Parādi

Šis ir parādu atdošanas laiks. Parādu ne gluži finanšu izpratnē, bet plašākā – parādu pret sevi, mīļo, izpratnē. Jo, dienām ejot, iesākto un nepabeigto darbu saraksts ir tikai audzis, nevis gājis mazumā. Un nu, kad Saturns ir nostājies uz kara takas ar manu Jupīteru, kurš iespiests starp Plutonu un Urānu un tāpat jau nejūtas labi ne zīmē un ne mājā, jeb citiem vārdiem, izveidojos ilgstošu kvadratūru ar augstāk minētajām trim planētām, pa kārtai tās pārstaigādams un atgādinādams, ka kaut kad iesāktais ir jāpabeidz, nu es cenšos pabeigt.

Pirmkārt jau, pavasarī pabeidzu augstskolu, otro pēc skaita un pēdējo arīdzan. Iesāku 2007.gadā, pabeidzu 2017. 10 gadi nav slikts ātrums 2 gadu mācību programmai, vai ne? Smagi un grūti un grūti un smagi, ar vienu klupienu, kad gribēju jau pavisam atmest ar roku, tomēr, pierunāta, neatlaidos un – izturēju. Fū…

Otrkārt, kaut kā uzkurbulējos un iekustināju nobremzēto tautas tērpu šūšanas vilcienu. Šobrīd man stāv rindā 2 sarafāni, 1 bruncis un 1 krekls. Un man patiešām patīk… būtu tik dienā vairāk stundu.

Treškārt, un kas ir pats svarīgākais parāds pašai pret sevi, lietu novešanas līdz galam sakarā, ir dejas. Jeb tautas dejas. Jo iesākts ir bijis, bet nemācēju, nepratu, negribēju novest iesākto līdz galam. To izdarīja citi un ļoti veiksmīgi – nevar zināt, kā man būtu iznācis… Bet visi pirmie laikam jau ir jāslīcina. Es ar` pamanījos noslīcināt un noslīku pati uz gariem 4 gadiem. Nu ko tur vairs… Bet es esmu par to daudz domājusi, analizējusi, pārcilājusi prātā neskaitāmas bezmiega naktis grozīdamās no vieniem sāniem uz otriem, un ceru, ka esmu kaut ko iemācījusies. Un nu man ir dota vēl viena iespēja. Es vīram vienu dienu, pirms došanās uz mēģinājumu, teicu, ka iekšēji ļoti savācos un noskaņojos uz gaidāmo. Ļoti cenšos ieklausīties un sajust cilvēkus, kas man ir ļāvuši būt tur, kur esmu šobrīd. Jo neviens, arī visums, nedod bezgalīgu iespēju skaitu. Lieki teikt, ka tas ir parāds man pašai pret sevi, pret saviem sapņiem, pret savu mīlestību uz tautas deju, pret dejotājiem, tērpiem, skatītājiem. Pret visu, kas tajā un ap to. Dažkārt domāju – tas ir tā tāpēc, ka tik smagi iet (un, kā zināms, gribas jau vienmēr to, ko nevar dabūt) vai tā patiešām ir mīlestība… Kas lai zina? Man ir sajūta, ka arī šis nebūs viegli un neies tā – tralalā, tralalā, bet es esmu cieši apņēmusies izturēt. Pat ne izturēt, bet vienkārši – noliekt galvu, kā to dara vērsis un neatlaidīgi iet uz priekšu. Saturnam patīk šī pieeja…

Ceturtkārt – maizes darbs. Esmu atgriezusies tajā jomā, kas man ir sagādājusi visvairāk gandarījuma. Ne tāpēc, ka es būtu kāds darba aizsardzības fans, bet tāpēc, ka varu braukt, satikt cilvēkus, redzēt neredzētas vietas, runāties, reizēm palīdzēt – nu kā jau Dvīnis. Šis laiks vispār ir lielas kustības laiks – krustu šķērsu pa Kurzemi – no Sēmes uz Vārmi, no Bārtas uz Gudeniekiem, pa vidam Kuldīga ar Liepāju un Aizpute ar Grobiņu. Jā, un Tukums ar smukumu. Un visur ir cilvēki, kurus priecājos redzēt un satikt. Celtnieki un ārsti, vīndari un kūdras purva velli – visdažādākās profesijas, dzimumi, vecumi un uzskati.

Parādi ne vienmēr ir tie, par kuriem nāk atgādinājuma īsziņas. Visgrūtāk atdodamie parādi ir pašiem pret sevi. Manā izpratnē, noskaidrot parādus pašam pret sevi ļoti labi var, iedomājoties sevi 16-17-18 gadu vecumā ar tiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem un salīdzinot tos ar to, kas ir iznācis. Tas ir ļoti skarbi un sāpīgi. Šajā sakarā mani ļoti uzrunā un rētas uzplēš Igo dziesma “Es sev paņemšu līdz” no 1987.gada. Gada, kad man bija tie paši 18 ar visiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem. Katru reizi, kad klausos, asaras sariešas, jo Igo ir manas jaunības elks un Remix dziesmas ir manas jaunības dziesmas, kas tāpat jau atgādina par to, kas aizgājis un čušš – atpakaļ vairs nenāks. Bez tam dziesmas vārdi saka: “Es sev paņemšu līdz saujiņu balta vēja, bet tieši šī vēja tev pietrūks…” Laiks ir paņēmis līdzi taisni to vēju, kā pietrūkst.  Pietrūkst izmisīgi un sāpīgi un sirdi ārā raujoši.

Kaut kādā brīdi iebraucu visā šajā un, goda vārds, lūdzu pašai sev piedošanu par nepiepildītajiem sapņiem, izjukušajām ilgām un nerealizētajiem dzīves plāniem un tai pašā parādu sakarā apsolīju sev, ka cik varēšu, parādus atdošu. Tā, lai brīdī X, paliekot aci pret aci ar nodzīvoto dzīvi, nav kauns.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *