Atpakaļ pagātnē

Pielijusi maija diena, 1987.gads. Tramvaja pietura pie Bērnu pasaules. Vecais tramvajs (atceros pat tā koka sēdekļu smaržu).

Skatos un līdz sāpēm gribas kaut uz mirkli pabūt tur, pagātnē. Kad man bija 17 un viss vēl priekšā….

Vakar, kad biju jau ielīdusi gultā, ļāvos ilūzijām un iztēlojos, ka es tur esmu – stāvu pieturā, gaidu 6.tramvaju, lai brauktu uz mājām. Pie mammas, kas taisa kaut ko ēdamu, pie māsas. Un tad …. BĀC… ap to laiku es jau biju salauzusi kāju dauzoties apkārt ar skrituļdēli un kūkoju mājās ar kāju ģipsī un kruķiem padusēs. Kamēr citi uztraucās par eksāmeniem un kārtoja ieskaites. Jo es sakarā ar lauzto kāju tiku atbrīvota no eksāmeniem. Es, kas būtu svilpodama visus nokārtojusi. Kas mīlēja skolu tā, ka nekavēja nevienu dienu, jo baidījās palaist garām kaut ko būtisku. Man tika liegti tik dārgie pēdējie mēneši. (Kad salauzu kāju un sapratu, ka vairs nekad neiešu skolā, jo tā jau būs beigusies un atestāti izdalīti, raudāju tā, kā esmu raudājusi labi ja vēl pāris reižu mūžā.).

Jā, tādu scenāriju es negribētu vēlreiz izspēlēt. Labi, pieņemsim, ka kāja nav lauzta, es varu beigt skolu, kārtot eksāmenus un izbaudīt pēdējos mēnešus. Mēs visi zinām, ko darītu un kā darītu, ja varētu patīt laiku atpakaļ, vai ne? Mēs tagad esam gudri un pieredzējuši. Es, piemēram nebūtu labas algas dēļ pametusi Fizmatus, kur ar tādām pūlēm, izturot konkursu, iestājos….

Un atkal… BĀC…. bet tad es taču nebūtu satikusi Valtera tēvu un man nebūtu Valtera. Un, iespējams nebūtu vīra (tā, kas tgad ir) un mana mazā bērna. Un nebūtu tā, tā un tā. Un nevar zināt, vai būtu labāk.

Nu labi, ja jau tā, tad iesim to pašu ceļu, pieļausim tās pašas kļūdas un smiesimies tos pašus smieklus. BET. Es negribu vēreiz iet jau nostaigātu ceļu. Negribu, jo ir bijuši brīži, kurus vairs nekad, nekad negribētu piedzīvot.

Tātad, kas iznāk? Atgriešanās pagātnē nav iespējama, jo tas nav vajadzīgs. Tajā brīdī mani glāba pilnīga neziņa par to kas būs, tāpat kā šobrīd, starp citu. Lai pagātne paliek kur bijusi.

Stāsta morāle: katrs mirklis ir jāizdzīvo, ir jācenšas piepildīt sapņus un nebaidīties, jo viss, kas paliek pāri ir veca fotogrāfija un atmiņas. Un ja atmiņu lāgā nav, ja dzīve ir nodzīvota nekāda, tad ir skumji.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *