Pašpietiekamība 2

Gribēju pateikt, ka vēl viens iemesls, kāpēc pievērsos pašpietiekamības tēmai, bija grāmata “Pirmskaitļu vientulība”, ko nesen izlasīju. Stāsts par divu pusaudžu, kam vecāki sačakarējuši dzīves, satikšanos, neatskārstu un pilnīga apmulsuma pilnu, vārdos nepateiktu mīlestību un aiziešanu katram uz savu pusi. Stāsts tik skumjš, tik nedrošs. Tā vien gribas kā tādai Blaumaņa savedējai paņemt abu rokas, savienot un iebļaut taisni ģīmī: “Pie visiem svētajiem! Jūs esat domāti viens otram!!!!!”” . Bet nevaru.Un varbūt arī nevajag.
Tā nu viņi izšķiras brīdī, kad saprot, ka lai arī dzīve ir viena sarežģīta padarīšana, kaut kā to ir iespējams dzīvot. Arī atsevišķi….

Ja jums gribas paraudāt – paņemiet, izlasiet – nenožēlosiet. Grāmata atstāj sirdī rudens lapu rūgtumu….

Pašpietiekamība

Aizdomājos par to, cik mēs (es) esam pašpietiekami. Piemēram, es visu savu mūžu domāju, ka esmu tik pašpietiekama, ka pašpietiekamāku grūti atrast. Man nekad nav garlaicīgi, man nekad nav vajadzīgs vēl kāds, lai būtu interesanti dzīvot, es savu nespēju sadzīvot pašai ar sevi nekad neesmu uzvēlusi uz otra pleciem – nu, tipa – lai mani kāds izklaidē, kaut kur ved un tā.
Nu, vismaz tā es domāju līdz šim. Bet pēdējā laikā man ir nācies novērot izmisīgu cilvēka cīņu par uzmanību, par draudzību, par mīlestību, galu galā. Uz atcerējos, ka es arī esmu cīnījusies. Tikai laiks ir gājis un es to faktu, ka man ir kāds ar ko kopā aiziet uz kino, aizbraukt sēnēs vai vienkārši piedzerties, esmu sākusi uztvert kā pilnīgi pašsaprotamu lietu. Un sapratu, ka nemaz tik pašpietiekama neesmu – es negribētu katru vakaru būt viena (bērni neskaitās)! Es negribētu piedzerties viena (un arī to nedaru), vai iet uz kino viena (nē, to laikam gan es varu vienā mierā). Svarīgākais visā šajā būšanā ir apziņa, ka esmu kādam interesanta, ka kāds gaida tikšanos ar mani un izrāda uzmanības apliecinājumus. Cilvēkam jau vajag tik maz – smaidu, kādu nieku un mazliet veltīta laika. Un dvēsele staro un dzied un sajūta ir tāda, ka varētu kalnus gāzt.

Sadzīve

 

Nē, nu nav jau tā, ka mēs slikti dzīvotu… Laikam jau nē… Bet, ziniet, jebkuru inteliģentu sievieti var novest līdz nervu sabrukumam viens nekārtīgs, nevīžīgs un visādi citādi nejēdzīgs vecis, kas dzīvo ar tevi vienā dzīvoklī, smalsta zupu no tava katla un netīrās zeķes tur zem gultas kā čūskas terārijā.
Kāpēc precējos? Ak, nē, viņš nav mans vīrs. Mana mīļā māsa, lai viņai vieglas smiltis, aizgāja tai saulē un atstāja man savu vīru. Tā arī mirstot teica – ja vajag – ņem tu viņu, varbūt noder. Kā ziemas mēteli vai sulu tvaicējamo. Un es paņēmu. Tamdēļ, ka man jau piecdesmit četri, bet princis vēl nav atjājis. Un, ziniet, kādreiz jau noder ar`. Miskasti iznest, kartupeļus no veikala atnest… Neko lielu jau uzticēt viņam nevar, un kulturālas izklaides arī nav viņam piemērotas. Mazliet tāds kā muļķītis vai? Vienu dienu bijām iegājuši mūsu pašu muzejā gleznas paskatīties, nu ziniet, tās jocīgās – kur cilvēkam auss vietā ir acs un kājas vietā dzelzceļa sliede. Viņš stāv, skatās, skatās un tad saka: „Nuka, laižamies! Ka tik vēl nepasaka, ka es to izdarīju…” Nu saprotiet, ko tas man nozīmē… Labi, ka nebija neviena pazīstama apmeklētāja.

Lasīt vairāk

Rudens filmas

Pavasarī rakstīju, ka man ir MARTA filma, ko skatos tikai un vienīgi martā. Protams, ir jau arī vasaras filmas (tai skaitā Jāņu gabali), bet tie manā video gaumē ne ar ko īpaši nesaistās.

Bet man ir arī riktīgie RUDENS grāvēji, ko vairākas reizes (PAT!!) noskatos katru, katru mīļu rudeni: “Lietus blūzs” un “Dienesta romāns”.

Pirmā ir latviešu filma ar burvīgo Rasmu Garni – tik sievišķīgi skumja, tik asaras paģēroša, tik, tik… Nu jā – tieši TIK.

Otrā ir pārpilna ar rudens ainām, apburošu mūziku un nepārspējamajiem Mjahkova un Freindlihas dialogiem. Bez tam dzeja, kas sākas ar rindām: “О мой застенчевый герой, ты ловко избежал позора. Как долго я играла роль, не опираясь на партнера!”, mani aizkustina un sadrebina līdz visdziļākajiem dziļumiem.

Un abas šīs filmas ir iz manas bērnības un arī tas nav mazsvarīgi – mājas, cilvēki, rindas pēc cīsiņiem, arbūzu kalni uz ielas, desa, kura ir deficīts….

Jā – ir labi, ka ir kaut kas, kam pieķerties, kad dvēsele saskumst.

Zudušais simbols

Vakar pabeidzu lasīt vienu no Dena Brauna bestselleriem – “Zudušais simbols”. Jā, jā – ir jau diezgan banāli pievērsties D.Braunam un lasot internetā aplūkot grāmatā pieminētās ēkas, laukumus, mākslas darbus utt.

BET TRAKI INTERESANTI.

Pamatā grāmata kopē DaVinči kodu, tikai darbība norisinās Vašingtonā. Tā pati apslēptu bagātību (tikai šoreiz Svētā Grāla vietā Zudušās Gudrības jeb Vārds) meklēšana, atšifrējot neskaitāmas mīklas, ceļojot pa Vašingtonas vēsturiskajām vietām. Beigās šīs gudrības jeb Vārds izrādās …. Nē, nemaitāšu prieku tiem, kas tikai vēl lasīs.

Lasīt vairāk

Mērfija likumi

It kā taču noorganizētā un visnotaļ pieņemamā un kārtīgā dzīvē un sadzīvē, kurā nu visam daudzmaz būtu jārit gludi un bez aizķeršanās, gadās tomēr brīži, stundas, dienas un pat ilgāki laika posmi, kad neiet nekā.

Piemēram, tu aizgulies tad, kad vajag piecelties akurāt stundu agrāk, lai nomazgātu traukus un saliktu mazgāties veļu. Tu aizlēkšo savās gaitās, bet trauki vientuļās kaudzēs un slietņos gaida vakaru un ūdens vannu. Veļa paliek nemazgāta un tas nozīmē, ka nākošajā rītā virs kā likts sāks taujāt pēc pelēkajām zeķēm – mājas biksēm – tās melnās maiciņas (nu, tu zini – ar to ķīniešu hieroglifu), kas it omulīgi apskāvušies ar manu apakšveļu vada savas stundas bezuztraukumu un bezlaika mierā veļas kastes smacīgajā tumsā.

Lasīt vairāk

Pārstādīšana: kā ļaut saknēm un sev brīvi augt

Esmu nepiedodami pametusi novārtā savu eksperimentu ar sekošanu līdzi labiem un gudriem padomiem. Tāpēc, kamēr printeris drukā izdales materiālus semināram par to, kā mežā pareizi jāgāž koki un kā sniegt pirmo palīdzību (taisni zirgam jāsmejas – to visu es nu stāstīšu vīriem, kas visu mūžu pa mežu vien briduši), domāju, paskatīšos, kas 28.jūnija padomam sakāms.

Un tā padoma būtība ir tāda – kad tev kļūst par šauru vai par neērtu tajā dzīvē, ko dzīvo, ir laiks pārstādīties – iestāties kādā augstskolā, atvērt savu veikalu, uzšūt kleitu vai pagatavot melleņu liķieri (hm, šis varētu būt traki labs).

Nu jā – šitas ir labs padoms. Es vispār to vien daru, kā uzsāku kaut ko jaunu. Jo rutīna mani beidz nost. Es nemūžam nevarētu strādāt, teiksim, par algu grāmatvedi. Tu katru dienu to vien dari, kā aprēķini ienākumu un sociālo nodokli un drukā algas lapiņas. Nu nē – es tad labāk eju zem tilta…. Kaut gan – nekad nesaki “nekad”, jo dzīve jau ir tāda, ka neko jau nevar zināt un notiek sazin kas. Taču es skaidri zinu, ka visiem spēkiem pretošos šādai perspektīvai.

Lasīt vairāk