Nevaru

Šis ir tas vārds, kas ir tik viegli pasakāms. Tik sevi žēlojošs, piedodošs, ieaijājošs. Tik padošanos garantējošs. Tik rokas nolaidošs. Nevaru… vai nemāku… vai – man nesanāk.

Tik viegli ir pateikt šo vārdu, un ar aizvainojumu pret pasauli un žēlumu pret sevi, pagriezties un aiziet. Pagriezt muguru tiem, kas var, jo es taču sevi žēloju. Es sevi neizdzenu un mīļoju. Kur tie varošie tikuši? Ar beigtiem nerviem un sačakarētu veselību un apšaubāmiem panākumiem. Jo priekš kam man panākumi, ja man sevi jāpiespiež, jāsalauž? Ja es varu pateikt šo burvju vārdiņu, ierauties sevis žēlošanas mājiņā un lūrēt pa tās mazo lodziņu uz pasauli, kas skrien kā traka?

Es pazīstu šo vārdiņu. Tas man ir tik mīļš un tuvs kā otra āda. Tas mani ir aijājis sevis žēlošanas miedziņā. Tas man ir licis palīst zem deķa un ar dusmīgām acīm skatīties apkārt un nesaprast, kā gan citi uzdrīkstas varēt, ja ES nevaru. Kā gan pasaule neapstājas un neskrien mani žēlot un pārliecināt, ka mīļā, tu tak vari!? Kā mēs bez tevis? Bez tevis nekas nebūs!

Bet ne nu apstājās, ne skrēja, ne teica. Varošie gāja tālāk un uz priekšu. Atstāja mani, kur esmu, jo pavisam mierīgi bez manis varēja. Skarbi, bet tā viš i.

Kas man atlika? Izlīdu no segas apakšas, nopurināju žēluma deķīšus un gāju ārā. Tur, kur neviens nežēlo. Tur, kur ķompeni iedod tikai tad, ja esi strādājis, kā zvērs. Ja esi norijis, samierinājies, piespiedies. Ja esi bijis sīksts. Ja esi mācījies un centies un darījis, cik labi spējis. Ja esi nevarējis aizmigt domājot, kā lai izdara labāk. Ja esi gājis uz mērķi, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.

Nevaru… kad dzirdu šo vārdiņu, man vienmēr sanāk dusma. Dusma tāpēc, ka atceros sevi savā nevarēšanā. Atceros, cik ļoti jāsaņemas, lai varētu. Un tagad man liekas, ka nekādas nevarēšanas nevar būt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *