Pieci jaunie gadi, ko svinēt katru gadu

Jau kNew-Years-Resaut kad šo tēmu apskatīju, bet toreiz biju apstājusies pie trim jaunajiem gadiem, ko svinēt katru gadu. Kā jau kārtīgs analītiķis, visu pārrēķināju un nu man sanāk visi pieci vai pat seši! Iedomājieties – pieci jaunie gadi ko ik gadu svinēt un līksmot. Kā saka – ja ir dzeramais, tad iemesls atradīsies – un še tev.

Tātad, pirmais manos aprēķinos ir Ziemas Saulgriežu laiks vai Saulstāvju laiks (jo Saule savā tecējumā uz brīdi apstājas, jeb pareizāk sakot, Saule vairākas dienas gandrīz nemaina savu maksimālo augstumu virs horizonta). Katru gadu tas iekrīt 20. vai 21. vai 22.decembrī. Tā vietā, lai ar kalkulatora, logaritmu lineāla un portatīvā teleskopa palīdzību veiktu sarežģītus aprēķinus un tādējādi noķertu šo brīdi, es pieturos pie saviem astrologa niķiem un paskatos, kurā brīdī Saule ieiet Mežāža zvaigznājā un to es daru ne jau ķīķerējot un pēto debesis (to nemaz nevar izdarīt), bet gan iemetu aci savā datorprogrammā un re – 2015.gadā Saule iegāja Mežāža zvaigznājā (ne nu tā kur gāja, nekā, tas tik tāds izteiciens) 22.decembrī pulksten 06:47 un 2016.gadā ieies 21.decembrī pulksten 12:43 un miers. Šo jauno gadu ir iecienījuši latviešu tradīciju cienītāji un dievturi. Tāpat kā klasiskā jaunā gada tradīcija ir, kamēr sit kuranti, uzrakstīt uz lapiņas vēlēšanos, tad lapiņu sadedzināt un ar šampanieti pelnus izdzert, šī jaunā gada piekritēji velk bluķi, kas vienos avotos simbolizē saules ritējumu pa debessjumu, citos – aizsardzību pret mošķiem, vēl citos, ka bluķa vilcēji īpaši piestāj vietās, kur aizgājušajā gadā gadījušās kādas īpašas bēdas un neveiksmes, lai tās kā pasažierus uzņemtu un aizvizinātu uz ugunskuru, bet vēl citos šis bluķis pats par sevi simbolizē aizgājušā gada postu un bēdas. Fināls gan vienmēr ir viens – bluķis tiek sadedzināts. Mani tik dara nemierīgu, ka visas šīs izdarības netiek veiktas viegli, bet ar īpaši smago ozolkoka bluķi. Tāda nolemtība, jeb nekas šajā dzīvē nenāk viegli. 

Otrais jaunais gads ir, protams, 31.decembra un 1.janvāra mija, jeb plkst.00:00. Ar šo jau tāpat viss ir skaidrs – eglīte, šampanietis, rosols jeb olivjē (manā bērnībā bija rosols). Divpadsmitos jādedzina augstākminētās vēlēšanās, jāpamanās līdz tam laikam neaizmigt. Salūts jeb uguņošana, kas ilgst vismaz trīs stundas, jo pirmie sāk ducināt jau pusvienpadsmitos, ieskandinot kaimiņzemes gadu miju, tad ap vienpadsmitiem ducina jau tā nīgrāk, tad pieklust, bet divpadsmitos jau laiž pilnā sparā. Par cik es dzīvoju Ventspilī, tad mums patiesībā ir vēl sestais jaunais gads, jo mūsu uguņošana ir pusvienos un kā atbalsis tai līdz pat pusdiviem rībina visos stūros un biedē dzīvniekus līdz bezsamaņai. Nu un, protams, 1.janvāra apņemšanās – kas tad tās nezin? Neēdīšu pēc sešiem, skriešu krosiņu un celšos tad, kad zvana pulkstenis, nevis brīdī, kad būtu jāiet jau laukā pa mājas durvīm. 
Trešais jaunais gads ir tā saucamais ķīniešu jeb austrumu jaunais gads, ko popularizē visās malās, bet patiesībā tas ir diezgan tricky pasākums, jo noteikt tā svinēšanas datumu nav vis tik viegli, kā pāršķirt kalendāra lapiņu. Tātad – pēc pirmā pilnmēness, kas iestājies pēc ziemas saulgriežiem, nākamais jaunais mēness ir ķīniešu jaunais gads. Kāpēc tik sarežģīti? Tāpēc, ka, kā kaut kur lasīju, ķīniešiem ap to laiku nav bijis īsti ko darīt (ziema tomēr) un nolēmuši – nu var atļauties pasvinēt. Kāds ar to sakars mūsu platuma grādiem – nezinu. Neesmu manījusi, ka ķīnieši tikpat aktīvi svinētu Meteņus, tad kāpēc mēs svinam viņu svētkus? Bet tas nu tā – svētku nekad nevar būt par daudz. Un, ja vēl izseko līdzi visiem tiem ūdens koka mērkaķiem vai zemes māla čūskām, tad ir ar ko nodarboties vismaz kādu brīdi.
Ceturtais jaunais gads ir astroloģiskais jaunais gads, jeb brīdis, kad Saule ieiet Auna zīmē. Jau rakstīju, ka tā nekur neiet, bet tā nu pieņemts izteikties. Normāliem cilvēkiem šī ir pavasara ekvinokcija, jeb brīdis, kad diena un nakts ir vienādā garumā un brīdis, kad sākas astronomiskais pavasaris – diena kļūst garāka par nakti. Šajā laikā latviešu tradīciju piekritēji svin latviešu Lieldienas un šis ir ļoti secīgs, saprotams un jēdzīgs datums. Astroloģiskais jaunais gads vienmēr sākas 20.-22.martā, jo šis datums nav pielāgots mēness ciklam, kā, piemēram kristīgās Lieldienas. Lieldienu datums ir pirmā svētdiena pēc pirmā pilnmēness, pēc pavasara ekvinokcijas vai tās laikā. Šis arī ir tricky – Jēzus dzimšanas diena vienmēr ir vienā un tajā pašā datumā, bet krustā sišana un augšāmcelšanās pielāgota mēness ciklam. Domā, ko gribi. Šo jauno gadu tā pa īstam novērtē laikam tikai astrologi, parastā tauta apsveic viens otru ar pavasara iestāšanos, kas arī ir labi.
Nu un piektais jaunais gads ir mūsu pašu katra dzimšanas diena, kad Saule nonāk tai pašā vietā, kur tā atradās mūsu dzimšanas brīdī. No visiem augstāk uzskaitītajiem, reāli katra cilvēka dzīvi un katru nākošo gadu ietekmē tieši šis jaunais gads. Par to kā jāsagaida dzimšanas diena, jau ir daudz kur rakstīts, bet kā vienmēr, viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Kādā citā reizē (visticamāk, kad man pašai tuvosies dzimšanas diena) papētīšu šo tēmu tuvāk, bet viens gan ir kopīgs – šai dienai ir jāpieiet nopietni un ar lielu sevis mīlestību, jo, lai kā tur ar tiem bluķiem un koka mērkaķiem, bet katram savs krekls tuvāks un sava dzimšanas diena tā svarīgākā.
Ko ar šo gribēju pateikt? To, ka iemeslu priekam un svinībām ir daudz un, lai kāds būtu iemesls, tas vienmēr ir labāk, nekā kultivēt sēru dienas, kas latviešiem tā tīk.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *