Plānošana

PlanosanaIkviena strādājoša sieviete zina to sajūtu, kad darbs paņem visu brīvo enerģiju un arī tos krājumus, kas nolikti nebaltām dienām. Diena pēc dienas steidzas viena otrai pakaļ, paiet nedēļas un mēneši un tu attopies, ka mājās pagultes putekļos jau dzīvo ne tikai peļu ģimene, bet drīz jau būs iemitinājušies kurdu bēgļi un virtuves skapīši itin labi izskatās tikai ziemā un tikai krēslā, bet, kad atnāk pavasaris un nez no kurienes uzrodas saule, tad gribas laisties prom un meklēt tās mājas, kuras esi pazaudējusi un pārpratuma pēc iegriezusies pavisam svešā dzīvoklī, kurā mīt nu tik slinki cilvēki, ka patiešām – nu kā var dzīvot šādā cūku migā?!

Par drēbju skapi, vannas istabu un atvilktnēm nemaz nevajag nedz domāt, nedz runāt – šis tomēr ir miermīlīgs raksts – šausmu tēmas lai cilā kapeņu stāstiņu autori.

Bet patiešām – tā ir strādājošo sieviešu mūžīgā problēma – spēt būt vienlīdz labai gan darbā, gan mājās. Ak, jā – par bērniem un viņu nodarbībām, pulciņiem, mūzikas skolām, masku tērpiem, dārzeņu kompozīcijām, dzjoļiem, mājas darbiem un “šito nevilkšu, jo man nepatīk”, nemaz šeit nerunāšu. Tas stāv pāri manai saprašanai. Nesen runājos ar lielo dēlu, kas ir izaudzis visnotaļ veiksmīgs puisis un saņēmu  tādu pusslēptu pārmetumu, ka neesmu pietiekami daudz ar viņu noņēmusies, uz ko es viņam atteicu, ka arī robežu nekādu īsti nav bijis – ļāvu viņam pašam izpausties un šis ir tas laimīgais gadījums, kad pats arī tika galā. Es vienmēr smejos, ka kaut kādā brīdī ir atnākuši svešie cilvēki un viņu izaudzinājuši. Tas tā – pasmieties; patiesībā jau nav tā, ka mana sirdsapziņa būtu aizmigusi letarģiskā miegā bez daiļā prinča skūpsta un iespējas pamosties. Es teiktu – tādā pussnaudā.

Tā kā man ir zems enerģijas līmenis (patiešām – agrāk es sevi dikti mocīju ar pārmetumiem, sak – citas var un kas tu tāda, ka nevari), tad manu enerģiju tajos periodods, kad strādāju, paņem darbs. It sevišķi pēdējais – tas bija pārbaudījums gan fiziskajam ķermenim, gan galvai – vēl tagad nevaru vien attapties. Jo pēc darba spēju vien kā kārtīgs vīrs iegāzties dīvānā un aizmigt uz kādu stundu, tad ar dulnu galvu kaut kā pa roku galam apdarīt akūtos mājas darbus un iet gulēt. Un tas viss, ja ņem vērā, ka pārtiku iepērk un ēst gatavo mans vīrs. Slava viņam un mana mīlestība, jo, ja man pēc darba vēl vajadzētu mizot kartupeļus un cept kotletes un vazāties pa veikaliem, tad mūsu savienība laikam jau sen būtu pajukusi. Nu jā, un tad atnāk brīvdienas, kad vēl ir dārzs un visi nepadarītie darbi un vēl kāds brīvdienu pasākums un atkal ir pirmdiena un ir ļoti labi, ja ir sakārtotas uz darbu velkamās drēbes un padomāts par pusdienām. Nu, kaut kā tā.

BET. Man briesmīgi patīk plānot (un ja pie tiem plāniem pieturas, tad vispār viss ir šokolādē) un es esmu mēģinājusi putekļaino plauktu radīto spriedzi novērst, sastādot visādus plānus. Man ir bijuši plāni, kad visi darbi tiek novirzīti brīvdienām, bet tad rodas pārāk liels spiediens un no tā spiediena vispār nolaižas rokas un neko negribas darīt. Man ir bijuši plāni darba dienām, kad katru dienu ir ieplānots kāds bišķis un tad iznāktu vismaz viena diena nedēļā, kas būtu brīva. Bet atkal – pēcdarba nogurums paņem savu un arī šie plāni diez kā nepildījās. Tomēr, jāatzīst, ka labāk nekā pirmā veida. Tāpēc pirmais likums, ko pieņēmu savai zināšanai, bija: “Katru dienu izdari kaut ko – kaut nedaudz, kaut pāris minūtes, bet arī akmens sadrūp, kad to regulāri drupina.”

Man piemīt arī nelabs paradums, darot vienu darbu, jau domāt par nepadarītajiem piecsimts un tādējādi padarīt procesu saspringtu, saraustītu un rezultātā – nekvalitatīvu. Tā kā esmu arī liela grāmatu lasītāja, tajā skaitā arī padomu literatūras (tipa, kā nopelnīt miljonu J ), tad tur bija viens vērtīgs padoms: dariet visu tā, it kā tajā brīdī darāmais darbs būtu vienīgais, kas vispār dzīvē padarāms un ja pie tā piedomā, spriedze pazūd. Šis ir mans otrais likums.

Vēl viens vērtīgs padoms no tās pašas padomu literatūras, par kuru es nebiju aizdomājusies pati, skan: “Izdari tūlīt”. Es priekš sevis to saprotu tā, ka nepaej garām nomestām zeķēm, uzreiz ieliec tās veļas kastē, pēc mazgāšanās uzreiz izslauki vannu, tad nesakrājas netīrumi, uzreiz saklāj gultu un visu dari “pa rokai”, t.i. – kas gadās pa rokai, to dari. Šis princips neļauj uzkrāties pārmērīgi lieliem darbiem.

Ar šo puslīdz ir atrisināta ikdienas mājas darbu problēma, tajā skaitā logu mazgāšana un aizkaru mainīšana, bet ir jau vēl arī lielie darbi, tādi, kā, kā man pierakstīts: “Pāršūt zilo kleitu”, vai kaut kas tādā garā, piemēram, uztaisīt dārzā vēl vienu puķu dobi vai sagatavot ienākumu deklarāciju ieņēmumu dienestam, un šo darbu arī nav mazums, bet ar šiem ir grūtāk, jo pamatā arī šie visi ir samērā steidzmi, jo zilo kleitu gribas vilkt jau rīt un pavasaris klaudzina pie durvīm un tajā puķu dobē jau jāstāda puķes. Un šiem darbiem man ir saraksts; tos es pierakstu jauktā secībā, tā teikt “po mere postupļeņija” un ik pa laikam šo sarakstu pārkārtoju saskaņā ar divām lietām – ko man šobrīd vispār gribētos darīt un kas ir akūti nepieciešams. Šeit vēl arī ir jāsaprot, ka lielajiem darbiem ir gandrīz vienmēr nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās – piemēram, lai pāršūtu kleitu, man ir jāsaprot, ko man vajadzēs – rāvējslēdzēju, pogas, diegus, oderi, šujmašīnas adatu un tā līdz bezgalībai. Un tad ir jāsaprot – kas no tā visa man ir mājās un kas ir jānopērk un ja jānopērk, tad cik tā lieta maksās un vai nebūtu prātīgāk šo darbu atlikt un pagaidīt algas dienu (nu ne jau rāvējslēdža dēļ, bet piemēram, žoga krāsas dēļ). Tāpēc noteikti sev atvēlu laiku sagatavošanās darbiem, jo mani var izsist no sliedēm fakts, ka trūkst zilā diega brīdī, kad esmu piesēdusies pie šujmašīnas un kāja jau ir virs pedāļa. Un tā kā ātra pārorientēšanās nav mana spēcīgā puse, tas var samaitāt arī atlikušo dienu.

Nu un visbeidzot, ja man ir jāizdara tāds darbs, kā teiksim, vizīte pie valsts ierēdņa vai kaut kādu kardināli jaunu un svarīgu projektu uzsākšana vai citi patiešām svarīgi darbi, tad es skatos arī astroloģisko prognozi; protams, ja laika periods ir atkarīgs no manis. Man ir bijis gadījums, kad darba veikšanai atvēlēts īss laika periods, kuru es pie skaidra saprāta nekad nebūtu izvēlējusies jele kādu darbību veikšanai, bet noteikumi diktēja savu nu un iznākums ir bijis bēdīgs.

Nu jā un es vairs sevi nemoku ar striktiem rāmjiem un neplānoju pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam un tas ir nācis par labu.

Un tā vēlreiz:

  • Katru dienu izdarīt kaut ko, kaut pāris minūtes.
  • Katru darbu darīt tā, it kā tas būtu vienīgais darbs, kas vispār dzīvē padarāms.
  • Izdarīt tūlīt, jeb pa ceļam.
  • Plānot lielos darbus un atvēlēt laiku sagatavošanās darbiem.
  • Patiesi nozīmīgos darbus ieplānot saskaņā ar astroloģisko prognozi.
  • Nemocīt sevi ar striktiem rāmjiem un neplānot pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *