Zāles

PlavaNe jau par tām zālēm, kas aptiekā nopērkamas, ies runa. Runa ies par tām, kas aug pļavā un ko čaklās zālīšu zinātājas pazīst pēc vārda un ģīmja un zina, kādai kaitei vai vajadzībai domātas. Nu un visu citu. Piemēram, kad zālīte ievācama, kā žāvējama, kā pielietojama – vai jāvāra, vai jāgrauž vai jāpīpē. Nē, Latvijā laikam pīpējamu zālīšu nav. Ir tikai tās pirmās – vārāmās un ēdamās.

Kādus divus gadus atpakaļ es pavazājos druskucīt līdzi mūsu zāļu zinātājai Līgai Reiterei. Tas ir kaut kas neaptverams, kad viņa iet pa pļavu – tas ir tas un der tam un tam, tas ir tas un der tam un tam. Tas garšo tā un tas garšo šitā. Man nemūžam nenāktu prātā mēģināt, kā tā vai cita puķe garšo. Un ne jau tāpēc, ka esmu cimperlīga. Galīgi nē. Tāpēc, ka manā caurajā galvā neturas nekas un es nekā nevaru iegaumēt tos dažus Latvijas indīgos augus, par kuriem es zinu, ka tādi ir, bet vairāk arī nekā. Nu un tāpēc labāk neēdu nekādus. Vienīgais, ko no Līgas stāstījuma atceros, ka vībotni var ēst taisni no lauka un ka tā nomierina nervus. Ak dievs, cik tā ir negaršīga!!! Var jau būt, ka nervus nomierina, bet man vēl tagad skudriņas skrien pāri mugurai no tās garšas. Brrr….

Nu lūk. Un kas atliek no puķes, kad nezini, kā to apēst? Nu smukums taču. Un man vienmēr ir licies, ka, ja virtuvē karājas sakaltēti augi, tas ir mājīgi. Tas ziemā atgādina par vasaru, smaržo un vispār – skaisti. Nu, apmēram tā kā Stendera veikaliņos. Par cik man vispār ir tuvs boho stils, tad tādas sakaltētu augu buntes tur īsti labi iederētos. Bet ar tām buntēm ir tāda nelaime, ka pirmos divus mēnešus ir OK, t.i., kamēr ārā vēl principā ir vasara un lai to ieraudzītu, nav jāblenž sakaltušos kātos, bet pēc tam tās pārvēršas par putekļu krātuvi, no tām sāk birt visādi krikumi un ja labi ilgi tās atstāj bez ievērības, tad arī zirnekļiem ir beidzot mājvieta. Tā ka principā tāda bunte būtu pamazām jānoskrubina un jāizvāra tējā, bet augstāk minēto iemeslu dēļ tēju vāru tikai no piparmētrām, kas izaug manis pašas dārzā (šogad nopirku vienu, kam piemīt šokolādes garša – un patiešām tā ir), bet kuras sažāvēju un tad salieku maisiņos vai burkās un tādā veidā uzglabāju, jo tā vai tā, karājoties, viss pieput. Ar putekļu sūcēju jau neklupsi virsū – tad beigās būs tikai pliki kāti.

Nezinu, kā tās saimnieces, kurām sīpoli un ķiploki sapīti virtenēs un pie griestiem karājas zālītes visām vajadzībām un kaķītis smuki čuč, saritinājies uz spilvena, uz palodzes podiņos aug garšvielas un viss ir tīrs un spodrs, kā viņas to dabū gatavu?! Man tad vajadzētu kā tādam cerberim un sargam cauru dienu uzmanīt katru mājimieku soli, lai sīpolu virtenē nerastos robi, kaķītis negāztu puķupodus, aizkarus neviens neaiztiktu, lai netiktu izjauktas smukās ieloces, uz galda neviens drupačas nebirdinātu un ar netīrām kājām iekšā mājā nenāktu. Es to nedaru. Apmierinos tikai ar tiem brīžiem, kad neviena nav mājās un es varu kādu stundiņu pabūt sev tīkamā vidē. Visā pārējā laikā cenšos vienkārši neskatīties un neievērot, lai gan mana pārvietošanās pa māju vienmēr notiek, iztaisnojot paklājus, noliekot vietā drēbes, noslaukot drupačas, piekārtojot galdautu un knibinoties ap simts citu sīkumu. Un es nekad neesmu mierā ar to, ko redzu. Tāda nespēja neievērot sev netīkamas lietas. Jo, lai kāds būtu stils, tīrība ir un paliek visa pamatā.

Bet, atgriežoties pie zālītēm – ārā ir vasara un ar tām ir pilnas pļavas un sētmales un var uz tām skatīties un blenzt un censties šos mirkļus iekonservēt galvā vai fotogrāfijā un paņemt sev līdzi garajā ziemā. Un, laikam jau katram savs – ir cilvēki, kas zina visādus jocīgus zāļu nosaukumus (kādi tik nav!) un ir cilvēki, kā es, kas nupat uzzināja no Kuldīgas tautas tērpu zinātājas Ingas Vīksnas, ka Kuldīgas tautas tērpa sastāvdaļa arī ir bijis sarafāns! Un es domāju, ka sarafāni ir tikai suitiem un ventiņiem. Izrādās, kuldīdznieki kav labāki. Tikai Kuldīgas sarafāna apakšdaļa ir tumši zila – pie tā gan mēs jau esam pieraduši. Un, protams, suitiem ir viskošākais tautas tērps. Lai piedod man visi citi novadi, arī tik ļoti iemīļotās Nīca un Bārta, bet suitiem – nu tiem ir tādas krāsas, ka acis tek ārā.

Tā nu man iznāca – sāku par zālēm un beidzu par tautas tērpiem. Būs jābrauc uz Kuldīgu to sarafānu apskatīt!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *