Bailes

Kurš gan nepazīst sirds dauzīšanos, aukstumu kājās un smaguma sajūtu pakrūtē, kad atceras, ka aizmirsis izslēgt gludekli, vai uz gāzes plīts uzliktie kauliņi zupai jau sen izvārījušies un pārvērtušies melnā pazolē. Labi jau būtu, ja šo pazoli kurpnieks varētu piemeistarot ziemas zābakiem un vismaz tādējādi būtu gūts jel kāds labums. Nē – šmuce, dūmi, beigts vēl vakar omammas dāvātais katliņš. Un BAILES. Tās stāv pāri visam – par ugunsgrēku, par palikšanu bez mājām, par iespēju iemēģināt kartona kasti patiltē.

Cilvēki saka, ka viņiem nepatīk baidīties. (Nu kuram gan patīk?) Ka viņi negrib baidīties. (Kurš gan grib?) Ka bailes sačakarē dzīvi. (Protams, ka sačakarē!)

Bet ir kāds paradokss. Ilgstoši sevi pētījusi (Neviens cits neļāvās pētīties. Suns būtu ļāvies, bet viņa nezin, ko nozīmē baidīties par rītdienu. Viņa baidās tad, kad reāli pastāv bailes.), nonācu pie pārsteidzoša atklājuma. Un proti.

Vispār mana intensīvās baidīšanās vēsture uzskaitāma kādos 4 gados. Nav jau daudz – cits baidās visu mūžu. Bet man ir bijusi laba bērnība, neviens mani nav pēris vai sitis, ar pašapziņu arī viss kārtībā. Vīrs mani mīl vairāk nekā būtu vērts vai vajadzētu. Gāju pa dzīvi ar domu, ka ar mani nekas nevar notikt. Un, ja notiks, tad kaut kā izķepurošos. Un tā arī bija. Taču pēc mazā bērna piedzimšanas mani laikam piemeklēja pēcdzemdību depresija. Nezinu. Varbūt kāda cita mentāla rakstura liga. Varbūt veģetatīvā disfunkcija, neirocirkulārā distonija vai kā nu, ellē, to slimību sauc. Kad tu esi fiziski vesels kā rutks, bet pārvērties visīstākajā hipohondriķī. Man likās, ka gals klāt, ka vienīgā kaite, kas mani nav piemeklējusi, ir ūdens celī. Sirds teju vai stājās, vājums, nespēks un, galvenais, BAILES. Man bija bail palikt ar mazo vienai mājās, jo es jau baidījos par to, kas ar viņu notiks, ja es nomiršu tad, kad neviena nebūs klāt. Man bija bail iet pa ielu, jo es baidījos, ka nokritīšu ielas vidū un ratiņi paripos zem mašīnas. Nu un tādā garā.

Izdzēros antidepresantus, trankvilizatorus, zāļu tējas, pat pierakstījos pie dziednieces, tomēr neaizgāju. Nekas nelīdzēja. Izlasīju veselu lērumu literatūras sākot ar Fen Šui pamācībām un beidzot ar Ņūtona (ne tā, kam ābols uzkrita uz galvas) “Dvēseļu ceļojumu”. Ar vienu vārdu sakot – visu, kas mūsu bibliotēkas grāmatu plauktos atrodams par dvēseles mieru. Daudz domāju par sevi, par dzīvi, par tās jēgu (gan jau kaut kāda ir, tikai vēl neesmu sapratusi). Daudz maldījos kā pa mežu un esmu tai mežā vēl joprojām. Un tad sapratu – ja es turpināšu tādā pašā garā – sajukšu prātā. Jo vairāk tādēļ, ka manos rados ir bijuši precedenti (Ingrīda zina). Tagad teiktais varbūt izklausīsies ne īsti veselam cilvēkam piederīgs, bet no tās šausmīgās baidīšanās manā nabaga galvā kaut kādi vadiņi sagāja uz īso vai savienojās citā kombinācijā. Un vienu vakaru, guļot un baidoties, pēkšņi mani pārņēma absolūts miers un pilnīga pārliecība par to, ka ar mani nekas nenotiks. Ka es nekad neslimošu ne ar ko nopietnāku par iesnām un muguras sāpēm. Pilnīga, absolūta un nesatricināma pārliecība.

Varētu likties, ka nu jau būs gana baidīties. Dzīvo tik nost. Tak nē – ja man nebija jābaidās par savu pliko dzīvību, tad man bija mudīgi jāsāk baidīties par kaut ko citu. Un es sāku baidīties par naudu (vai nepietrūks), māju (ka tik neizceļas ugunsgrēks), darbu (ka tik nepalieku bez tā). Ar vienu vārdu sakot – par materiālām lietām, kam, kā mēs visi zinām, vērtības nav nekādas, ja salīdzina ar bērnu, vecāku, mīļoto veselību un dzīvību. Kādu brīdi pabaidījos par visu augstāk minēto un tad sapratu – man savā ziņā patīk baidīties, taču mans prāts pret bailēm izturas selektīvi – es nekad neesmu baidījusies, ka ar maniem bērniem kaut kas varētu notikt. Jo tas liekas pārāk šausmīgi un nepieļaujami. Tātad, ja jau mans prāts izvēlas jomas, par ko baidīties, varbūt, ka tas var izvēlēties nebaidīties nemaz? Varbūt es to varu piespiest nebaidīties? Un es nolēmu ka pietiek sevi morāli izvarot. Pietiek un viss. Apņēmos katru brīdi izdzīvot kā vislabāko un iespējami maz nodoties negatīvām emocijām. Cīnos no dienas uz dienu kā alkoholiķis, kas nolēmis atmest. Ir dienas, kad viss izdodas un ir gaiši ap sirdi ne no kā, bet ir dienas, kad nākas sevi ik pa brīdim sapurināt un atgādināt par apņemšanos. Jo vairāk tādēļ, ka man patiešām tikpat kā nav darba un līdz ar to ir ļoti maz naudas. Bet, es teikšu, ka nav nemaz tik traki. Paēduši esam, apģērbti arī, malka pilna sēta un ūdens akā (sliktākajā gadījumā, ja atslēgs).

Tiesa gan – sekas ir palikušas. Nervu sistēma ir sačakarēta tādā izpratnē, ka es varu apraudāties par jebko. Tāpēc ir ļoti smagi iet uz dārziņa pasākumiem, jo man vienmēr tur ir jāraud, kad redzu, kā mans mazais smuki dzied. Lielajam bērnam pavasarī būs izlaidums (beidz jau 12.klasi), zinu, ka arī tur raudāšu. Pagājušajā vasarā viņš bija atvedis savu meiteni iepazīstināt ar mani. Viņa man atnesa šokolādi un es apraudājos. Nezinu, vai no šīm sekām atgūšos. Taču tā jau nav nekāda mirstamā kaite, vai ne?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *