Zemes diena

It kā jau kādu laiku dzīvojam vidē, kurā informācijas plūsma nav ierobežota. Un tomēr – ik dienas uzzinu kaut ko, par Zemes dienako man nav bijis ne jausmas. Jau vairākus gadus zinu, ka ir tāda zemes stunda, kad visi, kam kaut cik ir svarīga planēta, uz kuras dzīvojam, izslēdz nevajadzīgos un šķietami vajadzīgos elektrības patēriņa objektus. Manā gadījumā tas aprobežojas ar mājas apstaigāšanu un visu neapdzīvoto (kur tajā brīdī neviens neuzturas) telpu apgaismojuma izslēgšanu, kā arī apgaismojuma izslēgšanu dzīvojamajā istabā un nekādas cepšanas, vārīšanas un veļas mazgāšanas. Tomēr – strādā televizors, jo neesmu viena savā ģimenē un pietiek jau, ka pamazām mēģinu savus mīļos apradināt ar domu, ka ļoti cenšos savā pārtikā un apģērbā neizmantot dzīvnieku izcelsmes produktus un lietas, ja vēl izslēgšu visas gaismas un atņemšu televizoru (sestdienas vakarā tas parasti notiek), tad varētu rasties zināma konflikta stuācija, jo vairāk – mēs katrs esam tiesīgi dzīvot tā, kā jūtamies labi.

Bet nu es šodien uzzinu (diez, kur esmu dzīvojusi līdz šim, kādā informācijas vakuumā?), ka ir tāda zemes diena un, kas vēl labāk, ideja par to ir izskanējusi ne jau kaut kad nesenā pagātnē, bet aš 1969.gadā – gadā, kad es piedzimu. Tas mani dara mazliet lepnu, jo lai nu par ko, bet par saudzīgu apiešanos ar planētu, pa kuru staigāju, par to es balsoju ar visām četrām.

Protams, es neesmu ideāls cīnītājs par ekoloģiski saudzīgu saimniekošanu – man patīk braukt ar auto, es pārtikā patērēju lietas, kas tiek ražotas rūpnieciski, t.i., izmantojot visādas ķīmijas un indes, ziemā man ir auksti un es sildu savu māju, dedzinot malku un tādējādi izmetot atmosfērā ogļskābo gāzi, bet, kā jau teicu, es ļoti cenšos un ļoti ar sevi strādāju, jo kaut kā uz vecuma galu esmu sapratusi, ka neesmu dabas kronis, ka jebkura žurka vai vāvere vai pat bezpajumtes kaķis ir izdzīvot spējīgāki un sīkstāki, nekā es. Bez sava mīkstā dormeo matrača un silta ūdens un kafijas no rītiem esmu pazudis cilvēks.

Bet atgriežoties pie Zemes dienas – tie, kas ir lidojuši, tie zina, cik niecīga izskatās no augšas itin visa cilvēku darbība un cik liela (vai maza) ir mūsu zeme. Bet, tāpat kā skudras var uzcelt māju, kas ir n-tās reizes lielāka par pašām, arī cilvēks, lai arī cik niecīgs, var sa***st visu, kam iet pāri.  Tāpēc paldies visiem, kas neizmet pudeli no braucoša auto, neatstāj mežā plastmasas maisiņus, nepiemētā meža joslas pie ceļa ar izlietotām higiēniskajām paketēm (piedodiet par nepiedienību, bet tā ir šausmīga problēma – kas jums sievišķi kaiš – jūs patiešām gribat, lai jūsu bērni, spēlējoties pa mežu, dzīvojas pa vecām paketēm?), pietiek jau ar tualetes papīra strēmelēm, kas plivinās pa krūmiem; nededzina kūlu un vispār, izturas saudzīgi.

Mūsu planēta, mūsu zeme ir TIK skaista, ja salīdzina ar citām Saules sistēmas planētām, kas ir pārāk karstas, pārak aukstas, nedzīvas, izmirušas un indīgas. Ir tik labi, ka vēl ir meži, kur lasīt sēnes un ogas, ka ir jūra un pludmale, kur ļaut skatienam ietiekties tālēs, ka ir vasaras pļava, pilna ar sīkām, necilām puķītēm un smilgām, bet kam nestāv ne tuvu neviens puķu veikala ziedu pušķis, ka ir upes un ezeri un strauti un kalni un aizas un lejas un tuksneši un vēl viss, kas nav ne aptverams, ne aprakstāms. Dzīvs un zaļojošs un pacietīgs. Dabā vispār dominē vārds “pacietība”. Tie, kas lietainā laikā, braucot pa ceļu, ir redzējuši, kā stārķis sēž ligzdā uz olām – no knābja pil lāses, pats pelēks un samircis, bet sēž. Tāds ir dabas ritums – ik gadu atkal un atkal, neskatoties uz cilvēka iznīcinošo darbību, vīt ligzdu, dēt olas, audzināt bērnus, lidot prom un pavasarī atkal atpakaļ – tā priekšā es noliecu galvu un tas ir piemērs, no kura var mācīties.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *