Kāpēc pašpaļāvību nevar nopirkt, bet var aizņemties

Man jau kādu laiku pieder Sāras Bon Bronikas grāmata “Vienkāršā pārpilnība”. Tajā dienasgrāmatas veidā, t.i., katrai dienai savs padoms, sievietei tiek mācīts kā atrast sevi tām, kuras jūtas pazudušas netīrās veļas, aizaugušu dārzu, nemazgātu trauku, bērnu radītas nekārtības un vīra radītas vainas apziņas muklājā, purvā, bezdibenī vai vienkārši ceļmalas peļķē.

Esmu to grāmatu izlasījusi tā, kā lasu visu, kas gadās pa rokai – no vāka līdz vākam bez īpašiem pieturvietu pārtraukumiem. Bet tagad pavasaris lūr caur noputējušiem logiem un pēkšņi pēc ziemas miega radies tik daudz darāmā, ka nolēmu – sekošu katras dienas padomam un varbūt pēc gada izrāpšos no visāda veida kavēkļu un važu kokona kā tāds no jauna dzimis taurenis.

Grāmata gan būtu jāsāk īstenot ar pirmo janvāri, bet tad iznāks, ka man aprīlī sēklu diedzēšanas vietā būs jāsēž pie kamīna liesmām un, ziemas puteņiem aurojot, jādzer karsta tēja. Tāpēc sākšu ar šodienas datumu.

22.marta moto: “Kāpēc pašpaļāvību nevar nopirkt, bet var aizņemties”.
Pamata doma: ja mēs nejūtamies pietiekami pašpaļāvīgas, tad šito vainu varam mazināt ieģērbjoties savās labākajās drānās, smuki uzkrāsojoties un citēju: ” … tu vari to pārvarēt, izsaucot garu un aizņemoties no savas patiesās būtības pašpaļāvības smaržu.”

Skan kaut kā aizdomīgi – garu izsaukšana un pašpaļāvības smaržas aizņemšanās no … sevis pašas. Tad jau man tās mantas tāpat ir gana, ja reiz pašai no sevis ir iespējams aizņemties. Taču nē – runa jau iet par pašpaļāvības smaržu, nevis par pašpaļāvību. Nu labi. Bet kā es varu aizņemties kaut ko, pie tam no sevis pašas, ja es nemaz nezinu pēc kā tāda pašpaļāvība ož.

Pēc dārgām smaržām? Vai es no sevis varu aizņemties dārgas smaržas? Tak jau nē. Ja es sevi pietiekami bieži neapkoptu kā tādu gāzes plīti, piedodiet, un nelaistītu ar tām pašām dārgajām smaržām (man ir vienas īsti dārgas, varu pačukstēt), kas nāk no ārpasaules, tad ar laiku apķeptu un apaugtu ar visāda veida atliekām un netīrumiem un nekāda degunam tīkamā smarža gan tā nebūtu.

Bet varbūt došanās, piemēram uz Creditreform, lai izlūgtos parāda atmaksas pagarinājumu kā atkritumu urnas staigājošam ekvivalentam tieši ir pareizais piegājiens? Un tā vietā, lai iedzīvotos sirdsklauvēs un nervu sabrukumā jau verot šī kantora durvis, spert tās ar kāju vaļā un kā Norbai, atbaidot tos ar vājākiem nerviem un nošķūrējot tos, kas stiprāki, doties pie ierēdņa un sist dūri galdā un nebaidīties nemaz?

Runājot nopietni, piekrītu autorei, ka ārējais izskats spēlē lielu lomu pašpaļāvības veidošanā un stiprināšanā. Tāpēc šodien braucot uz veikalu pēc tintes printerim un biroja papīra pakām, saģērbšos tā smukāk un sapucēšos. Un, ja aizejot uz dārziņu pakaļ Kasparam, man audzinātāja teiks vārdus, kas katru mammu padara pazemīgu un bailīgu: “Kaspara (Mārtiņa, Annas, Ilzes utt.) mamma, panāciet lūdzu, man jums ir kas sakāms…”, es būšu gana drosmīga un ar paceltu galvu došos uzklausīt kādus posta darbus manējais atkal sastrādājis.

Redzēsim. Rīt pastāstīšu kā man gāja.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *