Frenks Andervuds un Guss Frings

cast_bb_800x600_gustavo-fring04-kevin-spacy-house-of-cards-1-w750-h560-2xVarētu domāt, ka šie cilvēki ir kādi zinātnes vai literatūras ģēniji, kurus apbrīnoju un kuriem vēlētos līdzināties. Bet tā nav. Jā, es šos cilvēkus apbrīnoju un vēlos viņiem līdzināties, bet viņi ir… izdomāti filmu varoņi – viens, ko spēlē Kevins Speisijs Kāršu namā un otru spēlē Žankarlo Espozito filmā, kuras angliskais noaukums ir “Breaking Bad”. Šīs filmas ir amerikāņu seriāli ar ļoti augstu reitingu (tāpēc jau sāku skatīties) un abi šie seriāli ir nežēlīgi un asiņaini, bet tajos ir vērojama tāda īpašība, kā prasme sasniegt mērķi par katru (patiešām) cenu un ārprātīga spēja savākties un palikt mierīgam arī tad, kad ir vēlme uzspert zemes gaisā, kad viss brūk un jūk un nekad nezaudēt. Vienkārši nepieļaut tādu opciju un greznību kā zaudējumu.

Diemžēl, es neesmu lāgā pratusi savākties un esmu pieļāvusi zaudējumus. Un, kad tagad tā domāju, tad tas viss ir tāpēc, ka man jau nekad nav bijis tāda stabila un konkrēta mērķa. Pat ne tā – mērķis ir bijis, bet manā galvā vārās tāda putra un domas šaudās tik nežēlīgi, ka neviens kosmoss, arī es pati nespēju saprast, kas tur notiek un izvilkt galveno domu. Tagad pie tā stradāju. Cenšos galvu turēt vairāk vai mazāk kārtībā, tomēr, kad patinu atpakaļ asociāciju ķēdīti – kas tik tur nav: sāku ar to, kas būtu jāizdara nākamajā dienā, tad domas pārlec pie drēbēm, ko vilkšu, tad atceros, ka jānopērk zeķubikses, tad, sakarā ar veikalu, nonāku pie kaķu pakaišiem un atpakaļ uz savu vannas istabu, jo tur stāv kaķu tualetes; no tām pie netīrās veļas un no tās pie domas, ka jāizmazgā treniņbikses, lai varu iet paskriet un tad jau domāju par skriešanu un no tās pie telefona aplikācijas, kas uzskaita noskrietos kilometrus…. un šitā vienā elpas vilcienā… Nezin, citiem arī tā ir, jeb man vienai pa galvu drāžas ātrgaitas vilciens bez bremzēm?

Bet, atgriežoties pie šīm filmām… nu jā – tas ko no tā visa nākas secināt, ir, ka cilvēks, ja grib, var visu. Jautājums ir tikai par to, cik šie panākumi ir noturīgi un vai cilvēks liekas mierā ar sasniegto, jeb spirinās vēl tālāk, līdz kaut kādā brīdī tomēr viņam kāja paslīd? Nav jau jāslepkavo un jāvāra mets, bet, saistībā ar pēdējā laikā manā dzīvē ienākušām tautiešu žēlabām, ka viss ir slikti un lūrēšanu uz valdību un kaimiņam kabatās, vēlējos sev atgādināt, ka jā – ja ir mērķis, tad iespējams ir viss.

Un, sev ierastajā stilā, pārlecot no vienas tēmas pie otras, saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu, lieku reizi saprotu, ka priekš manis nav labāka vieta, kur dzīvot. Jā, esmu patriots un par to nekaunos nemaz un esmu lepna. Šobrīd skatos Latvijas radio bigbenda orķestra jubilejas koncertu ar Pauliņu pie klavierēm – skan “Pūt vējiņi” un es zinu, ka tas pieder man.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *