Mīma 1

Es Mīmai tā arī teicu: “Vienreiz aizveries, vai es ar tevi vairs nerunāšu.” Kaut gan, ja viņa aizvērsies, tad arī runāt nebūs ar ko. Tā ka otro teikuma daļu varēju arī neteikt, tāpat iznākums skaidrs.

Mīma ir mana vecāmamma. No tām večiņām, kam par visu ir viedoklis un kam visu jāzina. Un, kad uzzināts, tad mudīgi jāizsaka viedoklis. Mūždien vienā un tajā pašā melnajā kleitā ar mežģīņu krādziņu un zelta pulksteni ķēdītē. Matiņi safrizēti, no priekšpuses vispār debešķīgi, toties aizmugure neizskatās visai labi – tāda kā pieplakusi pie galvas, tāda kā izgulēta. Bet es jau nebojāšu večiņai omu un neaizrādīšu, ka nesmuki. Tad viņa atkal satrauksies un ilgi nebūs miera. Nesen tikai beidzās tā lielā ņemšanās ap kurpēm – neesot īstās. Viņa esot gribējusi ar siksniņu pār potīti, bet iedotas tādas – nekādas. Gandrīz kā čības – nekāda stila. Un kā varēja aizmirst zeķes? Kaut gan – patiesību sakot – viena kurpe / čība un viena zeķe. Jo ir tikai viena kāja. Otru viņa zaudēja tajā trakajā avārijā. Pēcāk meklēja pa grāvjiem un krūmiem, tomēr neatrada – laikam kādai lapsai tovakar bija ko ēst. Man arī labāk tiktos, ka mani apēd lapsa nevis tieku stulbi aprakta zemē – tā vismaz kāds labums. Kapsētā jau labību neaudzē – tātad arī mēslojuma tiesai manis netiks. Kaut gan – neesmu novērojusi, ka kapsēta būtu nez kāda auglības oāze – tāpat tur nekas neaug un palicējiem nākas vien vest mēslus un melnzemi, lai vismaz kapu rāzīte un rododendrs spētu izdzīvot. Tas laikam tāpēc, ka miroņus traki dziļi aprok un labums līdz virszemei nenonāk. No tādiem tieviem un kārniem labuma būtu maz, nu bet tie resnie spētu kapsētu padarīt leknu un auglīgu – kā tropu lietus mežus, kur no trūdiem aug tādi milzu koki un liānas, ka tik turies. Un puķes un krūmi un viskaut kas.

Bet nu jā – tāda īpatnība. Aprok dziļi un labuma nekāda. Bet, ja atgriežas pie tās kājas, tad, interesanti – kur to kāju, atrastu, būtu likuši. Vai pastāv kāds atsevišķo ķermeņa daļu savākšanas punkts, kur tās tiek utilizētas, jeb Mīmai būtu uztaisījuši kapa vietu, kur iesākumā apraktu kāju, nu un pēc tam tad klāt atlikušo konstrukciju? Vai to kāju tad aprakstu tāpat, pliku, jeb tai uztaisītu tādu mazu zārciņu? Un ko pēc tam – tas zārciņš tak būtu jāizrok brīdī, kad kapa vietā tiktu pievienots atlikušais ķermenis un bez šaubām, kājai vairs nebūtu estētiskā izskata un kā tad zārkā guļošam visnotaļ svaigam līķim tagad lai piestutē klāt plikus kaulus, kaut arī piederīgus? Tumša visa tā lieta un labi vien ir, ka neatrada.

Mīma man pieklīda bērēs. Savās pašas bērēs.

Bija jauka septembra sākuma diena. Pa kapličas grīdu rotājās atvasaras saulīte, bērinieki bija apmierināti, ka kapličā ir vēss. Mīmai bija smuks zārks un pati tāda apgarota un jāteic, labi izskatījās. Visus bojājumus un rētas sedza melna klaita no smaga zīda un pārklājiņš – pat tukšā kājas vieta bija uzčubināta tā, ka likās – pret sauli lūkojas nevis viena, bet divas pēdas. Mīmai jau pilni deviņdesmit un nevienam nenāca prātā vaimanāt, ka bez laika aizgājusi. Katram savs laiks un labāk gandrīz, ka tevi nobrauc valdības mersedess, kurš ved ministru ar ātrumu 180 km/h, nekā tu iznīksti aiz garlaicības un vecuma slimībām.

Nu jā, tā mēs tur stāvējām, saulīte rotājās, aplasītāja kaut ko sērīgu buldurēja. Kamēr noskaita visu biogrāfiju – bērnības gadus, vecākus, brāļus, māsas, tad vīrus un darba vietas – paiet zināms laiks un bērinieki iegrimst transā. Arī es, apcerīgi raugoties, kā zirneklis tiesā mušu kapličas stūrī, tā kā drusku iztrūkos no teikuma: “Kapličās vajag krēslus. Grūti nostāvēt. “

Es piekrītoši pamāju ar galvu, pasmaidot sērīgu smaidu, jo priecīgs šeit neiederējās, kad satrūkos un sastingu. Mazliet pagriezu galvu uz to pusi, no kurienes nāca balss un tur stāvēja Mīma. Stāvēja un dziļdomīgi noskatījās savās bērēs. “ Nav tik traki. Es biju iedomājusies, ka viss būs daudz bezgaumīgāk. Protams – izņemot šo”, un Mīma norādīja uz savu vienīgo kāju, kura nebalstījās uz zemes, bet planēja kādus desmit centimetrus virs tās.  “Paskaties, – kas šis ir?! Un viņa pavilka uz augšu savu kleitu un norādīja uz kārnu un bālu kāju līķa kurpē – melnā un acīmredzami lētā.  – Zeķes nav un kurpe galīgi neder. Kā lai ar tādu tagad staigāju?”

Nākošais, ko atceros, bija bērinieku busiņš un kāda izpalīdzīga sieviete, kura man no pudeles lēja uz sejas ūdeni tā, it kā gribētu, lai es ātri noslīkstu un arī nonāku kapā. Sprauslādama un ar rokām vicinādamās pieslējos sēdus un tūliņ pat atkal atkritu sēdeklī.  Busiņa ejā stāvēja vai karājās Mīma un pārmetoši uz mani paskatījusies, noteica: “Ne tik daudz tu nevari, kā mani izvadīt pēdējā gaitā – krīti gar zemi un izjauc visu ceremoniju.” Pakratījusi galvu un pārgriezusi acis, viņa apsēdās ar muguru pret mani un viss viņas izgulētais pakausis (jo zārkā jau galvenais ir priekša) pauda mēmu pārmetumu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *