Vēlreiz par saulgriežiem

VainagsEsmu padomju bērns un godīgi sakot, manā bērnībā man tā arī neradās konkrēts priekšstats par Līgo svētkiem un to svinēšanu. Esmu piedzīvojusi kreppapīra vainagus un kartona sombrero cepures Rīgas centrāltirgū. Kad biju maza, man patika šīs spožās un krāsainās galvas rotas, jo krāsu jau nebija daudz. Vēl esmu piedzīvojusi askētiskus Līgo, kad pieticīgi tiek iekurts neliels ugunskurs, kādu stundiņu pasēdēts un pilnīgi skaidrā iets gulēt, jo nākamajā dienā darbs ir darāms. Esmu piedzīvojusi arī Līgo, kad alkohols plūst aumaļām un ugunskura vispār nav, jo nav tādas vajadzības vēl lieki noņemties ar malku un kurināšanu. Nu jā un esmu piedzīvojusi vēl tādus Līgo svētkus, kas ir pa vidu diviem augstāk aprakstītajiem – tikai nez kāpēc nekad nav tā sajūta, ka jā, šie ir īstie un šī ir īstā metode un īstais piegājiens. Un nolēmu, ka jāpieslienas tiem, kas Līgo svētkus svin tieši saulgriežu laikā un dara to tā teikt, sentēvu garā.

Un tā nu pāris gadus atpakaļ vienā tādā pasākumā piedalījos. Pasākums sākās ar vainagu pīšanu, folkloras kopu dziedāšanu un kopīgām rotaļām. Šī daļa man patika. Pēc tam bija koncerts, kur spēlēja jaunieši, kuru mūzika mani patiešām uzrunāja. Tāds tautas dziesmu mūsdienu pasniegums. Kaut kas uz Iļģu pusi. Pēc koncerta šie paši jaunieši spēlēja dančus un es dabūju izlekties “Skroders sēd uz aku” un “Pankūciņas”. Man, tāpat kā lielajam vairumam daiļā dzimuma pārstāvju, ļoti patīk dejot. Un tāpēc šī daļa man patika vislabāk. It īpaši tāpēc, ka nebija jāstutē sienas un jāgaida kad kāds kavalieris aicinās dejot. Dejoja visi un visnotaļ raibā sastāvā. Nu kā jau danču pasākumos.

Tad kad laiks tuvojās saules rietam, īstenās tautas tradīciju piekritējas ņēma ziedu klēpjus un dziedot gāja uz jūru. Jūra nebija tālu, tomēr jāiet bija pa ielām un gribētājas piedalīties izvērsās garā virtenē. Pa priekšu gāja mūsu vietējās zinātājas + pieaicinātā virszinātāja no Rīgas laikam, protams, tautas tērpos. Šis jau man tā kā sāka nepatikt, tāpēc, ka te skaidri redzama nespēja būt pašiem. Vajag kādu no Rīgas, lai būtu droši, ka nu būs labi. Pēc tam gāja tās, kas nav īsti zinātājas, bet kam bija tautas tērpi mugurā, nu un pašās beigās visādas salašņas un es tai skaitā, kas ne tik nebija vīžojušas, kā vismaz tautisku brunci izdiņģēt no kāda kora vai deju kolektīva.

Priekšā gājējas dziedāja Līgo dziesmas, bet tā kā gājēju virtene bija diezgan gara, aizmugurējās un toskaitā es, nemaz nedzirdējām, ko tās priekšējās tur dzied un vilkām tik “Līgo, Līgo”. Beigās es satiku vienu labu paziņu un mēs vilkāmies vispār pašas pēdējās un pļāpājām. Kaut kādā brīdī es apsmējos, jo viss šis pasāciens man atsita krišnaītus, kas maisās pa Rīgas ielām.

Nu tā. Kad nonācām pie jūras, es atkal tapu nopietna, jo zinātājas skaitīja īstos vārdus jūrai, darot tā, kā darījuši mūsu senči, ziedojot jūrai ziedus un vainagus un izlūdzoties labvēlību. Kam bija ziedi, tie meta jūrā ziedus, kam bija vainagi, tie meta vainagus. Tad, kad sākās tā mešana, es jutu, ka nebūs labi, jo savu vainadziņu negribēju jūrā mest, tak masu psihozes iespaidā iemetu aukstā ūdenī. Man bija ļoti liels žēlums un beigās izrādījās, ka jūrai mana vainaga nemaz nevajag. Visi ziedu klēpji un vainagi tika izskaloti malā un slapji un samocīti mētājās gar krastu.

Ejot prom vēl atskatījos un vienu mirkli gribējās iet un vainadziņu paņemt, nopurināt un likt galvā. Bet neizdarīju un nožēloju to vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Bet tagad es zinu, ka savu vainadziņu nekad vairs ūdenī nemetīšu, labāk pieturēšos pie vecum vecās tradīcijas, kad Līgo vakarā sadedzina iepriekšējā gada vainagus. Tas man liekas visjēdzīgāk. Nu un visādus ziedu klēpjus ieliek komposta kaudzē, kur tie pārtop masā, no kuras atkal radīsies jauna dzīvība. Tam manā uzskatā ir jēga. Žēlāku skatu par jūras krastā izskalotiem salauzītiem ziediem neesmu redzējusi un ar to arī beidzās mans mēģinājums piebiedroties zinātājiem. Es neesmu zinātāja, t.i., mana iekšējā balss diktē, kas un kā darāms un tās ir tikai manas darbības. Šo darbību kopums ir raibs kā lupatu deķis un sastāv no visādām dzīves laikā uzkrātām druskām, kas ir manas druskas, kuras uzlasu pa vienai vien.

Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos nicīgi izteikties par citu cilvēku priekšstatiem, kā lietas darāmas. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Ja nu kāds šeit ir, par ko gribu pasmieties, tad tā esmu es pati un neviens cits.

Jā un vēl – es zinu, ka ir saulgriežu pasākums, kurā tiek taisīta garākā (laikam) zāļu un ziedu vija. Skaisti, bet man ir jautājums – kur tā vija pēc tam paliek? Vai ginesa cienīgu pasākumu dēļ ir jānoplūc ziedi, kas būtu vēl ilgi ziedējuši un mūs priecējuši? Vai tad mērenība un praktiskums nav viens no latviešu izslavētajiem tikumiem? Vai varbūt es maldos un viju kāds uzglabā un nākamajā gadā simboliski sadedzina? Vai ieliek komposta kaudzē un pārvērš par zemi, kas dod dzīvību atkal jaunām puķēm?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *