Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *