Glezniecība


Ja mēs runājam par mākslu un konkrēti par glezniecību, tad labāk man neizteikties. Labāk klusi aizlīst aiz dīvāna spilvena un izlikties par beigtu. Jo jebkurš mākslas-kaut-cik-pazinējs sajuktu prātā un zaudētu dzīves jēgu, ja izdzirdētu manus spriedelējumus.

Bet izteikties gribas. Tāpēc mīļie, neņemiet galvā un neizdzēsiet manu vārdu no saviem testamentiem, ja nu tas kaut kādas nejaušības pēc tur nonācis.

Kā jau lielais vairums ļaužu, es gleznas (gribas par glezniecību) vērtēju pēc patīk-nepatīk principa, kas pamatā virza visu glezniecības biznesu. Kā jau vidusmēra pilsonis bez kādiem īpašiem talantiem, es cienu to, ko es pati radīt nekādi nespētu. Ja runājam par mākslu, tad to, ko varētu uzzīmēt mans četrgadīgais dēls vai es pati, nekādā dižā vērtē neturu. Tāpēc jau mākslinieki mācās Mākslas akadēmijā, lai kaut ko iemācītos. Bet ja tāda gleznotāja darbi pirms un pēc augstākās izglītības iegūšanas ne par matu neatšķiras, tad es skaitu, ka tas ir velti izšķiests laiks.

MIETPILSONE!!!!, jūs brēksiet. Jā, es esmu mietpilsone. Nu nav jau tā, ka es steriem vien iepirktu Līvu laukumā, Latgalītē, gadatirgos un citās līdzīgās vietās sastopamos dabas skatus, vientuļas priedes jūras krastā dažādos rakursos, Vecrīgas ainavas dažādos gadalaikos, kaķēnus, sunēnus un puķu vāzes. Tā nav. Bet tā, lai es iepeldētu mākslas salonā un pieri saraukusi jūsmotu par trim zaļiem rimbuļiem uz zila fona (pie kam gleznas izmēri sasniedz pilsētas domes sienas gleznojumu), tā arī ne.

Vēl viena nesaprotama parādība ir jēgas meklēšana mākslas darbos. Es pati, kad un ja zīmēju, tad zīmēju tāpēc, ka man patīk zīmēt. Tā ir prieka un labsajūtas izpausme. Pēc un arī pirms “Da Vinči koda” visi ka traki ņēmās ap “Mona Lisa”. Man atkal liekas, ka Leonardo, noguris pēc mūžīgā dzinēja meistarošanas un Vitrūvija cilvēka rasēšanas, vienkārši atvilka dūšu, piesēsdamies pie kāda gleznojuma. Modele varētu būt kāda vienkārša kalpone, ne visai izskatīga (a-la Īvija). Bet cik tad var tās smukās gleznot? Negatīvie un nesmukie tēli vienmēr ir interesantāki. Kāds nu tas darbs sanāca, tāds nu sanāca. Nu un tad, ka horizonti nesakrīt, nu un tad, ka smaids mīklains. Varbūt viņai nebija zobu, kas ir visai ticams? Varbūt Leonardo bija iešvilpis? Patiesība vienmēr izrādās nepieklājīgi vienkārša. Bet to jau neviens neatzīs, jo pārāk daudz laika, naudas un cilvēkresursu patērēts buroties ap kabatas izmēra gleznu.

Ja es zīmētu Monu Lisu, tad tā bilde izskatītos pēc Mistera Bīna smērējuma. Tāpēc es nezīmēju neko ko būtu gatava izstādīt vispārējai apskatei. Bet kritizēt, jā. To es māku, protu un piekopju. Jo kritizēt ir trakot viegli.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *