Bērnības šausmenes

Sahs briljantu karalieneiManā bērnībā šausmu filmu kā tādu nebija. Nu vismaz pa TV nerādīja un kinoteātri galvenokārt pievērsās indiešu kino (kaut gan – kā to ņem; dažam varbūt tās arī bija šausmas). Bet bija filmas, kuras skatoties, ilgi nevarēju aizmigt un bija bail no katra troksnīša un katras ēnas istabā.

Pirmajā vietā laikam jau jāliek pirmā filma no Šerloka Holmsa sērijas – par to čūsku. Ak dievs, kā es baidījos un izrādās, arī mans vīrs ir baidījies un pieņemu ka arī citiem padomju bērniem nav gājis labāk. Tā kā filmas rādīja pa vakariem un pēc to noskatīšanās bija jāiet gulēt, tad man likās ka nu jau čūskas lien ārā pa visiem caurumiem. Vispār Šerloka Holmsa filmas ir tās filmas, kuras var skatīties atkal un atkal un nekad neapnīk.

Otrajā vietā likšu mūsu pašu latviešu filmu “Paradīzes atslēgas”. Uzņemtu 1975.gadā, jāteic, diezgan sliktā kvalitātē. Stāsts tur ir par vecu onkuli, kurš noindē otru onkuli, jo tas otrais bija sadomājis iet uz miliciju atzīties savā negodīgajā dzīvē (spekulācijas ar zeltu un dimantiem). Tā indēšanas aina uzņemta bija gana baisi un mūzika arī piemeklēta tāda draudīga, ka nenobriedušam bērna prātam tas bija pārbaudījums. Nesen to filmu noskatījos un pasmaidīju, cik naivi pareizi ir visi tie miliči un aizturēšanas ainas.

Nu un trešo godpilno vietu ieņem “Šahs briljantu karalienei”, ja nemaldos, 1973.gada ražojums. Tur ir stāsts par tanti (spēlē Lidija Freimane), kas piebeidz otru tanti, ielejot viņai skābi ģīmī, lai miliči domātu, ka tā ir viņa, kas ir beigta. Nu un protams, atkal spekulācijas ar dārglietām un zeltu un valūtu arī laikam. Un milicija ar nenormāli krutu tehnisko aprīkojumu – telefoni mašīnās, kabinetos kaut kas līdzīgs skaipam, kad televizorā redz cilvēku, ar ko sarunājas, nozieguma vieta tiek filmēta ar kameru un veicot izmeklēšanu un skatoties filmu, atsevišķas detaļas tiek pievilktas klāt, lai skaidrāk var redzēt. Tagad smieklīgi, bet, kad biju maza, tad skatījos muti pavērusi un ilgu laiku uzvārds “Grūbe” (tā bija tā slepkava) man saistījās ar slepkavībām.

Vēl no šīs pašas sērijas atceros, ka pa ceļam no skolas uz mājām bija viena vārtrūme, par kuru visi zināja, ka tur ir notikusi slepkavība. Un es tai vārtrūmei garām gāju ātri ātri un vairījos pat galvu pagriezt uz to pusi. Varētu domāt, ka tur skalojas asiņu jūra un slepkava ar dunci stāv vārtrūmē.

Un vēl mēs visi (bērni) zinājām, ka mājās, kur logu vietā (kur pēc arhitektūras jābūt logam) ir mūris ar uzkrāsotu loga rāmi, – tur, tajā istabā ir nomiris cilvēks un no tādām mājām es arī baidījos.

Jā un vēl vakara filmu laikā reizēm rādīja tādu ielaidumu “Milicija meklē”, kurš sākās ar pannas dauzīšanai līdzīgu troksni un kurā stāstīja par izbēgušiem noziedzniekiem. No tiem man arī bija traki bail, jo likās, ka tas noziedznieks nāks tieši uz mūsu mājām.

Tādas ir manas bērnības šausmenes. Es neko nezināju par Zāģi  un Frankenšteinu un filmās nelija asinis un šausmas tika panāktas ar citiem paņēmieniem. Tagad katrā seriālā kādu piebeidz un maniem bērniem tāpēc naktī miegs nav sliktāks. Es pat skatos visus tos angļu slepkavību seriālus, jo tie mani nomierina. Jāsmejas – slepkavības nomierina. Bet tur jau netiek rādīts pats slepkavības fakts. No šī laika seriāliem pirmajā vietā ir Puaro filmas (žēl, ka Puaro nu ir beigts; filmā, protams, Deivids Sušē ir dzīvs), tad nāk Inspektors Luiss, Midsomeras slepkavības un tās Mārplas filmas, kur tā jaukā večiņa. Laba detektīvfilma, tāpat kā labs detektīvromāns ir balzāms manai dvēselei. Starp citu, nesen izlasīju detektīvromānu, kuru sarakstījusi viena angļu meiča (aizmirsu kā sauc) un kuras rakstīto par labu esam ir atzinis Agatas Kristi mazdēls un kur viņa turpina Puaro sēriju, bet man nepatika. Kaut kas Puaro tēlā nebija īsts. Pats stāsts gan – ok. Briesmīgi samudžināts.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *