Sadzīve

 

Nē, nu nav jau tā, ka mēs slikti dzīvotu… Laikam jau nē… Bet, ziniet, jebkuru inteliģentu sievieti var novest līdz nervu sabrukumam viens nekārtīgs, nevīžīgs un visādi citādi nejēdzīgs vecis, kas dzīvo ar tevi vienā dzīvoklī, smalsta zupu no tava katla un netīrās zeķes tur zem gultas kā čūskas terārijā.
Kāpēc precējos? Ak, nē, viņš nav mans vīrs. Mana mīļā māsa, lai viņai vieglas smiltis, aizgāja tai saulē un atstāja man savu vīru. Tā arī mirstot teica – ja vajag – ņem tu viņu, varbūt noder. Kā ziemas mēteli vai sulu tvaicējamo. Un es paņēmu. Tamdēļ, ka man jau piecdesmit četri, bet princis vēl nav atjājis. Un, ziniet, kādreiz jau noder ar`. Miskasti iznest, kartupeļus no veikala atnest… Neko lielu jau uzticēt viņam nevar, un kulturālas izklaides arī nav viņam piemērotas. Mazliet tāds kā muļķītis vai? Vienu dienu bijām iegājuši mūsu pašu muzejā gleznas paskatīties, nu ziniet, tās jocīgās – kur cilvēkam auss vietā ir acs un kājas vietā dzelzceļa sliede. Viņš stāv, skatās, skatās un tad saka: „Nuka, laižamies! Ka tik vēl nepasaka, ka es to izdarīju…” Nu saprotiet, ko tas man nozīmē… Labi, ka nebija neviena pazīstama apmeklētāja.

Es taču visu mūžu filharmonijā nostrādāju. Manī mūzika ir iekšā un apkārt arī. Māksla, inteliģence – Čaikovskis, Šostakovičs, Bēthovens… Kādu instrumentu spēlēju? Nē, nē es nespēlēju. Lai gan tas vecis, tas manas asins dzērājs saka, ka es mākot tikai viņam uz nerviem spēlēt… Es garderobē strādāju. Un kādus tik māksliniekus neesmu sastapusi – dūšīgus un atkal tievākus un tādus, kam bārda un tādus, kam plika sejas āda… Hi, hi – mākslas klātbūtne manī rosina dzejisku izteiksmi.
Nē, nē es nenosarku, man tāda sejas krāsa. Sārta. Tas aiz veselīga dzīves veida – ne alkohols, ne cigaretes, ne negulētas naktis, ne puņķaini bērni, ne neklausīgi vīri nav manu dzīves ceļu aptumšojuši. Vienīgi šis te…. Dzer un pīpē kā skurstenis. Šis vedot veselīgu dzīves veidu – lai uzlabotu gremošanu dzerot alu, lai uzlabotu apetīti – balto vīnu, pie zema asinsspiediena – sarkano, pie paaugstināta – konjaku, pie saaukstēšanās un angīnas – šņabi, bet tādas kaites, lai dzertu ūdeni, viņam nemaz neesot…
Kā mani sauc? Amālija. Amālija Zieduleja. Vai nav skaisti? Es arvien visiem pasaku kā mani sauc. Pirmām kārtām lai visi zina, otrām kārtām – man pašai patīk lieku reizi paklausīties. Labi vien ir, ka tas vecis nav man vīrs. Iedomājiet, kas es tad būtu? Amālija Kārpa! Fui, šitik nesmuki….
Nu jā – veselība man ir laba, vienīgi pie vecuma zobi sākuši bojāties. To teicienu par reti skaistajiem es no tā sava veča jau esmu aizklausījusies. Bet, ziniet – kādus gadus atpakaļ biju aizgājusi pie zobārsta – tāds jauns puisis, kautrīgs. Čubinās viņš man pa muti un tik murmina un tik murmina. Sasprindzināju dzirdi, ieklausījos, bet šis, izrādās, skaita zobus un čukst: „Mīl, nemīl, mīl, nemīl…” Nē, nu kā tā var! Lecu gaisā no tā krēsla un prasu, kur viņam priekšnieks. Puisis nosarcis kā biete, rāda uz durvīm un tik vien kā spēj izmocīt: „Tur…” Es biju sašutusi līdz sirds dziļumiem! Iegāju pie tā priekšnieka, stāstu viņam, bet viņš top arvien sarkanāks un sarkanāks, sāk tā kā raustīties, tā kā rukšķēt un beigās smejas man taisni ģīmī. Beigās gan atvainojās un apsolīja par velti mani apkalpot turpmākos piecus gadus. Tā nu es uz turieni eju, tik visi tādi jocīgi top mani ieraugot. Nezinu… vai tiem cilvēkiem kas kait, vai?
Kā mēs dzīvojam? Nu, ziniet, tā ir tāda sāpīga tēma… Kādu brīdi liekas, ka labi, bet tad atkal sastrīdamies. Nav jau viņš mans mūža vīrietis – tā tikai – skata un vārda pēc. Vai guļam kopā? Nē, nu ko jūs… Mums katram sava istaba, katram savs televizors, man – grāmatas, rokdarbi un kaktusi uz palodzes, viņam – Plejboja žurnāli, makšķeru āķi, primankas, kāti, auklas un tukšās pudeles. Draugi nāk maksimāli reti. Viens tāds reiz bija atnācis, bet sajaucis istabas un ievēlies pie manis. Aplaida acis apkārt un saka: „Tie kaktusi uz palodzes…. lai vecais neaizmūk?” – un pats tik smej, ka lielais vēders kratās vien. Norādīju nekauņam, ka viņš ir sajaucis istabas un izliku aiz savām durvīm. Lai neaizmūk…. Kas vēl nebūs? Tādu dzērāju un dzīves postītāju vēl tik vajag pameklēt. Nesen bija ielikts atskurbtuvē – nu tur, kur izguldina un atskurbina tos, kas dzēruši. Pēcāk atnāca rēķins – izrādās tagadiņ par šo pakalpojumu ir jāmaksā. Kādreiz par baltu velti varēja izgulēt reibumu. Bet jā – atnāk rēķins un mans vecais brēc, ka nemaksāšot, jo pirmkārt, viņš turp vests pret paša gribu, bet otrkārt ūdens, ar ko viņu mazgājuši esot bijis pārāk auksts…. Vai samaksāja? Nē, to es, pa kluso, lai parādi nekrājas….
Tā, lūk. Bet ziniet – ar viņu kā ar tādu mājdzīvnieku varzu, ir grūti, bet bez viņa – skumīgi…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *