Kulinārija

ulinarijaReiz lasīju kādu no Dagnijas Zigmontes darbiem (tikai neatceros, kuru), kurā tā glīti bija aprakstīta lauku virtuve un ēšanas paradumi, kas balstījās uz to, ka vasarā ēdami veģetāri ēdieni, bet gaļa atstājama ziemai. Es laikam esmu tas laimīgais gadījums, kad gaļu varu atstāt ne tikai ziemai, bet laimīgai dzīvei. Jo man gaļu neprasās vispār un tas ļauj man būt mierā ar sevi un savu pārliecību.

To gan nevar teikt par piena produktiem, jo mana nelaime un vājība ir saldumi un visādas kūkas tai skaitā. Un zefīrs un piena šokolāde un magoņmaizītes un gala beigās brī vai kamambērs vai tas pats krievijas siers uz sacepuma – ar vienu vārdu sakot, tā kā es zinu, ka arī šo produktu ieguve ir gana nežēlīga, tad cīnos ar sevi, kā vien māku un spēju. Un šis cīniņš ir gana traks.

Kādu laiku atpakaļ internetā parādījās laba recepte, kad no konservētu turku zirņu ūdens var uzkult masu, kas patiešām ir 1:1 līdzīga gan garšas, gan konsistences ziņā līdzīga uzkultiem olu baltumiem. No tās var uzcept bezē cepumus un uztaisīt patiešām garšīgu majonēzi, kas katrā ziņā ir vienlīdz garšīga kā iecienītā Franča majonēze. Bet es esmu pilnīga aita un spēju samaitāt daudz ko, kam ķeros klāt. Ar tiem cepumiem gāja tā, ka:

  • Pirmajā reizē es izmantoju ūdeni, kurā biju mājās vārījusi pupiņas, jo kādā no receptēm bija teikts, ka var izmantot arī to. Iztērēju tik cukuru, stundu kūlu un nekā. Salds ķīselis ar pupiņu garšu.
  • Otrajā reizē izmantoju to šķidrumu, kas no konserviem un jau biju uzkūlusi gana pieņemamu masu, kad izdomāju, ka jāpierīvē taču citrona miziņa un vēl man pa rokai gadījās arī apelsīns un apelsīna miziņa arī taču nevarētu skādēt. Bet skādēja gan – masa momentā saplaka, es jau biju apnikusi visai ģimenei, dūcinot virtuves kombainu un cenšoties reanimēt sa….to bezē masu. Beigās visu uzlēju uz plāts ar cepampapīru, kādas divas stundas kaltēju cepeškrāsnī un man sanāca tāds ziemas dīķis – pa virsu akmens cieta balta kārtiņa un apakšā dzeltens sīrups – tik salds, ka pat man acis sprāga ārā no salduma. Akmens cieto virskārtu protams es beigās nograuzu (salds taču), bet sīrupu kādu laiku lēju pie tējas, bet tad sāka šķebināt un ilgu laiku man sāka sāpēt galva no apelsīnu smaržas vien.
  • Tikai trešajā reizē ziņkārības pēc tomēr tos cepumus uzcepu un patiesi – nebija ne vainas, tikai neviens no manējiem neēda un lai nebūtu jāmet ārā, es stabili pārēdos tos arī un nu mani šķebina jau bezē izskats vien. Malace, ko lai saka.

Un ar to majonēzi bija tā, ka pirmo reizi sanāca gana labi, jo turējos pie receptes, bet otro reizi domēju – eļļas vietā pielikšu tos pašus konservētos zirņus un beigās man sanāca zirņu biezenis ar ķiploku garšu un kaut kā šī kombinācija negāja pie dūšas. Un tagad es nevaru sevi piespiest ēst turku zirņus, jo man vēl tagad mutē ir tā trakā garša. Labā ziņa šai stāstā ir tā, ka majonēzi tikpat kā nelietoju, jo no īstajām olām taisīto ēst ticība neļauj, bet feiko Ventspilī nopirkt nevar. Vienreiz biju atvedusi no Rīgas sojas majonēzi un tad pati pie sevis nosmējos – kādreiz no Rīgas veda kaut ko, ko šeit nevarēja dabūt un nu ved majonēzi.

Vispār viss ir galvā. Vienkārši man jau ir tik daudz gadu, ka no tās nekādi negrib izvējoties atmiņas par, teiksim, tomātiem ar krējumu. Kad iedomājos, siekala līdz grīdai. Jāteic, ka auzu krējumam arī nav nekāda vaina un tādos salātos tas itin labi aizstāj govs krējumu, tomēr baigi dārgais jau nu tas ir – 200 gramu maksā 1,59 EUR. Tāpēc visādi izdomājos, ka jātaisa pašai. Internets jau ir pilns ar receptēm, bet tur visur figurē indijas rieksti – ņemot vērā manu nemākulību kulinārijā, tik dārgus produktus es sev rokās nedodu un gala beigās – tad jau tas krējums būs tikpat dārgs. Bet, tā kā esmu pieradusi pie vienkāršas barības, tad izdomāju savu alternatīvu, kurā figurē kukurūzas ciete, ūdens, sāls, citrons un sojas piens. Jāteic – iznāca gana labi. Tagad domāju to kukurūzas cieti aizstāt ar auzu miltiem. Redzēs, kā nu ies – ka tik nesanāk tā, ka auzas arī uz kādu brīdi būs jāizslēdz no raciona – man šitā izgāja arī ar zirņu miltiem – tie ir smuki dzelteni un ļoti labi strādā visādās pankūkās kā lipeklis. Bet protams, cepot pankūkas vienreiz pieliku par daudz, varēja just zirņu garšu un vēl tas majonēzes stāsts un tagad manas attiecības ar zirņiem ir samaitātas…

Īstie vegāni gan saka, ka visi šitie aizvietotāji nav vegāna cienīga pārtika, bet man šobrīd ir pārejas periods un tāpēc dažkārt moka tas, ko narkomāni sauc par “lomkām” un dažkārt noraujos ar – it sevišķi tagad, vasarā, uz saldējumu. Vai uz kādām končām vai sieru. Jā, ar krējumu un pienu man vairs nav problēmu, bet siers vēl stāv priekšā. Recepšu jau ir daudz un izejvielas arī ir iepirktas – jāsāk tik mēģināt.

Jā un vēl tās sulas – palūdzu lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina sulu spiedi – uzdāvināja arī un tādu labi jaudīgu. Salasījusies par biešu sulas labo iedarbību, izspiedu biešu sulu un tīrā veidā (vecā muļķe) 200 gramu glāzi izdzēru vienā piegājienā – vispār jau man garšoja – salda. Bet man palika nelabi un sareiba galva un pēc tam tikai izlasīju, ka biešu sulu nepieradušam cilvēkam nav ieteicams dzert – tikai atšķaidītu ar citām sulām.

Nu labi, ja ar citām, tad ar citām. Un pieliku kāpostu. Un iznāca kaut kas tāds, ko iedzerot, viss apēstais uzreizi ir ārā. Varu rekomendēt tiem, kas pēc ēšanas vemj, lai nepaliktu resni – būs īstajā reizē. Bet viss jau pamazām kļūst labāk – tagad zinu, ka biešu sula ir garšīga ar ābolu un burkānu un vairs nav problēmu.

Ko es ar šo visu gribēju teikt – nav jau tā, ka ir tikai slikti. Kad saproti, kas ir tas, kas nepieciešams un kuri ir tie produkti, kas rada labsajūtu, var ļoti labi dzīvot un pārtikt. Un paldies dieviņam, ka kafija aug kokā – beigās būtu jādzer tas, ko mana vecvecmamma sauca par kafeju un uz paciņas bija rakstīts: “Miežu kafija “Vasara””.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *