Peldēšana

 

PeldesanaŠodien ar ģimeni bijām akvaparkā. No paša rīta, kad tikko atvēries, lai nav jāperas pa ūdeni, kā šprotēm pa bundžu. Nu jā – un bijām otrā ģimenīte.

Mani īsti neuzrunā šļūkšana pa caurulēm un galīgi jau nē – pa slēgtām. Laikam zemapziņa baidās, ka iesprūdīšu… Bet mani uzrunā iespēja vienkārši peldēt, jo mūsu jūrā tā īsti labi papeldēt nevar, jo pirmkārt, vēl ir nežēlīgi auksts, bet otrkārt – pa tiem viļņiem nekāda dižā peldēšana nesanāk… un vēl tās straumes, un vispār – man jūra tā īsti nepatīk. Tam ir iemesls – esmu bijusi klāt, kad mamma raud, noliekusies pār noslīkušas meitenītes ķermenīti. Jā, jā, es saprotu, ka noslīkt var arī mutes bļodā, bet nu tāda trauma un tādas asociācijas.

Nu, mums vēl ir iespēja peldēties Ventā vai Bušnieku ezerā, bet arī tur siltā laikā ir pilns, ka šausmas – pusaudži ālējas, mammas baras, bērni raud, kaut kur cep šašliku, kaut kur iereibušas kompānijas skaidro attiecības – nē, tas nav man.

Peldēt es iemācījos vai nu baseinā (no skolas 2.klasē reizi nedēļā gājām uz Daugavas sporta nama baseinu peldēt) vai Lielupē. Tagad es tā īsti vairs nevaru pateikt, kur tieši. Atceros tikai, ka baseinā mūs mācīja peldēt tā – izstiepj rokas uz augšu, saliek vienu plaukstu virs otras un, kad ir uztaisīts tāds ķīlītis, jāliekas ar seju ūdenī garšļaukus un cik spēka jākustina kājas. Es nekad pēc tam vairs tā neesmu peldējusi un neesmu pārliecināta, ka tas ir tas labākais paņēmiens, kā iemācīt bērnu peldēt. Patiesībā tas nav viegli.

Nu bet Lielupē, vasarās, tur mēs peldējām kā tikai ienāca prātā – kraulā un pa suniskam un rokas lejā un kājas ārā un cik ilgi var izturēt zem ūdens un cik ilgi var izturēt, kad savelkas kamoliņā, aptver ceļus ar rokām un šūpojas pa ūdeni kā pludiņš. Un vēl mans tēvs veda mūs ar laivu līdz Lielupes vidum un ļāva nolaisties līdz pašam dibenam – tu nolaidies līdz dibenam, atsperies un traucies augšā pretim saulei, kas spīd caur zaļgano ūdeni. Un es zinu, ka Lielupes malas ir diezgan dūņainas, bet pa vidu ir grants. Un ja vēl garām aizbrauca kāda motorlaiva, tad varēja šūpoties viļņos. Nu jā – un bija vēl liela smagās mašīnas kamera, uz kuras varēja dreifēt, tikai tai bija nejauks metāla kāts, caur kuru tur pūta gaisu iekšā un mēs vasarās bieži dabūjām staigāt ar noskrāpētām ciskām. Lieki piebilst – iešana uz upi peldēties bija dāvana pēc garas vasaras dienas, pēc padarīta darbiņa un vienmēr bija lieli svētki mums, bērniem.

Kā jau no šī var saprast, man nav bail no ūdens. Nepavisam. Un tāpēc, šodien, izņēmusies ar bērnu un izrādījusi viņam visu, ko māku un noskatījusies, kā viņš atdarina un izslavējusi līdz nemaņai, nodevu stafeti vīram un pati savā nodabā peldēju no sākuma vienkārši apkārt baseinam, bet tad nogūlos uz muguras un tā arī paliku. Tie, kas to ir darījuši, tie zina, cik fantastiski ir atslābināt visus, visus, visus locekļus un ļauties ūdenim. Nu gluži kā ezītim, kad tas peldēja lejup pa upi. Baseinā straumes nav, cilvēku arī nebija – visi mirka tais džakuzi vannās un es labu brīdi tā karājos (cita vārda nevaru piemeklēt) ūdenī, no sākuma skatīdamās mākoņos, bet tad aizvēru acis un vienkārši izjutu, kā tas ir – atrasties bezsvara stāvoklī. Bet tad, kādā brīdī, kamene izdomāja, ka mans ģīmis ir saliņa uz kuras var nosēsties un arī papeldēt, un es slējos vien kājās. Un ko es ieraugu – mans vīrs stāv un smejas, bet gar krastu izbijies skraida jauns glābēju puisis, kurš laikam jau domāja, ka kundzīte ir atdevusi galus. Es viņam smejoties pabļāvu, ka netaisos slīkt, bet viņš parādīja paceltu īkšķi, tipa – visu cieņu.

Pēc tam, kad jau braucām mājās, es vīram teicu: “Vajadzēja pagulēt ilgāk, viņš būtu meties mani glābt un šis rīts iegūtu vēl jaukāku nokrāsu.”, uz ko vīrs atbildēja, ka ko nu tāds puisis, pats kā diegs un nobijies, bet es nodomāju – diegs ta diegs, bet toties jauns un smuks. Tā man šorīt gāja – labi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *