Divu latu monēta

Rakājos pa dārzu un atradu 1925.gadā izdotu divu latu monētu. Pie žoga, vietā, kur starp mājas (jau sen nojauktas, bet manās atmiņās itin dzīvas) sienu un kaimiņu žogu bija soļa plata eja. Uz to pusi, ja nemaldos, izgāja divi logi. Viens – točna. IMG_20160407_172544Žoga vieta vēl dzīva šobaltdien, protams, pats žogs nomainījies jau vairākas reizes.

Nu lūk, kašājos, atradu šo monētu aptuveni 25 cm dziļumā un aizdomājos – kā tas notika, ka divlatnieku izsvieda pa logu. Vai kaimiņi pārsvieda pār žogu. Vai kāds, iedams pa ielu, iesvieda sētā. Vai tas bija strīds? Vai, purinot bikses, naudiņa izkrita no kabatas un ieripoja zālē? Jo, cik saprotu, divdesmito gadu beigās divi lati bija gana liela nauda, lai par to uztrauktos un meklētu. Varbūt meklēja, bet neatrada un tad nāca ziemas un vasaras un Ulmanis pie varas un krievi un vācieši un divas mammas māsas emigrēja, bet opaps ar omammu un manu mammu un vēl viņas divām māsām palika, atnāca padomju laiki, tajā mājā manu māsu atveda no dzemdību nama, bet astoņdesmito gadu beigās, kad tur neviens vairs nedzīvoja, čigāni izvazāja pa dēlītim vien. Tagad tur ir iebrauktuve un jasmīnu krūms un kļaviņa. Un bija divlatnieks.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektais gads. Saeima ar simts partijām, Čakste pie varas, čarlstona kleitiņas un kurpītes ar siksniņu pār potīti. Akmens bruģis uz ielas šodienas ķieģelīšu vietā, tamborēti aizkari pie logiem. Manai omammai tad bija 25, jo viņa dzima 1900.gadā. Viņa nebija bagāta, bet es ticu, ka viņai bija tādas kurpītes un pašas šūta kleitiņa. Viņa bija šuvēja, sēdēja mājās pie savas Singer šujmašīnas un izaudzināja piecas meitas. Un mīlestība un asaras un nemazgāti trauki un auksts akas ūdens un plīts, kas kurināma un dzīve, kas dzīvojama. Vīrs ar pelēku naģeni un lakatiņš ap galvu pašai. Un beigās divlatnieks, kas liek atcerēties, kur ir saknes. Tik simboliski – saknes un zeme un divlatnieks zemē.

Un tagad mums ir eiro un pa lielam – ir jau vienalga, kā sauc naudu, galvenais, ka tās ir diezgan. Bet varbūt nav gan vienalga? Varbūt tas lats, tas santīms bija kā diegs audeklā– tas saturēja kopā valsts audumu, kurš pamazām izšķīst un pazūd, kā pazūd ziediņi uz katūna spilvendrānas, kad to bieži mazgā augstā temperatūrā un beigās viss ir vienādi pelēcīgs. Vēl tagad, kad kādam stāstu, cik tā vai tā lieta maksājusi, es saku – tik un tik lati un tik un tik santīmi. Vai rubļi un kapeikas (jo tā ir mana bērnība). Bet nekad – eiro.

Es neesmu politikas cienītāja, jo tajā nav nekā laba (nupat noskatījos “Kāršu nama” 4.sezonu un noskurinājos: vai tiešām viss ir TIK briesmīgi?), bet ceru, ka pēc kādiem nieka 50 gadiem mēs atkal tiksim pie lata. Ja jau cikls iesācies, tas varētu turpināties. Jāpaņem viens divlatnieks no šī izlaiduma un jāierok zemē. Kopā ar šo divlatnieku un stāstu. Varbūt kāds atrod un aizdomājas?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *