Apģērbs

ApgerbsŠorīt no rīta pēc karstas un nemierīgas nakts pamodos tā ne visai izgulējusies no tā, ka mans mazais bērns piegrūda man pie deguna izkritušu zobu un priecīgs paziņoja, ka nu nāks zobu feja. Nu labi, ja nāk zobu feja, tad jāceļas vien augšā un jāsāk diena. Bet dienu tā īsti labi nevarēju sākt, jo manas iemīļotās mājas drēbes arī nebija pa nakti svaigākas tapušas un bija vien jāliek mazgāties. Kamēr drēbes mazgājās, tāpat naktskreklā apcerīgi izdzēru rīta kafiju, tad uzrāvu mugurā ko-neko un ķēros pie mājas uzkopšanas ar domu, ka brīdī, kad drēbes būs izžuvušas, arī māja būs sakopta un es pati varēšu ieiet dušā, nomazgāties, uzvilkties tīras drānas un sajusties kā cilvēks.

Nezinu, kā citiem, bet man ir mīļās drēbes, kuras katra ir vienskaitlī un brīžos, kad tās nav pieejamas, ir jāizlīdzas ar ko nebūt. Nu, tāpat arī šorīt – kā jau teicu, skapī sameklēju kaut ko puslīdz piemērotu šim karstajam laikam un ķēros pie grīdu slaucīšanas, mazgāšanas, paklāju purināšanas, gultu klāšanas un visām citām darbībām, kas jau tāpat liek sasilt, bet karstā laikā taisni uzkarst ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad nu darbi bija puslīdz padarīti un drēbes gatavas doties laukā saulītē ātri izžūt, pamodās lielais bērns, kuram steidzami vajadzēja ziedi pret saules apdegumiem un man bija uz ātru roku jādodas uz aptieku nopirkt ziedi.

Nu protams, un līdz ko man mugurā ir sazin kas, mati nemazgāti un pati arī, tā veikals ir pilns ar paziņām un visi tādi sprigti un tīri un tikai es vienīgā nespirgta un netīra. Un kārtējo reizi es pati sev pierādīju, ka nu nevar aizšaut uz veikalu ar domu, ka gan jau tur nevienu nesatikšu. Satiku gan.

Un lieku reizi pārliecinājos, ka, kā Evelīna no Modnij prigovor saka, sievietei ir jābūt bāzes apģērbu komplektam, kurus savstarpēji VISUS var kombinēt.

Man tā nav. Man ir drēbes, kas patīk un ir mīļas, bet tādu īsti universālu apģērbu nav, jo, teiksim, šie svārki sader tikai ar šo blūzi un šīs bikses tikai ar šo. Un kad nu uz sitienu nav pieejami svārki no pirmā komplekta un blūze no otrā, tad atlikušie divi apģērba gabali nekā nesader. Un viss. Es šo situāciju parasti glābju, rūpīgi izdomājot, ko vilkšu mugurā un attiecīgi tam sagatavojoties, bet tādos brīžos kā šorīt (steidzamos) apjūku un vienmēr nolaižu lažu.

Šīs problēmas risināšanai kādā raidījumā uzzināju interesantu, bet gana labu paņēmienu – jāsataisa tabula, kur kolonnu virsraksti ir apģērbu augšiņas (blūzes un džemperi), bet rindu nosaukumi ir apģērbu apakšiņas (svārki un bikses) un kolonnu un rindu krustpunktos atzīmē kas ar ko sader. Un tad var redzēt, ka, gadījumā, ja baltie svārki nav izmantojami, strīpaino džemperi var aizmirst, jo tas pēdējais sader tikai ar baltajiem svārkiem. Nu kaut kā tā.

Šo ideju uzzināju tikai nesen, tāpēc tagad sākšu izmantot, un man vēl tur gribētos piepīt kurpes un somiņas. Tad jau redzēs, kas tur iznāks. Varbūt tiešām nostrādā? Jo es esmu TIK daudz apģērbu izmetusi laukā tikai tāpēc vien, ka veikalā patīk, bet, kad atnāku mājās, tad, izrādās, tas ne ar ko nav sakombinējams. Kaut gan šeit vēl ir tā nelaime, ka veikalā liekas, ka šī blūze saderēs ar to un to, bet uzvelkot mugurā, izrādās, ka nesader vis. Un kā tikt galā ar šo problēmu – patiešām nezinu, jo viss atklājas tikai brīdī, kad tiek savilkts mugurā. Un tad vēl mainās sezonas un, kā šovasar – te karsts, ka dvēsele krīt ārā, te auksts, ka jāvelk ziemas siltās zeķes un jākurina kamīns, ka gals klāt. Nu jā – un vēl tie apavi – tie arī jāpiekombinē klāt – vispār visa tā ģērbšanās ir gana piņķerīga padarīšana un nes nekad neesmu tā īsti mierā ar to, kas iznācis.

Amerikāņi ir uzņēmuši ļoti jauku dokumentālo filmu “Advanced style” par amerikāņu stilīgajām večiņām. Nu, cepuri nost – rozā mati un zilas saules brilles un koši zaļas bikses un lillā tunika. Nu, fantastiski. Tā filma laikam vēl nav gatava, bet es skatījos fragmentus ar atvērtu muti. Nu jā – tām večiņām skapji bija pilni līdz malām, jo tādu krāsu dažādību un formu daudzveidību vajag lielā skaitā, lai varētu kā-nekā sakombinēt. Jeb viņas nemaz nekombinē? Velk to, kas pagadās un iznes savu tēlu ar taisnu muguru un augsti paceltu galvu? Jo par uzmanības trūkumu viņas noteikti nesūdzas. Lai arī vēl neesmu tik veca, šīs večiņas iedvesmo manu ar tradīciju un tikumības un piedienības valgiem sašņorēto dvēseli un es ļoti cenšos būt citāda labā nozīmē. Tiesa gan – tas man izdodas ļoti lēni un ļoti pamazām, bet, nu jā – cenšos.

Vēlreiz par saulgriežiem

VainagsEsmu padomju bērns un godīgi sakot, manā bērnībā man tā arī neradās konkrēts priekšstats par Līgo svētkiem un to svinēšanu. Esmu piedzīvojusi kreppapīra vainagus un kartona sombrero cepures Rīgas centrāltirgū. Kad biju maza, man patika šīs spožās un krāsainās galvas rotas, jo krāsu jau nebija daudz. Vēl esmu piedzīvojusi askētiskus Līgo, kad pieticīgi tiek iekurts neliels ugunskurs, kādu stundiņu pasēdēts un pilnīgi skaidrā iets gulēt, jo nākamajā dienā darbs ir darāms. Esmu piedzīvojusi arī Līgo, kad alkohols plūst aumaļām un ugunskura vispār nav, jo nav tādas vajadzības vēl lieki noņemties ar malku un kurināšanu. Nu jā un esmu piedzīvojusi vēl tādus Līgo svētkus, kas ir pa vidu diviem augstāk aprakstītajiem – tikai nez kāpēc nekad nav tā sajūta, ka jā, šie ir īstie un šī ir īstā metode un īstais piegājiens. Un nolēmu, ka jāpieslienas tiem, kas Līgo svētkus svin tieši saulgriežu laikā un dara to tā teikt, sentēvu garā.

Un tā nu pāris gadus atpakaļ vienā tādā pasākumā piedalījos. Pasākums sākās ar vainagu pīšanu, folkloras kopu dziedāšanu un kopīgām rotaļām. Šī daļa man patika. Pēc tam bija koncerts, kur spēlēja jaunieši, kuru mūzika mani patiešām uzrunāja. Tāds tautas dziesmu mūsdienu pasniegums. Kaut kas uz Iļģu pusi. Pēc koncerta šie paši jaunieši spēlēja dančus un es dabūju izlekties “Skroders sēd uz aku” un “Pankūciņas”. Man, tāpat kā lielajam vairumam daiļā dzimuma pārstāvju, ļoti patīk dejot. Un tāpēc šī daļa man patika vislabāk. It īpaši tāpēc, ka nebija jāstutē sienas un jāgaida kad kāds kavalieris aicinās dejot. Dejoja visi un visnotaļ raibā sastāvā. Nu kā jau danču pasākumos.

Tad kad laiks tuvojās saules rietam, īstenās tautas tradīciju piekritējas ņēma ziedu klēpjus un dziedot gāja uz jūru. Jūra nebija tālu, tomēr jāiet bija pa ielām un gribētājas piedalīties izvērsās garā virtenē. Pa priekšu gāja mūsu vietējās zinātājas + pieaicinātā virszinātāja no Rīgas laikam, protams, tautas tērpos. Šis jau man tā kā sāka nepatikt, tāpēc, ka te skaidri redzama nespēja būt pašiem. Vajag kādu no Rīgas, lai būtu droši, ka nu būs labi. Pēc tam gāja tās, kas nav īsti zinātājas, bet kam bija tautas tērpi mugurā, nu un pašās beigās visādas salašņas un es tai skaitā, kas ne tik nebija vīžojušas, kā vismaz tautisku brunci izdiņģēt no kāda kora vai deju kolektīva.

Priekšā gājējas dziedāja Līgo dziesmas, bet tā kā gājēju virtene bija diezgan gara, aizmugurējās un toskaitā es, nemaz nedzirdējām, ko tās priekšējās tur dzied un vilkām tik “Līgo, Līgo”. Beigās es satiku vienu labu paziņu un mēs vilkāmies vispār pašas pēdējās un pļāpājām. Kaut kādā brīdī es apsmējos, jo viss šis pasāciens man atsita krišnaītus, kas maisās pa Rīgas ielām.

Nu tā. Kad nonācām pie jūras, es atkal tapu nopietna, jo zinātājas skaitīja īstos vārdus jūrai, darot tā, kā darījuši mūsu senči, ziedojot jūrai ziedus un vainagus un izlūdzoties labvēlību. Kam bija ziedi, tie meta jūrā ziedus, kam bija vainagi, tie meta vainagus. Tad, kad sākās tā mešana, es jutu, ka nebūs labi, jo savu vainadziņu negribēju jūrā mest, tak masu psihozes iespaidā iemetu aukstā ūdenī. Man bija ļoti liels žēlums un beigās izrādījās, ka jūrai mana vainaga nemaz nevajag. Visi ziedu klēpji un vainagi tika izskaloti malā un slapji un samocīti mētājās gar krastu.

Ejot prom vēl atskatījos un vienu mirkli gribējās iet un vainadziņu paņemt, nopurināt un likt galvā. Bet neizdarīju un nožēloju to vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Bet tagad es zinu, ka savu vainadziņu nekad vairs ūdenī nemetīšu, labāk pieturēšos pie vecum vecās tradīcijas, kad Līgo vakarā sadedzina iepriekšējā gada vainagus. Tas man liekas visjēdzīgāk. Nu un visādus ziedu klēpjus ieliek komposta kaudzē, kur tie pārtop masā, no kuras atkal radīsies jauna dzīvība. Tam manā uzskatā ir jēga. Žēlāku skatu par jūras krastā izskalotiem salauzītiem ziediem neesmu redzējusi un ar to arī beidzās mans mēģinājums piebiedroties zinātājiem. Es neesmu zinātāja, t.i., mana iekšējā balss diktē, kas un kā darāms un tās ir tikai manas darbības. Šo darbību kopums ir raibs kā lupatu deķis un sastāv no visādām dzīves laikā uzkrātām druskām, kas ir manas druskas, kuras uzlasu pa vienai vien.

Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos nicīgi izteikties par citu cilvēku priekšstatiem, kā lietas darāmas. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Ja nu kāds šeit ir, par ko gribu pasmieties, tad tā esmu es pati un neviens cits.

Jā un vēl – es zinu, ka ir saulgriežu pasākums, kurā tiek taisīta garākā (laikam) zāļu un ziedu vija. Skaisti, bet man ir jautājums – kur tā vija pēc tam paliek? Vai ginesa cienīgu pasākumu dēļ ir jānoplūc ziedi, kas būtu vēl ilgi ziedējuši un mūs priecējuši? Vai tad mērenība un praktiskums nav viens no latviešu izslavētajiem tikumiem? Vai varbūt es maldos un viju kāds uzglabā un nākamajā gadā simboliski sadedzina? Vai ieliek komposta kaudzē un pārvērš par zemi, kas dod dzīvību atkal jaunām puķēm?

Bērnības šausmenes

Sahs briljantu karalieneiManā bērnībā šausmu filmu kā tādu nebija. Nu vismaz pa TV nerādīja un kinoteātri galvenokārt pievērsās indiešu kino (kaut gan – kā to ņem; dažam varbūt tās arī bija šausmas). Bet bija filmas, kuras skatoties, ilgi nevarēju aizmigt un bija bail no katra troksnīša un katras ēnas istabā.

Pirmajā vietā laikam jau jāliek pirmā filma no Šerloka Holmsa sērijas – par to čūsku. Ak dievs, kā es baidījos un izrādās, arī mans vīrs ir baidījies un pieņemu ka arī citiem padomju bērniem nav gājis labāk. Tā kā filmas rādīja pa vakariem un pēc to noskatīšanās bija jāiet gulēt, tad man likās ka nu jau čūskas lien ārā pa visiem caurumiem. Vispār Šerloka Holmsa filmas ir tās filmas, kuras var skatīties atkal un atkal un nekad neapnīk.

Otrajā vietā likšu mūsu pašu latviešu filmu “Paradīzes atslēgas”. Uzņemtu 1975.gadā, jāteic, diezgan sliktā kvalitātē. Stāsts tur ir par vecu onkuli, kurš noindē otru onkuli, jo tas otrais bija sadomājis iet uz miliciju atzīties savā negodīgajā dzīvē (spekulācijas ar zeltu un dimantiem). Tā indēšanas aina uzņemta bija gana baisi un mūzika arī piemeklēta tāda draudīga, ka nenobriedušam bērna prātam tas bija pārbaudījums. Nesen to filmu noskatījos un pasmaidīju, cik naivi pareizi ir visi tie miliči un aizturēšanas ainas.

Nu un trešo godpilno vietu ieņem “Šahs briljantu karalienei”, ja nemaldos, 1973.gada ražojums. Tur ir stāsts par tanti (spēlē Lidija Freimane), kas piebeidz otru tanti, ielejot viņai skābi ģīmī, lai miliči domātu, ka tā ir viņa, kas ir beigta. Nu un protams, atkal spekulācijas ar dārglietām un zeltu un valūtu arī laikam. Un milicija ar nenormāli krutu tehnisko aprīkojumu – telefoni mašīnās, kabinetos kaut kas līdzīgs skaipam, kad televizorā redz cilvēku, ar ko sarunājas, nozieguma vieta tiek filmēta ar kameru un veicot izmeklēšanu un skatoties filmu, atsevišķas detaļas tiek pievilktas klāt, lai skaidrāk var redzēt. Tagad smieklīgi, bet, kad biju maza, tad skatījos muti pavērusi un ilgu laiku uzvārds “Grūbe” (tā bija tā slepkava) man saistījās ar slepkavībām.

Vēl no šīs pašas sērijas atceros, ka pa ceļam no skolas uz mājām bija viena vārtrūme, par kuru visi zināja, ka tur ir notikusi slepkavība. Un es tai vārtrūmei garām gāju ātri ātri un vairījos pat galvu pagriezt uz to pusi. Varētu domāt, ka tur skalojas asiņu jūra un slepkava ar dunci stāv vārtrūmē.

Un vēl mēs visi (bērni) zinājām, ka mājās, kur logu vietā (kur pēc arhitektūras jābūt logam) ir mūris ar uzkrāsotu loga rāmi, – tur, tajā istabā ir nomiris cilvēks un no tādām mājām es arī baidījos.

Jā un vēl vakara filmu laikā reizēm rādīja tādu ielaidumu “Milicija meklē”, kurš sākās ar pannas dauzīšanai līdzīgu troksni un kurā stāstīja par izbēgušiem noziedzniekiem. No tiem man arī bija traki bail, jo likās, ka tas noziedznieks nāks tieši uz mūsu mājām.

Tādas ir manas bērnības šausmenes. Es neko nezināju par Zāģi  un Frankenšteinu un filmās nelija asinis un šausmas tika panāktas ar citiem paņēmieniem. Tagad katrā seriālā kādu piebeidz un maniem bērniem tāpēc naktī miegs nav sliktāks. Es pat skatos visus tos angļu slepkavību seriālus, jo tie mani nomierina. Jāsmejas – slepkavības nomierina. Bet tur jau netiek rādīts pats slepkavības fakts. No šī laika seriāliem pirmajā vietā ir Puaro filmas (žēl, ka Puaro nu ir beigts; filmā, protams, Deivids Sušē ir dzīvs), tad nāk Inspektors Luiss, Midsomeras slepkavības un tās Mārplas filmas, kur tā jaukā večiņa. Laba detektīvfilma, tāpat kā labs detektīvromāns ir balzāms manai dvēselei. Starp citu, nesen izlasīju detektīvromānu, kuru sarakstījusi viena angļu meiča (aizmirsu kā sauc) un kuras rakstīto par labu esam ir atzinis Agatas Kristi mazdēls un kur viņa turpina Puaro sēriju, bet man nepatika. Kaut kas Puaro tēlā nebija īsts. Pats stāsts gan – ok. Briesmīgi samudžināts.

 

Vasaras saulgrieži 2016

SaulesZime-664x659Šogad Saulīte savā augstākajā punktā atradīsies 21.jūnijā pulksten 1:34 naktī. Smieklīgi, vai ne – augstākajā punktā un naktī. Bet tur ir savs labums. Tie, kam pietiek ar maz miega vai nākamajā dienā nav jāiet uz darbu vai var atļauties nokavēt, šajā brīdī var iekurt ugunskuru vai sveci vismaz un tā pa smuko šo brīdi sagaidīt un pavadīt. Jo ugunskurs tieši naktī ir tas smukākais; dienas vidū diez kas jau nebūs.

Jā, ar tiem saulgriežiem un vispār ar dabas ritmiem ir tā, ka tos nevar ieriktēt tā, lai nozīmīgais brīdis iekrīt sestdienas pēcpusdienā, kad māja sakopta, veikali izķemmēti, pats nomazgājies un bērni arī. Tā nav un tāpēc nākas vien ķert mirkli. Protams, arī 23.jūnijs der ugunskura dedzināšanai un Saules rituma apcerēšanai jo šis tā vai tā ir tas gaišākais laiks. Naktīs, kad nav mākoņu, man liekas, tumsa vispār neiestājas – gaišs un gaišs. Man kā sensitīvi jūtīgam cilvēkam (gaismas, trokšņi, skaņas, sāpju slieksnis) tas pat tā kā traucē. Nelīdz pat žalūzijas un aizkari. Bet tomēr, šitā ir labāk nekā pa ziemu, kad gaismu tikpat kā neredz. Pa tumsu uz darbu aizkulies, pa tumsu atkulies, tik vien kā brīvdienas atliek.

Bet pie kā es paliku – nu jā 21.jūnijā pa nakti. Un ja vēl palūdz darbā 20.jūniju brīvu, tad var doties uz pļavām un pielasīt pilnu klēpi jāņuzāļu, uzpīt vainagu vai vienkārši gulēt smilgās un madarās un raudzīties mākoņos un sajust dzīvību. Jo Saules gaitas slavināšana notiek arī Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet šis ir tieši dzīvības laiks, kad guļot zālē tu redzi, ka tur čum un kust skudriņas un vabolītes un visādi radījumi, kuriem pat nosaukumu nezini un tad tu lec kājās, jo saproti, ka zem tava svara viena kārtīga dinastija var aiziet bojā un patiesībā katrs solis kādam kaut ko nodara. Un tad nāk apjausma par savu vietu šai pasaulē, par to, ka tu esi tikai viena tās daļa un ir ar bijību jāizturas pret to, kas apkārt un zem kājām.

Es šeit nerunāšu pat Līgo rituāliem. Visi jau tāpat zina par aliem un sieriem un Jānīti vārtu staba galiņā. Šis laiks (gluži tāpat kā visi citi) ir jāizjūt ar visām iekšām un ne jau siera šķēle un alus kauss te ko nozīmē. Itin neko. Šeit nozīme ir dabai un Saules ritumam. Un, kad esi pabijis viens smaržīgā pļavā un izpētījis mākoņus un tuvumā aplūkojis kādu necilu pļavas puķīti un izbrīnīts konstatējis, ka tā ir TIK skaista, tad var doties cilvēkos un šo sajūtu katram atnesot sev līdzi, to padarīt lielāku un stiprāku. Jau daudz ir rakstīts par enerģijas sakopojumiem jeb egregoriem (es teiktu – enerģijas mākoņiem), kas rodas, ja par kādu lietu vai parādību stindri piedomā un ja vēl to dara kopā ar citiem, tad vispār – enerģijas mākonis aug apmēros. Tā ir ar visām lietām, tāpēc, ja negribam savā dzīvē slikto, vienkārši nevajag par to domāt un cepties (tas tā – mazliet filozofijas). Bet jā – šo dzīvības laika enerģiju ir vērts kultivēt un audzēt un dziedāt un dejot un censties atslābināt savu iekšējo bažu (tāda ir visiem un tā neliek mieru ne brīdi – ko ēdīs, kā nomaksās, kur strādās utt., utjpr.) un sajusties dzīvam. Un vēl drusku par alkoholu. Mēs zinām, ka alkohols nav labs un tā arī ir. Tas ir kā kredīts – ņemšanas brīdī ir eiforija, bet, kad jāatdod, tad diez kas nav. Un tad ņem atkal. Kaut kā tā.

BET. Alkohols atslābina mūsu saspringto dvēseli un drusku nomierina iekšējo bažu, tāpēc mazliet – kāpēc ne? Man ir draugi, kas kādreiz ir dzēruši ne pa jokam un tagad ir konkrēti atturībnieki un visādi cenšas to darīt zināmu apkārtējiem. Mans uzskats ir tāds, ka katram pašam ir jāzina ko un kā darīt. Es, piemēram, nekā nevaru tikt galā pati ar sevi, savām domām, iekšējo un ārējo pasauli, kur nu vēl mācīt citus. Visi šie raksti vairāk palīdz man pašai saprast sevi, nekā mēģināt uztiept pasaulei savu viedokli. Un jā – es šad un tad dzeru alkoholu. Un šeit pat nav svarīgi ko dzert un no kā dzert (var arī kandžu no trīslitru burkas un nekāda vaina), šeit ir svarīgi – ar ko dzert. Jo, piemēram, pasākumā, ko priekšnieks uzrīko vidējam un augstākajam menedžmentam, dzert galīgi negribas, jo, pirmkārt, priekšnieki ir priekšnieki un nevar tā īsti atslābināties un otrkārt – un ja nu es piemetīšos un sastrādāšu ko tādu, par ko vēlāk būs kauns? Bet kopā, teiksim, ar ne visai tīru un ne visai smalku saules brāli, bet ar kuru ir par ko parunāt, jo, izrādās, viņš ir daudz lasījis un viņam ir ko teikt – ar to jā.

Kaut kā tā. Novēlu visiem sajusties siltiem un dzīviem. Tas ir šī laika pamatmotīvs, kad Saule ir augstākajā punktā un viss zied un zaļo un dzīvības sulas tek pa visām vēnām un ārtērijām.

Kulinārija

ulinarijaReiz lasīju kādu no Dagnijas Zigmontes darbiem (tikai neatceros, kuru), kurā tā glīti bija aprakstīta lauku virtuve un ēšanas paradumi, kas balstījās uz to, ka vasarā ēdami veģetāri ēdieni, bet gaļa atstājama ziemai. Es laikam esmu tas laimīgais gadījums, kad gaļu varu atstāt ne tikai ziemai, bet laimīgai dzīvei. Jo man gaļu neprasās vispār un tas ļauj man būt mierā ar sevi un savu pārliecību.

To gan nevar teikt par piena produktiem, jo mana nelaime un vājība ir saldumi un visādas kūkas tai skaitā. Un zefīrs un piena šokolāde un magoņmaizītes un gala beigās brī vai kamambērs vai tas pats krievijas siers uz sacepuma – ar vienu vārdu sakot, tā kā es zinu, ka arī šo produktu ieguve ir gana nežēlīga, tad cīnos ar sevi, kā vien māku un spēju. Un šis cīniņš ir gana traks.

Kādu laiku atpakaļ internetā parādījās laba recepte, kad no konservētu turku zirņu ūdens var uzkult masu, kas patiešām ir 1:1 līdzīga gan garšas, gan konsistences ziņā līdzīga uzkultiem olu baltumiem. No tās var uzcept bezē cepumus un uztaisīt patiešām garšīgu majonēzi, kas katrā ziņā ir vienlīdz garšīga kā iecienītā Franča majonēze. Bet es esmu pilnīga aita un spēju samaitāt daudz ko, kam ķeros klāt. Ar tiem cepumiem gāja tā, ka:

  • Pirmajā reizē es izmantoju ūdeni, kurā biju mājās vārījusi pupiņas, jo kādā no receptēm bija teikts, ka var izmantot arī to. Iztērēju tik cukuru, stundu kūlu un nekā. Salds ķīselis ar pupiņu garšu.
  • Otrajā reizē izmantoju to šķidrumu, kas no konserviem un jau biju uzkūlusi gana pieņemamu masu, kad izdomāju, ka jāpierīvē taču citrona miziņa un vēl man pa rokai gadījās arī apelsīns un apelsīna miziņa arī taču nevarētu skādēt. Bet skādēja gan – masa momentā saplaka, es jau biju apnikusi visai ģimenei, dūcinot virtuves kombainu un cenšoties reanimēt sa….to bezē masu. Beigās visu uzlēju uz plāts ar cepampapīru, kādas divas stundas kaltēju cepeškrāsnī un man sanāca tāds ziemas dīķis – pa virsu akmens cieta balta kārtiņa un apakšā dzeltens sīrups – tik salds, ka pat man acis sprāga ārā no salduma. Akmens cieto virskārtu protams es beigās nograuzu (salds taču), bet sīrupu kādu laiku lēju pie tējas, bet tad sāka šķebināt un ilgu laiku man sāka sāpēt galva no apelsīnu smaržas vien.
  • Tikai trešajā reizē ziņkārības pēc tomēr tos cepumus uzcepu un patiesi – nebija ne vainas, tikai neviens no manējiem neēda un lai nebūtu jāmet ārā, es stabili pārēdos tos arī un nu mani šķebina jau bezē izskats vien. Malace, ko lai saka.

Un ar to majonēzi bija tā, ka pirmo reizi sanāca gana labi, jo turējos pie receptes, bet otro reizi domēju – eļļas vietā pielikšu tos pašus konservētos zirņus un beigās man sanāca zirņu biezenis ar ķiploku garšu un kaut kā šī kombinācija negāja pie dūšas. Un tagad es nevaru sevi piespiest ēst turku zirņus, jo man vēl tagad mutē ir tā trakā garša. Labā ziņa šai stāstā ir tā, ka majonēzi tikpat kā nelietoju, jo no īstajām olām taisīto ēst ticība neļauj, bet feiko Ventspilī nopirkt nevar. Vienreiz biju atvedusi no Rīgas sojas majonēzi un tad pati pie sevis nosmējos – kādreiz no Rīgas veda kaut ko, ko šeit nevarēja dabūt un nu ved majonēzi.

Vispār viss ir galvā. Vienkārši man jau ir tik daudz gadu, ka no tās nekādi negrib izvējoties atmiņas par, teiksim, tomātiem ar krējumu. Kad iedomājos, siekala līdz grīdai. Jāteic, ka auzu krējumam arī nav nekāda vaina un tādos salātos tas itin labi aizstāj govs krējumu, tomēr baigi dārgais jau nu tas ir – 200 gramu maksā 1,59 EUR. Tāpēc visādi izdomājos, ka jātaisa pašai. Internets jau ir pilns ar receptēm, bet tur visur figurē indijas rieksti – ņemot vērā manu nemākulību kulinārijā, tik dārgus produktus es sev rokās nedodu un gala beigās – tad jau tas krējums būs tikpat dārgs. Bet, tā kā esmu pieradusi pie vienkāršas barības, tad izdomāju savu alternatīvu, kurā figurē kukurūzas ciete, ūdens, sāls, citrons un sojas piens. Jāteic – iznāca gana labi. Tagad domāju to kukurūzas cieti aizstāt ar auzu miltiem. Redzēs, kā nu ies – ka tik nesanāk tā, ka auzas arī uz kādu brīdi būs jāizslēdz no raciona – man šitā izgāja arī ar zirņu miltiem – tie ir smuki dzelteni un ļoti labi strādā visādās pankūkās kā lipeklis. Bet protams, cepot pankūkas vienreiz pieliku par daudz, varēja just zirņu garšu un vēl tas majonēzes stāsts un tagad manas attiecības ar zirņiem ir samaitātas…

Īstie vegāni gan saka, ka visi šitie aizvietotāji nav vegāna cienīga pārtika, bet man šobrīd ir pārejas periods un tāpēc dažkārt moka tas, ko narkomāni sauc par “lomkām” un dažkārt noraujos ar – it sevišķi tagad, vasarā, uz saldējumu. Vai uz kādām končām vai sieru. Jā, ar krējumu un pienu man vairs nav problēmu, bet siers vēl stāv priekšā. Recepšu jau ir daudz un izejvielas arī ir iepirktas – jāsāk tik mēģināt.

Jā un vēl tās sulas – palūdzu lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina sulu spiedi – uzdāvināja arī un tādu labi jaudīgu. Salasījusies par biešu sulas labo iedarbību, izspiedu biešu sulu un tīrā veidā (vecā muļķe) 200 gramu glāzi izdzēru vienā piegājienā – vispār jau man garšoja – salda. Bet man palika nelabi un sareiba galva un pēc tam tikai izlasīju, ka biešu sulu nepieradušam cilvēkam nav ieteicams dzert – tikai atšķaidītu ar citām sulām.

Nu labi, ja ar citām, tad ar citām. Un pieliku kāpostu. Un iznāca kaut kas tāds, ko iedzerot, viss apēstais uzreizi ir ārā. Varu rekomendēt tiem, kas pēc ēšanas vemj, lai nepaliktu resni – būs īstajā reizē. Bet viss jau pamazām kļūst labāk – tagad zinu, ka biešu sula ir garšīga ar ābolu un burkānu un vairs nav problēmu.

Ko es ar šo visu gribēju teikt – nav jau tā, ka ir tikai slikti. Kad saproti, kas ir tas, kas nepieciešams un kuri ir tie produkti, kas rada labsajūtu, var ļoti labi dzīvot un pārtikt. Un paldies dieviņam, ka kafija aug kokā – beigās būtu jādzer tas, ko mana vecvecmamma sauca par kafeju un uz paciņas bija rakstīts: “Miežu kafija “Vasara””.

Plānošana

PlanosanaIkviena strādājoša sieviete zina to sajūtu, kad darbs paņem visu brīvo enerģiju un arī tos krājumus, kas nolikti nebaltām dienām. Diena pēc dienas steidzas viena otrai pakaļ, paiet nedēļas un mēneši un tu attopies, ka mājās pagultes putekļos jau dzīvo ne tikai peļu ģimene, bet drīz jau būs iemitinājušies kurdu bēgļi un virtuves skapīši itin labi izskatās tikai ziemā un tikai krēslā, bet, kad atnāk pavasaris un nez no kurienes uzrodas saule, tad gribas laisties prom un meklēt tās mājas, kuras esi pazaudējusi un pārpratuma pēc iegriezusies pavisam svešā dzīvoklī, kurā mīt nu tik slinki cilvēki, ka patiešām – nu kā var dzīvot šādā cūku migā?!

Par drēbju skapi, vannas istabu un atvilktnēm nemaz nevajag nedz domāt, nedz runāt – šis tomēr ir miermīlīgs raksts – šausmu tēmas lai cilā kapeņu stāstiņu autori.

Bet patiešām – tā ir strādājošo sieviešu mūžīgā problēma – spēt būt vienlīdz labai gan darbā, gan mājās. Ak, jā – par bērniem un viņu nodarbībām, pulciņiem, mūzikas skolām, masku tērpiem, dārzeņu kompozīcijām, dzjoļiem, mājas darbiem un “šito nevilkšu, jo man nepatīk”, nemaz šeit nerunāšu. Tas stāv pāri manai saprašanai. Nesen runājos ar lielo dēlu, kas ir izaudzis visnotaļ veiksmīgs puisis un saņēmu  tādu pusslēptu pārmetumu, ka neesmu pietiekami daudz ar viņu noņēmusies, uz ko es viņam atteicu, ka arī robežu nekādu īsti nav bijis – ļāvu viņam pašam izpausties un šis ir tas laimīgais gadījums, kad pats arī tika galā. Es vienmēr smejos, ka kaut kādā brīdī ir atnākuši svešie cilvēki un viņu izaudzinājuši. Tas tā – pasmieties; patiesībā jau nav tā, ka mana sirdsapziņa būtu aizmigusi letarģiskā miegā bez daiļā prinča skūpsta un iespējas pamosties. Es teiktu – tādā pussnaudā.

Tā kā man ir zems enerģijas līmenis (patiešām – agrāk es sevi dikti mocīju ar pārmetumiem, sak – citas var un kas tu tāda, ka nevari), tad manu enerģiju tajos periodods, kad strādāju, paņem darbs. It sevišķi pēdējais – tas bija pārbaudījums gan fiziskajam ķermenim, gan galvai – vēl tagad nevaru vien attapties. Jo pēc darba spēju vien kā kārtīgs vīrs iegāzties dīvānā un aizmigt uz kādu stundu, tad ar dulnu galvu kaut kā pa roku galam apdarīt akūtos mājas darbus un iet gulēt. Un tas viss, ja ņem vērā, ka pārtiku iepērk un ēst gatavo mans vīrs. Slava viņam un mana mīlestība, jo, ja man pēc darba vēl vajadzētu mizot kartupeļus un cept kotletes un vazāties pa veikaliem, tad mūsu savienība laikam jau sen būtu pajukusi. Nu jā, un tad atnāk brīvdienas, kad vēl ir dārzs un visi nepadarītie darbi un vēl kāds brīvdienu pasākums un atkal ir pirmdiena un ir ļoti labi, ja ir sakārtotas uz darbu velkamās drēbes un padomāts par pusdienām. Nu, kaut kā tā.

BET. Man briesmīgi patīk plānot (un ja pie tiem plāniem pieturas, tad vispār viss ir šokolādē) un es esmu mēģinājusi putekļaino plauktu radīto spriedzi novērst, sastādot visādus plānus. Man ir bijuši plāni, kad visi darbi tiek novirzīti brīvdienām, bet tad rodas pārāk liels spiediens un no tā spiediena vispār nolaižas rokas un neko negribas darīt. Man ir bijuši plāni darba dienām, kad katru dienu ir ieplānots kāds bišķis un tad iznāktu vismaz viena diena nedēļā, kas būtu brīva. Bet atkal – pēcdarba nogurums paņem savu un arī šie plāni diez kā nepildījās. Tomēr, jāatzīst, ka labāk nekā pirmā veida. Tāpēc pirmais likums, ko pieņēmu savai zināšanai, bija: “Katru dienu izdari kaut ko – kaut nedaudz, kaut pāris minūtes, bet arī akmens sadrūp, kad to regulāri drupina.”

Man piemīt arī nelabs paradums, darot vienu darbu, jau domāt par nepadarītajiem piecsimts un tādējādi padarīt procesu saspringtu, saraustītu un rezultātā – nekvalitatīvu. Tā kā esmu arī liela grāmatu lasītāja, tajā skaitā arī padomu literatūras (tipa, kā nopelnīt miljonu J ), tad tur bija viens vērtīgs padoms: dariet visu tā, it kā tajā brīdī darāmais darbs būtu vienīgais, kas vispār dzīvē padarāms un ja pie tā piedomā, spriedze pazūd. Šis ir mans otrais likums.

Vēl viens vērtīgs padoms no tās pašas padomu literatūras, par kuru es nebiju aizdomājusies pati, skan: “Izdari tūlīt”. Es priekš sevis to saprotu tā, ka nepaej garām nomestām zeķēm, uzreiz ieliec tās veļas kastē, pēc mazgāšanās uzreiz izslauki vannu, tad nesakrājas netīrumi, uzreiz saklāj gultu un visu dari “pa rokai”, t.i. – kas gadās pa rokai, to dari. Šis princips neļauj uzkrāties pārmērīgi lieliem darbiem.

Ar šo puslīdz ir atrisināta ikdienas mājas darbu problēma, tajā skaitā logu mazgāšana un aizkaru mainīšana, bet ir jau vēl arī lielie darbi, tādi, kā, kā man pierakstīts: “Pāršūt zilo kleitu”, vai kaut kas tādā garā, piemēram, uztaisīt dārzā vēl vienu puķu dobi vai sagatavot ienākumu deklarāciju ieņēmumu dienestam, un šo darbu arī nav mazums, bet ar šiem ir grūtāk, jo pamatā arī šie visi ir samērā steidzmi, jo zilo kleitu gribas vilkt jau rīt un pavasaris klaudzina pie durvīm un tajā puķu dobē jau jāstāda puķes. Un šiem darbiem man ir saraksts; tos es pierakstu jauktā secībā, tā teikt “po mere postupļeņija” un ik pa laikam šo sarakstu pārkārtoju saskaņā ar divām lietām – ko man šobrīd vispār gribētos darīt un kas ir akūti nepieciešams. Šeit vēl arī ir jāsaprot, ka lielajiem darbiem ir gandrīz vienmēr nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās – piemēram, lai pāršūtu kleitu, man ir jāsaprot, ko man vajadzēs – rāvējslēdzēju, pogas, diegus, oderi, šujmašīnas adatu un tā līdz bezgalībai. Un tad ir jāsaprot – kas no tā visa man ir mājās un kas ir jānopērk un ja jānopērk, tad cik tā lieta maksās un vai nebūtu prātīgāk šo darbu atlikt un pagaidīt algas dienu (nu ne jau rāvējslēdža dēļ, bet piemēram, žoga krāsas dēļ). Tāpēc noteikti sev atvēlu laiku sagatavošanās darbiem, jo mani var izsist no sliedēm fakts, ka trūkst zilā diega brīdī, kad esmu piesēdusies pie šujmašīnas un kāja jau ir virs pedāļa. Un tā kā ātra pārorientēšanās nav mana spēcīgā puse, tas var samaitāt arī atlikušo dienu.

Nu un visbeidzot, ja man ir jāizdara tāds darbs, kā teiksim, vizīte pie valsts ierēdņa vai kaut kādu kardināli jaunu un svarīgu projektu uzsākšana vai citi patiešām svarīgi darbi, tad es skatos arī astroloģisko prognozi; protams, ja laika periods ir atkarīgs no manis. Man ir bijis gadījums, kad darba veikšanai atvēlēts īss laika periods, kuru es pie skaidra saprāta nekad nebūtu izvēlējusies jele kādu darbību veikšanai, bet noteikumi diktēja savu nu un iznākums ir bijis bēdīgs.

Nu jā un es vairs sevi nemoku ar striktiem rāmjiem un neplānoju pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam un tas ir nācis par labu.

Un tā vēlreiz:

  • Katru dienu izdarīt kaut ko, kaut pāris minūtes.
  • Katru darbu darīt tā, it kā tas būtu vienīgais darbs, kas vispār dzīvē padarāms.
  • Izdarīt tūlīt, jeb pa ceļam.
  • Plānot lielos darbus un atvēlēt laiku sagatavošanās darbiem.
  • Patiesi nozīmīgos darbus ieplānot saskaņā ar astroloģisko prognozi.
  • Nemocīt sevi ar striktiem rāmjiem un neplānot pārmērīgi daudz darbu vienam laika periodam.

 

Kā sagaidīt dzimšanas dienu

Happy_birthday_minions-5

Tā kā pamazām tuvojas arī mana dzimšanas diena, tad jau laikus jāsāk domāt, kā tad īsti to sagaidīt. Jau vairākus gadus par to, kā pareizi sagaidīt dzimšanas dienu, tiek rakstīts malu malās. Bet, kā jau tas ierasts – informācija atšķiras, tāpēc veikšu pētījumu.

Saskaņā ar kalendāru mēs katrs savu dzimšanas dienu zinām un pat ļoti labi, jo tādu datumu jau neaizmirsīsi. Tas ir datums, kas ierakstīts mūsu katra dzimšanas apliecībā un pasē un kas tiek plašāk vai mazāk plaši atzīmēts un svinēts.

Astroloģiski ir drusku sarežģītāk, bet, es teiktu, loģiskāk – dzimšanas diena, jeb brīdis, ir tas brīdis, kad Saule atgriežas tajā pašā punktā debesīs, kur tā atradās mūsu dzimšanas brīdī un dažādu iemeslu pēc tas brīdis var notikt arī aptuveni 12 stundas pirms vai pēc mūsu kalendāra dzimšanas dienas. Kā tad šo datumu un brīdi noteikt?

Ja Jūs neesat astrologs, tad visprātīgāk ir ieiet mūsu pašu veiksmīgajā astroloģijas portālā astrologi.lv, kas piedāvā par nelielām naudiņām noteikt gan īsto brīdi, gan izsniegt pamācību, kā tad šis brīdis, kā arī laiks pirms un pēc tā, būtu pavadāmi. Klāt komplektā tur vēl nāk arī citi labumi.

Bet, ja runā par mani pašu, tad es jau tāpat zinu, ka šogad mans dzimšanas dienas brīdis ir 04.jūnijs, plkst.16:40 (kaut dzimusi esmu 05.jūnijā plkst.08:10). Un ko ar šo iesākt?

Vairāki avoti saka, ka laikā pirms dzimšanas dienas vajadzētu veltīt laiku tam, lai apsēstos un padomātu par to, kāds tad ir bijis aizgājušais gads. Daži avoti saka, ka šajā pašā laikā ir jākaļ arī nākotnes plāni, citi atkal norāda, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika ir atslābināta un tāpēc plānus jākaļ pēc dzimšanas dienas.

Bez tam ir ļoti daudz dažādu ieteikumu rituāliem un meditācijām šajā sakarā, bet tie patiešām ir tik dažādi, ka nevaru atrast kopsaucēju. Viens no tiem saka, ka tieši dzimšanas brīdī ir nepieciešams pabūt vienam pašam. Citi atkal stāsta, ka dzimšanas dienas svinības ir slikta ideja, jo dzimšanas dienā nav ko stāvēt pie plīts.

Viena no teorijām saka, ka sākot no šī dzimšanas dienas brīža (konkrētajam gadam aprēķinātā) katra nākamā diennakts (no 16:40 līdz 16:40) ir jāpavada saskaņā ar 12 horoskopa māju, jeb 12 horoskopa zīmju (sākot ar Aunu) būtību. Šeit ir raksts par to: http://nra.lv/citi-raksti/86318-katram-savs-jaunais-2013-gads.htm. Vēl līdzīgs raksts ir šeit: http://nra.lv/citi-raksti/108477-kad-sakt-jaunu-dzivi.htm.

Šie ir tikai divi raksti, bet jau šeit es redzu neatbilstības. Piemēram, pirmā diena: pirmā raksta noskaņa ir izsakāma vārdos: “Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos!” – sak, jā, nu gāja man kā gāja, bet tagad es centīšos būt labāks. Šis uzstādījums rada nevajadzīgu spriedzi. Otrā raksta noskaņa jau ir veselīgāka, tāda, kas nepēta, kā bija, bet pasaka: “Tagad un šeit es esmu pasaules valdnieks!”.

Ieskatam pirmās dienas pavadīšanas ieteikumu salīdzinājums:

Pirmais raksts:  Centieties šo dienu veltīt sev un savam mīļotajam cilvēkam (ja tāds ir). Padomājiet par savu raksturu, kā tas iespaidojūsu attiecības ar apkārtējiem. Atcerieties, ko esat izdarījis iepriekšējā gadā: ja ir, par ko sevi uzlielīt, dariet to! Ja esat izdarījis ko ne visai jauku – iekšēji atvainojoties, nožēlojiet savu rīcību, izlabojiet kļūdas un mēģiniet tās neatkārtot. Padomājiet, ko jums gribētos mainīt sevī un apkārtējā situācijā, apstākļos. Šī diena ir laba, lai kaltu nākotnes plānus. Šodien droši var domāt arī par fiziskās formas un izskata uzlabošanu un ķerties klāt pie savu labo nodomu īstenošanas. Kardināli mainiet savu tēlu, pierakstieties sporta nodarbībās vai sastādiet individuālo fizisko aktivitāšu sarakstu: tās noteikti dos jums spēku!

Otrais raksts: Dzīvo dinamiski, veselīgā egoismā, sev. Dzīvo aizrautīgi!

Ko no šī visa var paņemt sev?

  1. Kā ikvienā lietā vai darbā katram pašam ir jāieklausās sevī. Ja man tiešām rada atvieglojumu doma, ka varēšu pabūt viens un nestāvēt pie plīts, tad ir jābūt vienam. Jo ir cilvēki, kas intuitīvā kārtā nemīl svinēt savu dzimšanas dienu. Un tas patiešām ir pareizi – ja Saule dzimšanas horoskopā nav īpaši spēcīga, tad nav ko viņu vēl mocīt, pievēršot tai nevajadzīgu uzmanību. Tādiem cilvēkiem būtu labi saprast, kuras planētas viņu horoskopā ir tā spēcīgākās un “izbraukt” uz tām.

Nu un, ja vientulība mani biedē, tad ir jābūt to cilvēku lokā, ar kuriem ir labi. Kaut gan pabūt vienatnē, vismaz kādu brīdi, ir veselīgi.

  1. Piekrītu, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas enerģētika var būt atslābināta – tas saistīts ar domu, ka katrs nākamais mēnesis pēc dzimšanas dienas atbilst noteiktām jomām (tajos rakstos ir apraksti) un pēdējais, divpadsmitais mēnesis, atbilst noslēgtībai, spēku izsīkumam, vientulībai, norobežošanai. Bet atkal – tas ir stipri individuāli – katram pašam ir jāieklausās sevī.
  2. Par tām divpadsmit dienām pēc dzimšanas dienas. Tās iezīmē, kādi tad būs nākamie divpadsmit mēneši. Par šo neko nemāku teikt, jo neesmu tā kārtīgi pārbaudījusi. Katrā ziņā – var pamēģināt. Tikai mans ieteikums – bez nožēlas un visādām apņemšanām. Vienkārši dzīvojam šim brīdim saskaņā ar dienas tēmu.
  3. Astrologa apmeklējums. Ir veselīgi apmeklēt astrologu, lai noskaidrotu nākamā gada tēmas, stipros un vājos brīžus un pieturas punktus. Vēl tagad atceros, kā sāku nodarboties ar astroloģiju – tieši savā dzimšanas dienā biju pie astroloģes Māras Ošurokas un viņa man bez visa cita teica: nevajadzētu veidot sadarbības projektus ar sievieti. Nebeigsies labi. Un tā arī bija. Bet mani ieinteresēja, kur viņa to rāva un tā es iekritu šajā pasaulē. Tagad jau es pati varu sev pateikt, kā būs.

Mans ieteikums tiem, kas vēl nav bijuši pie astrologa – palasiet atsauksmes internetā. Jo astrologi arī ir dažādi. Piemēram, tai pašai Ošurokai ir arī psihologa piegājiens un viņa māk runāt ar cilvēkiem, bet Juris Kauliņš, kas ir arī astronoms, ir diezgan sauss un labāk atbild uz jautājumiem, nekā stāsta pats. Ja nav konkrētu jautājumus, būs grūti.

Nobeigumā varu pateikt, ka ieplānošu 4.jūnija pēcpusdienai kaut ko, kas man tiešām patīk un dara laimīgu – es jau zinu, kas tas būs (un to droši varat darīt arī jūs – ceļojums, teātra apmeklējums, kino, draugi, dārzs, pastaiga, restorāns, skriešana – da jebkas) un turpmākās dienas pētījuma un intereses pēc centīšos pavadīt saskaņā ar 12 tēmām.