Mutablās jeb mainīgās zīmes

Ballet San Jose School Student

Mutablās jeb mainīgās zīmes ir: Dvīņi (gaiss), Jaunava (zeme), Strēlnieks (uguns) un Zivis (ūdens). Kā jau angliskais nosaukums rāda, tās ir zīmes, kuru pārstāvji ir spējīgi mutēt, t.i., mainīties un pielāgoties apkārtējai situācijai. Kā mans astroloģijas skolotājs Andris Račs teica – viņu moto ir: “Tad jau redzēs…”. Ko pirms laika uztraukties – kad būs par ko uztraukties, tad to arī darīs.

Protams, Dvīņi ir spilgtākais mainīguma paraugs, jo – gaisa zīme. Cilvēki, kuru dzīves moto ir: “Galvenais, lai ir interesanti!”. Un ja pieliek klāt augstāk minēto “Tad jau redzēs…”, tad iznāk viens marta runcis, kas nav noturams pie vienas kaķenes – viņš ceļo un maisās apkārt un staigā ar saplēstu ausi, bet ir laimīgs, jo brīvs un katrs rīts tam ir citāds. Šiem cilvēkiem neder grāmatveža darbs no astoņiem līdz pieciem. Šiem vajag vismaz preču izplatītāja darbu, tā lai ceļš zem kājām un katru dienu citi cilvēki sastopami un citi ciemi redzami. Dvīnis ir intelektuālis un vienā mierā spēj piekopt vairākus amatus, kas arī nav nekāds brīnums.

Jaunavas arī ir mainīga, tomēr zemes zīme. Un tas daudz ko maina. Arī viņi ir viegli ietekmējami un ietekmējas arī, tomēr zemes iespaidā visu vai vismaz daļu uzņemtā saglabā un patur sev. Tāpēc, ja jums ir bērns Jaunava, tad ir ļoti svarīgi, kā viņš tiek audzināts, jo viņš paņems un saglabās visu, ko jūs viņam iedosiet. Pie kam Jaunavām vajag zemi zem kājām un loģiski un praktiski izskaidrojamu apkārtni. Es pat teiktu, ka Jaunavām piemīt kaut kas no autistiem – vajadzība sakārtot un izskaidrot un salikt pa plauktiņiem. Tomēr, arī Jaunavām neder grāmatveža darbs (ta nu gan mēraukla), ja nu vienīgi tāds, kur ir jāpielieto sakārtošanas un sašķirošanas un efektīvas darbošanās māksla. Jaunavām tikai ir nelaime ieslēgt sīkumos.

Strēlnieks ir uguns zīme un ja tiem pievieno mainīgumu, tad saņemiet personu, kas nav spējīga nosēdēt uz vietas, jo uguns liek kustēties, bet mainīgums liek šauties visos iespējamos virzienos. Ja pa TV ir redzēta Ugunszeme, tad par visām varītēm vajag uz turieni, ja draugs ir teicis, ka Pampāļos ir enerģētiski varens akmens krāvums, tad, visticamāk tuvākajā laikā sastapsiet Strēlnieku ar mugursomu plecos klimstam ap Pampāļu akmeni. Arī Strēlnieks nevar būt grāmatvedis. Strēlnieks var būt ārlietu ministrs vai vismaz ārējo sakaru menedžeris, kurš var lidot apkārt pasaulei un darboties un darboties.

Nu Zivis – tās ir būtnes, kas ir spējīgas savā mīlestībā pret cilvēci izšķīst un pazust tajos, kurus ir ķērusi Zivs mīlestība. Rūpīgas un gādīgas, bet kopumā nespējīgas koncentrēties kādam vienam cilvēkam. Visticamāk Zivi var sastapt krišnaītu biedrībā oranžā naktskreklā vai draudzes sociālās palīdzības nodaļā. Zivīm vajag darboties sociālajā sfērā, jo ikvienam bēdubrālim paliek ap sirdi labāk, ja kāds viņu uzklausa un nevis Jaunavas garā sāk strostēt par nekārtīgu dzīvesveidu, vai Dvīņiem un Strēlniekiem raksturīgajā manierē neliekas ne zinis, bet uzklausa un apmīļo un līdzjūtīgi klana galvu līdzi katram šņukstam un elsai.

Kā man nesen viena meitene teica – astroloģija nav nekas precīzs un tā jau arī ir. Jo cilvēka raksturu ietekmē daudzi faktori un tas, par ko es te runāju, ir zīme, kādā atrodas Saule. Tāpēc, pat ja jūs esat Dvīnis (Saules zime), jūsos var nebūt ne kripatiņas no aprakstītā, ja visas pārējās planētas atrodas kādā citā horoskopa zīmē vai zīmēs. Bet ja  jums Dvīņu zīmē atrodas vēl kāda planēta vai planētas, tad ir lielāka ticamība šim raksturojumam. Vai ja jums vairums zīmju, kurās atrodas planētas, ir mainīgās, tad raksturā dominēs šis “Tad jau redzēs…” un spēja plūst līdzi dzīvei un apstākļiem, pielāgoties situācijām un neskriet ar pieri sienā un nemēģināt sevi lauzt. Iespējams, apkārtējiem dažkārt ir grūti ar šiem mainīgajiem, bet pašiem mainīgajiem arī ne vienmēr ir viegli, jo dzīve ņirb gar acīm un tos ietekmē katrs reklāmas stabs un katrs satiktais cilvēks un reizēm ir grūti savākties un ieturēt kādu vienu līniju. Ir labi iemācīties nospraust kādu vienu ceļu (vai divus, vai trīs, bet ne divdesmit dažādus scenārijus) un pie tā pieturēties. Tad patiešām ir vieglāk, jo tad iekšējais nemiers tiek drusku pieklusināts.

Pārbaudīts padoms: tā kā mainīgās zīmes viegli ietekmējas, tad var, piemēram, savākt grāmatu kolekciju, kuras jūs uzrunā un apraksta dzīvi, kādu jūs vēlētos dzīvot vai savāciet jūtūba klipu kolekciju, kurus pie vajadzības var apskatīties (tas ir efektīvāk, jo ātrāk) – man ir tāda kolekcija un, ja man ir slinkums, piemēram, iet skriet, tad apskatos motivational video for running un viss notiek. Un otrs padoms ir – tā kā galvā pamatā ir putra un domas mainās gaismas ātrumā, tad ir labi apsēsties un sevi izdomāt – tā vienkārši – mati – tādi, svars – tāds, stils – tāds utt., protams, ņemot vērā faktorus, kas nav maināmi – dzimumu, vecumu u.c. To nav viegli izdarīt, bet, kad tas ir izdarīts, tad ir vieglāk atbildēt frizierim uz jautājumu: “Kā tad griezīsim?” vai vieglāk ir izvēlēties drēbes veikalā vai ir skaidrs, uz kurieni iet mācīties – uz teologiem vai zobārstiem, jo abas jomas tažu ir vienlīdz interesantas J Fiška ir – izdomāt tēlu, kas jums patīk un sākt tajā dzīvot. Protams, ne viss ir iespējams… es gribētu būt balerīna… patiešām.

Svētdienas pēcpusdiena

lazy-homer2Pat ja cilvēkam ir tāds darbs, uz kuru nav jāiet kā uz nošaušanu un pirmdienu rīti neizvēršas par cīņu ar sevi par tēmu: iet uz darbu vai izlikties par slimu un paņemt slimības lapu, vienalga – svētdienas pēcpusdiena ir mokoša. Jo pēkšņi ir atklājies, ka bērnam skolā uz pirmdienu ir uzdots dzejolis ar pieciem pantiņiem, pie kam uzdots jau bijis iepriekšējās nedēļas vidū vai jāraksta sacerējums vai vēl nezin kādi šausmu mājas darbi. Un vēl sirdsapziņu ēd nobumbulētais laiks un apziņa, ka nekas prātīgs nav izdarīts un labā apziņā uz māju paņemtais darba dators tā arī vientuļš guļ somā un gaida pirmdienas rīta steigu.

Drēbes ir jāsariktē un bērns jānomazgā un šim nagi jāapgriež un jāizdomā, ko lai tādu ietin dāvaniņā, kas paredzēta skolas eglītes loterijai.

Jā, svētdienas pēcpusdiena nav salīdzināma ar sestdienas rīta bezrūpīgo apziņu, ka viss pasaules laiks ir tavā rīcībā un pirmdiena aiz kalniem. Kad pidžamā slaistoties laiski aizrit viena stunda pēc otras, kad tiek izdzerta viena kafijas krūze, tad otra un tad kaut kad vēl trešā – jau kopā ar brokastīm – pusdienām un nemanot pienāk vakars, seriālu un Lauku sētas aizsegā, kad ir tik viegli komentēt nemākulīgos pupiņu šķirotājus un būrīšu naglotājus. Un ja vēl uzsēžas kādam garākam seriālam no interneta dzīlēm, tad viss – vēl šo sēriju un tad vēl vienu un tad vēl vienu, līdz pulkstens rāda, ka ir nakts. Bet tas nemaz neuztrauc, jo – rīt vēl ir svētdiena. Rīt – tad tīrīs māju, mazgās veļu, pārklās gultas, mācīs bērnu, salasīs pa sētu suņu kakas, šūs pasūtītos tautas tērpus, ceps keksiņus, sagatavos atskaiti un vēl nezin ko. To visu rīt, bet šodien, – šodien vēl ir saldā sestdiena.

Un tā katru nedēļu, it sevišķi ziemā, kad netīkas ne laukā iet, jo pa nedēļu esi noskrējies mēms un lieku reizi vazāties pa pelēki – miglainu jūrmalu nav nekādas gribēšanas. Jau doma par aiziešanu līdz veikalam uzdzen šermuļus, kaut veikala apmeklējums vismaz vainagojas ar kaut ko garšīgu, ko var apēst vai izdzert.

Bet atgriežoties pie tēmas – par sestdienām vēl krutākas ir garākas brīvdienas, kad sagadās kādas četras pēc kārtas. Tad pirmo dienu eiforija ir vēl izteiktāka, kaut arī pēdējā vakara sāpīgā apziņa arī ir daudz mokošāka, jo nepadarīto darbu slogs ir vēl lielāks.

Bet ir pasaulē cilvēki, kas piektdienas vakarā lec savā auto un drāžas uz kādu kalnu, lai tur, vietējā viesnīciņā pārlaidis nakti, jau ar rīta ausmu būtu uz slēpēm vai uz sniega dēļa un tad nu varētu braukt un krist un salikt feisbukā bildes. Vai skrien gar jūras malu vai lec ar izpletni un visādi citādi kustās un dīdās. Un tiem pirmajiem maitā dzīvi, netieši norādot, ka vajag tak kustēties. Tie pirmie parasti ieņem labus amatus, jo viņi ir mērķtiecīgi, nebaidās no grūtībām un ir fiziski izturīgi, jo, lai strādātu garas virsstundas, vajag fizisko izturību. Bez tās nu nekā. Cik es pazīstu šādus cilvēkus, tik zinu, ka viņu iemīļotā literatūra ir “Mūks, kas pārdeva savu ferrari” vai tā grāmata par tām pelēm un sieru. Par cik mīlu labu literatūru un intuitīvi atšķiru graudus no pelavām (tas gan īsti neattiecas uz manis pašas saskribulēto), tad varu godīgi pateikt: tās grāmatas ir s…di. Jā – vēl viena: “Līderis bez titula”… nu nezinu… Man par šīm tēmām ir pavisam cits viedoklis, bet tas nu tā.

Nu jā – un šitie maitā visu laiskuma prieku, liekot mocīties nepilnvērtības apziņā un par pēdējo naudu pirkt ejamās nūjas, kuras izmanto vienu reizi un tad noliek kaktā. Vai nezin kādā prāta aptumsuma brīdī nopirkt Top-Šopa trenažieri, kura mūžs paies pagultes klusumā, putekļos un mierā un sviedraina, muskuļota ķermeņa pieskārienus laikam jau nesajutīs nekad. Tas ir sviedraina – jā, bet muskuļota – diez vai.

Man pašai ir labi skrienamie apavi un reizi no reizes es arī skrienu… nu es tā domāju, ka skrienu. Katrā ziņā – kustos. Vienu brīdi man gāja tīri labi – varēju 5 – 6 km vienā piegājienā nočunčināt, bet tad sāku strādāt priekšnieka darbu un abiem – gan skriešanai, gan priekšniekošanai manu fizisko spēku nepietika. Tagad nu prātoju, ka vajadzētu atsākt skriešanu. Nūjas gan nepirkšu – labāk aiziešu uz bibliotēku, paņemšu kādu aizraujošu detektīvu.