Svētdienas pēcpusdiena

lazy-homer2Pat ja cilvēkam ir tāds darbs, uz kuru nav jāiet kā uz nošaušanu un pirmdienu rīti neizvēršas par cīņu ar sevi par tēmu: iet uz darbu vai izlikties par slimu un paņemt slimības lapu, vienalga – svētdienas pēcpusdiena ir mokoša. Jo pēkšņi ir atklājies, ka bērnam skolā uz pirmdienu ir uzdots dzejolis ar pieciem pantiņiem, pie kam uzdots jau bijis iepriekšējās nedēļas vidū vai jāraksta sacerējums vai vēl nezin kādi šausmu mājas darbi. Un vēl sirdsapziņu ēd nobumbulētais laiks un apziņa, ka nekas prātīgs nav izdarīts un labā apziņā uz māju paņemtais darba dators tā arī vientuļš guļ somā un gaida pirmdienas rīta steigu.

Drēbes ir jāsariktē un bērns jānomazgā un šim nagi jāapgriež un jāizdomā, ko lai tādu ietin dāvaniņā, kas paredzēta skolas eglītes loterijai.

Jā, svētdienas pēcpusdiena nav salīdzināma ar sestdienas rīta bezrūpīgo apziņu, ka viss pasaules laiks ir tavā rīcībā un pirmdiena aiz kalniem. Kad pidžamā slaistoties laiski aizrit viena stunda pēc otras, kad tiek izdzerta viena kafijas krūze, tad otra un tad kaut kad vēl trešā – jau kopā ar brokastīm – pusdienām un nemanot pienāk vakars, seriālu un Lauku sētas aizsegā, kad ir tik viegli komentēt nemākulīgos pupiņu šķirotājus un būrīšu naglotājus. Un ja vēl uzsēžas kādam garākam seriālam no interneta dzīlēm, tad viss – vēl šo sēriju un tad vēl vienu un tad vēl vienu, līdz pulkstens rāda, ka ir nakts. Bet tas nemaz neuztrauc, jo – rīt vēl ir svētdiena. Rīt – tad tīrīs māju, mazgās veļu, pārklās gultas, mācīs bērnu, salasīs pa sētu suņu kakas, šūs pasūtītos tautas tērpus, ceps keksiņus, sagatavos atskaiti un vēl nezin ko. To visu rīt, bet šodien, – šodien vēl ir saldā sestdiena.

Un tā katru nedēļu, it sevišķi ziemā, kad netīkas ne laukā iet, jo pa nedēļu esi noskrējies mēms un lieku reizi vazāties pa pelēki – miglainu jūrmalu nav nekādas gribēšanas. Jau doma par aiziešanu līdz veikalam uzdzen šermuļus, kaut veikala apmeklējums vismaz vainagojas ar kaut ko garšīgu, ko var apēst vai izdzert.

Bet atgriežoties pie tēmas – par sestdienām vēl krutākas ir garākas brīvdienas, kad sagadās kādas četras pēc kārtas. Tad pirmo dienu eiforija ir vēl izteiktāka, kaut arī pēdējā vakara sāpīgā apziņa arī ir daudz mokošāka, jo nepadarīto darbu slogs ir vēl lielāks.

Bet ir pasaulē cilvēki, kas piektdienas vakarā lec savā auto un drāžas uz kādu kalnu, lai tur, vietējā viesnīciņā pārlaidis nakti, jau ar rīta ausmu būtu uz slēpēm vai uz sniega dēļa un tad nu varētu braukt un krist un salikt feisbukā bildes. Vai skrien gar jūras malu vai lec ar izpletni un visādi citādi kustās un dīdās. Un tiem pirmajiem maitā dzīvi, netieši norādot, ka vajag tak kustēties. Tie pirmie parasti ieņem labus amatus, jo viņi ir mērķtiecīgi, nebaidās no grūtībām un ir fiziski izturīgi, jo, lai strādātu garas virsstundas, vajag fizisko izturību. Bez tās nu nekā. Cik es pazīstu šādus cilvēkus, tik zinu, ka viņu iemīļotā literatūra ir “Mūks, kas pārdeva savu ferrari” vai tā grāmata par tām pelēm un sieru. Par cik mīlu labu literatūru un intuitīvi atšķiru graudus no pelavām (tas gan īsti neattiecas uz manis pašas saskribulēto), tad varu godīgi pateikt: tās grāmatas ir s…di. Jā – vēl viena: “Līderis bez titula”… nu nezinu… Man par šīm tēmām ir pavisam cits viedoklis, bet tas nu tā.

Nu jā – un šitie maitā visu laiskuma prieku, liekot mocīties nepilnvērtības apziņā un par pēdējo naudu pirkt ejamās nūjas, kuras izmanto vienu reizi un tad noliek kaktā. Vai nezin kādā prāta aptumsuma brīdī nopirkt Top-Šopa trenažieri, kura mūžs paies pagultes klusumā, putekļos un mierā un sviedraina, muskuļota ķermeņa pieskārienus laikam jau nesajutīs nekad. Tas ir sviedraina – jā, bet muskuļota – diez vai.

Man pašai ir labi skrienamie apavi un reizi no reizes es arī skrienu… nu es tā domāju, ka skrienu. Katrā ziņā – kustos. Vienu brīdi man gāja tīri labi – varēju 5 – 6 km vienā piegājienā nočunčināt, bet tad sāku strādāt priekšnieka darbu un abiem – gan skriešanai, gan priekšniekošanai manu fizisko spēku nepietika. Tagad nu prātoju, ka vajadzētu atsākt skriešanu. Nūjas gan nepirkšu – labāk aiziešu uz bibliotēku, paņemšu kādu aizraujošu detektīvu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *