Veselība

Pēdējā laikā daudz sanāk runāties ar cilvēku, kas dzīvei pieiet ļoti konstruktīvi, visu cenšoties saprast un izzināt pats. Pie kam šim cilvēkam ir veterinārārsta izglītība (tātad sapratne par to, kā kopumā funkcionē dzīvs organisms) un vēlme un saprašana kaites un slimības ārstēt, pielietojot veselo saprātu, tātad – akli nesekojot ārstu izrakstītām receptēm un rekomendācijām, bet ieklausoties sevī, noskaidrojot, kas tās par izrakstītajām zālē, cik daudz tajās tiešām ārstējošo vielu un cik – pildījuma, cik ārstu rekomendācijas ir saprātīgas izejot no tā, ka organisms ir viens veselums, un tad, ja jums sāp kāja, tas nenozīmē, ka vaina ir kājā. Es par to nekad nebiju aizdomājusies, bet, izrādās, veterinārārsts apgūst visu organismu kopumā (un tā ir – kad aizvedu suni pie ārsta, viņš tak nesaka: – atvainojiet, es specializējos tikai ausu slimībās, ar pēcgalu lūdzu pie cita ārsta) un viņam ir lielāka sapratne, nekā cilvēku ārstam, kurš (tā jau nav, ka neko nesaprastu) ir speciālists piemēram, vēnu slimībās, bet par sirdi zina visai virspusēji. Kad es tā padomāju, tad sapratu – jā, patiešām.

Kāpēc šī tēma? Tāpēc ka šovasar nostaigājusies pa visādiem ārstiem pati ar savu problēmu (3 dažādi dārgi un ne tik dārgi speciālisti gan Ventspilī, gan Rīgā + operācija). Ieguvums līdzinās nullei. Kā bija, tā ir. Kaut kādā brīdī atmetu ar roku un problēma pati sāk atrisināties. Bet dusma uz ārstiem palika, jo, bāc, es dabūju izlasīt n-tos rakstus, izpētīt medicīnas grāmatas, līdz pati sapratu kur ir vaina (stāsts par to, ka cēlonis ir vienā vietā, bet sekas pavisam citā), jo ārsti mēģināja ārstēt sekas, nevis cēloņus. Bet ne par ārstiem gribēju rakstīt.

Tagad, kad runājos ar to cilvēku, tikai apstiprinājās tas, ko jau biju puslīdz sapratusi pati. Vecum vecais stāsts – mēs paši esam visa sākums un gals. Arī mūsu veselība.

Kaut kā tas tā iegājies, ka mēs aizejam pie ārsta un noliekam viņam priekšā to savu organismu ar visām kaitēm un sakām: – ņem, salabo. Tāpat kā mēs aiznestu saplīsušu datoru pie meistara. Tā, it kā mūsu slimības būtu kaut kas ārpus mums un būtu mums vienkārši no ārpuses pielipis kā dadzis, kurš jāizpiņķerē no matiem. Mēs sakām: – Tagad izraksti zāles, nozīmē procedūras, izgriez lieko, lai es salabots varu dzīvot tālāk. Tā, it kā slimība uz mums neattiektos un ne mums tagad par to būtu galva jālauza. Tā, it kā tas būtu ārsta uzdevums, ne mūsu. Un šī ir visvieglākā pieeja un visvienkāršākā un vienkāršākos gadījumos strādā ar. Aklo zarnu var izgriezt, kāju ieģipsēt, zobu salabot un viss ir kārtībā.  Bet, paliekot vecākiem, viss vairs nav tik vienkārši. Mēs dzīvojot dzīvi, ar saviem ieradumiem, dzīvesveidu, uzņemto pārtiku, gadu no gada savu organismu ietekmējam. Un tikpat kā nemaz neieklausāmies tajā un nepajautājam tam – ko Tu, mīļais, vēlētos. Nē, mēs peldam pa straumei, ēdam, ko dod vai ko visi ēd, stresojam uz nebēdu, neizguļamies un visādi citādi savu nabaga ķermeni mokam, līdz kaut kur, kādā kaktiņā, kaut kas vairs nefunkcionē tā, kā vajadzētu. Un aiziet ķēdīte. Un rezultātā ir slimību buķete un kartiņa kā Raiņa kopotie raksti. Tāda izmeklēšana un šitāda. Tādas zāles un šitādas. Un nelieli uzlabojumi. Un dusmas uz ārstiem (kā man), ka tie neko nejēdz.

Bet patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Ja mēs par sevi vairāk interesētos un sevī ieklausītos, viss būtu daudz vienkāršāk. Jo būtībā ir tā, ka mēs zinām. Ka mēs ar pakaļu jūtam, kas mūsu ķermenim vajadzīgs. Ja mēs tā vietā, lai lasītu kā ar 7 paņēmieniem kļūt laimīgam, palasītu kaut ko no literatūras par organisma funkcionēšanu vai pakonsultētos ar kādu, kas to saprot, nevis aiznestu savu organismu pie ārsta un teiktu: – Ņem, ārstē!, tad viss būtu daudzkārt labāk. Tiesa gan, esmu drusku sašutusi, ka tikai viens no tiem ārstiem, pie kā gāju, ar mazo pirkstiņu parādīja pareizo virzienu pavisam cita orgāna virzienā. Pārējie paņēma naudu un ārstēja kāju, kad cēlonis ir galvā. Un es neticu, ka viņi nezināja – nebija jau mans gadījums nezin kāds unikālais. Patiesībā ļoti izplatīta lieta, kā vēlāk uzzināju. Tā, ka vēlme nopelnīt un negribēšana iedziļināties arī šeit ir.

Un atkal – viss ir mūsos pašos – laime, veselība, mīlestība – absolūti viss.

Mana Zeme

Lai tur vai kā… Dažs teiks – nu jau ir par traku… Dažs saviebs seju un purpinās, ka Latvija ir muļķu zeme, kurā tikai jukušais var būt laimīgs. Un lai! Lai saka, lai viebj, lai purpina! Es esmu šajā zemē piedzimusi, uzaugusi un te arī galvu nolikšu. Manī mīt Kurzeme un Zemgale un Rīga pa vidam un drusku no Latgales. Manī mīt pilnīgi neadekvāta savas valsts mīlestība. Manī mīt pilnīgi jukuša cilvēka mīlestība uz tautas deju. Manī mīt apsēstība ar Latvijas krāsām – gan tām, kas karogā, gan tām, kas tautas tērpos, gan tām, ar ko gadalaiki iekrāso mežus un ceļmalas, laukus un pļavas. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav gadalaiku. Es nemūžam negribētu dzīvot vietā, kur nav Dziesmu svētku un Ziedoņa dzejas. Un Paula mūzikas. Un latviešu valodas. Un Grīziņkalna un Vecrīgas ieliņu.

Man ir labi šajā zemē. Patiešām. Un es ar prieku skatos uz cilvēkiem, kam karoga lentītes pie krūtīm – un zinu, ka neesmu viena. Ka mēs esam vairāk. Ka mēs šeit paliksim un strādāsim un būsim laimīgi. Es daudz esmu laukos un daudz esmu pilsētās un gribu pateikt paldies tiem kultūras namu vadītājiem, skolotājiem, pārdevējiem, strādniekiem, celtniekiem, santehniķiem un kurinātājiem, kuri dara savu darbu ar garšu un uz manu jautājumu: “Kā iet?”, pasmaida un saka, ka iet labi. Un neviens man neiestāstīs, ka ir slikti. Jo mēs paši, mēs paši radām savu dzīvi, kā lugu uz skatuves ar noteiktām dekorācijām. Arī vissliktākajās dekorācijās var radīt šedevru un vislabāk aprīkotajā skatuvē var izgāzties. Mūsu dekorācijas ir Latvija un tur neko nevar darīt. Tā ir un ir labi. Viss, itin viss prasa piepūli. Ne velti tautas dziesma saka: “Neba maize pati nāca bagātā vietiņā.”. Nekas nenāk pats – es to zinu. Regulāri izeju ārpus komforta zonas, regulāri kļūdos un krītu, bet tās ir manas kļūdas un nav tur ko valsti un zemi vainot. Paguļu, pieceļos, nopurinos un eju tālāk. Un aiziešu ar.

Un tāpēc teikšu dzejnieka vārdiem:

Tu esi Latvija

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!

/Autors: Ojārs Vācietis/