Vintage

Jau kādus gadus esmu aizrāvusies ar to, ko sauc par “Vintage style”. Kādreiz man likās, ka piecdesmito gadu modes ir tās skaistākās un tīri vizuāli tā arī ir. Bet mani pašu vairāk uzrunā 30-40 gadu ģērbšanās stils – kleitas, svārki, krelles, piespraudes un, protams, lakati un somas.

Rudenī biju Londonā, Portobello road Vintage fashion market un tur mana sirds salūza. Ņemot vērā ierobežoto bagāžas apjomu, sasēju savas rokas un nopirku tikai divas somiņas – vienu melnu, pie rokas nesamu, otru bēšu ar garu siksnu, plecā karināmu. To melno jau esmu izvedusi cilvēkos un kad uzkaru šo somiņu uz elkoņa (nu gluži kā Elizabete II), tad sajūtos īsti sievišķīga. Bēšā vēl gaida savu kārtu. Un protams, čupu lakatu, jo tos jau var iemurcīt katrā somā. Mans vienīgais draugs, cilvēks, kura viedokli vērtēju augstāk par visu, (izņemot vīru, protams) teica – tu izskaties kā angļu dāma. Un tas bija vislielākais kompliments un augstākais novērtējums.

Lai arī jūtūbs un TV ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, lasu arī grāmatas un viena no pēdējām – Virdžīnijas Vulfas “Deloveja kundze”. Tik skaista, plūstoša valoda un tik dzīva Londonas sajūta, ka liekas, es pati eju cauri Rīdženta parkam pa celiņu jūnija rītā. Skaisti. Par Virdžīniju Vulfu mēs zinām, ka viņa salika kabatās akmeņus un noslīcinājās. Jo, kā vēlāk lasīju, nevarēja vairs tikt galā ar sevi, ar savu neprātu. Interesanti, ka “prātīgie” nemūžam neuzrakstītu kaut ko tik netverami skaistu.

Mani uzrunā tādi seriāli kā “Home Fires” vai “Crown” vai “Ottepel” (krievu seriāls). Varu skatīties atkal un atkal un mani nomierina šī vienkāršā, jā, grūtā, bet savā ziņā īstā dzīve. Vai mūsu pašu filma “Homo Novus” – es tak gāju viena pati uz kino divas reizes. Un “Bille”!!! Tā ir filma par manas bērnības vietām, par Grīziņkalnu, par 20-to gadu beigām un 30-tajiem gadiem Rīgā. Skatījos un slepus birdināju asaras. Jo šī filma mani uzrunāja ļoti personīgi. Tās pašas pelēkās Grīziņkalna smiltis, peļķe pagalmā un panīkusi liepa starp mūriem. Iespējams, šīs pelēkās smiltis un liepa arī ir formējušas manu raksturu tādā izpratnē, ka esmu tikpat noslēgta un norobežota… Kas zina?

Domāju, ko šis viss par mani stāsta? Atbilde ir – ka man ir nepieciešama sakārtotība apkārt. Plāns, struktūra, klusums, miers. Iedomājieties klusumu vasaras pēcpusdienā, kad uz sienas ņirb koku lapu ēnas un pasaule ir pieklususi pirms vakara jezgas. Vai ziemas saulrietu un garas ēnas cauri aizkariem, kad ārā viss ir sastindzis un tikai kamīnā sprakšķ pagales un klēpī Agatas Kristi romāns. Vai garu ceļu mašīnā, braucot vienai simtiem kilometru, kad var izdomāt visas domas un izraudāt visas asaras, jo nav jābaidās, ka kāds ieraudzīs.

Pagājušajā vasarā biju pametusi novārtā savi velosipēdu. Kaut kā nesanāca. Bet pavasarī noteikti aizvedīšu uz apkopi un braukšu atkal. Pa ielām, pa lauku ceļiem, pa mežu, gar grāvjiem, cauri peļķēm un atkal jau – mierā ar sevi. Biju pametusi novārtā arī šo blogu, bet esmu atpakaļ. Nesen runāju ar mūsu rakstnieku Jāni Valku un teicu viņam, ka tik garus gabalus nemūžam neuzrakstītu, nu bet šos īsos – šos – ar prieku un patiku.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *