Zemes diena

It kā jau kādu laiku dzīvojam vidē, kurā informācijas plūsma nav ierobežota. Un tomēr – ik dienas uzzinu kaut ko, par Zemes dienako man nav bijis ne jausmas. Jau vairākus gadus zinu, ka ir tāda zemes stunda, kad visi, kam kaut cik ir svarīga planēta, uz kuras dzīvojam, izslēdz nevajadzīgos un šķietami vajadzīgos elektrības patēriņa objektus. Manā gadījumā tas aprobežojas ar mājas apstaigāšanu un visu neapdzīvoto (kur tajā brīdī neviens neuzturas) telpu apgaismojuma izslēgšanu, kā arī apgaismojuma izslēgšanu dzīvojamajā istabā un nekādas cepšanas, vārīšanas un veļas mazgāšanas. Tomēr – strādā televizors, jo neesmu viena savā ģimenē un pietiek jau, ka pamazām mēģinu savus mīļos apradināt ar domu, ka ļoti cenšos savā pārtikā un apģērbā neizmantot dzīvnieku izcelsmes produktus un lietas, ja vēl izslēgšu visas gaismas un atņemšu televizoru (sestdienas vakarā tas parasti notiek), tad varētu rasties zināma konflikta stuācija, jo vairāk – mēs katrs esam tiesīgi dzīvot tā, kā jūtamies labi.

Bet nu es šodien uzzinu (diez, kur esmu dzīvojusi līdz šim, kādā informācijas vakuumā?), ka ir tāda zemes diena un, kas vēl labāk, ideja par to ir izskanējusi ne jau kaut kad nesenā pagātnē, bet aš 1969.gadā – gadā, kad es piedzimu. Tas mani dara mazliet lepnu, jo lai nu par ko, bet par saudzīgu apiešanos ar planētu, pa kuru staigāju, par to es balsoju ar visām četrām.

Protams, es neesmu ideāls cīnītājs par ekoloģiski saudzīgu saimniekošanu – man patīk braukt ar auto, es pārtikā patērēju lietas, kas tiek ražotas rūpnieciski, t.i., izmantojot visādas ķīmijas un indes, ziemā man ir auksti un es sildu savu māju, dedzinot malku un tādējādi izmetot atmosfērā ogļskābo gāzi, bet, kā jau teicu, es ļoti cenšos un ļoti ar sevi strādāju, jo kaut kā uz vecuma galu esmu sapratusi, ka neesmu dabas kronis, ka jebkura žurka vai vāvere vai pat bezpajumtes kaķis ir izdzīvot spējīgāki un sīkstāki, nekā es. Bez sava mīkstā dormeo matrača un silta ūdens un kafijas no rītiem esmu pazudis cilvēks.

Bet atgriežoties pie Zemes dienas – tie, kas ir lidojuši, tie zina, cik niecīga izskatās no augšas itin visa cilvēku darbība un cik liela (vai maza) ir mūsu zeme. Bet, tāpat kā skudras var uzcelt māju, kas ir n-tās reizes lielāka par pašām, arī cilvēks, lai arī cik niecīgs, var sa***st visu, kam iet pāri.  Tāpēc paldies visiem, kas neizmet pudeli no braucoša auto, neatstāj mežā plastmasas maisiņus, nepiemētā meža joslas pie ceļa ar izlietotām higiēniskajām paketēm (piedodiet par nepiedienību, bet tā ir šausmīga problēma – kas jums sievišķi kaiš – jūs patiešām gribat, lai jūsu bērni, spēlējoties pa mežu, dzīvojas pa vecām paketēm?), pietiek jau ar tualetes papīra strēmelēm, kas plivinās pa krūmiem; nededzina kūlu un vispār, izturas saudzīgi.

Mūsu planēta, mūsu zeme ir TIK skaista, ja salīdzina ar citām Saules sistēmas planētām, kas ir pārāk karstas, pārak aukstas, nedzīvas, izmirušas un indīgas. Ir tik labi, ka vēl ir meži, kur lasīt sēnes un ogas, ka ir jūra un pludmale, kur ļaut skatienam ietiekties tālēs, ka ir vasaras pļava, pilna ar sīkām, necilām puķītēm un smilgām, bet kam nestāv ne tuvu neviens puķu veikala ziedu pušķis, ka ir upes un ezeri un strauti un kalni un aizas un lejas un tuksneši un vēl viss, kas nav ne aptverams, ne aprakstāms. Dzīvs un zaļojošs un pacietīgs. Dabā vispār dominē vārds “pacietība”. Tie, kas lietainā laikā, braucot pa ceļu, ir redzējuši, kā stārķis sēž ligzdā uz olām – no knābja pil lāses, pats pelēks un samircis, bet sēž. Tāds ir dabas ritums – ik gadu atkal un atkal, neskatoties uz cilvēka iznīcinošo darbību, vīt ligzdu, dēt olas, audzināt bērnus, lidot prom un pavasarī atkal atpakaļ – tā priekšā es noliecu galvu un tas ir piemērs, no kura var mācīties.

Tish Jett, “Vienmēr šika”

“Kāda vecumam ir saistīVienmer sikaba ar skaistumu un eleganci? Nekāda! Neviens to nezina labāk par francūzietēm.

Vakar biju bibliotēkā uz semināru un pa ilgiem laikiem paņēmu palasīties grāmatas. Pēdējo reizi es tik nepiedodami nokavēju nodošanas datumu (par pāris nedēļām), ka jau gatavojos pazemīgi uzklausīt sašutuma pilnus aizrādījumus no bibliotekārītēm, bet nē. Aiz letes sēdēja jauns puisis, kuram, kā likās (un tā arī noteikti ir) ir svarīgākas lietas darāmas par aizmāršīgu kundzīšu strostēšanu. Bet iemesls, kāpēc grāmatu neatdevu laikā – vēlējos to pārlasīt atkal un atkal un paturēt pie gultas mūžīgi. Bet viss reiz beidzas, arī šis mīlestības romāns (mans un grāmatas) un nācās vien atdot. Un, kad es šo grāmatu pacilāju veikalā, mīlestība bija pārgājusi, jo mīlēt par brīvu ir daudz vieglāk, nekā mīlēt par naudu.

Bet nu esmu iemīlējusies atkal, un šoreiz tādā viegli lasāmā, bet vietām itin noderīgā grāmatā, ko sarakstījusi amerikāniete, kas 25 gadus dzīvo Francijā. Aizbrauca turp uz pāris gadiem un palika uz mūžu. Tas, ka viņa kļuva par eiropieti ir labi – vēl viens mūsu “ticībā”. Bet rakstīšanas manierē tomēr jaušams amerikāniskums. Bet no otras puses – francūzietes, smalkas būtnes būdamas, jau nerakstīs, kādus krēmus lieto un cik maksā labs krūšturis (650 EUR, jā, jā), kas tura un balsta un piežņaudz un paceļ un ko tik vēl visu nedara. Es kā atceros savu jaunību un Bērnu pasaules krūšturu nodaļu, kur uz letes rindā bija izlikti paraugi, un kuriem viena lence bija piesieta pie letes lai nenozog, tā šermuļi pār kauliem. Un tantes, kas staipa un cilā un groza un prāto, vai šis varētu derēt vai nē? Jo tad jau tādu nieku, kā krūšturis neviens nemērīja – pirka uz aci un viss. Vēl tagad atceros a-la Madonnas agrīno gadu atlasa izstrādājumus ar uz riņķi ejošiem stepējumiem. Patiesi – nevis apakšveļa, bet bruņas. Nav jau brīnums, ka Padomju Savienībā seksa nebija – ar šitādu ekipējumu var aizbaidīt visdrosmīgāko mājastēvu, kas sadomājis apčamdīt, kas mājasmātei zem halāta. Jā, un vēl tie halāti… Ak, tā ir vesela pasaule. Starp citu, citāts no šīs grāmatas par mājas apģērbu: “Viņas ikdienas mājas tērps ir legingi, liels vīriešu krekls un balerīnas kurpes. Bieži viņa to papildina ar kādu etnisko rotaslietu no savas plašās kolekcijas” – un es uzreiz iztēlojos tādu kalsnu francūzieti ar cigareti iemutī, kas laiski atlaidusies uz sofā un lasa kādu grāmatu. Tāda nesteidzīga idille. Ar puķaino halātu nesalīdzināsi. Bet, jāteic, es halātu, tādā izpratnē, kā mājas apģērbu, neesmu valkājusi jau kā no 90 gadu sākuma. Bet ar kaunu jāatzīstas, ka no nākošās pakāpes – treniņbiksēm, atvadījos pavisam nesen, kad gāju garām skapim, tā sānis uzmetu acis spoguļdurvīm un ieraudzīju, ak dies – atkārušos dibenu un izstaipītus ceļgalus. Viss, tas nu ir beidzies. Par godu dzīvniekiem man ir nenormāli dārgas, bet izturīgas zeķubikses un svārki un pamazām viss kļūst labāk.

Bet atkal atgriežoties pie grāmatas – grāmata ir par “nenosakāma vecuma” francūzietēm (no 40 un uz augšu) un par to, kā viņas spēj izskatīties šarmantas un elegantas – fantastiski viegli uzrakstīts un vietām patiešām noderīgi (ja izlaiž tekstus ar sejas procedīrām, botoksiem, krēmiem par 100 EUR un citām lietām, par ko labāk varbūt ir nemaz nezināt, lai nesāp sirds). It sevišķi iegrimu nodaļā par ģērbšanos un apģērbu kombinēšanu – viņa tik dzīvi apraksta tērpu komplektus, ka liekas, nupat jau varēs aptaustīt. Diez kā man nepatika nodaļa par ēšanu – palasīju un sapratu, ka, salīdzinot ar francūzietēm, mani ēšanas paradumi vairāk līdzinās cūkas silei – piegāž pilnu un šņakarējas, kamēr tukšs. Tad atraugājas un iemetas dubļos saldi nosnausties. Kaut kā tā un tas mani drusku tā kā sakaunināja. Izrādās, saldie ēdieni ir paredzēti īpašiem gadījumiem un pēc pusdienām franču ģimenes iet staigāties garus gabalus un ikvienai franču meitenei jau no mazotnes māca turēt līniju tā, lai dzīves gaitā svars nemainītos. Tas labi noder divu iemeslu pēc – pirmkārt, āda tik ātri nenoveco, kā pie straujām svara maiņām, nu un apģērbu var valkāt gadu gadiem, ko, izrādās, viņas arī dara.

Un vēl nodaļa par frizūrām, par to, ka matiem ir jākustas, nevis jāsataisa uz galvas ķivere no matu lakas un putām, par to, ka komforta apavi patiesi ir nepieņemami un ka tiem var atrast gana jēdzīgas alternatīvas, ar kurām arī var jēdzīgi kustēties un ka jākustas ir daudz un pēdējais, kas mani visvairāk uzrunāja, ir citāts no Koko Šaneles: “Nesaprotu, kā sieviete var iziet no mājas, sevi nedaudz nesakopusi, kaut vai tikai aiz pieklājības. Nekad jau nevar zināt – varbūt tajā dienā viņa sastaps savu likteni. Un tad labāk būt pēc iespējas skaistākai”. Kad iedomājos, kādā izskatā es reizēm vedu bērnu uz skolu un eju uz veikalu, gribas ielīst skapī no kauna un vairs nekad ārā nelīst.

Meitenes, kas ir nenosakāmajā vecumā – izlasiet, šī grāmata iedvesmo.

Šeit ir saite ieskatam: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/ieskats/?url=/upload/books/11/111095/preview/

Jurģi vai Ūsiņi?

laime-tai-procesasKā zināms, 23.aprīlī vārda dienu svin Jurģi. Un vārds “Jurģi” manā galvā nozīmē dienu, kad kalpi pārvācās no viena saimnieka pie otra, ja bija tāda vajadzība. Nolēmu pameklēt, ko par šo dienu var uzzināt vairāk un Vikipēdijā redzu, ka Jurģi ir tā pati Ūsiņa diena, kas “kas sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu par godu Svētajam Jurim 23. aprīlī”. Tomēr, gadskārtu kalendārā, par ko nesen rakstīju, Ūsiņa diena ir 9.maijā. Tiesa gan, tā pati Vikipēdija arī atzīst, ka Ūsiņa svinību apvienošana ar svētā Jura jeb Jurģu dienu notikusi kristīgās baznīcas ietekmē. Tā teikt – pie vienām sāpēm.

Tā kā pārvākšanās no vienām mājām uz otrām tika ieviesta tikai 19.gadsimta sākumā (lai atceramies Jaunsudrabiņa Balto un Zaļo grāmatu), kad kristīgā ticība Latvijā zaļoja un plauka, tad es ticu, ka Jurģi, jeb pārvākšanās arī notika tai pašā 23.aprīlī. Un tāpat es ticu, ka Ūsiņš ir godināms 9.maijā, kas ir pavisam cita padarīšana. Šis atkal ir viens no piemēriem, kā reliģija ir ievijusies tautas dzīvē un paražās un būtībā, tiem, kas paražas kopj jau no bērna kājas, šo būs grūti sagremot. T.i. – atdalīt Jurģi no Ūsiņa. Man, kā kārtības un loģikas mīļotājai šī iespēja ir kā svaigs ūdens malks. Un bez tam – jo vairāk labu tradīciju, jo labāk.

Tāpēc manā galvā Jurģi lai paliek ar pārcelšanos saistīts datums, kas patiesībā bija visnotaļ jēdzīgs, jo šis ir laiks, kad vēl nav uzsākti pavasara darbi, bet sniegs jau ir nokusis. Dabā valda atmoda un tas tā vien rosina sākt jaunas gaitas. Tāpēc, godinot tradīcijas, šajā dienā patiesi var uzsākt ko jaunu. Ja velk paralēles ar klasisko astroloģiju, Jurģu dienas ekvivalents varētu būt Mēness, jo tieši Mēness ir saistīts ar tradīcijām, mājām, dzimtu, tautu, kā arī izmaiņām un pārmaiņām un zināmu nepastāvību. Un šajā dienā, 2016.gada 23.aprīlī, Mēness patiešām uzvedīsies labi – cilvēkiem varētu būt iespējas jautājumos, kas saistīti ar šīm jomām, pie kam var mēģināt iet un runāt ar autoritātēm, nodarboties ar labdarību, uzsākt projektus, kas saistīti ar daiļajām mākslām – mūziku, kino, teātri, izdosies ārzemju brauciens vai darījumi ar ārzemniekiem. Var būt, ka kādu apciemo intuitīvas nojautas. Protams, stāvoklis pie debesīm ir viena lieta, un kā jau esmu neskaitāmas reizes rakstījusi, fons var būt labu labais, bet, ja tas “neskar” jūsu personīgo dzimšanas karti, tas ir un paliks tikai fons. Tas ir tāpat, kā ar sliktajām lietām – jā, tās fonā notiek, bet jūs pašus konkrēti neskar. Vienīgi tik cik nu jūs ļaujat ziņu negācijām jūs ietekmēt. Bet, ja šis sliktais planētu stāvoklis vēl “aizķer” jūsu horoskopu, tad izejot no planētu stāvokļa, šī situācija var kļūt jums pat ļoti nozīmīga. Personīgi manu horoskopu šī situācija, lai arī ļoti labvēlīgā, neaizķer, tāpēc visticamāk man šī diena paies neatstājot pēdas.

Bet mēģināt var un vajag, jo vissliktākais, ko mēs varam izdarīt, ir pieņemt kaut ko kā negrozāmu faktu. Tipa, ai nu – tas nav simtprocentīgi un tāpēc es uz šo neparakstīšos. Tas, protams, ir nodrāzts teiciens, bet tā mēs paši sevi ieprogrammējam uz neveiksmi. Un šo es zinu pavisam droši, jo, lai nu kā, bet pieredzes man ir gana.

Tā ka, var godāt, lai arī salīdzinoši nesenu (nesenāku par Ūsiņa dienu, bet par to citā reizē), bet tradīciju, un šajā dienā tā simboliski uzsākt kaut ko jaunu un paskatīties, kas notiek. Varbūt ka mūsu senču lolotais Jurģa dienas egregors jeb enerģija palīdzēs mums, šodienas cilvēkiem, ja mēs šajā dienā dzīvosim un domāsim šīs enerģijas ritmos. Jo es ticu, ka enerģijas strādā. Ja šeit vilktu paralēles ar kristīgo reliģiju, tad, protams, arī šī enerģija strādā tiem, kas vibrē kopā ar šo enerģiju.

Šeit ir daži ticējumi, kas saistīti ar Jurģu dienu:

Ja Jurģi iegadījās sestdienā, uzskatīja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana – šogad Jurģi tieši iekrīt sestdienā. Tas varētu nozīmēt, ka jaunie projekti būs ilglaicīgi.

Ja kāds uz jauno vietu ejot, veco atstājis neslaucītu, uzskatīja, ka tas atstāj tur savu svētību. Istaba bija jāizslauka arī jaunajās mājās ieejot, lai nebūtu jāķildojas ar citiem mājiniekiem. Tātad – ja uzsākot jaunu projektu, vecie paliek novārtā, tad mēs varam domāt, ka tajos paliek daļa mūsu svētības un enerģijas. Un tā tas tiešām ir – nepabeigti darbi var nograuzt sirdsapziņu līdz kaulam. Tāpēc labāk vecos projektus vai nu pabeigt, vai kancelēt un miers. Galvenais, neiekrist pašpārmetumos.

Vēl viena paraža noteica, ka tad, ja kādās mājās kalpu ieved ar baltu zirgu, viņš tajā gadā apprecēsies. Šeit es nezinu, kā lai komentē…

 

Divu latu monēta

Rakājos pa dārzu un atradu 1925.gadā izdotu divu latu monētu. Pie žoga, vietā, kur starp mājas (jau sen nojauktas, bet manās atmiņās itin dzīvas) sienu un kaimiņu žogu bija soļa plata eja. Uz to pusi, ja nemaldos, izgāja divi logi. Viens – točna. IMG_20160407_172544Žoga vieta vēl dzīva šobaltdien, protams, pats žogs nomainījies jau vairākas reizes.

Nu lūk, kašājos, atradu šo monētu aptuveni 25 cm dziļumā un aizdomājos – kā tas notika, ka divlatnieku izsvieda pa logu. Vai kaimiņi pārsvieda pār žogu. Vai kāds, iedams pa ielu, iesvieda sētā. Vai tas bija strīds? Vai, purinot bikses, naudiņa izkrita no kabatas un ieripoja zālē? Jo, cik saprotu, divdesmito gadu beigās divi lati bija gana liela nauda, lai par to uztrauktos un meklētu. Varbūt meklēja, bet neatrada un tad nāca ziemas un vasaras un Ulmanis pie varas un krievi un vācieši un divas mammas māsas emigrēja, bet opaps ar omammu un manu mammu un vēl viņas divām māsām palika, atnāca padomju laiki, tajā mājā manu māsu atveda no dzemdību nama, bet astoņdesmito gadu beigās, kad tur neviens vairs nedzīvoja, čigāni izvazāja pa dēlītim vien. Tagad tur ir iebrauktuve un jasmīnu krūms un kļaviņa. Un bija divlatnieks.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektais gads. Saeima ar simts partijām, Čakste pie varas, čarlstona kleitiņas un kurpītes ar siksniņu pār potīti. Akmens bruģis uz ielas šodienas ķieģelīšu vietā, tamborēti aizkari pie logiem. Manai omammai tad bija 25, jo viņa dzima 1900.gadā. Viņa nebija bagāta, bet es ticu, ka viņai bija tādas kurpītes un pašas šūta kleitiņa. Viņa bija šuvēja, sēdēja mājās pie savas Singer šujmašīnas un izaudzināja piecas meitas. Un mīlestība un asaras un nemazgāti trauki un auksts akas ūdens un plīts, kas kurināma un dzīve, kas dzīvojama. Vīrs ar pelēku naģeni un lakatiņš ap galvu pašai. Un beigās divlatnieks, kas liek atcerēties, kur ir saknes. Tik simboliski – saknes un zeme un divlatnieks zemē.

Un tagad mums ir eiro un pa lielam – ir jau vienalga, kā sauc naudu, galvenais, ka tās ir diezgan. Bet varbūt nav gan vienalga? Varbūt tas lats, tas santīms bija kā diegs audeklā– tas saturēja kopā valsts audumu, kurš pamazām izšķīst un pazūd, kā pazūd ziediņi uz katūna spilvendrānas, kad to bieži mazgā augstā temperatūrā un beigās viss ir vienādi pelēcīgs. Vēl tagad, kad kādam stāstu, cik tā vai tā lieta maksājusi, es saku – tik un tik lati un tik un tik santīmi. Vai rubļi un kapeikas (jo tā ir mana bērnība). Bet nekad – eiro.

Es neesmu politikas cienītāja, jo tajā nav nekā laba (nupat noskatījos “Kāršu nama” 4.sezonu un noskurinājos: vai tiešām viss ir TIK briesmīgi?), bet ceru, ka pēc kādiem nieka 50 gadiem mēs atkal tiksim pie lata. Ja jau cikls iesācies, tas varētu turpināties. Jāpaņem viens divlatnieks no šī izlaiduma un jāierok zemē. Kopā ar šo divlatnieku un stāstu. Varbūt kāds atrod un aizdomājas?

Karels Čapeks, “Dārzkopja gads”

K.Capeks_Darzkopja gads“Pretēji visām gaidām dārzkopis nerodas no sēklas, spraudeņa, sīpola, guma vai potzara, bet veidojas pieredzes, vides un dabas apstākļu ietekmē. … Kamēr cilvēks vēl ir jaunības plaukumā, viņš domā, ka puķe ir kaut kas tāds, ko nēsā pogcaurumā vai pasniedz meitenēm; viņam trūkst priekšstata par to, ka puķe ir kaut kas ziemojošs, kaut kas aprušināms, mēslojams, laistāms, pārstādāms, apgriežams, apcērpams un piesienams, kaut kas atbrīvojams no nezālēm, auglenīcām, nokaltušām lapām, utīm un sēnītēm. … Vajadzīgs zināms briedums, es pat teiktu – vīra gadi, lai cilvēks varētu kļūt par dārzkopi – amatieri.”

Burvīgi, vai ne? Šo grāmatu es pārlasu katru gadu un katru gadu smejos un pie sevis nodomāju – nu gluži tāpat kā man! Un kļūst vieglāk, apzinoties, ka es neesmu vienīgā nejēga un nemākule, kam dārza kopšana ir kaut kas vidējs starp cīņu ar lietuvēnu un krustvārdu mīklas risināšanu. No vienas puses, jācīnās ar nezālēm, laika apstākļiem, zāli, kas vai nu aug tā ka nepaspēj ne attapties no iepriekšējās pļaušanas, kā atkal jāķeras pie pļaujamrīka, vai nu neaug ne lūdzama – nīkuļo un dzeltē, bet uz taciņas starp dobēm, tur, kur zeme nomīdīta cieta – tur jā – tur tai ir vislabākā vieta augšanai – ka tik turies. Bez tam man ir vēl dzīvnieku faktors, jo kur gan kaķim vislabākā tualete? Nu protams, ka tikko uzrušinātā un apsētā dobītē! Viņš tak neies maitāt savus nagus, kasoties kaut kur sētmalē. Bez tam kaķim ir vēl viens niķis – pat ja es uzrušinātu visu sētmali, viņš nemūžam tur neies, kā vispār kaķi mēdz darīt. Viņš darīs tikai tā, kā pašam ienāks prātā. Un ja es kaut ko roku un stādu, tad mazais suns to noskatās un tikko pagriežu muguru, tā ar visām četrām rokas tā, ka puķu sīpoli iet pa gaisu vien. Un pats priecīgs – jautri taču.

Esmu nocīnījusies ar tiem suņiem līdz trakumam – visām dobēm apkārt koka sētiņas – esmu kļuvusi pilnīgi par profesionāli žodziņu un sētiņu būvē. Drīz sētā būs tāds labirints, ka, lai tiktu no viena stūra līdz otram, būs jānoliek GDA normas skrējienā ar šķēršļu joslām. Ja gadās braukt ar tačku, tad atkal jāskandē līdzi: “Stūru stūriem tēvu zeme”, pie reizes atgaiņājot suņa degunu no tačkas riteņa, jo tas ritens – tas ir tas lielākais naidnieks un nokožams beigts un pagalam un tā košana notiek taisni tad, kad es stumju to tačku piekrautu ar zemi/zāli/žagariem un citām vedamām lietām. Es mīlu savus dzīvniekus un nemūžam nelikšu tos pie ķēdes vai kādā būrī, bet brīžam man gribas nosēdināt visus rindā, paskatīties šiem acīs un noskaidrot, kāpēc gulēšana puķu dobē ir tā saldākā (kaut būdā ir matracītis, pildīts ar kokosriekstu šķiedrām un pārvilkts ar maigi rozā mīkstu pledu), tikko stādītu puķu izrakšana tā jautrākā un pagalma izrakāšana tranšejās tas labākais laika pavadīšanas veids?

Bet tad, kad kaut kas netīšām izdzīvo, pārcietis manu nemākulīgo, bet mīlestības pilno apiešanos un dzīvnieku rūpīgi izplānotās diversijas, tad ir tāds prieks un laime, ka verētu sēdēt un blenzt uz tikko izlīdušu asniņu vai uzziedējušu puķīti vai uz gurķi, kas beidzot ir izaudzis un nogatavojies un ak, aleluja – manā pašas dārziņK.Capeks_Darzkopja gads_01ā!

Un nobeigumā vēl viens citāts, kas tik labi raksturo dārzkopja skatījumu uz pasauli:

“Ja no tā būtu kāds labums, dārzkopis ik dienas mestos ceļos un piesauktu Dievu: Dievs Tēvs, izdari nu tā, lai katru dienu lītu apmēram no pusnakts līdz pulksten trim rītā! Bet tikai tā rāmi un silti, lai valgme labi iesūktos un pie tam lai nelītu uz sveķenēm, alisītēm, saulrozītēm, lavandām un citām puķēm, kas Tev Tavā bezgalīgajā viedībā ir zināmas kā sausumu mīloši augi; ja gribi, es varu Tev visus tos sarakstīt uz papīra. Saule lai spīdētu augu dienu, bet ne visur un ne pārāk stipri (piemēram, uz vīgriezēm, tāpat arī uz drudzenēm, zalktenēm un rododendriem var nespīdēt), un lai būtu pamatīga rasa, maz vēja un daudz slieku, nevis bruņuts un gliemeža, kā arī miltrasas, un lai reizi nedēļā no debesīm nolītu atšķaidīta virca un nobirtu baložu mēsli. Āmen.”