Automašīnas

Man ļoti, ļoti patīk braukt. Bija laiks, kad es mēnesī nobraucu 7000 kilometrus un nemaz nebiju par to apbēdināta. Kur nu! Ceļi, mājas, pilsētas, ciemi… Biju izmalusi visu Kurzemi, zināju katru krūmu, katru koku. Tagad vairs tik daudz nebraucu. Vairāk iznāk mērot ceļu Ventspils-Rīga, kas tāpat ir zināms un pazīstams līdz nelabumam, taču braukšanas prieku tas nav mazinājis.

Tagad, kad viss ir piesnidzis un nav iespējams nekādus ātrumus uzņemt, jūtos kā vatē satīta, bet pirmdien, kad bija tas atkusnis un brauktuves salīdzinoši tīras, ar tādu prieku piespiedu gāzes pedāli un izpriecājos par ātrumu.

Bet ne par to es gribēju. Es gribēju par mašīnām.

Pirmā mašīna, ar ko iemācījos vispār braukt, bija Volvo 740, bronzas krāsā, ar automātisko ātrumkārbu, ražots ap 1988.gadu. Laba, liela, stabila mašīna. Izskats – kā mans vīrs saka, kā ar cirvi izcirsta. Ar šo mašīnu braucu visai ilgi (ar nelieliem pārtraukumiem).

Vienā no šādiem pārtraukumiem tikām pie Lada VAZ-2107, ražotu ap 1990.gadu. Ar šito vāģi es tā arī neiemācījos braukt – ne stūres pastiprinātāja, ne automātiskās ātrumkārbas, kraties kā bleķa bundžā. Pamatā brauca vīrs.

Ar veco Volvo braucām ilgi, līdz vīrs, safanojies par Volvo mašīnām kā tādām, nopirka Volvo S80. Nu, jā….. Ādas sēdekļi, visādas ērtības, jauda, kā traktoram, piespied gāzes pedāli un mašīna jau otrā ielas galā. Laba mašīna. BET viņai nebija automātiskās ātrumkārbas un ar mehānisko es lāgā nemācēju braukt. Vīrs gan stāstīja un rādīja, gan mācīja un pierunāja, lai tak es braucot pati, bet es kaut kā ietiepos un atstāju braukšanas priekus viņam.

Bet tad es tiku pie kārtējā darba un priekšnieks man nopirka pavisam jaunu Opel Corsa. Ar mehānisko kārbu, protams. Nu un man nekas cits neatlika, kā iemācīties. Opelis, jūs teiksiet, nav nekāda mašīna. Jā, es piekritīšu, viņai bija visādi trūkumi, bet par cik mašīna bija pilnīgi jauna, tie trūkumi vēl nelika sevi manīt. Ar savu mazo Opelīti es arī izmalu visus tos tūkstošus kilometru. Viņa bija maza un ļoti viegli vadāma – varēju iegrozīties jebkurā šķirbā. Ties gan – jaudas nekādas. Lai apdzītu pārāk lēni braucošos, nācās viņu mocīt un mainīt ātrumus uz zemāku, lai varētu panākt pietiekamu jaudu apdzīšanai. Tagad es vairs nestrādāju tajā darba vietā un nezinu, kur mans Opelis mīt. Ventspilī viņa nav, katrā ziņā.

Šobrīd ar vīru draudzīgi dalām lielo Volvo S80, bet tā mašīna ir viņa sapnis, mīlotā meitene un elks. Es gribu pati savu. Un kad es palikšu bagāta, tad noteikti nopirkšu mašīnu, kas man patīk. BMW 118.

Zinu, zinu, daži brēks, ka tā ir diagnoze, ka ar BMW brauc tie, kam vai nu smadzenes putrā vai trūkst fantāzijas kaut kā interesantāka izvēlei. Bet šajā modelī ir apkopota jauda (BMW taču!) un mazs, parocīgs izmērs. Un man patīk ātri un nekaunīgi braukt un man patīk apdzīt tos, kas lēni velkas.

Tā, ka mana mīļā BMW mašīnīte, gaidi mani. Reiz mēs tiksimies…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *