Iedvesma

Dari, ko darīdams, it visam nepieciešama iedvesma. Kāds pamudinājums, aicinājums vai, kas vēl iedarbīgāk, spēriens pa pakaļu. Vai reāls spēriens mani mudinātu rīkoties, nezinu, bet emocionāls – noteikti.

Tā kā esmu gaisa cilvēks, mani virza vēja plūsmas – idejas, emocijas, sapņi galu galā – bet visa šī kuģu kompānija, jeb sauksim to par iedvesmas rēdereju, ir dikti jau nu mainīga. Vienu brīdi pūš stabils rakstniecības vējš, bet skaties vien – jau ir uzpūtusi deju brāzma un dators tiek nolikts malā un sameklētas deju čības, lai uz ātro, pie skapja spoguļa izmēģinātu, vai es varu, sekojot Jegora Družiņina rādītajam, vismaz mēģināt atdarināt Džeksonu.

Tā kā esmu jau liela meitene, ar laiku esmu iemācījusies kontrolēt visas šīs pūsmas, brāzmas un bezvēja periodus ar. Nu, vismaz lielos vilcienos.

Tomēr, lai vai kāds vējš sāktu pūst, tam vienmēr ir nepieciešams ierosinātājs. Bieži gadās, ka ierosinātāji nostrādā nejauši – ne cerēti, ne gaidīti, bet ir brīži, kad ierosinātāji tiek iedarbināti apzināti. Un tie ierosinātāji (gan apzinātie, gan neapzinātie) ir visai dažādi.

Nu protams, ka jūtūbs. Reiz runāju ar vienu savu labu draugu (no tiem cilvēkiem, par kuriem iedomājoties, smaidu) par ticības un dzīves skolotāju tēmu un viņš teica, ka viņa skolotājs ir jūtūbs. Jo tur var atrast visu, ko sirds kāro – gan gudru cilvēku atziņas, gan mūziku – nu, jūs jau zināt. Nu jā – mans skolotājs un iedvesmas ierosinātājs arī ir jūtūbs. Nu, piemēram, šūšanai – skatos video, kuros ir nofilmēts augstās modes rašanās process – Dior, Chanel, Valentino un citu modes namu video. Kā meistari veido, piegriež un darina tērpus. Cik rūpīgi tiek izvēlēts ik diedziņš, ik podziņa. Kā izšuvējas strādā pie izšuvumiem – katra pērlīte un lapiņa tik skaisti tiek piešūta pie auduma. Mani nekad neuzrunā tādi video, kur parādīts, kā auduma gabalam izgriežot caurumu galvai un pēc tam to ar striķi apsienot, var tikt pie kleitas. Vai kā ar līmes pistoles palīdzību var uztaisīt čības. Nu nē – tas nav par mani un uz to es netiecos. Vai – pēdējā laikā sakarā ar manu sapņu darbu intensīvi skatos deju video – sākot no baleta klasēm un beidzot jau ar gataviem uzvedumiem, tai skaitā visādus iesildīšanās un izvingrināšanās video. Skatos tautas deju koncertus un ģībstu aiz aizkustinājuma. Vai – ja uznāk lielais slinkums, varu paskatīties arī, kā labas mājsaimnieces uztur māju – nu visādus tur knifiņus un idejas. Jā, tā ir ideāla iespēja – pāris minūtēs, neizejot no mājas un neizkāpjot no gultas, var tik daudz iemācīties.

Vēl mani ļoti uzrunā tas, ko redzu, saklausu un sataustu, esot ārpus mājas – visādas izstādes, citu cilvēku mājas, sanāksmes, semināri reizēm negaidot var sniegt kādu impulsu. Un bieži ir tā, ka ne jau tas mērķis man ir sniedzis iedvesmu, kā dēļ esmu izgājusi no mājas, bet kāds nejauši satikts cilvēks, glezna, mājas interjers, dārzs, puķīte… Tāpēc ir jāizkustas un jāiet cilvēkos. Lai sajustu dzīvību un kustību, strāvas un enerģijas. Kad esmu bijusi Rīgā, manī vienmēr kūsāt kūsā iedvesma, jo esmu sasmēlusies ģērbšanās, viegluma un citāda dzīvesstila sajūtas un nojausmas.

Nu jā, un cilvēki. Uz vecumu esmu sapratusi, ka cilvēki var sniegt ļoti daudz. Daudz var arī paņemt, bet tā ir neizbēgama procesa sastāvdaļa. Tā kā darba dēļ satieku ļoti daudz cilvēku, starp tiem ir gadījušies tādi, kurus vienmēr atceros ar smaidu un pie kuriem atkal un atkal vēlos atgriezties. Cilvēki, kuru attieksme pret dzīvi, radošums, oriģinalitāte, dzīvesspars ir mani uzrunājuši vienu reizi un turpina to darīt atkal un atkal. Savas jomas profesionāļi; cilvēki kuri dzīvo un dara savu darbu ar garšu. Cilvēki, kuru sparīgums arī mani sapurina un liek rīkoties. Ļoti grūti ir ar tiem, kam viss ir slikti un tikpat grūti ir ar tiem, kam ir labi tā kā ir. Pirmie vienkārši čīkst un paņem manus spēkus jau runājoties vien, bet ar otrajiem nav aršana. Dēļ tiem pirmajiem ļoti atturīgi darbojos ar astroloģiju, jo man nav spēka un nav gribēšanas kādu mierināt. Es varu parādīt ceļu, bet negribu auklēties. Es gribu augt un nevienu brīdi neesmu mierā ar to kas ir. Protams, ne visās jomās – ir jomas, kurās viss ir labi un mierīgi un tā lai arī paliek, jo kādu miera stūrīti dzīvē vajag. Bet ir jomas – un tās ir saistītas ar radošumu – kurās ir kur augt un kurās ir jāaug. Un tad ir labi, ja gadās satikt kādu, kas domā līdzīgi, kam ir vairāk spara un enerģijas un kas ar savu rīcību rāda piemēru un liek sapurināties un kustēties.

Un te nu esmu nonākusi pie sava pēdējā “ieguvuma” savai cilvēku “kolekcijai” – meitene, kura pateica teikumu, kuram es ne vienmēr esmu sekojusi līdz šim, bet kurš klusiņām ir skanējis manā galvā jau kādu laiku un kuram esmu cieši apņēmusies sekot turpmāk: “Es izvēlos tikai to labāko. Tas attiecas uz ēdienu, apģērbu, aktivitātēm un visu citu”. Tā meitene astroloģiski ir tīra uguns – rīcības cilvēks. Manī arī ir diezgan uguns, bet ne tādos daudzumos un man vienmēr ir gribējies degt drusku gaišāk un ar lielāku liesmu. Un tā meitene manī šo liesmu reāli iededza. Jau sākot ar savu izskatu vien un beidzot ar dzīvessparu un mērķtiecīgu rīcību. Un kas visā šajā ir tas interesantākais – mans ceļš pie viņas, vai mūsu ceļš līdz brīdim, kad varam apsēsties un viena uz otru skatoties, parunāties, nemēģinot perināt slepkavības plānus, ir bijis garš – piecus garus gadus un grūts. Ko es ar šo gribu teikt – reizēm ir tā ka pretpoli ļoti labi viens otru var papildināt un protams, tie pievelkas. Par to ir vērts padomāt.

Bet kopumā ņemot – iedvesmu var atrast jebkur, ja vēlas. Ja nevēlas – tad nekur. Tā ir.

Parādi

Šis ir parādu atdošanas laiks. Parādu ne gluži finanšu izpratnē, bet plašākā – parādu pret sevi, mīļo, izpratnē. Jo, dienām ejot, iesākto un nepabeigto darbu saraksts ir tikai audzis, nevis gājis mazumā. Un nu, kad Saturns ir nostājies uz kara takas ar manu Jupīteru, kurš iespiests starp Plutonu un Urānu un tāpat jau nejūtas labi ne zīmē un ne mājā, jeb citiem vārdiem, izveidojos ilgstošu kvadratūru ar augstāk minētajām trim planētām, pa kārtai tās pārstaigādams un atgādinādams, ka kaut kad iesāktais ir jāpabeidz, nu es cenšos pabeigt.

Pirmkārt jau, pavasarī pabeidzu augstskolu, otro pēc skaita un pēdējo arīdzan. Iesāku 2007.gadā, pabeidzu 2017. 10 gadi nav slikts ātrums 2 gadu mācību programmai, vai ne? Smagi un grūti un grūti un smagi, ar vienu klupienu, kad gribēju jau pavisam atmest ar roku, tomēr, pierunāta, neatlaidos un – izturēju. Fū…

Otrkārt, kaut kā uzkurbulējos un iekustināju nobremzēto tautas tērpu šūšanas vilcienu. Šobrīd man stāv rindā 2 sarafāni, 1 bruncis un 1 krekls. Un man patiešām patīk… būtu tik dienā vairāk stundu.

Treškārt, un kas ir pats svarīgākais parāds pašai pret sevi, lietu novešanas līdz galam sakarā, ir dejas. Jeb tautas dejas. Jo iesākts ir bijis, bet nemācēju, nepratu, negribēju novest iesākto līdz galam. To izdarīja citi un ļoti veiksmīgi – nevar zināt, kā man būtu iznācis… Bet visi pirmie laikam jau ir jāslīcina. Es ar` pamanījos noslīcināt un noslīku pati uz gariem 4 gadiem. Nu ko tur vairs… Bet es esmu par to daudz domājusi, analizējusi, pārcilājusi prātā neskaitāmas bezmiega naktis grozīdamās no vieniem sāniem uz otriem, un ceru, ka esmu kaut ko iemācījusies. Un nu man ir dota vēl viena iespēja. Es vīram vienu dienu, pirms došanās uz mēģinājumu, teicu, ka iekšēji ļoti savācos un noskaņojos uz gaidāmo. Ļoti cenšos ieklausīties un sajust cilvēkus, kas man ir ļāvuši būt tur, kur esmu šobrīd. Jo neviens, arī visums, nedod bezgalīgu iespēju skaitu. Lieki teikt, ka tas ir parāds man pašai pret sevi, pret saviem sapņiem, pret savu mīlestību uz tautas deju, pret dejotājiem, tērpiem, skatītājiem. Pret visu, kas tajā un ap to. Dažkārt domāju – tas ir tā tāpēc, ka tik smagi iet (un, kā zināms, gribas jau vienmēr to, ko nevar dabūt) vai tā patiešām ir mīlestība… Kas lai zina? Man ir sajūta, ka arī šis nebūs viegli un neies tā – tralalā, tralalā, bet es esmu cieši apņēmusies izturēt. Pat ne izturēt, bet vienkārši – noliekt galvu, kā to dara vērsis un neatlaidīgi iet uz priekšu. Saturnam patīk šī pieeja…

Ceturtkārt – maizes darbs. Esmu atgriezusies tajā jomā, kas man ir sagādājusi visvairāk gandarījuma. Ne tāpēc, ka es būtu kāds darba aizsardzības fans, bet tāpēc, ka varu braukt, satikt cilvēkus, redzēt neredzētas vietas, runāties, reizēm palīdzēt – nu kā jau Dvīnis. Šis laiks vispār ir lielas kustības laiks – krustu šķērsu pa Kurzemi – no Sēmes uz Vārmi, no Bārtas uz Gudeniekiem, pa vidam Kuldīga ar Liepāju un Aizpute ar Grobiņu. Jā, un Tukums ar smukumu. Un visur ir cilvēki, kurus priecājos redzēt un satikt. Celtnieki un ārsti, vīndari un kūdras purva velli – visdažādākās profesijas, dzimumi, vecumi un uzskati.

Parādi ne vienmēr ir tie, par kuriem nāk atgādinājuma īsziņas. Visgrūtāk atdodamie parādi ir pašiem pret sevi. Manā izpratnē, noskaidrot parādus pašam pret sevi ļoti labi var, iedomājoties sevi 16-17-18 gadu vecumā ar tiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem un salīdzinot tos ar to, kas ir iznācis. Tas ir ļoti skarbi un sāpīgi. Šajā sakarā mani ļoti uzrunā un rētas uzplēš Igo dziesma “Es sev paņemšu līdz” no 1987.gada. Gada, kad man bija tie paši 18 ar visiem sapņiem, ilgām un dzīves plāniem. Katru reizi, kad klausos, asaras sariešas, jo Igo ir manas jaunības elks un Remix dziesmas ir manas jaunības dziesmas, kas tāpat jau atgādina par to, kas aizgājis un čušš – atpakaļ vairs nenāks. Bez tam dziesmas vārdi saka: “Es sev paņemšu līdz saujiņu balta vēja, bet tieši šī vēja tev pietrūks…” Laiks ir paņēmis līdzi taisni to vēju, kā pietrūkst.  Pietrūkst izmisīgi un sāpīgi un sirdi ārā raujoši.

Kaut kādā brīdi iebraucu visā šajā un, goda vārds, lūdzu pašai sev piedošanu par nepiepildītajiem sapņiem, izjukušajām ilgām un nerealizētajiem dzīves plāniem un tai pašā parādu sakarā apsolīju sev, ka cik varēšu, parādus atdošu. Tā, lai brīdī X, paliekot aci pret aci ar nodzīvoto dzīvi, nav kauns.