Tish Jett, “Vienmēr šika”

“Kāda vecumam ir saistīVienmer sikaba ar skaistumu un eleganci? Nekāda! Neviens to nezina labāk par francūzietēm.

Vakar biju bibliotēkā uz semināru un pa ilgiem laikiem paņēmu palasīties grāmatas. Pēdējo reizi es tik nepiedodami nokavēju nodošanas datumu (par pāris nedēļām), ka jau gatavojos pazemīgi uzklausīt sašutuma pilnus aizrādījumus no bibliotekārītēm, bet nē. Aiz letes sēdēja jauns puisis, kuram, kā likās (un tā arī noteikti ir) ir svarīgākas lietas darāmas par aizmāršīgu kundzīšu strostēšanu. Bet iemesls, kāpēc grāmatu neatdevu laikā – vēlējos to pārlasīt atkal un atkal un paturēt pie gultas mūžīgi. Bet viss reiz beidzas, arī šis mīlestības romāns (mans un grāmatas) un nācās vien atdot. Un, kad es šo grāmatu pacilāju veikalā, mīlestība bija pārgājusi, jo mīlēt par brīvu ir daudz vieglāk, nekā mīlēt par naudu.

Bet nu esmu iemīlējusies atkal, un šoreiz tādā viegli lasāmā, bet vietām itin noderīgā grāmatā, ko sarakstījusi amerikāniete, kas 25 gadus dzīvo Francijā. Aizbrauca turp uz pāris gadiem un palika uz mūžu. Tas, ka viņa kļuva par eiropieti ir labi – vēl viens mūsu “ticībā”. Bet rakstīšanas manierē tomēr jaušams amerikāniskums. Bet no otras puses – francūzietes, smalkas būtnes būdamas, jau nerakstīs, kādus krēmus lieto un cik maksā labs krūšturis (650 EUR, jā, jā), kas tura un balsta un piežņaudz un paceļ un ko tik vēl visu nedara. Es kā atceros savu jaunību un Bērnu pasaules krūšturu nodaļu, kur uz letes rindā bija izlikti paraugi, un kuriem viena lence bija piesieta pie letes lai nenozog, tā šermuļi pār kauliem. Un tantes, kas staipa un cilā un groza un prāto, vai šis varētu derēt vai nē? Jo tad jau tādu nieku, kā krūšturis neviens nemērīja – pirka uz aci un viss. Vēl tagad atceros a-la Madonnas agrīno gadu atlasa izstrādājumus ar uz riņķi ejošiem stepējumiem. Patiesi – nevis apakšveļa, bet bruņas. Nav jau brīnums, ka Padomju Savienībā seksa nebija – ar šitādu ekipējumu var aizbaidīt visdrosmīgāko mājastēvu, kas sadomājis apčamdīt, kas mājasmātei zem halāta. Jā, un vēl tie halāti… Ak, tā ir vesela pasaule. Starp citu, citāts no šīs grāmatas par mājas apģērbu: “Viņas ikdienas mājas tērps ir legingi, liels vīriešu krekls un balerīnas kurpes. Bieži viņa to papildina ar kādu etnisko rotaslietu no savas plašās kolekcijas” – un es uzreiz iztēlojos tādu kalsnu francūzieti ar cigareti iemutī, kas laiski atlaidusies uz sofā un lasa kādu grāmatu. Tāda nesteidzīga idille. Ar puķaino halātu nesalīdzināsi. Bet, jāteic, es halātu, tādā izpratnē, kā mājas apģērbu, neesmu valkājusi jau kā no 90 gadu sākuma. Bet ar kaunu jāatzīstas, ka no nākošās pakāpes – treniņbiksēm, atvadījos pavisam nesen, kad gāju garām skapim, tā sānis uzmetu acis spoguļdurvīm un ieraudzīju, ak dies – atkārušos dibenu un izstaipītus ceļgalus. Viss, tas nu ir beidzies. Par godu dzīvniekiem man ir nenormāli dārgas, bet izturīgas zeķubikses un svārki un pamazām viss kļūst labāk.

Bet atkal atgriežoties pie grāmatas – grāmata ir par “nenosakāma vecuma” francūzietēm (no 40 un uz augšu) un par to, kā viņas spēj izskatīties šarmantas un elegantas – fantastiski viegli uzrakstīts un vietām patiešām noderīgi (ja izlaiž tekstus ar sejas procedīrām, botoksiem, krēmiem par 100 EUR un citām lietām, par ko labāk varbūt ir nemaz nezināt, lai nesāp sirds). It sevišķi iegrimu nodaļā par ģērbšanos un apģērbu kombinēšanu – viņa tik dzīvi apraksta tērpu komplektus, ka liekas, nupat jau varēs aptaustīt. Diez kā man nepatika nodaļa par ēšanu – palasīju un sapratu, ka, salīdzinot ar francūzietēm, mani ēšanas paradumi vairāk līdzinās cūkas silei – piegāž pilnu un šņakarējas, kamēr tukšs. Tad atraugājas un iemetas dubļos saldi nosnausties. Kaut kā tā un tas mani drusku tā kā sakaunināja. Izrādās, saldie ēdieni ir paredzēti īpašiem gadījumiem un pēc pusdienām franču ģimenes iet staigāties garus gabalus un ikvienai franču meitenei jau no mazotnes māca turēt līniju tā, lai dzīves gaitā svars nemainītos. Tas labi noder divu iemeslu pēc – pirmkārt, āda tik ātri nenoveco, kā pie straujām svara maiņām, nu un apģērbu var valkāt gadu gadiem, ko, izrādās, viņas arī dara.

Un vēl nodaļa par frizūrām, par to, ka matiem ir jākustas, nevis jāsataisa uz galvas ķivere no matu lakas un putām, par to, ka komforta apavi patiesi ir nepieņemami un ka tiem var atrast gana jēdzīgas alternatīvas, ar kurām arī var jēdzīgi kustēties un ka jākustas ir daudz un pēdējais, kas mani visvairāk uzrunāja, ir citāts no Koko Šaneles: “Nesaprotu, kā sieviete var iziet no mājas, sevi nedaudz nesakopusi, kaut vai tikai aiz pieklājības. Nekad jau nevar zināt – varbūt tajā dienā viņa sastaps savu likteni. Un tad labāk būt pēc iespējas skaistākai”. Kad iedomājos, kādā izskatā es reizēm vedu bērnu uz skolu un eju uz veikalu, gribas ielīst skapī no kauna un vairs nekad ārā nelīst.

Meitenes, kas ir nenosakāmajā vecumā – izlasiet, šī grāmata iedvesmo.

Šeit ir saite ieskatam: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/ieskats/?url=/upload/books/11/111095/preview/

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *