Pašpietiekamība

Aizdomājos par to, cik mēs (es) esam pašpietiekami. Piemēram, es visu savu mūžu domāju, ka esmu tik pašpietiekama, ka pašpietiekamāku grūti atrast. Man nekad nav garlaicīgi, man nekad nav vajadzīgs vēl kāds, lai būtu interesanti dzīvot, es savu nespēju sadzīvot pašai ar sevi nekad neesmu uzvēlusi uz otra pleciem – nu, tipa – lai mani kāds izklaidē, kaut kur ved un tā.
Nu, vismaz tā es domāju līdz šim. Bet pēdējā laikā man ir nācies novērot izmisīgu cilvēka cīņu par uzmanību, par draudzību, par mīlestību, galu galā. Uz atcerējos, ka es arī esmu cīnījusies. Tikai laiks ir gājis un es to faktu, ka man ir kāds ar ko kopā aiziet uz kino, aizbraukt sēnēs vai vienkārši piedzerties, esmu sākusi uztvert kā pilnīgi pašsaprotamu lietu. Un sapratu, ka nemaz tik pašpietiekama neesmu – es negribētu katru vakaru būt viena (bērni neskaitās)! Es negribētu piedzerties viena (un arī to nedaru), vai iet uz kino viena (nē, to laikam gan es varu vienā mierā). Svarīgākais visā šajā būšanā ir apziņa, ka esmu kādam interesanta, ka kāds gaida tikšanos ar mani un izrāda uzmanības apliecinājumus. Cilvēkam jau vajag tik maz – smaidu, kādu nieku un mazliet veltīta laika. Un dvēsele staro un dzied un sajūta ir tāda, ka varētu kalnus gāzt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *