Klusums

“The Crown”, Juris Rubenis un Marie Kondo. Tāda, tik šķietami nesavienojama kombinācija, stāsta par manu pasaules izjūtu šajā laikā. Laikā, kad sirds brēc pēc siltas saules, narcisēm, ziedošām ābelēm un zvirbuļu kora rīta agrumā. Bet vēl jau nav, vēl ir sniegs, pelēkums, stingums un klusums. Un tieši šis, pēdējais vārds, savieno iepriekšminēto kombināciju. Klusums.

“The Crown” klusums ir stings. Tāds klusums, kurš valda eksāmena laikā vai baznīcā, kad tur nav cilvēku. Tāds klusums, kurš sasaista, sašņorē un saka: “ciet”. Tāds klusums, kura vārds ir “pienākums”. Pienākums, kuru pilda, neplēšot matus un nekrītot gar zemi kā meksikāņu seriālos. Pienākums ar lielo burtu. Pienākums tādā izpratnē, kā darbs, kas jāpadara, attiecības, kas jāatšķetina, dzīve, kas jāsakārto. Nepļurinoties, nemētājoties, bet ejot un darot. Tā – vienkārši, bet patosa, bez karogiem. Plāns un tā izpilde.

Juris Rubenis manā dzīvē ir jaunievedums. Un ne tāpēc, ka nabagam nācās novilkt mācītāja kreklu. Tas (mana interese par viņu) notika drusku ātrāk un es neko nezināju par viņa nesaskaņām ar priekšniecību. Sāku klausīties viņā un ar kādu smadzeņu kaktiņu, kas vēl bija brīvs no bezierunu aizspriedumiem un reliģijas nolieguma, sapratu, ka Juris Rubenis ar savu tādu nebalinātu un nekrāsotu pasniegšanas manieri, mēģina raudzīties uz visām šīm baznīcas lietām plašāk. Ārpus gavēnim un ziemassvētku eglītei. Ka viņš mēģina to, ko jūt pats, nodot mums, neticīgajiem, mums saprotamā valodā. Es gan vēl joprojām kritizēju cik spēka, bet kāda mana sazin kur mītoša daļa viņam piekrīt. Jo viņš nerunā par Ēdenes dārzu, bet gan par garīgumu un tas ir pavisam kas cits. Viņš runā par ieklausīšanos sevī. Viņš arī runā par klusumu, tikai viņa klusums ir gaišs un dzidrs – kā koncertzāle pirms skaņdarba, kā rīts pirms putniem. Tāds klusums, kurā dzimst domas un idejas, lai kādā brīdī savicinātu spārnus un izlidotu. Lai sāktu skanēt. Viņš runā par dievišķo mūsos, par mūsu radošumu. Par to, ka cilvēks ir spējīgs radīt zemes virsū gan elli, gan paradīzi. Vēl man šķiet, ka cilvēkam, kurš pretendē uz Skolotāja statusu ir jābūt tieši tādam – vienkāršam. Tādam, kurš ar savu personu neaizēno to, ko māca, nenovērš uzmanību, bet nodod mācību tīrā veidā. Vismaz es viņu uztveru viegli tieši šīs vienkāršības dēļ. Ja viņš uzstātos tērpies kādā brazīļu karnevāla tērpā, viņu nedzirdētu.

Marie Kondo jeb KonMari ir japāņu meitene, kas prot sakārtot fizisko vidi mums apkārt. Mani uzrunāja viņas domas par to, ka zeķēm nepatīk, ka tās savelk kamoliņā, ka viņu gumijas izstiepjas. Ka tad, kad tās glīti saloka, tās atviegloti nopūšas. Vai nav fantastiski? Izlasīju viņas grāmatu un sapratu, ka arī viņa runā par klusumu – par vidi, kas ir fiziski tīra. Par vidi, kurā nav lieku mantu un krāmu, kur katrai lietai ir sava vieta. Esmu runājusi par šo ar daudziem cilvēkiem – tā patiešām ir, ka ja kaut ko vēlies izdarīt labi, vispirms ir jāsakārto apkārtējā vide, jānovāc liekais un tad atbrīvojas vieta idejām un radošumam.

Man, kā sievietei, dzīvi dažkārt maitā emocijas. Tāda nespēja savākties, novērtēt situāciju un pieņemt adekvātu lēmumu. Tāds, kā saka, pļurīgums. Nespēja definēt skaidrus uzdevumus un, līdz ar to, arī tos izpildīt. Tas man nepatīk. Nepatīk, ka skatu uz mērķi un risinājumu aizēno visādas domas un aizspriedumi un vēl sazin kas. Esmu daudz ko palaidusi vējā. Tagad, paskatoties atpakaļ, liekas – varēju tak darīt tā un šitā, teikt to un šito. Bet to saprotu pēc tam, kad ir pagājis laiks un emociju vairs nav. Ne labu, ne sliktu – nekādu. Emocijas un visādas blakus domas, tāpat kā netīrība ir troksnis, kas neļauj ne skaidri saklausīt savas domas, ne arī skaidri saredzēt darāmo.

Ha, beigās nonācu pie Dona: “Man troksnis nepatīk, es neizvēlos to…. Jo troksnim patīk, ka nervi uzdanco” – tieši tā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *