Vēstule Nāvei

Pirms kādām dienām redzēju reklāmas rullīti filmai “Collateral Beauty”, kur Vils Smits raksta vēstules Mīlestībai, Laikam un Nāvei. Un es vēl iedomājos – ko gan es teiktu Nāvei? Iedomājos un satikos ar viņu. Vai ar to. Tā ir dzīva būtne vai priekšmets? Kas zina?

Satikos un tagad zinu, kāda ir sajūta ar viņu (man tā būs dzīva būtne) tiekoties. Un sajūta ir – pakļaušanās. Bezspēcīga un, es teiktu, pat savā ziņā tādēļ salda – pakļaušanās.

Bet iemesls, kādēļ ar viņu satikos, ir mana Princese un mana suņu meitene Džīna. Brīdī, kad pa virtuves logu (tas bija pagājušo pirmdien) ieraudzīju, ka viņai nekustas viena pakaļkāja, bet velkas līdzi pāri sasalušai zemei un akmeņiem, sapratu, ka tās ir beigas. Vai beigu sākums. Un jā – viņai ar katru dienu palika sliktāk, līdz svētdien kājas nekustējās vairs nemaz un es viņu atradu sačurājušos guļam pati savā peļķē. Pa abiem ar vīru ienesām Džīnīti iekšā, un aizejot gulēt es ilgi raudāju un izmisīgi apsvēru visus iespējamos variantus, līdz atnāca Nāve, uzlika man roku uz pieres un pateica: “Viss. Tas ir viss. Pieņem notiekošo. Katram ir savs laiks un šis ir Džīnītes laiks.” Nu jā – un pirmdien, tas ir vakar, atnāca vetārsts un iemidzināja manu sirmo grošiņu. Viņa aizmiga manās rokās un nu dus tepat dārzā, kur gandrīz 13 gadus bija ripinājusi akmeņus un mīlējusi mūs. Šī savā ziņā ir mana atvadu vēstule manam Īpašajam sunim.

Un vēstule Nāvei. Jo viņa, tāpat kā Laiks un Mīlestība ir šīs dzīves neatņemama sastāvdaļa. Mēs piedzimstam un nomirstam. Un es zinu, ka miršanas brīdis pats par sevi ir atvieglojums, jo izjutu to tajā naktī. Grūti ir līdz tam tikt un grūti ir tiem, kas paliek. Un neviļus nākas domāt par tiem daudzajiem nodrāztajiem vārdiem, ka ir jāizdzīvo ik mirklis, ik brīdis, jo rīt var vairs nebūt tā kas ir šodien. Ka ir jāmīl, cik spēka un saprašanas, ka tikai mīlestība un nekas cits, brīdī, kad kāds aiziet, paliek pāri. Milzīgs mīlestības kalns.

Džīnīt, es Tevi mīlēšu vienmēr un mūžīgi. Un es ticu (jo mums katram tiek dots pēc ticības), ka mēs kaut kad satiksimies. Ka Dieviņam vajadzēja sunīti un tāpēc viņš Tevi paņēma, lai atdotu man atpakaļ, kad viņam savajadzēsies arī manis, vai Tu atgriezīsies pie manis cita suņa brūnajās acīs un slapjajā degunā.

Bet šobrīd man (kā mans dēls teica) ir vēl 4/5 no visiem dzīvniekiem, kas bija pirms nedēļas un viņi arī grib ēst un grib mīlestību un es nevaru atļauties aizmirst par tiem, ko esmu pieradinājusi. Tāpēc, tāpat kā Džīnīte nostaigāja savu ceļu, man ir jānostaigā savējais, bet nu jau ar citām sajūtām un citu saprašanu.

Un jā, Nāve, es Tevi pieņemu un saprotu un zinu, ka Tu būtībā esi tā, kas sniedz mieru un atvieglojumu pēc sāpēm un ciešanām. Mana cieņa Tev.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *