Vienmēr esi pirmšķirīga sevis pašas versija

Nu tā. Neliels ieskats pašpaļāvības meklējumos. Apņemšanās jau bija gana laba, tikai nelaime tā, ka iedzīvojos pamatīgā pavasara gripā un vakar valkājos pa pilsētu ar sarkanu degunu, asarojošām acīm un nelaimes čupas neviltoto dabiskumu. Pašpaļāvību tas neveicināja, bet ar visu gripas karsoni man patiesībā viss bija pie vienas vietas. Jeb varbūt tas ir viens no pašpaļāvības veidiem?

23.marta moto skan “Vienmēr esi pirmšķirīga sevis versija”
Padoma būtība: mēs vienmēr cenšamies kādu kopēt, bet beigu galā no mums iznāk labi ja vāja kādas citas personas versija. Tāpēc jācenšas būt pašai un tikai pašai.

Atzīstos – man kādreiz piemita šis kopēšanas netikums. Pie tam diezgan lielā mērā. Man visu laiku likās ka es kā pati, t.i. Ieva ar visām no tā izrietošajām sekām, neesmu gana laba. Un tad nu man ir gribējies kādam līdzināties. Ja tas ceļ jūsu pašapziņu, varu teikt, ka arī manos draugos šobrīd ir personas, kam esmu zināmos laika periodos gribējusi līdzināties. Šobrīd šīs personas protams ir mani draugi, jo es augstu vērtēju viņu domas, viedokļus un vēlmi ar mani pazīties.

Kāpēc tas tā? Es domāju ka vainīga ir audzināšana, laiks kādā uzaugu, t.i. padomju gadi, kad visus centās noliekt pie zemes un ieborēt, ka individualitāte nav nekas – spēks esot masās. Pirmajās trīs klasēs man bija audzinātāja, kas mani burtiski necieta. Bērns to jūt. Pēc tam man bija problēmas ar skolotājiem no sestās līdz desmitajai klasei tajā pašā nemīlestības ziņā. Vienpadsmitajā klasē nomainīju skolu un – atdzīvojos. Paldies Rīgas 77.vidusskolai, tās skolotājiem un manai mīļajai 11.b klasei. Patiešām.

Kas mani izārstēja no šitās ligas? Vīrs. Jo viņš man vienmēr ir teicis, ka es esmu visgudrākā, visskaistākā, vispievilcīgākā un tā tālāk un tā joprojām. Lūk, ko var paveikt ar mīlestību. Protams, tas nenotika vienā dienā un pat ne vienā gadā. Bet gala beigās – jā, es jūtos pašpietiekama un mīlu sevi tādu kāda esmu. Ja nejustos droši uz šīs pasaules, nemūžam nerakstītu publisku dienasgrāmatu. Kaut kur lasīju, ka cilvēka pašapziņu grauj divu lietu trūkums: mīlestības un naudas. Mīlestības man ir gana, bet pret naudu man ir nepiedodami vieglprātīga attieksme. Bet gan jau arī par to būs kāds padoms.

Tātad, ko es varu secināt no šodienas padoma? It kā neko priekš sevis. Toties man ir ko mēģināt iemācīt bērniem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *