Pārstādīšana: kā ļaut saknēm un sev brīvi augt

Esmu nepiedodami pametusi novārtā savu eksperimentu ar sekošanu līdzi labiem un gudriem padomiem. Tāpēc, kamēr printeris drukā izdales materiālus semināram par to, kā mežā pareizi jāgāž koki un kā sniegt pirmo palīdzību (taisni zirgam jāsmejas – to visu es nu stāstīšu vīriem, kas visu mūžu pa mežu vien briduši), domāju, paskatīšos, kas 28.jūnija padomam sakāms.

Un tā padoma būtība ir tāda – kad tev kļūst par šauru vai par neērtu tajā dzīvē, ko dzīvo, ir laiks pārstādīties – iestāties kādā augstskolā, atvērt savu veikalu, uzšūt kleitu vai pagatavot melleņu liķieri (hm, šis varētu būt traki labs).

Nu jā – šitas ir labs padoms. Es vispār to vien daru, kā uzsāku kaut ko jaunu. Jo rutīna mani beidz nost. Es nemūžam nevarētu strādāt, teiksim, par algu grāmatvedi. Tu katru dienu to vien dari, kā aprēķini ienākumu un sociālo nodokli un drukā algas lapiņas. Nu nē – es tad labāk eju zem tilta…. Kaut gan – nekad nesaki “nekad”, jo dzīve jau ir tāda, ka neko jau nevar zināt un notiek sazin kas. Taču es skaidri zinu, ka visiem spēkiem pretošos šādai perspektīvai.

Tai pašā laikā man, kā tipiskam Dvīnim, ātri kļūst garlaicīgi. Kad es esmu kaut ko “atkodusi”, tad man apnīk… Tas gan nav labi. Brīžam man liekas, ka es varētu sasniegt neaptveramus augstumus, ja nebūtu divu briesmīgu trūkumu: tā ātrā apnikšana un nespēja/negribēšana kontaktēties/komunicēties/iet uz kompromisiem/ sarunāt/ saprasties ar citiem cilvēkiem. Tāpēc man ir alerģija pret visāda veida sapulcēm – es nevaru šitos tirgus ciest – kad katrs maļ un maļ savu un beigās virsroka tiek tai morāli visspēcīgākajai personai jeb līderim, kam šis tirgus atkal ir kā ūdens zivij. Es neesmu zivs. Pat ne varde, ja pieņemam, ka sociums ir ūdens. Es tad esmu kāda vārna, kas karkšķ pati savā nodabā …

Bet par jaunā izmēģināšanu – tagad nāk rudens un man stāv prātā doma, ka no tā ābolu un jāņogu lēruma (divas visizturīgākās sugas, kas aug manā dārzā un mani pacieš) vajadzētu pataisīt kādu vīna litru. Tad jau redzēsim

Un vēl vajadzētu kaut kā augt profesionāli, bet tad jāstājas maģistratūrā. Un, man kā puslīdz profesionālam diplomdarbu rakstītājam, attieksme pret augstāko izglītību, kādu to piedāvā šībrīža mācību iestādes, ir traki zema. Ja vēl būtu par velti, bet tā – jāmaksā nauda par sazin ko. Par diplomu …

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *