Ārpuse

CelsVakar krāmējos pa grāmatām – tīrīju, šķiroju, pa laikam pārlasīju kādu rindkopu. Man ir ļoti daudz grāmatu, kuras, es zinu, nelasīšu, bet bērnībā iemācītā cieņa pret grāmatām neļauj tās mest atkritumos, tad nu tagad domāju – ko lai ar tām iesāk.

Bet, runājot par pārlasītajām rindkopām un pārcilātajām grāmatām – ļoti daudz literatūras par to, kas mums apkārt un kas – iekšā. Ļoti liela vēlme saprast un izzināt un nodot tālāk to, kas ir saprasts. Un es esmu apņēmusies izlasīt Rērihu, Klīvi, Kastaņedu un citus mājās pieejamos autorus, lai nebūtu tā, ka esmu šo, to apgrābstījusi, bet patiesībā manas zināšanas aprobežojas tikai ar internetā atrastiem rakstiem un atziņām.

Tikai man ir tāda aizdoma, ka viss ir tikai ārpuse. Viss, ko šie cilvēki ir sarakstījuši, ir viņu pašu pieredze, viņu pašu domas un to atreferējums. Ārpuse ir visas reliģijas, visas mācības, absolūti viss. Un dziļākajā būtībā visam šim nav nekāda sakara ar iekšpusi.  Ar sirdsapziņu, ar dvēseli, vai kā nu to sauc. Ar garu. Tā ir mana pieredze – var iet uz baznīcu, var lūgties, var skaitīt mantras un vēl nezin ko, bet, kad tu vakarā, zem segas, paliec viens ar sevi, tad ir bail, pat šausmīgi bail ielūkoties sevī, parunāt ar sevi, ieklausīties, ko saka sirdsapziņa, ko saka dvēsele. Un ir tik viegli ar sevi nerunāt, bet noticēt un pieslieties kaut kam no ārpuses un mēģināt saņemt atbildi no turienes. Un, ja neizdodas, tad vismaz ir ko vainot.

Mana pieredze ar ārpusi ir tāda: mana ģimene nav nekad bijusi reliģioza – ne no tēva, ne mātes puses. Es neesmu kristīta, es neatceros jele kādus ar reliģiju saistītus notikumus no savas bērnības. Bet pirmajos atmodas gados, kad reliģija un baznīca arī savā veidā atdzima, es tā kā pieslējos tam visam – gāju uz Pāvila baznīcu pie Grīziņkalna, lasīju un pat abonēju avīzi “Svētdienas rīts” un man likās, ka tā ir pareizi. Iemācījos tēvreizi, kuru atceros vēl šodien. Dziedāju baznīcas korī, mācēju tādas dziesmas, kā “Es skaistu rozīti zinu” un citas. Vienu atceros vēl tagad: “Ak, mazā, mīļā Bētlemē, reiz naktī zvaigžņotā, kad tavos namos viss bij kluss un ļaudis gulēja…”.  Manas atmiņas par šo laiku ir tādas – nekādas – var pat teikt – remdenas – ne īsti prieks, ne atklāsme, nekā. Tukšums. Pēcāk vēl dažu labu reizi iegriezos baznīcā arī tepat Ventspilī, tā, darba dienā, kad baznīca ir tukša, pasēdēt, padomāt. Un – tāds pats tukšums iekšā – nekādu emociju. Un tas attiecas uz visiem kristietisma paveidiem – luterticību, katoļticību, adventistiem, babtistiem – nekā.

Deviņdesmito gadu vidū satiku savu tagadējo vīru. Un tās patiešām bija emocijas – spēcīgas, dzīvas, dzīvību rosinošas – tā bija mīlestība. Tā mani pamodināja, atdzīvināja un ar šīm emocijām dzīvoju vēl šodien.

Divtūkstošo gadu sākumā sāku dejot tautas dejas. Pirmo reizi biju deju svētkos un noslēgumā kopā ar 13 000 dejotāju stāvēju Daugavas stadionā un birdināju asaras – un atkal – emocijas, tik spēcīgas, tik aptverošas un tik manu dzīvi izmainošas un dzīves garšu iedodošas. Mūzika un kustība un mīlestība pret deju – jau atkal šis vārds – mīlestība.

Atmodas laikā, reizē ar kristīgo reliģiju, atsākās arī tas, ko tagad sauc par latvisko dzīvesziņu – bluķi un budēļi un ugunskuri un ķekatas un vēlāk saradās arī aumaļām visādi zīmju zinātāji un pratēji un par smuku naudu lekciju rīkotāji un tautai skaidrotāji. Es šinī tēmā esmu iedziļinājusies aiz savas vēlmes visu sakārtot. Ja kristīgajā reliģijā loģikas un kārtības nav nekādas, viss balstās tikai uz ticību, tad šeit jau sāk iezīmēties loģika (saules ritējums) un kārtība. Bet atkal – dēļ tā, ka viens ar putām uz lūpām saka, ka ir tā, bet otrs – ka ir šitā, sapratu, ka īsti jau nav kam ticēt. Ka viss ir pašai priekš sevis jānodefinē un pašai jāsaprot, vai šis ir tas, kas mani dara laimīgu. Nu – apziņa, ka esi tautas daļa, ka seko līdzi senču tradīcijām utt. Un jā – nedara laimīgu. Nu nedara. Toties dara laimīgu brīdis, kad ir uzšūti tautas tērpa brunči vai izšūta aprocīte. Vai tikpat laimīga būtu, ja izšūtu indiāņu rakstus? Liekas, ka nē. Tātad šis ir veids, kā man personīgi būt laimīgai savā zemē un savā tautā.

Nu un tajā pašā atmodas laikā atdzīvojās arī viss cits – austrumu reliģijas, astroloģija, hiroloģija, ekstrasensi, zīlnieces un vēl kaudzēm dažādu mācību un virzienu. Spītīgi turoties pie vēlmes atrast atbildi ārpusē, pievērsos astroloģijai un tagad arī hiroloģijai.  Daudz lasīju, daudz pētīju un sapratu – tajā visā kaut kas ir, bet atkal – ir kaut kādi uzdevuma nosacījumi (raksturs, kaut kādi dzīves apstākļi), bet kā cilvēks šo uzdevumu atrisinās, ir pilnīgi viņa paša ziņā. Neviens nevar pateikt, kas un kā jādara. Tāpēc jau ekstrasensi tik labi spēj nolasīt pagātni, bet ar nākotni ir problēmas. Jo nākotne var būt ārkārtīgi dažāda. Piemēram, ja es redzu, ka būs smags periods cilvēka darba dzīvē, bet viņš tajā laikā aizbrauc atvaļinājumā pie vecmāmiņas uz laukiem, tad šis periods paiet garām nepamanīts. Tā ka viss ir cilvēka paša ziņā. Protams, ir labi, ja ir kāda nekāda karte, bet maršrutu izvēlamies mēs paši. Tātad atkal – nekā nav ārpusē, viss ir iekšā. Vai nodarbošanās ar astoloģiju mani dara laimīgu? Es teiktu, ka drīzāk jā. Tāpēc, ka interesanti un ir kur smadzenes izkustināt.

Vai šī raksta rakstīšana mani dara laimīgu? Noteikti jā.

Un kas no šī visa izriet? Neviens no ārpuses man nevar pateikt, kurp jāiet. Maršrutu dzīvei izvēlos no pašas sajūtām un tās ir mani ceļa rādītāji. Tikai, tāpat kā visiem – ir tik viegli pateikt, ko nevēlos, bet neiespējami pateikt, ko vēlos, kamēr nav izmēģināts un saprasts. Savā ziņā apskaužu tos cilvēkus, kas nelokāmi kaut kam tic un skaidri zina, uz kurieni iet. Es neticu nekam un nezinu, uz kurieni eju.

Rīga

RigaNemaz nezinu, ar ko sākt. Ierastā čīkstēšana, ka visur citur ir labāk, nekā vietā, kur dzīvoju, laikam būs jābeidz un jāķeras pie lietas. Nesen iepazinos ar diviem jauniem smaidīgiem cilvēkiem, kas uz mūsu ielas darina ādas izstrādājumus – jostas un aproces un uz manu čīkstienu atbildēja, ka mēs veidojam vietu, kurā dzīvojam. Domāt, ka citur ir labāk, ir viegli. Tik vilinoši viegli, ka, skaties, tu jau esi citur, bet joprojām nelaimīgs.

Vispār, atzīties sev, ka neesi laimīgs, tas ir briesmīgi grūts solis. Ka, neskatoties uz visu, kas tev ir, tu neesi mierā ar sevi un neesi mierā ar pasauli sev apkārt. Un kaut kādā brīdī, netīšām izniris no neapmierinātības un pukstēšanas dīķa un ieelpojis svaigu gaisu, tu saproti, ka, johaidī, laiks iet un tu tā arī vari kulties pa to un tur arī palikt. Nezinu, kā citiem, bet man ir ļoti grūti atvērt prātu un saprast, ka pasaule apkārt arī ir atvērta. Tāda sajūta, ka es būtu tāds vecs rotaļu lācis, kuram iekšā vecas skaidas, kuras būtu jānomaina, bet vīles ir sašūtas un pāršūtas ar dažādiem diegiem un dažādos laikos, savilkas un nošūtas namertva. Un ir  ļoti grūti atārdāmas – pa diedziņam vien, pa krikumiņam, pa gabaliņam. Un ilgu laiku šīs vīles ir turējušas saturu ļoti cieši un ļoti droši, bet nu ir laiks satura maiņai un vīles ar lielām mokām tiek ārdītas.

Raksta virsraksts ir “Rīga”. Vakar biju Rīgā, mājās. Biju savā vecajā rajonā, braucu ar tramvaju, parādīju bērnam savu pirmo skolu, biju jaunajā vegānu kafejnīcā “Terapija”, kurā mani pārsteidza ārkārtīgi laipnā un mierīgā atmosfēra, noskatījos, kā Kalnciema kvartālā tusē hipsteri un pamazām izbraucot no Rīgas, sajutos kādu savas dvēseles daļu atstājusi tur, uz netīrā ielas bruģa, saulē sasiluša, dienas gaitā ar simtiem kāju nomīdīta, bet tik mīļa.

Vegānu kafejnīcā puisim, kas stāvēja aiz letes, izstāstīju, ka esmu no Ventspils un esmu īpaši metusi līkumu un vilkusi līdzi savu mazo bērnu, lai pabūtu pie viņiem. Un viņš teica, ka esot bijis Ventspilī uz koncertu Jūras vārtos un ka mums ir fantastiska zāle un ka pilsēta ir padomājusi par to, ka pēc koncerta skatītāji jānogādā mājās, tiem piedāvājot īpašu busiņu un es jau ievilku elpu, lai piekrišanas vietā teiktu, jā, bet…. un laikus apklusu, vien pateikusi dažus vārdus par to, ka es Ventspilī nepazīstu nevienu vegānu un ka ir pamatīgas problēmas ar produktiem, un apklusu… Jo man palika kauns, ka nespēju saredzēt labo. Un labais noteikti ir – ir droši, ir tīri, visur var nokļūt bez sastrēgumiem, kultūras darbinieki dara visu, ko spēj, lai nodrošinātu kultūras dzīvi savu iespēju robežās… Kaut kā tā. Ar vienu vārdu sakot – nokaunināju sevi. Bet tas nenozīmē, ka manas dvēseles daļiņa nepalika tur, uz tā bruģa. Tā tur palika un paliks mūžam, bet šeit ir mani dzīvnieki un bērnam fantastiska skola un fantastiska audzinātāja un mans dārzs un mana vecā māja un šeit ir mana dzīve.

Ir tāda laba filma, saucas “One true thing”, kur spēlē Merila Strīpa un Renē Zelvēgere. Un tur Merilai Strīpai ir ļoti labs monologs, kuram gan ir cits iemesls, bet doma tā pati – tā ir mana dzīve, kādu to esmu izveidojusi un es nevaru visu pamest. Nav nekā tāda, ko es nezinātu, bet ik rīts atnāk ar kafijas smaržu, sākas jauna diena un es dzīvoju šo dienu tāpat kā visas citas, jo tā ir mana dzīve. Kaut kā tā.

Mani jau sen (laikam vairāk nekā gadu) viena paziņa aicināja apmeklēt jogas nodarbības, bet es atteicu, jo joga – tas ir kaut kas, ne no Latvijas, kaut gan savu visfantastiskāko pieredzi atslābinoties, esmu guvusi tieši jogas nodarbībā, vienīgajā, kad ar savu meistarklasi pie mums bija atbraucis džeks, kas var kājas aizlikt aiz galvas J  Bet, runājot par sevi, man likās, ka esmu auglīga tropu zeme un no manām rokām aug ārkārtīgi krāšņi ziedi…

Nu jā – otrdien iešu uz jogu. Tad jau redzēs, kā būs. Un vēl – mēs pārkrāsojām žogu un līdz ar to aizkrāsojām veco zīmējumu – tā ka žogs arī ir jāapglezno. Un jāsaver lampiņu virtenes un jānoņem Līgo vainags no mājas stūra un jāpiekar puķu pods. Mājas gaida mani.

Mr. Morgan’s Last Love

Morgans last loveStāsts būs par filmu. Par filmu, kuru noskatījos vienā elpas vilcienā, sēžot naktskreklā, no rīta, ar sen izdzertu kafijas krūzi rokās un simts nepadarītiem darbiem apkārt. Par filmu, kurā ir tik daudz cilvēcības un vientulības un mīlestības.

Stāsts ir par vecu vīru, kuru spēlē fantastiskais britu aktieris Maikls Keins (Michael Caine), un kurš ir palicis viens pēc sievas nāves. Viens svešā pilsētā (Parīzē), kaut viņam ir divi bērni. Un šai pilsētā viņš, izbijis filozofijas profesors, augstskolas pasniedzējs, satiek meiteni, kas pasniedz deju stundas visāda vecuma un dzimuma cilvēkiem. Tādu vienkāršu un atklātu meiteni. Un lieki šeit piebilst, ka viņa ir tik jauniņa, ka varētu būt šim vīram arī mazmeita. Bet nav.

Un tā viņi satiekas, iepazīstas un viņš pamazām viņai izstāsta savu dzīvi. Un tajā stāstā bija viens moments, kas mani ļoti uzrunāja. Viņš saka: “Es mīlēju savu sievu, viņa gribēja bērnus, bet es gribēju viņu. Es nekad neesmu mācējis ar viņiem (bērniem) apieties. Bet esmu centies darīt to vislabāko.” Pēc mammas nāves bērni apvaino tēvu, ka tas nav ziņojis viņiem par mammas pēdējām stundām, bet ir bijis tāds egoists, ka ir vēlējies būt viens pats ar mīļoto sievieti.

Tāds veidojums – nogrieznis ar trim punktiem: bērni – māte – tēvs. Māte ir bijusi tā, kas vienojusi šī nogriežņa gala punktus, bet nu viņas vairs nav un tēvs ar dēlu (meita tur nepiedalās, nezinu kāpēc viņa vispār scenārijā bija vajadzīga) taustoties, klūpot, strīdoties mēģina viens otru saprast. Un notiek tā, ka mātes vietu šajā nogrieznī ieņem šī meitene, šī dejotāja. Viņa ir tā, kas mēģina panākt, lai tēvs ar dēlu spētu sarunāties.

Filma beidzas ar to, ka dēls un dejotāja iemīlas viens otrā, bet vecais vīrs izdara pašnāvību, jo neredz vairs nepieciešamību savai pastāvēšanai – viss ir izrunāts, viss ir pateikts, salikts pa plauktiņiem un sakārtots. Un meitene arī vairs nav viņa. Kāds teiks – kāda tur var būt mīlestība – vecs grabulis un jauna meitene. Bet var un visu sāpīgāku padara tas, ka spogulis, maita, rāda sazin ko, bet sirdij nav vecuma.

Tik vienkārša savā ritumā, tik mierīga un tik ļoti uzrunājoša filma. Parasts stāsts par vecu cilvēku, kuru mums apkārt ir simtiem, un kuri ir pazaudējuši savas otrās pusītes un nu apjukuši un vientuļi gaida savu galu, jo nekas vairs nav tāds, kāds bijis, pasaule ir mainījusies, cilvēki ir mainījušies, draugu nav un tu esi viens. Man gan nav vēl tik daudz gadu, lai vairs nebūtu draugu vai pasaule būtu sveša, bet es to ļoti labi spēju saprast. Mana mamma (viņai ir 77 gadi) man reizēm saka, ka viņai vairs nav interesanti nedz svinēt svētkus, nedz kādu satikt, jo to cilvēku jau vairs nav. Un tie, kas ir, tie ir iekrituši vecuma kaitēs un vairs nav izmantojami. Un tā kā mana mamma ir gudrs un erudīts cilvēks, tas ir vēl grūtāk, jo tie cilvēki, kas vēl ir dzīvi, runā tikai par kaitēm vai mazbērniem vai baras uz valdību, bet viņai gribētos uzspēlēt bridžu vai kaut vai to pašu zoli, tikai nav ar ko. Lūk tas gan ir briesmīgi. Kad nav ar ko parunāt.

Zāles

PlavaNe jau par tām zālēm, kas aptiekā nopērkamas, ies runa. Runa ies par tām, kas aug pļavā un ko čaklās zālīšu zinātājas pazīst pēc vārda un ģīmja un zina, kādai kaitei vai vajadzībai domātas. Nu un visu citu. Piemēram, kad zālīte ievācama, kā žāvējama, kā pielietojama – vai jāvāra, vai jāgrauž vai jāpīpē. Nē, Latvijā laikam pīpējamu zālīšu nav. Ir tikai tās pirmās – vārāmās un ēdamās.

Kādus divus gadus atpakaļ es pavazājos druskucīt līdzi mūsu zāļu zinātājai Līgai Reiterei. Tas ir kaut kas neaptverams, kad viņa iet pa pļavu – tas ir tas un der tam un tam, tas ir tas un der tam un tam. Tas garšo tā un tas garšo šitā. Man nemūžam nenāktu prātā mēģināt, kā tā vai cita puķe garšo. Un ne jau tāpēc, ka esmu cimperlīga. Galīgi nē. Tāpēc, ka manā caurajā galvā neturas nekas un es nekā nevaru iegaumēt tos dažus Latvijas indīgos augus, par kuriem es zinu, ka tādi ir, bet vairāk arī nekā. Nu un tāpēc labāk neēdu nekādus. Vienīgais, ko no Līgas stāstījuma atceros, ka vībotni var ēst taisni no lauka un ka tā nomierina nervus. Ak dievs, cik tā ir negaršīga!!! Var jau būt, ka nervus nomierina, bet man vēl tagad skudriņas skrien pāri mugurai no tās garšas. Brrr….

Nu lūk. Un kas atliek no puķes, kad nezini, kā to apēst? Nu smukums taču. Un man vienmēr ir licies, ka, ja virtuvē karājas sakaltēti augi, tas ir mājīgi. Tas ziemā atgādina par vasaru, smaržo un vispār – skaisti. Nu, apmēram tā kā Stendera veikaliņos. Par cik man vispār ir tuvs boho stils, tad tādas sakaltētu augu buntes tur īsti labi iederētos. Bet ar tām buntēm ir tāda nelaime, ka pirmos divus mēnešus ir OK, t.i., kamēr ārā vēl principā ir vasara un lai to ieraudzītu, nav jāblenž sakaltušos kātos, bet pēc tam tās pārvēršas par putekļu krātuvi, no tām sāk birt visādi krikumi un ja labi ilgi tās atstāj bez ievērības, tad arī zirnekļiem ir beidzot mājvieta. Tā ka principā tāda bunte būtu pamazām jānoskrubina un jāizvāra tējā, bet augstāk minēto iemeslu dēļ tēju vāru tikai no piparmētrām, kas izaug manis pašas dārzā (šogad nopirku vienu, kam piemīt šokolādes garša – un patiešām tā ir), bet kuras sažāvēju un tad salieku maisiņos vai burkās un tādā veidā uzglabāju, jo tā vai tā, karājoties, viss pieput. Ar putekļu sūcēju jau neklupsi virsū – tad beigās būs tikai pliki kāti.

Nezinu, kā tās saimnieces, kurām sīpoli un ķiploki sapīti virtenēs un pie griestiem karājas zālītes visām vajadzībām un kaķītis smuki čuč, saritinājies uz spilvena, uz palodzes podiņos aug garšvielas un viss ir tīrs un spodrs, kā viņas to dabū gatavu?! Man tad vajadzētu kā tādam cerberim un sargam cauru dienu uzmanīt katru mājimieku soli, lai sīpolu virtenē nerastos robi, kaķītis negāztu puķupodus, aizkarus neviens neaiztiktu, lai netiktu izjauktas smukās ieloces, uz galda neviens drupačas nebirdinātu un ar netīrām kājām iekšā mājā nenāktu. Es to nedaru. Apmierinos tikai ar tiem brīžiem, kad neviena nav mājās un es varu kādu stundiņu pabūt sev tīkamā vidē. Visā pārējā laikā cenšos vienkārši neskatīties un neievērot, lai gan mana pārvietošanās pa māju vienmēr notiek, iztaisnojot paklājus, noliekot vietā drēbes, noslaukot drupačas, piekārtojot galdautu un knibinoties ap simts citu sīkumu. Un es nekad neesmu mierā ar to, ko redzu. Tāda nespēja neievērot sev netīkamas lietas. Jo, lai kāds būtu stils, tīrība ir un paliek visa pamatā.

Bet, atgriežoties pie zālītēm – ārā ir vasara un ar tām ir pilnas pļavas un sētmales un var uz tām skatīties un blenzt un censties šos mirkļus iekonservēt galvā vai fotogrāfijā un paņemt sev līdzi garajā ziemā. Un, laikam jau katram savs – ir cilvēki, kas zina visādus jocīgus zāļu nosaukumus (kādi tik nav!) un ir cilvēki, kā es, kas nupat uzzināja no Kuldīgas tautas tērpu zinātājas Ingas Vīksnas, ka Kuldīgas tautas tērpa sastāvdaļa arī ir bijis sarafāns! Un es domāju, ka sarafāni ir tikai suitiem un ventiņiem. Izrādās, kuldīdznieki kav labāki. Tikai Kuldīgas sarafāna apakšdaļa ir tumši zila – pie tā gan mēs jau esam pieraduši. Un, protams, suitiem ir viskošākais tautas tērps. Lai piedod man visi citi novadi, arī tik ļoti iemīļotās Nīca un Bārta, bet suitiem – nu tiem ir tādas krāsas, ka acis tek ārā.

Tā nu man iznāca – sāku par zālēm un beidzu par tautas tērpiem. Būs jābrauc uz Kuldīgu to sarafānu apskatīt!

Peldēšana

 

PeldesanaŠodien ar ģimeni bijām akvaparkā. No paša rīta, kad tikko atvēries, lai nav jāperas pa ūdeni, kā šprotēm pa bundžu. Nu jā – un bijām otrā ģimenīte.

Mani īsti neuzrunā šļūkšana pa caurulēm un galīgi jau nē – pa slēgtām. Laikam zemapziņa baidās, ka iesprūdīšu… Bet mani uzrunā iespēja vienkārši peldēt, jo mūsu jūrā tā īsti labi papeldēt nevar, jo pirmkārt, vēl ir nežēlīgi auksts, bet otrkārt – pa tiem viļņiem nekāda dižā peldēšana nesanāk… un vēl tās straumes, un vispār – man jūra tā īsti nepatīk. Tam ir iemesls – esmu bijusi klāt, kad mamma raud, noliekusies pār noslīkušas meitenītes ķermenīti. Jā, jā, es saprotu, ka noslīkt var arī mutes bļodā, bet nu tāda trauma un tādas asociācijas.

Nu, mums vēl ir iespēja peldēties Ventā vai Bušnieku ezerā, bet arī tur siltā laikā ir pilns, ka šausmas – pusaudži ālējas, mammas baras, bērni raud, kaut kur cep šašliku, kaut kur iereibušas kompānijas skaidro attiecības – nē, tas nav man.

Peldēt es iemācījos vai nu baseinā (no skolas 2.klasē reizi nedēļā gājām uz Daugavas sporta nama baseinu peldēt) vai Lielupē. Tagad es tā īsti vairs nevaru pateikt, kur tieši. Atceros tikai, ka baseinā mūs mācīja peldēt tā – izstiepj rokas uz augšu, saliek vienu plaukstu virs otras un, kad ir uztaisīts tāds ķīlītis, jāliekas ar seju ūdenī garšļaukus un cik spēka jākustina kājas. Es nekad pēc tam vairs tā neesmu peldējusi un neesmu pārliecināta, ka tas ir tas labākais paņēmiens, kā iemācīt bērnu peldēt. Patiesībā tas nav viegli.

Nu bet Lielupē, vasarās, tur mēs peldējām kā tikai ienāca prātā – kraulā un pa suniskam un rokas lejā un kājas ārā un cik ilgi var izturēt zem ūdens un cik ilgi var izturēt, kad savelkas kamoliņā, aptver ceļus ar rokām un šūpojas pa ūdeni kā pludiņš. Un vēl mans tēvs veda mūs ar laivu līdz Lielupes vidum un ļāva nolaisties līdz pašam dibenam – tu nolaidies līdz dibenam, atsperies un traucies augšā pretim saulei, kas spīd caur zaļgano ūdeni. Un es zinu, ka Lielupes malas ir diezgan dūņainas, bet pa vidu ir grants. Un ja vēl garām aizbrauca kāda motorlaiva, tad varēja šūpoties viļņos. Nu jā – un bija vēl liela smagās mašīnas kamera, uz kuras varēja dreifēt, tikai tai bija nejauks metāla kāts, caur kuru tur pūta gaisu iekšā un mēs vasarās bieži dabūjām staigāt ar noskrāpētām ciskām. Lieki piebilst – iešana uz upi peldēties bija dāvana pēc garas vasaras dienas, pēc padarīta darbiņa un vienmēr bija lieli svētki mums, bērniem.

Kā jau no šī var saprast, man nav bail no ūdens. Nepavisam. Un tāpēc, šodien, izņēmusies ar bērnu un izrādījusi viņam visu, ko māku un noskatījusies, kā viņš atdarina un izslavējusi līdz nemaņai, nodevu stafeti vīram un pati savā nodabā peldēju no sākuma vienkārši apkārt baseinam, bet tad nogūlos uz muguras un tā arī paliku. Tie, kas to ir darījuši, tie zina, cik fantastiski ir atslābināt visus, visus, visus locekļus un ļauties ūdenim. Nu gluži kā ezītim, kad tas peldēja lejup pa upi. Baseinā straumes nav, cilvēku arī nebija – visi mirka tais džakuzi vannās un es labu brīdi tā karājos (cita vārda nevaru piemeklēt) ūdenī, no sākuma skatīdamās mākoņos, bet tad aizvēru acis un vienkārši izjutu, kā tas ir – atrasties bezsvara stāvoklī. Bet tad, kādā brīdī, kamene izdomāja, ka mans ģīmis ir saliņa uz kuras var nosēsties un arī papeldēt, un es slējos vien kājās. Un ko es ieraugu – mans vīrs stāv un smejas, bet gar krastu izbijies skraida jauns glābēju puisis, kurš laikam jau domāja, ka kundzīte ir atdevusi galus. Es viņam smejoties pabļāvu, ka netaisos slīkt, bet viņš parādīja paceltu īkšķi, tipa – visu cieņu.

Pēc tam, kad jau braucām mājās, es vīram teicu: “Vajadzēja pagulēt ilgāk, viņš būtu meties mani glābt un šis rīts iegūtu vēl jaukāku nokrāsu.”, uz ko vīrs atbildēja, ka ko nu tāds puisis, pats kā diegs un nobijies, bet es nodomāju – diegs ta diegs, bet toties jauns un smuks. Tā man šorīt gāja – labi.

Gara vasara

smilgas-664x437Nosaukumu šim rakstam aizņēmos no tāda paša nosaukuma organizācijas, kas mani zināmā veidā uzrunāja. 30.jūlijā viņi rīko jau sesto festivālu, kurā notiks meditācijas, dejas, ieklausīšanās sevī, joga un nekādas gaļas un nekāda alkohola. Tāda atelpa vasaras vidū.

Visā šajā pasākumā mani aicina miers un klusums un nesteidzīgums un pats nosaukums man mazliet atgādina Prāta Vētras dziesmu “Vēl viena klusā daba”. Kaut kas, kas atgādina brīdi, kad tu esi noguris pēc garas dienas un tev ir vienalga un tu vēlies tikai iekrist zālē un aizmirst visu. Un vairs nav svarīgs ne darbs, ne nauda, ne mašīna, nekas. Tikai tu pats, silts, dzīvs un šeit.

Tas par to, kas man patīk. Tas, kas tā kā drusku nepatīk, ir tāda budisma pieskaņa. Protams, budisms pēc savas būtības ir jēdzīgāks par važu važās un pazemībā un pienākumā iekalto kristietību. Pie kam, ja nemaldos (ja maldos, lūdzams, labojiet), budisma dēļ neviena asins nav lijusi, t.i., es vēstures stundās neatceros mācījusies par budistu karagājieniem, lai uzspiestu savu ticību. Budists ar zobenu man kaut kā neiet kopā…

Bet, kā jebkura reliģija, tā tomēr ir rāmis, lai tajā kaut kādā veidā noturētu tos, kam ir nepieciešamība būt tajā rāmī. Man nav. Esmu nihiliste un kritiķe un spēju atrast muļķības un nesakritības un absurdu absolūti jebkurā parādībā, par reliģiju nemaz nerunājot. Tikai nelaime tāda, ka tādi brīvdomātāji, kā es, nekad nespētu savākties tādos jaukos un neapšaubāmi fantastiskos pasākumos, kā “Give and Get”, kas vietas trūkuma dēļ diemžēl šogad nenotiek. Es jau pieteicos par brīvprātīgo un man bija vienalga, ko tur darīt – kaut vai tualetes mazgāt, bet nu, jācer, nākamgad viss notiks. Nu jā un šis pasākums “Gara vasara”, uz kuru došos pirmo reizi un ja manu dvēseli tas uzrunās, tad nākamgad gaidiet mani brīvprātīgo rindās, jo manī laikam no senčiem ir nepieciešamība kaut ko darīt un neskatoties uz vienpatību, ir vēlme būt kopā, būt piederīgai kādai kopienai vai organizācijai – cilvēkiem, ar kuriem runāju vienā valodā. Tāpēc jau, neskatoties uz to, ka tas ir nenormāli smagi, es bezgala mīlu deju svētkus, jo mana mīlestība pret deju un cilvēkiem, kas izjūt to pašu, ļauj pārciest nespēju pabūt vienai, arī, piedodiet, tualetē ne.

Vakar gājām ar mazo bērnu staigāties un debesīs bija gan tumši violeti mākoņi, gan arī saule un koši zaļās saules apspīdētās koku galotnes pret zili violetajām debesīm bija tik fascinējošas, ka es vairākas reizes apstājos un rādīju mazajam uz šo parādību un teicu: “Redzi, krāsas!”, uz ko viņš man atbildēja: “Tas ir smukums.” Un es teicu, ka dzīve bez smukuma nav nekāda dzīve un viņš man piekrita. Uz šīs vienprātības nots arī sarunu beidzām, bet jā – vasara, tas ir kaut kas. Meži un pļavas un smilgas un margrietiņas un gliemezītis uz ceļa un strazds, kas čiepj ķiršus – tā ir vasara.

Protams, kaut kā jau iztika ir jānopelna un viena manas personības daļa vēlas uzvilkt lietišķo apģērbu un atkal doties astoņu stundu verdzībā pie kāda datora un ar ilgpilnu skatienu lūkoties, kā aiz loga paiet vasara, iestājas rudens, uzsnieg sniegs un atkal atnāk pavasaris, bet tā otra brēc kā aizkauta un saka: “Tu arvien labāk proti šūt tautas tērpus, spēj uzdarināt izšūtas aproces, somiņas, izšūt dvieļu galus, sašūt linu kreklus veselai armijai, tu esi mācījusies astroloģiju jau četrus gadus un esi mācījusies hiroloģiju (gan drusku mazāk), tu taču varētu saņemties un mēģināt izdzīvot pati uz savu roku, toties bez priekšniekiem, kas nemāk pateikt “Paldies”(tā man tāda sāpe un trauma)!” Nu jā, un nesen man uzrakstīja viena meitene no izdevniecības un apjautājās, vai nevēlos izdot grāmatu! Un nepaiet ne diena, ne stunda, kad par to nedomāju un nezin ko gaidu, varbūt kādu, kas teiks – redzi, es tev iekārtoju jaukas telpas vecpilsētā un viss, kas tev jādara, ir darīt to, kas padodas un sagādā prieku!

Jā, dīvaini, es būdama padomju bērns, ar diezgan smagiem kompleksiem un vainas izjūtu un vēl nezin ko, uz vecuma galu būšu palikusi par frīku, kas ir izkritis no rūpīgi ieeļļotā “Amerikāņu sapņa” konveijera. Smalki. Bet sajūta ir ofigennaja.