Tradīcijas

Maras kal plakats_UZ DRUKUEs pazīstu cilvēkus, kas diezgan daudz zina par tradīcijām. Nu, par mūsu, latviešu, tradīcijām. Šie cilvēki uztur tradīcijas dzīvas, piedalās dažādos pasākumos, paši tādus rīko un ir kā staigājošas enciklopēdijas. Jā, un es šos cilvēkus apbrīnoju. Pirmkārt, jau par to, ka viņi spēj norobežoties no tingel-tangeļa, kas valda apkārt – Helovīniem un Valentīna dienām, Santa-klausiem un Lieldienu zaķiem, gadskārtu no gadskārtas piedaloties Meteņu un Jumja dienu pasākumos, rudeņos taisot labības vālītes, velkot bluķi un olas krāsojot sīpolu mizās, nevis Rimi nopērkamajās neona krāsās. Šiem cilvēkiem ir tautas tērpi, pat vairāki, katrs otrais, ja vien nav slinks, prot spēlēt kokli un viņu bērni jau no mazām dienām piedalās kādā no folkloras kopām. Otrkārt, mana apbrīna skar spēju ticēt un nest tālāk šo mantojumu tādu, kādu to ir nodevusi vecvecmāmiņa vai vecvectēvs, spītīgi turoties pie savas pārliecības.

Es pazīstu arī cilvēkus, kuri par latviešu tradīcijām zina gaužām maz vai nezina nemaz. Cilvēkus, kas dzīvo saskaņā ar amerikāņu kino atnestajiem standartiem – Santa-klauss un līgavas māsas, Pateicības diena un Ķīniešu jaunais gads. Protams, arī viņi piedalās Jāņu svinēšanā, kas izpaužas, kā šašliku cepšanas un klubu mūzikas apvienojums, vai Lieldienu olu krāsošanā ar tām pašām indīgajām krāsām.

Bet lielais vairums no mums, tostarp arī es, maisos pa vidu šim ritenim un pie reizes nopērku končas, ko iedot bērniem Helovīna vakarā, kad tie klauvēs pie loga, kā arī saprotu un pieturos pie latviešu gadskārtu kalendāra, jo tas patiešām ir loģisks. Iepriekšējos ierakstos ir rakstīts gan par daudzajiem jaunajiem gadiem, ko svinēt, gan par vairākiem Meteņu svinamajiem datumiem, kur ir redzams, ka gadsimtu gaitā kristīgā reliģija ir tā ietekmējusi vietējās tradīcijas, ka nav iespējams tā īsti vienu no otra atdalīt. Šobrīd jau gandrīz liekas, ka reliģijas ietekme ir teju vai tā pati latviešu tradīcija, jo nu jau klāt ir nākuši “jaunmodīgie” svētki: Ķīniešu jaunais gads, Pateicības diena, Helovīns, Valentīna diena. Labi vismaz, ka tie ir svētki, nevis sēru dienas.

Bet, atgriežoties pie gadskārtu kalendāra, paskaidrošu, ka es tam ticu, jo šis kalendārs ir balstīts uz Saules ritējumu, kura stūra punkti (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Apjumības) ir astronomiski pierādāmi – tātad arī zinātniski precīzi. Šie datumi gadu gaitā nemainās un principā, ja jūs vienu tādu kalendāru nopērkat, tad ar to var iztikt paaudžu paaudzēs, kamēr tas neizbalē vai mušas nenotaisa, kā erchercogu “Šveikā”. Šeit arī ir drusku neatbilstības – dažos kalendāros rudens ekvinokcijas laiks ir nosaukts par Jumjiem jeb Apjumībām, bet laiks starp Jāņiem un šīm pašām Apjumībām ir nosaukts par Māras dienu, bet citos Māras diena ir Jumji. Vēl dažos Apjumības ir Miķeļi. Tāpēc man tā vien niez nagi izpētīt, kas tur īsti ir ar tām Mārām un Miķeļiem. Bet, lai kā tur būtu, ir forši, ka ik pēc ~ 45 dienām, jeb ik pēc piecām nedēļām pa 9 dienām katrā, ir svētki, ko svinēt. Un viss ir ļoti precīzi un nepārprotami. Nav ne salīdzināms ar pilnmēnešu un jaunu mēnešu skaitīšanu, lai noteiktu, kad Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlies. Manās Aspergera smadzenēs uzreiz nodeg procesors un viss saiet uz īso, jo reliģiskajos svētkos nav secīguma un loģikas. Vismaz es neredzu.

Tāpēc, ja mēs gribam būt tā tauta, kas esam, ar mēru jāpievēršas visādiem ne-vietējiem svētkiem, jo tādējādi tie ar savu neona spožumu aizēno mūsu pašu tradīcijas. Protams, svētku nekad nevar būt par daudz un nevajag jau tūlīt iekrist galējībās, valkāt linu kreklu un izmest mēslainē Ziemassvētku eglītes stikla bumbuļus – viss ir piederīgs, ja tas ir ar mēru. Bet, lai kādi būtu rotājumi, karkasam ir jābūt un karkass jau ir iedots – latviešu Saules gada kalendārs.

Lieldienas ir pagājušas, mēs šogad nokrāsojām olas tiešām skaisti, uz baznīcu negājām, bet arī nepiedalījāmies šūpošanā un olu ripināšanā, toties bijām izstaigāties pa purva taku, lai sajustu pavasara elpu un saprastu, ka nu patiešām – klāt ir. Un nākamais pasākums, par ko jāpadomā, ir Ūsiņa diena.

Pieci jaunie gadi, ko svinēt katru gadu

Jau kNew-Years-Resaut kad šo tēmu apskatīju, bet toreiz biju apstājusies pie trim jaunajiem gadiem, ko svinēt katru gadu. Kā jau kārtīgs analītiķis, visu pārrēķināju un nu man sanāk visi pieci vai pat seši! Iedomājieties – pieci jaunie gadi ko ik gadu svinēt un līksmot. Kā saka – ja ir dzeramais, tad iemesls atradīsies – un še tev.

Tātad, pirmais manos aprēķinos ir Ziemas Saulgriežu laiks vai Saulstāvju laiks (jo Saule savā tecējumā uz brīdi apstājas, jeb pareizāk sakot, Saule vairākas dienas gandrīz nemaina savu maksimālo augstumu virs horizonta). Katru gadu tas iekrīt 20. vai 21. vai 22.decembrī. Tā vietā, lai ar kalkulatora, logaritmu lineāla un portatīvā teleskopa palīdzību veiktu sarežģītus aprēķinus un tādējādi noķertu šo brīdi, es pieturos pie saviem astrologa niķiem un paskatos, kurā brīdī Saule ieiet Mežāža zvaigznājā un to es daru ne jau ķīķerējot un pēto debesis (to nemaz nevar izdarīt), bet gan iemetu aci savā datorprogrammā un re – 2015.gadā Saule iegāja Mežāža zvaigznājā (ne nu tā kur gāja, nekā, tas tik tāds izteiciens) 22.decembrī pulksten 06:47 un 2016.gadā ieies 21.decembrī pulksten 12:43 un miers. Šo jauno gadu ir iecienījuši latviešu tradīciju cienītāji un dievturi. Tāpat kā klasiskā jaunā gada tradīcija ir, kamēr sit kuranti, uzrakstīt uz lapiņas vēlēšanos, tad lapiņu sadedzināt un ar šampanieti pelnus izdzert, šī jaunā gada piekritēji velk bluķi, kas vienos avotos simbolizē saules ritējumu pa debessjumu, citos – aizsardzību pret mošķiem, vēl citos, ka bluķa vilcēji īpaši piestāj vietās, kur aizgājušajā gadā gadījušās kādas īpašas bēdas un neveiksmes, lai tās kā pasažierus uzņemtu un aizvizinātu uz ugunskuru, bet vēl citos šis bluķis pats par sevi simbolizē aizgājušā gada postu un bēdas. Fināls gan vienmēr ir viens – bluķis tiek sadedzināts. Mani tik dara nemierīgu, ka visas šīs izdarības netiek veiktas viegli, bet ar īpaši smago ozolkoka bluķi. Tāda nolemtība, jeb nekas šajā dzīvē nenāk viegli. 

Lasīt vairāk