Mīma 2

2

Tā viņa tur sēdēja ilgi – atnāca bērinieki, tantes sarausās busiņā pirmās, pēc tam vīrieši, kas aiz busiņa bija pīpējuši un pašas beigās izdarīgā radiniece (katrā ģimenē tāda ir) pārskaitīja visus kā tādus skolniekus, kas dodas ekskursijā, pievērsās man, – tā, starp citu, noprasīja, vai jūtos labi un nepievērsusi nekādu uzmanību Mīmai, deva rīkojumu braukt uz bēru mielasta vietu. Kamēr busiņš brauca, vīrieši kautrīgi iztukšoja mazo kočiņu; tantes no alkohola vēcinādamās atteicās, bet izdarīgā sieviete noteica, ka viņa nevar un draudīgi piedraudēja ar pirkstu vīru pulciņam, kuri, degvīna sasildīti sāka pārāk skaļi apspriest makšķerāķu uzglabāšanas noteikumus.

Pēcāk, kad jau biju ar Mīmu apradusi, viņa man teica, ka tas viss esot bijis nožēlojami.  Kur kaislības? Kur neremdināms vīrietis ar cēlu sirmu matu vilni un briljanta gredzenu? Kur dzīvā mūzika, nu vismaz pūtēju orķestris? Nē, ja šāds ir gals, tad labāk tādu nemaz nepieredzēt. Labi, ka šajā dzīvē nu ir viss beidzies. Kad viņai apjautājos, vai ta jau nav jātaisās uz pestītāvu vai šķīstītavu vai vismaz jāgatavojas jaunai dzīvei, Mīma noteica, ka katram pēc smaga darba pienākas brīvdienas. Un viņa esot nolēmusi savas brīvdienas pavadīt ar mani, jo es vēl tik maz zinot un mākot. Bez tam viņai esot viena vajadzība un kā spoks viņa nevarot izdarīt to, kas jāizdara. Varot tikai sniegt morālo atbalstu. Ta nu gan – atbalsts! Nevis atbalsts, bet brīvbiļete uz aizsauli no pārbīļa.

Visa bēru mielasta laikā Mīma stāvēja man aiz muguras un izteica tādus komentārus, kā: “Kotletes varēja būt lielākas”, “Martai ar steigu jākrāso mati (Marta ir viņas meita un mana mamma)”, “Oficiantēm nav gana tīri priekšauti” un kronis visam: “Man nepatīk man paredzētā vieta”. Kuram tad patīk? Neviens bērēs negrib skatīties uz to apgāzto šķīvi un degvīna glāzīti ar rupjmaizi pāri. Interesanti, kur tas degvīns pēcāk paliek? Vai tiešām izlej izlietnē? Nu nezinu.

Lieki teikt, ka Mīma vairs no manis neatstājās. Stāvēja malā un skatījās un komentēja un centās slēpt savu kāju. Pa ceļam uz mājām plivinājās pa trolejbusa eju, izklaidējās lūrēdama pasažieriem sejās cieši jo cieši pieliekusies klāt un priecājās, kad tie viņu neredzēja un vispār nelikās ne zinis. Mājās tikusi, apsēdos virtuvē uz ķeblīša, izķeksēju no somiņas cigaretes, paņēmu no gāzes plīts malas sērkociņu kārbiņu, aizsmēķēju un nodomāju:

– Kāda velna pēc?

Uz ko Mīma paraustīja plecus, pagriezās un kad pāris reizes neveiksmīgi bija mēģinājusi paņemt trauku lupatu, lai noslaucītu virtuves skapīti, uz kura bija palikušas drupačas, pagriezās atpakaļ un steigšus nobēra:

– Kad slimnīcā nomiru, biju aizdevusies uz mirušo reģistratūru un tur man teica, ka es varot doties tālāk uz sadali vai kādu brīdi padzīvoties tepat, pa zemes virsu. Man gan noteica, ka es nevaru biedēt cilvēkus, kā vien ienāk prātā, ka varu būt redzama tikai vienam un ka mūžīgi arī tas nevilksies, bet nu kādu laiku varu palikt un nokārtot lietas. Viņi man noprasīja, kuram dzīvajam gribu būt redzama, un es teicu, ka Tev. Jo Tu man vari palīdzēt. Un es varu palīdzēt Tev. Nebaidies. Kā jau redzi, es nespēju ne trauku lupatu paņemt, kur nu vēl kādam ko nodarīt. Varu iet cauri sienām, tā ka, kad man vajadzēs, tad atnākšu. Ja Tev mani vajag, tad tikai iedomājies. Es zināšu.

Iedomājies un es zināšu! Tas jau izklausās pēc viena no Holivudas idiotiskajiem mīlas stāstiem. Mīma, dzīva būdama, arī nevarēja ciest visādus salkanus gabalus – viņai gribējās asiņu un kaislību un salauztu likteņu – nu tā, lai var izraudāties no sirds un sajust dzīves garšu. Es Mīmu atceros aptuveni no 3 gadu vecuma un viņai tad jau bija kādi sešdesmit. Arī – ne jau kāds pusaudžu vecums. Daža laba šai vecumā savu kaisli uz dzīvi jau ir iemācījusies reducēt uz kora dziesmām un gurķu skābāšanu, bet es Mīmu atceros ar ilgviļņiem matos un apģērbos ar polsteriem līdz ausīm. Mūždien smaržojošu un dzīvu. Kad viņa  nāca mājās, tad vienmēr, vai tā bija diena vai nakts, ienāca arī mūsu istabā, kur mitām mēs ar mammu (Juris parādījās vēlāk) un deva man kādu konfekti vai cepumu, vai vienalga ko. Vienu reizi, smaržodama pēc alkohola, kafijas, cigarešu dūmiem, vīriešu odekolona un vēl citām, tālām, aizliegtām un tāpēc vilinošām smaržām, pieliecās pie manis un aplika man ap kaklu ķēdīti ar pusi no medaljona. Ķēdīte bija lēta un medaljons bija saskrāpēts un sašvīkāts, bet es to glabāju, jo viss, kas nāca no Mīmas, bija īpašs.

Mamma gan pukstēja, ka laiks jau viņai rimties un kauns esot kaimiņiem acīs skatīties un ko gan viņa mācot bērnam (man), bet Mīma nerimās. Viņa mīlēja mūs un mīlēja dzīvi un netaisījās rimties tikai tāpēc, ka tā pieņemts.

Un tagad viņa plivinās pa manu virtuvi ar vienu kāju un izgulētu pakausi un runā par mirušo reģistratūru un atvaļinājumu. Es joprojām nespēju sagremot situāciju un no vitruves skapīša izcēlusi degvīna pudeli, ielēju sev krietnu malku un tāpat arī nolietoju. Bēru mielasta laikā nedzēru, jo likās – ja es saglabāšu skaidru prātu, tad Mīma izzudīs, bet nu, sapratusi, ka skaidrais prāts nelīdzēs, nolēmu meklēt glābiņu alkoholā.

Bet Mīma tikmēr stāstīja par to, citu pasauli, par to, ka principā viņai kāju varētu nebūt vispār un ka viņu galvenais uztrauc nesimetriskums. Par to, ka būt mirušam neesot grūti, ka grūtāk ir dzīvot nedzīvojot un vispār labums ir tāds, ka viņai vairs nevajagot ne ēst, ne dzert, attiecīgi tas viss nav kaut kur jāizvada ārā un gulēt arī nevajagot. Bet, ja es gribot rīt labi izskatīties, man gan esot jāiet gulēt, bet es neizturēju tos viņas runas plūdus un nogurušā balsī noteicu:

– Es esmu nogurusi.

Mans teikums izskanēja klusajā virtuvē kā reklāma televizorā – negaidīti skaļi un es sapratu, ka Mīma nerunā balsī, t.i., ka es uztveru viņas teikto kaut kā citādi – ne ar ausīm, bet ar ko tad? Tomēr, šim jautājumam vairs nebija nozīmes, jo Mīma bija nozudusi un es sabijos, jo situācija sāka kļūt nekontrolējama – sēž sieviete pēc trīsdesmit viena pati virtuvē, dzer alkoholu litriem un runā pati ar sevi. Nē, iespējams, ka pēdējo dienu bēdas patiešām ir atstājušas graujošu ietekmi uz manu psihi un iespējams, ka ar mani nav tik slikti, ja reiz es spēju novērtēt situāciju. Bet, iespējams, es tikai domāju, ka spēju un īstenībā Mīma ir dzīva, bet es esmu galīgi jukusi un bēres un kāja ir izdomātas lietas?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *