pavasaris


Sēžu, programmēju savu programmu un ar vienu aci lūru pa logu, kur saulīte spīd, lāstekas pil un kaimiņu kaķi jau lūr viens uz otru sabozušies un kūkumus uzmetuši. Jā, – likās nekad, bet ir jau klāt!

Ziema bija skaista, balta, bet nejēgā gara un auksta gan. Katru mīļu dienu krāmēties ap malku, mazgāties vannas istabā, kurā ir labi ja +10 grādu, no rītiem celties ar pārcilvēcisku spēku, – tas bija visai apgrūtinoši.

Mans lielais bērns kādu laiku atpakaļ man nolasīja frāzi, kas gan tika attiecināta uz krīzi, bet es to pielāgoju ziemas aukstumam – “Dienas kārtība: 1) Piecelties, 2) Izdzīvot, 3) Atgriezties gultā.” Tieši tā. Ar cerību uz siltām dienām, sauli, sniegpulkstenītēm un … jā, PAT NARCISĒM UN TULPĒM.

Bet ir jau tā, ka līdz ar dabu, kaķiem un sniegpulkstenītēm mostamies arī mēs paši. Un, tāpat kā ielu tīrītājus ziemā pārsteidz sniegs, ikkatras sievietes drēbju skapi pavasarī pārsteidz “Nav ko vilkt mugurā” liga. Jo:

1) Tas, ko gribētos vilkt, mistiskā kārtā pēc ziemas vairs nekādā vīzē nelien mugurā. Ziemai ir nelāgs paradums saaudzēt kilogramus un sarucināt drēbes.

2) Tas, ko varētu vilkt mugurā:
– nav smuks,
– nepatīk,
– ir saplēsts, nemazgāts, saburzīts, nav lietojams,
– pat kaķim nāk smiekl,i to uzlūkojot.

Izcilājusi un pūsdama elsdama izmērījusies visu iespējamo, ar izspūrušiem matiem un sarkaniem vaigiem, stāvot izmētātu drēbju vidū, atskāršu, ka lietojamie apģērba gabali ir svītrainas kokvilnas kapzeķes un panamas tipa vasaras cepure. Viss pārējais ietilpst augstāk minētajās kategorijās. Un tā katru mīļu pavasari! Nemaz jau nerunājot par bālajām un sanīkušajām miesām, kuras brēc kā trakas pēc saules un vitamīniem. Tā, lūk.

Bet vienalga. Eh, pavasaris ir klāt un nekāds drēbju iztrūkums un kilogramu pārpalikums nespēs manu prieku maitāt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *