. Pienākuma un kalpošanas Merkurs. Ne miņas no Dvīņu gaisīguma. Jaunava bija tā, kas izdomāja, ka cilvēkam jāiet uz darbu un jāstrādā. Jeb pareizāk – jākalpo. Jaunava pievēršas detaļām un iegrimst sīkumos. Tāpēc Jaunavas ir labi grāmatveži, bet slikti uzņēmumu vadītāji, jo viņi neredz kopainu. Viss sabirst detaļās. Jaunavas programma ir ekselis – rūtiņu pa rūtiņai – visi dati glītās rindās un stabiņos. Dārzeņi vadziņās, karotes atvilktnē. Veselīga pārtika un rīta vingrošana. Labas atzīmes un kārtīga skolas soma.

Šeit ir redzama tāda atšķirība, ka nevaru vien sagaidīt, kad atklās vēl kādu planētu, kam atdot Jaunavas zīmi. Jo Merkuram piestāv Dvīņi. Merkurs atrodas vistuvāk Saulei un tā temperatūras svārstības ir milzīgas. Tas nekā nesaderas ar Jaunavas mērenību.

 

Kardinālās zīmes – Auns, Vēzis, Svari, Mežāzis


Nu jā – ir pagājis kāds laiks no pēdējā ieraksta par šo tēmu. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, nebija laika, bet pamatā – nebija iedvesmas. Un vēl – viens manas dzīves notikums, kas mani ļoti satricināja negatīvā nozīmē, astroloģiskajā kartē parādījās, kā, protams, unikāls un vienreizīgs notikums, bet – labs. Nu un tagad domāju – diez, ko tas varētu nozīmēt?

Bet par kardinālajām zīmēm runājot – tie ir tie cilvēki, kas bīda un kustina dzīves ratu. Ja cilvēka horoskopā ir daudz kardinālo zīmju, tad tas jau nu mierā nesēdēs ne pa kam. Tie ir tie, kas izgudro, racionalizē, maina, pārkārto, ievieš izmaiņas. BET, kā saka Godmanis – tikai sākuma stadijā. Tie ir ideju un impulsu cilvēki, kam nav pacietības ilgi sēdēt un ņemties un visas reformas ieviest dzīvē. Tām vajadzībām ir fiksētās zīmes.

Auns = uguns + kardinālā zīme. Te var skaidri iztēloties cilvēku, kas ir karotājs un cīnītājs un mūžam pārliecināts par savu taisnību un var mācīt cilvēkiem, kā dzīvot. Pazinu vienu meiteni, viņa bija sekretāre, bet pasniedza sevi nu gluži vai valdes priekšsēdētāja lomā. Varēja izbārt jebkuru un arī pamācīt, kā jādzīvo. Tolaik, kad viņu pazinu, vēl ar astroloģiju nebiju aizrāvusies, tāpēc varu tikai pieņemt, ka viņai vēl kāda planēta bija Auna zīmē. Nu ļoti klasisks piemērs. Lieki piebilst, ka Auni necieš, ka viņiem iebilst, neklausa vai kritizē. Viņi ir no tiem, kas plēš traukus un var mest pa gaisu visu, kas pa rokai, ja sadusmojas. Te vēl viens piemērs nāk prātā – bija man reiz priekšnieks, kuram gan Saule bija Dvīņu zīmē, bet viņam bija Aunā citas planētas. Un viņš patiešām varēja mest ar to, kas pa rokai. Un tā arī darīja. Vienīgi Saule Dvīņos viņam ļāva ātri visu aizmirst un smaidīgi dzīvot tālāk. Bet jā – ja vajag veikt reformas – pasauciet Aunu.

Vēzis = ūdens + kardinālā zīme. Tad, kad apdomāju, ko par kuru zīmi rakstīšu, vislielākās grūtības man sagādāja Vēzis. Visi zina, ka Vēzis ir kautrīgs, mājīgs un intuitīvs. Kur te kardinalitāte? Man pašai ar Vēžiem ir darīšana visu mūžu un vēl joprojām es viņus nepazīstu. Tāds tumšais zirdziņš prieks manis. Jo ļoti daudziem aktieriem arī ir horoskopos Vēža zīmes – kur gan te kautrība? Man liekas (bet tikai liekas), ka Vēzis, lai arī kluss un kautrīgs, tomēr ir uzņēmīgs un spējīgs aizstāvēt savas vērtības cik tik spēka. Viņš negrib, ka viņu aiztiek, bet ja aiztiek, tad lai sargās. Tāds klusais cīnītājs par savu māju, ģimeni, patvērumu. Rūpes, lai visiem viss būtu – Vēzis iet un pelna un velk uz mājām visu, kas vien var noderēt. Vēži ir arī tie, kas mīl darboties ar cilvēkiem – personāla cilvēki, audzinātāji, skolotāji – viņiem patīk rūpēties, lai visi būtu paēduši, siltumā un aprūpēti. Iespējams, ka, pateicoties ūdenim (intuīcija) un kardinalitātei (impulss), Vēži piedzīvo zināmus redzējumus un dažkārt spēj ieskatīties tur, kur citi to nespēj.

Svari = gaiss + kardinālā zīme. Nu te ir viena saviesīga kundzīte vai kungs, kas mīl uzpucēties, uztaisīties un doties sabiedrībā. Pat dzīvesbiedrs tiek izvēlēts tāds, lai var palielīties. Es vienmēr saku, ka Svari ir balerīnu zīme – t.i. skaisti iznesties citu priekšā. Ja Jums vajag uzņēmuma seju vai sabiedrisko attiecību speciālistu, tad uzrunājiet Svarus. Sarunāt, vienoties, jauki patērzēt, smuki izskatīties – tas ir par Svariem. Viņi ir no tiem dzīvesbiedriem, kas sestdienas rītā, kad ir prātā tikai doma – izgulēties, jau astoņos no rīta bukņī augšā un saka, ka pietiek gulēt, ka tā jau visu dzīvi var nogulēt, jo Svari nesēž, neslaistās un nezvalstās pa dīvānu. Tikai nelaime – viņiem ir grūti ar lēmumu pieņemšanu. Viņi var mocīties vienlīdz ilgi ap to, kādu telefonu pirkt (arī – mana pieredze – ne vairāk un ne mazāk, kā 6 mēneši), kā arī ap to, kādu krējumu vai bulciņu. Tāds Auns šito nevarētu paciest nevienu brīdi. Tur būtu kašķis uz līdzenas vietas.

Mežāzis = zeme + kardinālā zīme. Te ir viens precīzs, punktuāls, uzņēmīgs darbonis. Ierēdnis un jurists. Mežāži ir sabiedrības skelets un karkass, uz kā viss turās. Viņi ir tie, kas nosaka likumus un piedod dzīvei struktūru. Ļoti labi plānotāji un administratori, viņi jūtas labi strukturētā, saplānotā vidē. Man pašai ir ļoti spēcīgs Saturns, kas ir Mežāža pārvaldnieks, tāpēc, neskatoties uz Dvīņu gaisīgo dabu un brīvības mīlestību, arī man ir vajadzīga struktūra un plāns. Taupīgi, apdomīgi, arī radoši. Pazīstu vienu tautas deju kolektīva vadītāju – Mežāzi un jā – tautas dejas ir Mežāža tēma, jo kur vēl strukturētāku vidi? Viss notiek pēc zīmējuma un skaita. Dejošanai gan vēl vajag arī kādu gaisa zīmi – vieglumam. Tīram Mežāzim varētu būt grūti.

Tā – nu būšu izgājusi cauri visām kvalitātēm. Protams, katram no mums ir savs kokteilis horoskopā un augstāk minētie apraksti tīrā veidā reti kad sastopami – un tas jau arī ir tas skaistums un arī man ir interesanti. Ja visus varētu ielikt kādos rāmjos, tad dzīvei pazustu garša.

 

Mutablās jeb mainīgās zīmes

Ballet San Jose School Student

Mutablās jeb mainīgās zīmes ir: Dvīņi (gaiss), Jaunava (zeme), Strēlnieks (uguns) un Zivis (ūdens). Kā jau angliskais nosaukums rāda, tās ir zīmes, kuru pārstāvji ir spējīgi mutēt, t.i., mainīties un pielāgoties apkārtējai situācijai. Kā mans astroloģijas skolotājs Andris Račs teica – viņu moto ir: “Tad jau redzēs…”. Ko pirms laika uztraukties – kad būs par ko uztraukties, tad to arī darīs.

Protams, Dvīņi ir spilgtākais mainīguma paraugs, jo – gaisa zīme. Cilvēki, kuru dzīves moto ir: “Galvenais, lai ir interesanti!”. Un ja pieliek klāt augstāk minēto “Tad jau redzēs…”, tad iznāk viens marta runcis, kas nav noturams pie vienas kaķenes – viņš ceļo un maisās apkārt un staigā ar saplēstu ausi, bet ir laimīgs, jo brīvs un katrs rīts tam ir citāds. Šiem cilvēkiem neder grāmatveža darbs no astoņiem līdz pieciem. Šiem vajag vismaz preču izplatītāja darbu, tā lai ceļš zem kājām un katru dienu citi cilvēki sastopami un citi ciemi redzami. Dvīnis ir intelektuālis un vienā mierā spēj piekopt vairākus amatus, kas arī nav nekāds brīnums.

Jaunavas arī ir mainīga, tomēr zemes zīme. Un tas daudz ko maina. Arī viņi ir viegli ietekmējami un ietekmējas arī, tomēr zemes iespaidā visu vai vismaz daļu uzņemtā saglabā un patur sev. Tāpēc, ja jums ir bērns Jaunava, tad ir ļoti svarīgi, kā viņš tiek audzināts, jo viņš paņems un saglabās visu, ko jūs viņam iedosiet. Pie kam Jaunavām vajag zemi zem kājām un loģiski un praktiski izskaidrojamu apkārtni. Es pat teiktu, ka Jaunavām piemīt kaut kas no autistiem – vajadzība sakārtot un izskaidrot un salikt pa plauktiņiem. Tomēr, arī Jaunavām neder grāmatveža darbs (ta nu gan mēraukla), ja nu vienīgi tāds, kur ir jāpielieto sakārtošanas un sašķirošanas un efektīvas darbošanās māksla. Jaunavām tikai ir nelaime ieslēgt sīkumos.

Strēlnieks ir uguns zīme un ja tiem pievieno mainīgumu, tad saņemiet personu, kas nav spējīga nosēdēt uz vietas, jo uguns liek kustēties, bet mainīgums liek šauties visos iespējamos virzienos. Ja pa TV ir redzēta Ugunszeme, tad par visām varītēm vajag uz turieni, ja draugs ir teicis, ka Pampāļos ir enerģētiski varens akmens krāvums, tad, visticamāk tuvākajā laikā sastapsiet Strēlnieku ar mugursomu plecos klimstam ap Pampāļu akmeni. Arī Strēlnieks nevar būt grāmatvedis. Strēlnieks var būt ārlietu ministrs vai vismaz ārējo sakaru menedžeris, kurš var lidot apkārt pasaulei un darboties un darboties.

Nu Zivis – tās ir būtnes, kas ir spējīgas savā mīlestībā pret cilvēci izšķīst un pazust tajos, kurus ir ķērusi Zivs mīlestība. Rūpīgas un gādīgas, bet kopumā nespējīgas koncentrēties kādam vienam cilvēkam. Visticamāk Zivi var sastapt krišnaītu biedrībā oranžā naktskreklā vai draudzes sociālās palīdzības nodaļā. Zivīm vajag darboties sociālajā sfērā, jo ikvienam bēdubrālim paliek ap sirdi labāk, ja kāds viņu uzklausa un nevis Jaunavas garā sāk strostēt par nekārtīgu dzīvesveidu, vai Dvīņiem un Strēlniekiem raksturīgajā manierē neliekas ne zinis, bet uzklausa un apmīļo un līdzjūtīgi klana galvu līdzi katram šņukstam un elsai.

Kā man nesen viena meitene teica – astroloģija nav nekas precīzs un tā jau arī ir. Jo cilvēka raksturu ietekmē daudzi faktori un tas, par ko es te runāju, ir zīme, kādā atrodas Saule. Tāpēc, pat ja jūs esat Dvīnis (Saules zime), jūsos var nebūt ne kripatiņas no aprakstītā, ja visas pārējās planētas atrodas kādā citā horoskopa zīmē vai zīmēs. Bet ja  jums Dvīņu zīmē atrodas vēl kāda planēta vai planētas, tad ir lielāka ticamība šim raksturojumam. Vai ja jums vairums zīmju, kurās atrodas planētas, ir mainīgās, tad raksturā dominēs šis “Tad jau redzēs…” un spēja plūst līdzi dzīvei un apstākļiem, pielāgoties situācijām un neskriet ar pieri sienā un nemēģināt sevi lauzt. Iespējams, apkārtējiem dažkārt ir grūti ar šiem mainīgajiem, bet pašiem mainīgajiem arī ne vienmēr ir viegli, jo dzīve ņirb gar acīm un tos ietekmē katrs reklāmas stabs un katrs satiktais cilvēks un reizēm ir grūti savākties un ieturēt kādu vienu līniju. Ir labi iemācīties nospraust kādu vienu ceļu (vai divus, vai trīs, bet ne divdesmit dažādus scenārijus) un pie tā pieturēties. Tad patiešām ir vieglāk, jo tad iekšējais nemiers tiek drusku pieklusināts.

Pārbaudīts padoms: tā kā mainīgās zīmes viegli ietekmējas, tad var, piemēram, savākt grāmatu kolekciju, kuras jūs uzrunā un apraksta dzīvi, kādu jūs vēlētos dzīvot vai savāciet jūtūba klipu kolekciju, kurus pie vajadzības var apskatīties (tas ir efektīvāk, jo ātrāk) – man ir tāda kolekcija un, ja man ir slinkums, piemēram, iet skriet, tad apskatos motivational video for running un viss notiek. Un otrs padoms ir – tā kā galvā pamatā ir putra un domas mainās gaismas ātrumā, tad ir labi apsēsties un sevi izdomāt – tā vienkārši – mati – tādi, svars – tāds, stils – tāds utt., protams, ņemot vērā faktorus, kas nav maināmi – dzimumu, vecumu u.c. To nav viegli izdarīt, bet, kad tas ir izdarīts, tad ir vieglāk atbildēt frizierim uz jautājumu: “Kā tad griezīsim?” vai vieglāk ir izvēlēties drēbes veikalā vai ir skaidrs, uz kurieni iet mācīties – uz teologiem vai zobārstiem, jo abas jomas tažu ir vienlīdz interesantas J Fiška ir – izdomāt tēlu, kas jums patīk un sākt tajā dzīvot. Protams, ne viss ir iespējams… es gribētu būt balerīna… patiešām.

Rudens prieciņi

img_20161009_172705Ir pagājis jau kāds laiks no iepriekšējā ieraksta skaitot, un šis laiks ir bijis dikti aizņemts. Un rakstīšanas mūza, palaidne, arī bija nez kur aizspindzelējusi. Bet nu ir atpakaļ, sēž man uz pleca un biksta – uzraksti, uzraksti par saviem rudens prieciņiem. Un jā – šajā rudenī esmu atklājusi trīs prieciņus.

Tas pirmais ir visai laiku nositošs un, kā saka mans vīrs, stulbs arī. Bet man patīk. Lieta tā, ka jūtūbā nejauši uzdūros britu realitātes šovam ar nosaukumu “Obsessive compulsive cleaners”. Tur ir tā, ka tiek parādīts kāds no dikti tīrīgajiem un kārtīgajiem cilvēkiem un kāds no dikti nekārtīgajiem un netīrīgajiem cilvēkiem un tad tas tīrīgais iet pie tā netīrīgā un sakārto viņam māju. Bet tās patiešām ir galējības – viens pat bija tik traks, ka pats taisnoja sievai matus, jo viņam nepatika, kā sieva to izdara. Nemaz nerunājot par staigāšanu pa dzīvokli ar līmeņrādi rokā un piecas reizes dienā pārbaudīšanu, vai visi spoguļi un gleznas ir taisni piekārti. Par tīrīšanu pat nesākšu – tur tiek liktas talkā zobu birstes un citi traki rīki. Viens pat negulēja pa nakti savā perfekti uzklātajā gultā, bet gan uz matracīša pie gultas – lai nesabojātu skatu. Nu jā – un otrā skalas galā brīžam taisni šausminoši skati. Bet kas mani pie šī visa pievelk – tas, ka beigās viss tiek sakārtots. Tas manī  rada tādu miera sajūtu.

Otrais prieciņš ir IKEA sūtījums manam birojam. Taisni prieks, cik vienkārši visas lampas un krēsli un galds bija saliekams! Tāds lego pieaugušam cilvēkam – klik-klak un gatavs. Un tas viss tika piegādāts tik kompaktās kastītēs, ka man jau likās, ka piegādātāji nav visu nemaz atveduši. Redz ko nozīmē zviedru piegājiens – glīti un ērti un bezgala praktiski.

Nu un trešais prieks – krāsojamā grāmata pieaugušajiem. Cik tas ir nomierinoši – vakarā apsēsties pie degoša kamīna ar karstas tējas krūzi, paņemt krāsu zīmuļus un krāsot un krāsot, aizmirstot visu apkārt. Tik meditatīvi, ka taisni prieks.

Nu un protams – mani pirmie klienti, kas nenobijās un atnāca pie manis parunāties. Es atzīstu, ka pati arī vēl mācos, un mācos ne tikai skolā vai no grāmatām, bet arī no klientiem, tomēr ceru, ka tiem, kas bija pie manis, tas bija noderīgi. Astroloģija jau ir tāda, es teiktu, zinātne, kas nenodarbojas ar zīlēšanu un nākotni paredzēt arī nav iespējams, jo lēmumus pieņemam mēs paši. Ir ļoti daudz nerealizējušos cilvēku un ļoti daudz dažādu apstākļu rezultātā un arī paša cilvēka rakstura rezultātā garām palaistu iespēju, ka taisni šausmas. Arī manā dzīvē. Ne velti ir tā, ka tevi sit tik ilgi, kamēr tu beidzot nesāc iet pa to ceļu, pa kuru jāiet. Un ja, neskatoties uz sitieniem un norādēm, vienalga neiet, tad vairs neiet nekā. Tāpēc sevi ir jāmīl un jāved sevi dziedāt vai dejot vai jāizved vakara vai rīta skrējienā un jāaizved uz teātri un jāpacienā ar šokolādi un jāliek izgulēties tīros palagos un jāpiespiež izlasīt grāmatu un jāaizved pie friziera. Jo nevar gaidīt, ka veiksies darbā vai mīlestībā, ja paši sevi nemīlam un nerūpējamies par savu labsajūtu un nerealizējas kaut kādi dabas doti talanti.

Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Vasaras saulgrieži 2016

SaulesZime-664x659Šogad Saulīte savā augstākajā punktā atradīsies 21.jūnijā pulksten 1:34 naktī. Smieklīgi, vai ne – augstākajā punktā un naktī. Bet tur ir savs labums. Tie, kam pietiek ar maz miega vai nākamajā dienā nav jāiet uz darbu vai var atļauties nokavēt, šajā brīdī var iekurt ugunskuru vai sveci vismaz un tā pa smuko šo brīdi sagaidīt un pavadīt. Jo ugunskurs tieši naktī ir tas smukākais; dienas vidū diez kas jau nebūs.

Jā, ar tiem saulgriežiem un vispār ar dabas ritmiem ir tā, ka tos nevar ieriktēt tā, lai nozīmīgais brīdis iekrīt sestdienas pēcpusdienā, kad māja sakopta, veikali izķemmēti, pats nomazgājies un bērni arī. Tā nav un tāpēc nākas vien ķert mirkli. Protams, arī 23.jūnijs der ugunskura dedzināšanai un Saules rituma apcerēšanai jo šis tā vai tā ir tas gaišākais laiks. Naktīs, kad nav mākoņu, man liekas, tumsa vispār neiestājas – gaišs un gaišs. Man kā sensitīvi jūtīgam cilvēkam (gaismas, trokšņi, skaņas, sāpju slieksnis) tas pat tā kā traucē. Nelīdz pat žalūzijas un aizkari. Bet tomēr, šitā ir labāk nekā pa ziemu, kad gaismu tikpat kā neredz. Pa tumsu uz darbu aizkulies, pa tumsu atkulies, tik vien kā brīvdienas atliek.

Bet pie kā es paliku – nu jā 21.jūnijā pa nakti. Un ja vēl palūdz darbā 20.jūniju brīvu, tad var doties uz pļavām un pielasīt pilnu klēpi jāņuzāļu, uzpīt vainagu vai vienkārši gulēt smilgās un madarās un raudzīties mākoņos un sajust dzīvību. Jo Saules gaitas slavināšana notiek arī Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet šis ir tieši dzīvības laiks, kad guļot zālē tu redzi, ka tur čum un kust skudriņas un vabolītes un visādi radījumi, kuriem pat nosaukumu nezini un tad tu lec kājās, jo saproti, ka zem tava svara viena kārtīga dinastija var aiziet bojā un patiesībā katrs solis kādam kaut ko nodara. Un tad nāk apjausma par savu vietu šai pasaulē, par to, ka tu esi tikai viena tās daļa un ir ar bijību jāizturas pret to, kas apkārt un zem kājām.

Es šeit nerunāšu pat Līgo rituāliem. Visi jau tāpat zina par aliem un sieriem un Jānīti vārtu staba galiņā. Šis laiks (gluži tāpat kā visi citi) ir jāizjūt ar visām iekšām un ne jau siera šķēle un alus kauss te ko nozīmē. Itin neko. Šeit nozīme ir dabai un Saules ritumam. Un, kad esi pabijis viens smaržīgā pļavā un izpētījis mākoņus un tuvumā aplūkojis kādu necilu pļavas puķīti un izbrīnīts konstatējis, ka tā ir TIK skaista, tad var doties cilvēkos un šo sajūtu katram atnesot sev līdzi, to padarīt lielāku un stiprāku. Jau daudz ir rakstīts par enerģijas sakopojumiem jeb egregoriem (es teiktu – enerģijas mākoņiem), kas rodas, ja par kādu lietu vai parādību stindri piedomā un ja vēl to dara kopā ar citiem, tad vispār – enerģijas mākonis aug apmēros. Tā ir ar visām lietām, tāpēc, ja negribam savā dzīvē slikto, vienkārši nevajag par to domāt un cepties (tas tā – mazliet filozofijas). Bet jā – šo dzīvības laika enerģiju ir vērts kultivēt un audzēt un dziedāt un dejot un censties atslābināt savu iekšējo bažu (tāda ir visiem un tā neliek mieru ne brīdi – ko ēdīs, kā nomaksās, kur strādās utt., utjpr.) un sajusties dzīvam. Un vēl drusku par alkoholu. Mēs zinām, ka alkohols nav labs un tā arī ir. Tas ir kā kredīts – ņemšanas brīdī ir eiforija, bet, kad jāatdod, tad diez kas nav. Un tad ņem atkal. Kaut kā tā.

BET. Alkohols atslābina mūsu saspringto dvēseli un drusku nomierina iekšējo bažu, tāpēc mazliet – kāpēc ne? Man ir draugi, kas kādreiz ir dzēruši ne pa jokam un tagad ir konkrēti atturībnieki un visādi cenšas to darīt zināmu apkārtējiem. Mans uzskats ir tāds, ka katram pašam ir jāzina ko un kā darīt. Es, piemēram, nekā nevaru tikt galā pati ar sevi, savām domām, iekšējo un ārējo pasauli, kur nu vēl mācīt citus. Visi šie raksti vairāk palīdz man pašai saprast sevi, nekā mēģināt uztiept pasaulei savu viedokli. Un jā – es šad un tad dzeru alkoholu. Un šeit pat nav svarīgi ko dzert un no kā dzert (var arī kandžu no trīslitru burkas un nekāda vaina), šeit ir svarīgi – ar ko dzert. Jo, piemēram, pasākumā, ko priekšnieks uzrīko vidējam un augstākajam menedžmentam, dzert galīgi negribas, jo, pirmkārt, priekšnieki ir priekšnieki un nevar tā īsti atslābināties un otrkārt – un ja nu es piemetīšos un sastrādāšu ko tādu, par ko vēlāk būs kauns? Bet kopā, teiksim, ar ne visai tīru un ne visai smalku saules brāli, bet ar kuru ir par ko parunāt, jo, izrādās, viņš ir daudz lasījis un viņam ir ko teikt – ar to jā.

Kaut kā tā. Novēlu visiem sajusties siltiem un dzīviem. Tas ir šī laika pamatmotīvs, kad Saule ir augstākajā punktā un viss zied un zaļo un dzīvības sulas tek pa visām vēnām un ārtērijām.

Kā sagaidīt dzimšanas dienu

Happy_birthday_minions-5

Tā kā pamazām tuvojas arī mana dzimšanas diena, tad jau laikus jāsāk domāt, kā tad īsti to sagaidīt. Jau vairākus gadus par to, kā pareizi sagaidīt dzimšanas dienu, tiek rakstīts malu malās. Bet, kā jau tas ierasts – informācija atšķiras, tāpēc veikšu pētījumu.

Saskaņā ar kalendāru mēs katrs savu dzimšanas dienu zinām un pat ļoti labi, jo tādu datumu jau neaizmirsīsi. Tas ir datums, kas ierakstīts mūsu katra dzimšanas apliecībā un pasē un kas tiek plašāk vai mazāk plaši atzīmēts un svinēts.

Astroloģiski ir drusku sarežģītāk, bet, es teiktu, loģiskāk – dzimšanas diena, jeb brīdis, ir tas brīdis, kad Saule atgriežas tajā pašā punktā debesīs, kur tā atradās mūsu dzimšanas brīdī un dažādu iemeslu pēc tas brīdis var notikt arī aptuveni 12 stundas pirms vai pēc mūsu kalendāra dzimšanas dienas. Kā tad šo datumu un brīdi noteikt?

Ja Jūs neesat astrologs, tad visprātīgāk ir ieiet mūsu pašu veiksmīgajā astroloģijas portālā astrologi.lv, kas piedāvā par nelielām naudiņām noteikt gan īsto brīdi, gan izsniegt pamācību, kā tad šis brīdis, kā arī laiks pirms un pēc tā, būtu pavadāmi. Klāt komplektā tur vēl nāk arī citi labumi.

Bet, ja runā par mani pašu, tad es jau tāpat zinu, ka šogad mans dzimšanas dienas brīdis ir 04.jūnijs, plkst.16:40 (kaut dzimusi esmu 05.jūnijā plkst.08:10). Un ko ar šo iesākt?

Vairāki avoti saka, ka laikā pirms dzimšanas dienas vajadzētu veltīt laiku tam, lai apsēstos un padomātu par to, kāds tad ir bijis aizgājušais gads. Daži avoti saka, ka šajā pašā laikā ir jākaļ arī nākotnes plāni, citi atkal norāda, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika ir atslābināta un tāpēc plānus jākaļ pēc dzimšanas dienas.

Bez tam ir ļoti daudz dažādu ieteikumu rituāliem un meditācijām šajā sakarā, bet tie patiešām ir tik dažādi, ka nevaru atrast kopsaucēju. Viens no tiem saka, ka tieši dzimšanas brīdī ir nepieciešams pabūt vienam pašam. Citi atkal stāsta, ka dzimšanas dienas svinības ir slikta ideja, jo dzimšanas dienā nav ko stāvēt pie plīts.

Viena no teorijām saka, ka sākot no šī dzimšanas dienas brīža (konkrētajam gadam aprēķinātā) katra nākamā diennakts (no 16:40 līdz 16:40) ir jāpavada saskaņā ar 12 horoskopa māju, jeb 12 horoskopa zīmju (sākot ar Aunu) būtību. Šeit ir raksts par to: http://nra.lv/citi-raksti/86318-katram-savs-jaunais-2013-gads.htm. Vēl līdzīgs raksts ir šeit: http://nra.lv/citi-raksti/108477-kad-sakt-jaunu-dzivi.htm.

Šie ir tikai divi raksti, bet jau šeit es redzu neatbilstības. Piemēram, pirmā diena: pirmā raksta noskaņa ir izsakāma vārdos: “Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos!” – sak, jā, nu gāja man kā gāja, bet tagad es centīšos būt labāks. Šis uzstādījums rada nevajadzīgu spriedzi. Otrā raksta noskaņa jau ir veselīgāka, tāda, kas nepēta, kā bija, bet pasaka: “Tagad un šeit es esmu pasaules valdnieks!”.

Ieskatam pirmās dienas pavadīšanas ieteikumu salīdzinājums:

Pirmais raksts:  Centieties šo dienu veltīt sev un savam mīļotajam cilvēkam (ja tāds ir). Padomājiet par savu raksturu, kā tas iespaidojūsu attiecības ar apkārtējiem. Atcerieties, ko esat izdarījis iepriekšējā gadā: ja ir, par ko sevi uzlielīt, dariet to! Ja esat izdarījis ko ne visai jauku – iekšēji atvainojoties, nožēlojiet savu rīcību, izlabojiet kļūdas un mēģiniet tās neatkārtot. Padomājiet, ko jums gribētos mainīt sevī un apkārtējā situācijā, apstākļos. Šī diena ir laba, lai kaltu nākotnes plānus. Šodien droši var domāt arī par fiziskās formas un izskata uzlabošanu un ķerties klāt pie savu labo nodomu īstenošanas. Kardināli mainiet savu tēlu, pierakstieties sporta nodarbībās vai sastādiet individuālo fizisko aktivitāšu sarakstu: tās noteikti dos jums spēku!

Otrais raksts: Dzīvo dinamiski, veselīgā egoismā, sev. Dzīvo aizrautīgi!

Ko no šī visa var paņemt sev?

  1. Kā ikvienā lietā vai darbā katram pašam ir jāieklausās sevī. Ja man tiešām rada atvieglojumu doma, ka varēšu pabūt viens un nestāvēt pie plīts, tad ir jābūt vienam. Jo ir cilvēki, kas intuitīvā kārtā nemīl svinēt savu dzimšanas dienu. Un tas patiešām ir pareizi – ja Saule dzimšanas horoskopā nav īpaši spēcīga, tad nav ko viņu vēl mocīt, pievēršot tai nevajadzīgu uzmanību. Tādiem cilvēkiem būtu labi saprast, kuras planētas viņu horoskopā ir tā spēcīgākās un “izbraukt” uz tām.

Nu un, ja vientulība mani biedē, tad ir jābūt to cilvēku lokā, ar kuriem ir labi. Kaut gan pabūt vienatnē, vismaz kādu brīdi, ir veselīgi.

  1. Piekrītu, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika var būt atslābināta – tas saistīts ar domu, ka katrs nākamais mēnesis pēc dzimšanas dienas atbilst noteiktām jomām (tajos rakstos ir apraksti) un pēdējais, divpadsmitais mēnesis, atbilst noslēgtībai, spēku izsīkumam, vientulībai, norobežošanai. Bet atkal – tas ir stipri individuāli – katram pašam ir jāieklausās sevī.
  2. Par tām divpadsmit dienām pēc dzimšanas dienas. Tās iezīmē, kādi tad būs nākamie divpadsmit mēneši. Par šo neko nemāku teikt, jo neesmu tā kārtīgi pārbaudījusi. Katrā ziņā – var pamēģināt. Tikai mans ieteikums – bez nožēlas un visādām apņemšanām. Vienkārši dzīvojam šim brīdim saskaņā ar dienas tēmu.
  3. Astrologa apmeklējums. Ir veselīgi apmeklēt astrologu, lai noskaidrotu nākamā gada tēmas, stipros un vājos brīžus un pieturas punktus. Vēl tagad atceros, kā sāku nodarboties ar astroloģiju – tieši savā dzimšanas dienā biju pie astroloģes Māras Ošurokas un viņa man bez visa cita teica: nevajadzētu veidot sadarbības projektus ar sievieti. Nebeigsies labi. Un tā arī bija. Bet mani ieinteresēja, kur viņa to rāva un tā es iekritu šajā pasaulē. Tagad jau es pati varu sev pateikt, kā būs.

Mans ieteikums tiem, kas vēl nav bijuši pie astrologa – palasiet atsauksmes internetā. Jo astrologi arī ir dažādi. Piemēram, tai pašai Ošurokai ir arī psihologa piegājiens un viņa māk runāt ar cilvēkiem, bet Juris Kauliņš, kas ir arī astronoms, ir diezgan sauss un labāk atbild uz jautājumiem, nekā stāsta pats. Ja nav konkrētu jautājumus, būs grūti.

Nobeigumā varu pateikt, ka ieplānošu 4.jūnija pēcpusdienai kaut ko, kas man tiešām patīk un dara laimīgu – es jau zinu, kas tas būs (un to droši varat darīt arī jūs – ceļojums, teātra apmeklējums, kino, draugi, dārzs, pastaiga, restorāns, skriešana – da jebkas) un turpmākās dienas pētījuma un intereses pēc centīšos pavadīt saskaņā ar 12 tēmām.

Ūsiņa diena

Uusins-664x292Pēc Saules kalendāra rīt ir Ūsiņa diena. Pastāv ļoti daudz un dažādu versiju par to, kāda šai dienai bijusi jēga un kas tad īsti ir šīs dienas saturs jeb mugurkauls. Tomēr dominē zirgi, govis un upurēšanas rituāli, t.i., šajā dienā pirmo reizi izlaida govis ganos, zirgus veda pieguļā (zirgu ganīšana pa nakti) un lai šie mājlopi būtu spēcīgi, veseli un labi vairotos, ir notikuši upurēšanas rituāli. Tāpat kā Mārtiņos figurē melns gailis un vista. Bez tam – tiem, kas jutušies vāji, dots piens, kas sajaukts ar asinīm. Vēl viens rituāls – ēdiena ziedošana ugunij.

Ko no šī var secināt? Apkopojot pieejamo informāciju, šī varētu būt diena, kad īpaši parūpējamies par saviem mājdzīvniekiem, domāju – ne tikai par govīm un zirgiem, bet par tiem, kas nonākuši mūsu aizgādībā – suņiem, kaķiem, baltajām pelītēm un zaļo pūķi. Varam aizkurt ugunskuru vai sveci un apvienojot savas domas ar mūsu senču enerģiju, kas gadsimtiem krāta un tādējādi ir gana spēcīga.

Ja mēģina vilkt paralēles ar klasisko astroloģiju, šis ir brīdis, kad Saule nemaina zīmi, kā tas notiek Saulgriežu un Saulstāvju svētkos (Ziemassvētkos, Lieldienās utt.). Saule šobrīd atrodas ap Vērša zīmes 15 grādu, tātad diezgan nenoteiktā stāvoklī. Vienīgais, ko šeit var atzīmēt, ir tas, ka Vērša zīme ir zemkopja zīme vistiešākajā veidā – pacietība, kas robežojas ar ietiepību, fiziska izturība, rūpes par to, lai visa kā būtu un pietiktu, jā, arī vērtību uzkrāšana un naudas pelnīšana. Tātad šis ir laiks, kad ir jāsēj un jāstāda un tādējādi jāliek pamati rudens ražai. Protams, mūsdienās sējēju un stādītāju ir mazāk nekā nesējēju un nestādītāju, tāpēc sekojot alegorijai, šis ir laiks, kad varētu likt pamatus sagaidāmajai ražai jeb ienākumam. Tomēr, nevajadzētu uzsākt neko jaunu un nebijušu, jo Merkurs ir atkal retrogrāds, – ir jāpieturas pie pārbaudītām lietām un shēmām, ierastiem darbiem un jā – var droši pabeigt kaut kad iesāktus un nepabeigtus darbus. Tāda īsteni Vērsiska pieeja – nekādu aušību un fikso ideju – tikai rutīnas darbi, kas padarāmi ar pacietību un rūpību. Šis ir arī laiks, kad mājās un apkārtnē ienest skaisto – izdaiļot savu mājokli, salikt puķes vāzēs, nomazgāt un iztīrīt mašīnu un padarīt apkārtni pievilcīgāku.

Ūsiņa zīme ir pazīstama arī kā dzīvības zīme, un šobrīd patiešām ir laiks, kad dzīvība kūsāt kūsā visās malās. Tā ir arī šī raksta būtība – rūpes par dzīvībām, kas ir mūsu pārziņā, rūpes par to, lai rudenī būtu raža jeb ienākums, rūpes par savu mājokli un pacietīgs un apzinīgs darbs.