Mr. Morgan’s Last Love

Morgans last loveStāsts būs par filmu. Par filmu, kuru noskatījos vienā elpas vilcienā, sēžot naktskreklā, no rīta, ar sen izdzertu kafijas krūzi rokās un simts nepadarītiem darbiem apkārt. Par filmu, kurā ir tik daudz cilvēcības un vientulības un mīlestības.

Stāsts ir par vecu vīru, kuru spēlē fantastiskais britu aktieris Maikls Keins (Michael Caine), un kurš ir palicis viens pēc sievas nāves. Viens svešā pilsētā (Parīzē), kaut viņam ir divi bērni. Un šai pilsētā viņš, izbijis filozofijas profesors, augstskolas pasniedzējs, satiek meiteni, kas pasniedz deju stundas visāda vecuma un dzimuma cilvēkiem. Tādu vienkāršu un atklātu meiteni. Un lieki šeit piebilst, ka viņa ir tik jauniņa, ka varētu būt šim vīram arī mazmeita. Bet nav.

Un tā viņi satiekas, iepazīstas un viņš pamazām viņai izstāsta savu dzīvi. Un tajā stāstā bija viens moments, kas mani ļoti uzrunāja. Viņš saka: “Es mīlēju savu sievu, viņa gribēja bērnus, bet es gribēju viņu. Es nekad neesmu mācējis ar viņiem (bērniem) apieties. Bet esmu centies darīt to vislabāko.” Pēc mammas nāves bērni apvaino tēvu, ka tas nav ziņojis viņiem par mammas pēdējām stundām, bet ir bijis tāds egoists, ka ir vēlējies būt viens pats ar mīļoto sievieti.

Tāds veidojums – nogrieznis ar trim punktiem: bērni – māte – tēvs. Māte ir bijusi tā, kas vienojusi šī nogriežņa gala punktus, bet nu viņas vairs nav un tēvs ar dēlu (meita tur nepiedalās, nezinu kāpēc viņa vispār scenārijā bija vajadzīga) taustoties, klūpot, strīdoties mēģina viens otru saprast. Un notiek tā, ka mātes vietu šajā nogrieznī ieņem šī meitene, šī dejotāja. Viņa ir tā, kas mēģina panākt, lai tēvs ar dēlu spētu sarunāties.

Filma beidzas ar to, ka dēls un dejotāja iemīlas viens otrā, bet vecais vīrs izdara pašnāvību, jo neredz vairs nepieciešamību savai pastāvēšanai – viss ir izrunāts, viss ir pateikts, salikts pa plauktiņiem un sakārtots. Un meitene arī vairs nav viņa. Kāds teiks – kāda tur var būt mīlestība – vecs grabulis un jauna meitene. Bet var un visu sāpīgāku padara tas, ka spogulis, maita, rāda sazin ko, bet sirdij nav vecuma.

Tik vienkārša savā ritumā, tik mierīga un tik ļoti uzrunājoša filma. Parasts stāsts par vecu cilvēku, kuru mums apkārt ir simtiem, un kuri ir pazaudējuši savas otrās pusītes un nu apjukuši un vientuļi gaida savu galu, jo nekas vairs nav tāds, kāds bijis, pasaule ir mainījusies, cilvēki ir mainījušies, draugu nav un tu esi viens. Man gan nav vēl tik daudz gadu, lai vairs nebūtu draugu vai pasaule būtu sveša, bet es to ļoti labi spēju saprast. Mana mamma (viņai ir 77 gadi) man reizēm saka, ka viņai vairs nav interesanti nedz svinēt svētkus, nedz kādu satikt, jo to cilvēku jau vairs nav. Un tie, kas ir, tie ir iekrituši vecuma kaitēs un vairs nav izmantojami. Un tā kā mana mamma ir gudrs un erudīts cilvēks, tas ir vēl grūtāk, jo tie cilvēki, kas vēl ir dzīvi, runā tikai par kaitēm vai mazbērniem vai baras uz valdību, bet viņai gribētos uzspēlēt bridžu vai kaut vai to pašu zoli, tikai nav ar ko. Lūk tas gan ir briesmīgi. Kad nav ar ko parunāt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *