Slepenais kaitnieks: kad uznāk skumjas

24.marts. Dienas padoma tēma – paskatieties uz virsrakstu.
Padoma būtība: ir dienas, kad bez redzama iemesla uznāk skumjas. It kā viss ir labi, bet tomēr. Vai arī patiešām ir slikti un skumjas uznāk ne vienu dienu vien. Ir veselas nedēļas, pat mēneši, kad nav spēka nekam. Nu un tādās reizēs vajag saņemties, izdarīt sev kaut ko labu, atrast kaut ko, kā dēļ šo dienu būtu vērts nodzīvot.

Šodien mani vēl skumjas nav piemeklējušas. Bet šajā sakarā man ir viena doma. Reiz lasīju interviju ar sievieti, kuras bērnam ir slimība no kuras viņš praktiski var nomirt jebkurā brīdī. Un viņa saka, ka pastāv apgalvojums, ka cilvēkam netiek uzlikts vairāk pārbaudījumu, nekā viņš spēj panest. (Protams, jo ja pārbaudījumu būs vairāk, vadzis lūzīs un cilvēks vai nu papildinās trako nama palātu sortimentu vai arī sigrajet v jaščik.) Un vēl viņa saka, ka viņa negrib būt stipra un nest. Viņa vienkārši negrib. Un es viņu saprotu.

Lasīt vairāk

Vienmēr esi pirmšķirīga sevis pašas versija

Nu tā. Neliels ieskats pašpaļāvības meklējumos. Apņemšanās jau bija gana laba, tikai nelaime tā, ka iedzīvojos pamatīgā pavasara gripā un vakar valkājos pa pilsētu ar sarkanu degunu, asarojošām acīm un nelaimes čupas neviltoto dabiskumu. Pašpaļāvību tas neveicināja, bet ar visu gripas karsoni man patiesībā viss bija pie vienas vietas. Jeb varbūt tas ir viens no pašpaļāvības veidiem?

23.marta moto skan “Vienmēr esi pirmšķirīga sevis versija”
Padoma būtība: mēs vienmēr cenšamies kādu kopēt, bet beigu galā no mums iznāk labi ja vāja kādas citas personas versija. Tāpēc jācenšas būt pašai un tikai pašai.

Atzīstos – man kādreiz piemita šis kopēšanas netikums. Pie tam diezgan lielā mērā. Man visu laiku likās ka es kā pati, t.i. Ieva ar visām no tā izrietošajām sekām, neesmu gana laba. Un tad nu man ir gribējies kādam līdzināties. Ja tas ceļ jūsu pašapziņu, varu teikt, ka arī manos draugos šobrīd ir personas, kam esmu zināmos laika periodos gribējusi līdzināties. Šobrīd šīs personas protams ir mani draugi, jo es augstu vērtēju viņu domas, viedokļus un vēlmi ar mani pazīties.

Lasīt vairāk

Kāpēc pašpaļāvību nevar nopirkt, bet var aizņemties

Man jau kādu laiku pieder Sāras Bon Bronikas grāmata “Vienkāršā pārpilnība”. Tajā dienasgrāmatas veidā, t.i., katrai dienai savs padoms, sievietei tiek mācīts kā atrast sevi tām, kuras jūtas pazudušas netīrās veļas, aizaugušu dārzu, nemazgātu trauku, bērnu radītas nekārtības un vīra radītas vainas apziņas muklājā, purvā, bezdibenī vai vienkārši ceļmalas peļķē.

Esmu to grāmatu izlasījusi tā, kā lasu visu, kas gadās pa rokai – no vāka līdz vākam bez īpašiem pieturvietu pārtraukumiem. Bet tagad pavasaris lūr caur noputējušiem logiem un pēkšņi pēc ziemas miega radies tik daudz darāmā, ka nolēmu – sekošu katras dienas padomam un varbūt pēc gada izrāpšos no visāda veida kavēkļu un važu kokona kā tāds no jauna dzimis taurenis.
Lasīt vairāk

pavasaris


Sēžu, programmēju savu programmu un ar vienu aci lūru pa logu, kur saulīte spīd, lāstekas pil un kaimiņu kaķi jau lūr viens uz otru sabozušies un kūkumus uzmetuši. Jā, – likās nekad, bet ir jau klāt!

Ziema bija skaista, balta, bet nejēgā gara un auksta gan. Katru mīļu dienu krāmēties ap malku, mazgāties vannas istabā, kurā ir labi ja +10 grādu, no rītiem celties ar pārcilvēcisku spēku, – tas bija visai apgrūtinoši.

Mans lielais bērns kādu laiku atpakaļ man nolasīja frāzi, kas gan tika attiecināta uz krīzi, bet es to pielāgoju ziemas aukstumam – “Dienas kārtība: 1) Piecelties, 2) Izdzīvot, 3) Atgriezties gultā.” Tieši tā. Ar cerību uz siltām dienām, sauli, sniegpulkstenītēm un … jā, PAT NARCISĒM UN TULPĒM.

Bet ir jau tā, ka līdz ar dabu, kaķiem un sniegpulkstenītēm mostamies arī mēs paši. Un, tāpat kā ielu tīrītājus ziemā pārsteidz sniegs, ikkatras sievietes drēbju skapi pavasarī pārsteidz “Nav ko vilkt mugurā” liga. Jo:

1) Tas, ko gribētos vilkt, mistiskā kārtā pēc ziemas vairs nekādā vīzē nelien mugurā. Ziemai ir nelāgs paradums saaudzēt kilogramus un sarucināt drēbes.

2) Tas, ko varētu vilkt mugurā:
– nav smuks,
– nepatīk,
– ir saplēsts, nemazgāts, saburzīts, nav lietojams,
– pat kaķim nāk smiekl,i to uzlūkojot.

Izcilājusi un pūsdama elsdama izmērījusies visu iespējamo, ar izspūrušiem matiem un sarkaniem vaigiem, stāvot izmētātu drēbju vidū, atskāršu, ka lietojamie apģērba gabali ir svītrainas kokvilnas kapzeķes un panamas tipa vasaras cepure. Viss pārējais ietilpst augstāk minētajās kategorijās. Un tā katru mīļu pavasari! Nemaz jau nerunājot par bālajām un sanīkušajām miesām, kuras brēc kā trakas pēc saules un vitamīniem. Tā, lūk.

Bet vienalga. Eh, pavasaris ir klāt un nekāds drēbju iztrūkums un kilogramu pārpalikums nespēs manu prieku maitāt.

Automašīnas

Man ļoti, ļoti patīk braukt. Bija laiks, kad es mēnesī nobraucu 7000 kilometrus un nemaz nebiju par to apbēdināta. Kur nu! Ceļi, mājas, pilsētas, ciemi… Biju izmalusi visu Kurzemi, zināju katru krūmu, katru koku. Tagad vairs tik daudz nebraucu. Vairāk iznāk mērot ceļu Ventspils-Rīga, kas tāpat ir zināms un pazīstams līdz nelabumam, taču braukšanas prieku tas nav mazinājis.

Tagad, kad viss ir piesnidzis un nav iespējams nekādus ātrumus uzņemt, jūtos kā vatē satīta, bet pirmdien, kad bija tas atkusnis un brauktuves salīdzinoši tīras, ar tādu prieku piespiedu gāzes pedāli un izpriecājos par ātrumu.

Bet ne par to es gribēju. Es gribēju par mašīnām.

Lasīt vairāk

Atpakaļ pagātnē

Pielijusi maija diena, 1987.gads. Tramvaja pietura pie Bērnu pasaules. Vecais tramvajs (atceros pat tā koka sēdekļu smaržu).

Skatos un līdz sāpēm gribas kaut uz mirkli pabūt tur, pagātnē. Kad man bija 17 un viss vēl priekšā….

Vakar, kad biju jau ielīdusi gultā, ļāvos ilūzijām un iztēlojos, ka es tur esmu – stāvu pieturā, gaidu 6.tramvaju, lai brauktu uz mājām. Pie mammas, kas taisa kaut ko ēdamu, pie māsas. Un tad …. BĀC… ap to laiku es jau biju salauzusi kāju dauzoties apkārt ar skrituļdēli un kūkoju mājās ar kāju ģipsī un kruķiem padusēs. Kamēr citi uztraucās par eksāmeniem un kārtoja ieskaites. Jo es sakarā ar lauzto kāju tiku atbrīvota no eksāmeniem. Es, kas būtu svilpodama visus nokārtojusi. Kas mīlēja skolu tā, ka nekavēja nevienu dienu, jo baidījās palaist garām kaut ko būtisku. Man tika liegti tik dārgie pēdējie mēneši. (Kad salauzu kāju un sapratu, ka vairs nekad neiešu skolā, jo tā jau būs beigusies un atestāti izdalīti, raudāju tā, kā esmu raudājusi labi ja vēl pāris reižu mūžā.).

Lasīt vairāk

Plānošana

Mēdz teikt, ka labi izplānots darbs ir puse no padarītā. Tā arī ir. Ja dara un beigās padara.

Tā kā darbu ir daudz, bet diennakts ir tik gara, cik ir, tad ne reizi vien esmu nolēmusi – vienreiz saplānošu savu dienu un pie šī plāna arī turēšos. Jo vairāk tamdēļ, ka strādāju mājās un tad jau paši zināt – kārdinājumu nestrādāt ir bez gala. Un, kad pienāk darba nodošanas termiņš, tad ir jāstrādā pa naktīm.Bet es nepanesu nakts darbu. Es pat nepanesu vakara darbu. Pēc 17:00 manas baterijas izlādējas – čušš un viss.

Tāpēc esmu n-tās reizes sastādījusi dienas plānu – sak, tikos un tikos celšos, tikos un tikos strādāšu utt. Esmu pat pie sienas likusi un esmu pat pūlējusies ievērot (Valters zina). Taču visā visumā – nekā.

Lasīt vairāk

Bailes

Kurš gan nepazīst sirds dauzīšanos, aukstumu kājās un smaguma sajūtu pakrūtē, kad atceras, ka aizmirsis izslēgt gludekli, vai uz gāzes plīts uzliktie kauliņi zupai jau sen izvārījušies un pārvērtušies melnā pazolē. Labi jau būtu, ja šo pazoli kurpnieks varētu piemeistarot ziemas zābakiem un vismaz tādējādi būtu gūts jel kāds labums. Nē – šmuce, dūmi, beigts vēl vakar omammas dāvātais katliņš. Un BAILES. Tās stāv pāri visam – par ugunsgrēku, par palikšanu bez mājām, par iespēju iemēģināt kartona kasti patiltē.

Cilvēki saka, ka viņiem nepatīk baidīties. (Nu kuram gan patīk?) Ka viņi negrib baidīties. (Kurš gan grib?) Ka bailes sačakarē dzīvi. (Protams, ka sačakarē!)

Bet ir kāds paradokss. Ilgstoši sevi pētījusi (Neviens cits neļāvās pētīties. Suns būtu ļāvies, bet viņa nezin, ko nozīmē baidīties par rītdienu. Viņa baidās tad, kad reāli pastāv bailes.), nonācu pie pārsteidzoša atklājuma. Un proti.

Lasīt vairāk