Kardinālās zīmes – Auns, Vēzis, Svari, Mežāzis


Nu jā – ir pagājis kāds laiks no pēdējā ieraksta par šo tēmu. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, nebija laika, bet pamatā – nebija iedvesmas. Un vēl – viens manas dzīves notikums, kas mani ļoti satricināja negatīvā nozīmē, astroloģiskajā kartē parādījās, kā, protams, unikāls un vienreizīgs notikums, bet – labs. Nu un tagad domāju – diez, ko tas varētu nozīmēt?

Bet par kardinālajām zīmēm runājot – tie ir tie cilvēki, kas bīda un kustina dzīves ratu. Ja cilvēka horoskopā ir daudz kardinālo zīmju, tad tas jau nu mierā nesēdēs ne pa kam. Tie ir tie, kas izgudro, racionalizē, maina, pārkārto, ievieš izmaiņas. BET, kā saka Godmanis – tikai sākuma stadijā. Tie ir ideju un impulsu cilvēki, kam nav pacietības ilgi sēdēt un ņemties un visas reformas ieviest dzīvē. Tām vajadzībām ir fiksētās zīmes.

Auns = uguns + kardinālā zīme. Te var skaidri iztēloties cilvēku, kas ir karotājs un cīnītājs un mūžam pārliecināts par savu taisnību un var mācīt cilvēkiem, kā dzīvot. Pazinu vienu meiteni, viņa bija sekretāre, bet pasniedza sevi nu gluži vai valdes priekšsēdētāja lomā. Varēja izbārt jebkuru un arī pamācīt, kā jādzīvo. Tolaik, kad viņu pazinu, vēl ar astroloģiju nebiju aizrāvusies, tāpēc varu tikai pieņemt, ka viņai vēl kāda planēta bija Auna zīmē. Nu ļoti klasisks piemērs. Lieki piebilst, ka Auni necieš, ka viņiem iebilst, neklausa vai kritizē. Viņi ir no tiem, kas plēš traukus un var mest pa gaisu visu, kas pa rokai, ja sadusmojas. Te vēl viens piemērs nāk prātā – bija man reiz priekšnieks, kuram gan Saule bija Dvīņu zīmē, bet viņam bija Aunā citas planētas. Un viņš patiešām varēja mest ar to, kas pa rokai. Un tā arī darīja. Vienīgi Saule Dvīņos viņam ļāva ātri visu aizmirst un smaidīgi dzīvot tālāk. Bet jā – ja vajag veikt reformas – pasauciet Aunu.

Vēzis = ūdens + kardinālā zīme. Tad, kad apdomāju, ko par kuru zīmi rakstīšu, vislielākās grūtības man sagādāja Vēzis. Visi zina, ka Vēzis ir kautrīgs, mājīgs un intuitīvs. Kur te kardinalitāte? Man pašai ar Vēžiem ir darīšana visu mūžu un vēl joprojām es viņus nepazīstu. Tāds tumšais zirdziņš prieks manis. Jo ļoti daudziem aktieriem arī ir horoskopos Vēža zīmes – kur gan te kautrība? Man liekas (bet tikai liekas), ka Vēzis, lai arī kluss un kautrīgs, tomēr ir uzņēmīgs un spējīgs aizstāvēt savas vērtības cik tik spēka. Viņš negrib, ka viņu aiztiek, bet ja aiztiek, tad lai sargās. Tāds klusais cīnītājs par savu māju, ģimeni, patvērumu. Rūpes, lai visiem viss būtu – Vēzis iet un pelna un velk uz mājām visu, kas vien var noderēt. Vēži ir arī tie, kas mīl darboties ar cilvēkiem – personāla cilvēki, audzinātāji, skolotāji – viņiem patīk rūpēties, lai visi būtu paēduši, siltumā un aprūpēti. Iespējams, ka, pateicoties ūdenim (intuīcija) un kardinalitātei (impulss), Vēži piedzīvo zināmus redzējumus un dažkārt spēj ieskatīties tur, kur citi to nespēj.

Svari = gaiss + kardinālā zīme. Nu te ir viena saviesīga kundzīte vai kungs, kas mīl uzpucēties, uztaisīties un doties sabiedrībā. Pat dzīvesbiedrs tiek izvēlēts tāds, lai var palielīties. Es vienmēr saku, ka Svari ir balerīnu zīme – t.i. skaisti iznesties citu priekšā. Ja Jums vajag uzņēmuma seju vai sabiedrisko attiecību speciālistu, tad uzrunājiet Svarus. Sarunāt, vienoties, jauki patērzēt, smuki izskatīties – tas ir par Svariem. Viņi ir no tiem dzīvesbiedriem, kas sestdienas rītā, kad ir prātā tikai doma – izgulēties, jau astoņos no rīta bukņī augšā un saka, ka pietiek gulēt, ka tā jau visu dzīvi var nogulēt, jo Svari nesēž, neslaistās un nezvalstās pa dīvānu. Tikai nelaime – viņiem ir grūti ar lēmumu pieņemšanu. Viņi var mocīties vienlīdz ilgi ap to, kādu telefonu pirkt (arī – mana pieredze – ne vairāk un ne mazāk, kā 6 mēneši), kā arī ap to, kādu krējumu vai bulciņu. Tāds Auns šito nevarētu paciest nevienu brīdi. Tur būtu kašķis uz līdzenas vietas.

Mežāzis = zeme + kardinālā zīme. Te ir viens precīzs, punktuāls, uzņēmīgs darbonis. Ierēdnis un jurists. Mežāži ir sabiedrības skelets un karkass, uz kā viss turās. Viņi ir tie, kas nosaka likumus un piedod dzīvei struktūru. Ļoti labi plānotāji un administratori, viņi jūtas labi strukturētā, saplānotā vidē. Man pašai ir ļoti spēcīgs Saturns, kas ir Mežāža pārvaldnieks, tāpēc, neskatoties uz Dvīņu gaisīgo dabu un brīvības mīlestību, arī man ir vajadzīga struktūra un plāns. Taupīgi, apdomīgi, arī radoši. Pazīstu vienu tautas deju kolektīva vadītāju – Mežāzi un jā – tautas dejas ir Mežāža tēma, jo kur vēl strukturētāku vidi? Viss notiek pēc zīmējuma un skaita. Dejošanai gan vēl vajag arī kādu gaisa zīmi – vieglumam. Tīram Mežāzim varētu būt grūti.

Tā – nu būšu izgājusi cauri visām kvalitātēm. Protams, katram no mums ir savs kokteilis horoskopā un augstāk minētie apraksti tīrā veidā reti kad sastopami – un tas jau arī ir tas skaistums un arī man ir interesanti. Ja visus varētu ielikt kādos rāmjos, tad dzīvei pazustu garša.

 

Vēstule Nāvei

Pirms kādām dienām redzēju reklāmas rullīti filmai “Collateral Beauty”, kur Vils Smits raksta vēstules Mīlestībai, Laikam un Nāvei. Un es vēl iedomājos – ko gan es teiktu Nāvei? Iedomājos un satikos ar viņu. Vai ar to. Tā ir dzīva būtne vai priekšmets? Kas zina?

Satikos un tagad zinu, kāda ir sajūta ar viņu (man tā būs dzīva būtne) tiekoties. Un sajūta ir – pakļaušanās. Bezspēcīga un, es teiktu, pat savā ziņā tādēļ salda – pakļaušanās.

Bet iemesls, kādēļ ar viņu satikos, ir mana Princese un mana suņu meitene Džīna. Brīdī, kad pa virtuves logu (tas bija pagājušo pirmdien) ieraudzīju, ka viņai nekustas viena pakaļkāja, bet velkas līdzi pāri sasalušai zemei un akmeņiem, sapratu, ka tās ir beigas. Vai beigu sākums. Un jā – viņai ar katru dienu palika sliktāk, līdz svētdien kājas nekustējās vairs nemaz un es viņu atradu sačurājušos guļam pati savā peļķē. Pa abiem ar vīru ienesām Džīnīti iekšā, un aizejot gulēt es ilgi raudāju un izmisīgi apsvēru visus iespējamos variantus, līdz atnāca Nāve, uzlika man roku uz pieres un pateica: “Viss. Tas ir viss. Pieņem notiekošo. Katram ir savs laiks un šis ir Džīnītes laiks.” Nu jā – un pirmdien, tas ir vakar, atnāca vetārsts un iemidzināja manu sirmo grošiņu. Viņa aizmiga manās rokās un nu dus tepat dārzā, kur gandrīz 13 gadus bija ripinājusi akmeņus un mīlējusi mūs. Šī savā ziņā ir mana atvadu vēstule manam Īpašajam sunim.

Un vēstule Nāvei. Jo viņa, tāpat kā Laiks un Mīlestība ir šīs dzīves neatņemama sastāvdaļa. Mēs piedzimstam un nomirstam. Un es zinu, ka miršanas brīdis pats par sevi ir atvieglojums, jo izjutu to tajā naktī. Grūti ir līdz tam tikt un grūti ir tiem, kas paliek. Un neviļus nākas domāt par tiem daudzajiem nodrāztajiem vārdiem, ka ir jāizdzīvo ik mirklis, ik brīdis, jo rīt var vairs nebūt tā kas ir šodien. Ka ir jāmīl, cik spēka un saprašanas, ka tikai mīlestība un nekas cits, brīdī, kad kāds aiziet, paliek pāri. Milzīgs mīlestības kalns.

Džīnīt, es Tevi mīlēšu vienmēr un mūžīgi. Un es ticu (jo mums katram tiek dots pēc ticības), ka mēs kaut kad satiksimies. Ka Dieviņam vajadzēja sunīti un tāpēc viņš Tevi paņēma, lai atdotu man atpakaļ, kad viņam savajadzēsies arī manis, vai Tu atgriezīsies pie manis cita suņa brūnajās acīs un slapjajā degunā.

Bet šobrīd man (kā mans dēls teica) ir vēl 4/5 no visiem dzīvniekiem, kas bija pirms nedēļas un viņi arī grib ēst un grib mīlestību un es nevaru atļauties aizmirst par tiem, ko esmu pieradinājusi. Tāpēc, tāpat kā Džīnīte nostaigāja savu ceļu, man ir jānostaigā savējais, bet nu jau ar citām sajūtām un citu saprašanu.

Un jā, Nāve, es Tevi pieņemu un saprotu un zinu, ka Tu būtībā esi tā, kas sniedz mieru un atvieglojumu pēc sāpēm un ciešanām. Mana cieņa Tev.